Saule bija karsta, debesis dzirdi zilas, apkārtējie krūmi un dzīvžogi, tērpušies pavasara lapu kruzuļotajos krinolīnos, skanēja putnu dziesmās kā mūzikas kastītes.
Tas ir lieliski, Adrians sprieda, pastaigāties pa šauru taku starp salapojušiem dzīvžogiem, kur ceļmalas nosētas ar sviesta dzeltenu prīmulu ūdenskritumu, kopā ar Roziju, kas viņam līdzās šļūkāja pa putekļiem, dzirdot ratu riteņu klaboņu un čīkstoņu un iejūga līksmo šķindēšanu. Viņš novilka mēteli un iesvieda to ratos. Pusstundas laikā viņa veste, celuloīda apkaklīte un kaklasaite aizgāja to pašu ceļu, un, pēkšņas pārgalvības pārņemts, viņš uzro- tīja krekla piedurknes. Tagad, ģērbies melnās biksēs, ar svītrainiem bikšturiem un galvā bezrūpīgi uztupinātu katliņu, Adrians izskatījās tiešām amizanti, bet viņam bija vienalga. Viņš bija kā apreibis no lauku ainavām un skaņām, tāpat kā no piedzīvojumu takas sev zem kājām.
Misteram Paklhammeram taisnība, Adrians secināja, Rozijai patika dziedāšana, un tā nu, abiem draudzīgi soļojot līdzās, viņš to aplaimoja ar varietē dziesmiņām. Guvis atzinību, Adrians sadabūja bandžo un pats sev piespēlēja. Ja ari viņa spēlēšana bija tālu no pilnības, Rozija bija pietiekoši labi audzināta, lai to pieminētu, un rezultātā laiks pagāja ļoti patīkami.
Ap pusdienlaiku viņi jau bija dziļi laukos. Konsultējies ar karti, Adrians maršrutu izvēlējās tā, lai ceļotu pa maziem un nomaļiem ceļiem, jo viņš nebūt nekāroja pievērst sev uzmanību. Tā rezultātā viņi kopš pilsētas atstāšanas nebija satikuši nevienu dzīvu dvēseli. Viņi tikpat labi varēja būt divi ceļotāji neapdzīvotā kontinentā. Tagad nepierastā svaigā gaisa iespaidā Adrians sajuta izsalkumu. Šķita, ka Rozija ari ir vienisprātis, jo reizēm šo to iekoda no dzīvžogiem, kuriem gāja garām. Bet viņš vēlējās kaut ko saturīgāku par lapām. Drīz Adrians ieraudzīja piemērotu vietu: milzīgu nogāzenu pļavu pašā upes krastā, kas bija kā nosēta ar margrietiņām. Pļavā šur tur manīja milzu ozolu audzes, klātas ar mirdzošiem lapu mākoņiem kā Pompadūras frizūrām, kas meta jaukas zilas un melnas ēnas sulīgajā zālē.
— Skat, Rozij, meitenīt, — Adrians teica, — apstāsimies te un drusku iekodīsim.
Viņš izvadīja Roziju caur spraugu dzīvžogā līdz gludam mauriņam ozolu paēnā. Sešus soļus tālāk upe mirguļodama un čalodama plūda starp niedrēm aizaugušiem krastiem. Adrians izjūdza Roziju un izsaiņoja ēdamo. Viņš rūpīgi piepildīja no alus muciņas divus lielus kausus, un Rozija, to redzēdama, sajūsmā gari notaurēja. Sēdēdams zālē, Adrians ātri tika galā ar gaļas pīrāgu, lielu siera šķēli un pusklaipu maizes. Pēc gadiem ilgas barošanās ar misis Dredžas kulinārijas brīnumiem šī vienkāršā barība viņam šķita kā reta delikatese. Rozija, izpētījusi ozolus un apgrauzusi dažus pieejamākos zarus, ņēmās enerģiski berzēties gar stumbru, par lielu uztraukumu kādam žagatu pārim, kas bija novijis ligzdu zemākajos zaros. Adrians atlaidās uz muguras un, acis pievēris, vērās caur lapu filigrānu zilajās debesīs, un viņu pārņēma dziļš miers. īstenībā, viņš sprieda, tas viss nav ne uz pusi tik traki, kā es iedomājos. Galu galā, kas var būt jaukāk? Viņš plati nožāvājās, aizvēra acis un iegrima miegā.
Pēc kāda laika Adrians spēji pamodās un brīdi gulēja, mirkšķinādams acis un minēdams, kas tā par skaņu, kas viņu uzmodinājusi. Tālumā varēja dzirdēt žagatu rāšanos un augstu debesīs cīruļu treļļus, bet šī bija neparasta burbuļošana un šļakstināšana. Viņš piecēlās sēdus un uztraukts palūkojās apkārt. Rozija nekur nebija redzama. Adrianam uzreiz ienāca prātā šausminoša doma: kur viņa palikusi? Vai viņa terorizē kādu nelaimīgu fermeri? Vai arī, un no šīs domas viņš šausmās nobālēja, atradusi kādu krogu? Adrians strauji pielēca kājās un palūkojās apkārt.
Kaut kur no upes dziļumiem pēkšņi parādījās sudrabaina strūklaka, un turpat bija redzama ari Rozija. Viņa uz sāniem gulēja ūdenī, un viņas parasti pelēkā āda bija kļuvusi melna un spīdīga. Tur Rozija gulēja, ekstāzē vārtīdamās, reizēm iegremdēdama snuķi ūdenī un izpūz- dama skanīgas burbuļu sērijas. Nomierinājies, ka atradis viņu, Adrians aizgāja līdz upei, un Rozija, to ieraudzījusi, izgrūda sīku prieka spiedzienu.
- Tu patiesi esi gudriniece, - Adrians teica, - tu te uzjautrinies … kā vannā, vai ne?
Par atbildi Rozija no labajiem sāniem apvēlās uz kreisajiem, saceldama tādu kā paisuma vilni un gandrīz pilnīgi pazuda zem ūdens.
- Vai zini, vecenīt, es tīri vai vēlētos tev pievienoties, - Adrians ieminējās. — Izskatās lieliski.
Viņš zagšus palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, vai neviens neskatās, un tad veikli nometa drēbes, pieklājības pēc palikdams apakšbiksēs. Izgrūzdams spalgu kliedzienu, viņš pārlēkšoja pāri pļavai un ielēca upē. Ūdens bija ledusauksts, bet atspirdzinošs. Viņš sprauslādams iznira, aizbrida pie Rozijas un uzrāpās viņai uz pleca. Rozija sajūsmā iespiedzās un, snuķi pacēlusi, pieskārās viņa sejai un slapjajiem matiem.
- Brīnišķīgi, - Adrians teica, paraustīdams Roziju aiz auss, - vienkārši brīnišķīgi. Tā tev bija lieliska ideja, Rozij. Kas tu par saprātīgu, inteliģentu radījumu!
Viņš nedroši pieslējās kājās un ņēmās dejot pa guļošās Rozijas ķermeni, klaigādams "brīnišķīgi, vienkārši brīnišķīgi!", kamēr paslīdēja un ar varenu šļakstu iegāzās ūdenī. Kad viņš sprauslodams un smiedamies parādījās virs ūdens, Rozija, sirsnīgi lūrēdama uz viņu ar mazajām, spulgajām acīm, apšļāca to ar pamatīgu ūdens strūklu. Tā nu nākošo pusstundu viņi lēkāja pa straumi, iedvešot šausmas ūdensvistiņām un dumpjiem un dusmas zivjudzenīšiem, kuru ligzdas atradās otrā upes krastā.
- Nākošajā ciematā, kur nonāksim, - Adrians teica, kad abi pilēdami bija izvilkušies krastā un atpūtās, — jau nākošajā ciemā es nopirkšu lielu beržamo suku. Un tad es tevi berzīšu Rozij, meitenīt, kamēr tu būsi jauka, tīra zilonīte.
Noguruši no šīs rosības viņi snauda un ļāva, lai saule viņus nožāvē. Viņi gulēja tik mierīgi, ka lapsa, šķērsodama pļavu, bija pienākusi pavisam tuvu, pirms viņi to pamanīja.
- Hei, — Adrians piecēlās sēdus. — Tu tīri labi izskaties.
Lapsa apstājās, vienu kāju pacēlusi un ausis saspicē- jusi. Tad Rozija savicināja ausis un ziņkāri izstiepa snuķi. Lapsa, izgrūdusi spalgu vaukšķienu, atlēca atpakaļ, noskrēja līdz upei, ielēca ūdenī un aši pārpeldēja uz otru krastu. Izkāpusi krastā, viņa sparīgi nopurinājās un, ļauni pablenzusi uz Adrianu un Roziju, nozuda dzīvžogā.
- Nu jā, tas nebija visai draudzīgi, vai ne, Rozij? — Adrians teica. - Tas nelikās nekāds jautrais čalis.
Viņš tikko grasījās nolasīt Rozijai visaptverošu lekciju par lapsām, kad viņi sadzirdēja tuvojamies medniekus.
- Ak kungs, - noelsās Adrians, kurš bija pilnīgi aizmirsis, ka ir ģērbies tikai mazbiksītēs. — šeit … ātri … man kaut kas jāuzģērbj.
Viņš pielēca kājās un metās pie savām drēbēm, ko bija atstājis pārmestas pār ratu ilksīm, bet par vēlu. Vienā no garajām ejām starp dzīvžogiem, uzbudināti rejot un kaucot, parādījās brūnu un baltu dzinējsuņu kaskāde, un tūlīt aiz tās vesels bars mednieku purpursar- kanos tērpos, jāšus uz lieliskiem, straujiem, bēriem zirgiem. Stāvoklis bija tik nepatīkams, ka vairāk nevarētu vēlēties, Adrians nosprieda. Tiki, kā rādījās, vietējās aristokrātijas pieķertam milzu pļavas vidū ziloņa un krāsainu ponija rateļu sabiedrībā vien bija pietiekoši ekscentriski, bet ja tu, cilvēks, turklāt vēl esi ģērbies tikai apakšbiksēs, situācija kļūst īsti dramatiska.
Lai visu vērstu vēl ļaunāku, Rozija, peldes atsvaidzināta, pēkšņi sajūsminājās par mednieku parādīšanos. Varbūt medību taures spalgais kauciens viņai izklausījās pēc otra ziloņa balss, vai ari dzinējsuņu bars, sarkanie kamzoļi un kopumā visa šī svētdienīgā rosība viņai atsauca atmiņā laimīgās cirka dienas. Skaļi un gari taurēdama, Rozija pietrausās kājās un lumpačoja pāri pļavai medniekiem pretī.
Suņu varza pārsteigumā nobremzēja. Pēc to izturēšanās varēja secināt, ka viņi visu notiekošo uztver kā negodīgu. No suņiem tika prasīts atrast un noķert mazu, rudu dzīvnieciņu, un te nu viņu ceļā pēkšņi parādās milzīgs, pelēks monstrs kā murgs no senajiem kucēnu laiku sapņiem. Vienlaicīgi Roziju ieraudzīja arī sviedros nodzītie zirgi. Tie reaģēja tā pat kā darba zirgi, kas vilka ekipāžas, un vienā mirklī pļavā izskatījās kā asiņainā kaujas laukā. Mednieki krita no zirgiem kā rudens lapas un palika savos smalkajos, sarkanajos tērpos izplājušies guļam zālē, kamēr no jātniekiem atbrīvojušies zirgi, panikas pārņemti, mežonīgi auļoja šurpu turpu, meklēdami ceļu prom no pļavas caur šaurajām ejām dzīvžogā.
Rozija bija sajūsmā. Viņai bija gluži tāda sajūta kā savulaik cirkā, un šis jampadracis šķita esam daļa no izrādes. Trauksmaini taurēdama, viņa dzinās pakaļ šausmu pārņemtajiem suņiem, reizēm apstādamās, lai papliķētu kādam no trakojošajiem zirgiem ar snuķi pa muguru. Adrians, slapjajās apakšbiksēs slēpdamies starp kokiem, vēlējās būt miris. Tas nu bija ļaunāk par visu, kas līdz šim noticis, un vistrakākais, ka Roziju tas viss acīmredzami uzjautrināja, un viņa tik enerģiski iesaistījās visā notiekošajā, ka, maigi izsakoties, nekam citam vairs nepievērsa uzmanību.
Savās cirka dienās Rozija mēdza beigt uzstāšanos, tēlodama uzbrukumu dresētājam; daļa no uzveduma bija simulēti naidīga cīņa starp šo cienījamo personu un viņu pašu. Tā kā suņi bija nozuduši ejās un zirgi trīcošā, histēriskā masā saspiedušies kopā vistālākajā pļavas malā, Rozija gluži dabiski nāca pie slēdziena, ka izrāde beigusies. Vērdamās apkārt mirdzošām acīm, Rozija pamanīja virsjēgeru. Viņš kārpījās pa zāli, nojaucies ar dubļiem, pūlēdamies noraut no galvas cilindru, kas kritienā bija uzmaucies viņam līdz pašam degunam. Šim te, Rozija sprieda, jābūt dresētājam. Tā bija piedodama kļūda, jo virsjēgers bija lielisks, korpulents vīrišķības paraugs, tērpies dubļiem nojauktās nevainojama mēteļa paliekās un cilindrā. Rozija piezvalstījās viņam klāt, spalgi ietaurējās, tad maigi apvija snuķi tam ap vidu un pacēla gaisā. Viņa uz mirkli ieturēja pauzi, acīmredzot pārsteigta, ka viņas darbību nepavada aplausu vētra, kā tas parasti mēdza būt.
Viena no medniecēm, cienījamā Petūnija Megl- brūda, tikko bija grīļodamās pieslējusies kājās, kad viņas skatam atklājās virsjēgers, kuru - ne vairāk, ne mazāk - šurpu turpu visai uzmanīgi šūpoja zilonis. Šausmas, ko viņā izraisīja šis svētumu zaimojošais skats, bija neaprakstāmas; viņa jutās kā krustnesis, kura acu priekšā kāds aizdedzinājis Svēto Krustu.
— Liec viņu zemē, tu vulgārais lops! — viņa spiedza. - Liec viņu zemē! - Tad viya izgrūda griezīgu tremolo vaimanu un paģība. Rozija, kas joprojām šūpoja virs- jēgeru šurpu turpu kā kaķis purpurkrāsas peli, uzmanīgi palūkojās apkārt. Viņa nosprieda, ka cienījamās Petūni- jas spiedzieni īsti neizklausās pēc aplausiem, bet šķita, ka tas arī viss, ko izdevies sasniegt. Viņa pamanīja Adriana nobālušo seju pavīdam starp kokiem, aizlīgoja pie viņa un nolika virsjēgeru tam pie kājām ar tādu žestu kā medību suns atnes savu jaunās sezonas pirmo rubeni. Spars, ar kādu viņa nometa virsjēgeru zemē, bija tik varens, ka tā cilindrs beidzot novēlās un aizripoja pa pļavu. Šādi atklājās, ka virsjēgers varēja lepoties ar lielisku melnu vaigubārdu un ūsām, un viņa seja ieguvusi tik koši purpursarkanu nokrāsu, ka viņš likās esam bīstami tuvu triekai. Cienījamais kungs sēdēja, blenzdams uz augšu Adrianā, un izdvesa tādas skaņas, kādas pat viņa kvēlākie pielūdzēji varētu iztulkot vienīgi kā neartikulētu buldurēšanu.
— Ēēē … labdien, — Adrians teica, vēlēdamies, kaut būtu varējis izdomāt kaut ko labāku.
Viņš nejutās pārāk pārsteigts, kad virsjēgera seja kļuva melna. Viņš izmisīgi cīnījās ar savu elpošanas sistēmu, kamēr beidzot atguva zināmu kontroli pār balss saitēm.
— Ko j's ar to domājat? — viņš slāpēti, gandrīz neartikulēti ierēcās. — Ko j's domājat ar labdien? Vai tas neķītrais, pretīgais, bezveidīgais radījums ir jūsējs?
Viņš ar trīcošu pirkstu norādīja uz Roziju, kas bija noplukuši lielu zāles un margrietiņu kušķi un atvēdinājās no mušām.
- Ak tas, - Adrians atsaucās, it kā ziloņa klātbūtne līdz šim būtu paslīdējusi garām viņa uzmanībai, - tas … nu jā, to varētu nosaukt par manu.
- Nu, un ko j's, pie velna, domājat, ser? - virsjēgers auroja. - Nobradādams visas pļavas ar tādu nolādēti lielu neradījumu … nepiedienīgi ģērbies … biedēdams dzinējus … šausminādams dāmas … biedēdams pat zirgus … ko, pie joda, jūs ar to domājat, ser?
- Man šausmīgi žēl, - Adrians nožēlas pilns teica.
- Mēs te tikai tā drusku nopeldējāmies, mēs nezinājām, ka jūs parādīsieties.
- Vai j's parasti, - virsjēgers iejautājās nāvīgā mierā,
- vai jūs parasti mēdzat ceļot pa laukiem, peldēdamies citu cilvēku upēs, biedēdams lašus, ar tādu sasodīti neķītru banduziloni?
- Nē, parasti nē, - Adrians iebilda, - bet baidos, ka izskaidrošana prasīs ļoti daudz laika.
- Es to varu izskaidrot, - virsjēgers kliedza, pietrau- sies kājās. - Jūs esat vājprātīgs, ser, noziedzīgs vājprātīgais, lūk, kas jūs esat. Dauzīties apkārt pa valsti, tramdot suņus, biedējot zivis, un laikam ari putnus … vājprātīgs. Es dabūšu jūs un šo kroplīgo lopu aiz restēm, pilnīgi noteikti. Es jūs iesūdzēšu tiesā par likumpārkāpšanu un zaudējumu nodarīšanu. Es jūs iespundēšu cietumā uz pieciem gadiem. Jūs var apsūdzēt pat slepkavības mēģinājumā, kā jums tas patīk? Šai pašā mirklī došos atpakaļ uz ciemu un uzlaidīšu jums likumu, pieminiet manus vārdus!
- Pag, - Adrians panikā teica, — man tiešām briesmīgi žēl, bet ļaujiet man paskaidrot. Redziet, jūsu zirgi un suņi …
- Suņi? - virsjēgers iespiedzās, un viņa seja atkal kļuva purpursarkana. - Suņi? Dzinēji, ser, dzinēji!
Jā, jūsu dzinēji, - Adrians piekrita, - tie vicnkfiītfi nav pieraduši pie ziloņiem.
Virsjēgers drebelīgi nopūtās un pašķielēja atpakaļ uz pļavu, kur mednieki dažādās nekārtības stadijās pamazām bija pietrausušies kājās un centās noķert savus pārbiedētos zirgus.
- Jā, es redzu, ka tie nav pieraduši pie ziloņiem, - virsjēgers teica, — un vai es drīkstētu jums atklāt kādu noslēpumu, jūs, pāķiskais bastards? Tiem nav nekādas vajadzības pierast pie ziloņiem!
Adrianam nācās atzīt, ka viņam nav ko iebilst. Virsjēgers pacēla sava cilindra atliekas un uzlika galvā.
- Tiklīdz nonākšu ciemā, likšu jūs un jūsu sasodīto ziloni arestēt, pieminiet manus vārdus, — viņš paziņoja un lieliem soļiem sekoja citiem klibojošajiem, dubļainajiem medniekiem. Kad pēdējais no viņiem bija uzkāpis zirgā un aizauļojis, Adrians pievērsās Rozijai.
— Re nu, ko tu esi sastrādājusi, - viņš rūgti teica, - un tieši tad, kad viss jau gāja tik labi. Tu atkal esi visu sabojājusi … tagad mūs arestēs. Domāju, ka mūs varētu iespundēt uz 500 gadiem.
Viņš steidzīgi saģērbās un no jauna iejūdza Roziju rateļos.
—Vislabākais būtu pazust no šī ciema tik tālu, cik vien iespējams, - viņš teica, un viņi devās prom pa ceļu.
Pēc neilgas soļošanas abi ceļotāji nonāca krustcelēs, un ceļastabs informēja, ka, iedami pa kreisi, viņi nonāks Fenelas ciemā, pa labi - Mankspeperas ciemā. Adrians bija neziņā. Viņš nezināja, no kura ciema mednieki nāk, un bija skaidrs, ka sevi un, iespējams, arī ratus viņš spētu pasargāt no šiem likuma fanātiem, bet ar Roziju būtu mazliet grūtāk. Vērodams Fenelas ciema ceļu, Adrians ieraudzīja tālumā mežu, un tas izšķīra visu. Mežā vismaz varētu mēģināt ziloni noslēpt. Tāpēc viņš, pasteidzinādams paraustījis Rozijas ausi, nogriezās uz Fenelas ceļu.