Dižskābaržu mežs bija biezs un augsts, koku zaļie stumbri stāvēja līdz potītēm pulkstenīšu dūmakā. Koki auga dk cieši viens pie otra, ka jebkurš pat Rozijas gabarītos trīsdesmit jardu attālumā no ceļa pilnīgi nozustu. Tomēr Adrianam nebija citas izvēles. Jo tālāk no medniekiem viņš būs, jo labāk jutīsies. Pašlaik viņi uzgāja mazu celiņu, kas meta līkumu pa labi no ceļa un ievijās dziļi mežā, un pa to viņi nogāja kādu jūdzi. Koku galotnēs aizsmakuši dūdoja meža baloži, apkārt cilpoja truši, un vāveres trauksmaini šaudījās pa koku stumbriem, astēm plīvojot kā sārtu dūmu mākoņiem, un sašutušas čakstināja, kad viņi gāja garām. Adrians atkal atguva mieru. Protams, viņš domāja, šajā lielajā, mierīgajā mežā neviens nevarēs viņu atrast.
Pašlaik ceļš bija atvedis viņus lielā klajumā, un tur atradās iepriekšējā gada siena gubas atliekas. Bet tās bija siltas un sausas, un Adrians nolēma, ka šī būs lieliska vieta gulēšanai. Viņš izjūdza Roziju un ar viņas palīdzību iestūma ratus dziļi krūmos, kur tiem vajadzētu būt labi noslēptiem. Tad viņš izsaiņoja pārtiku un segas, un devās pie siena kaudzes. Rozija viņam izklaidīgi sekoja, bet tūlīt pat atgriezās pie ratiem un no jauna parādījās ar alus muciņu snuķī. Tā, segās silti satinies, Adrians atlaidās saldi smaržīga siena gultā un vakariņoja, kamēr Rozija kā sargkareivis stāvēja viņam blakus, viegli līgodamās no vienas puses uz otru. Debesīs slīdēja mēness un glūnēja lejup uz viņiem, vērsdams pļavu sudrabainu, un kaut kur dziļi mežā trīsoši saūjinājās pūces.
Rītam austot, Adrianu pamodināja putnu dziesmu koris, kas zvanīja un atbalsojās mežā. Pļava bija balta no rasas, un rīta gaiss spirgti vēss. Viņi aši ieturēja brokastis, nobeigdami maltīti ar pinti alus, un Adrians apjauta, ka pārņēmis mistera Paklhammera netikumu - dzert alu brokastīs. Kad Rozija bija no jauna iejūgta, viņi turpināja ceļu dzirkstošajā rīta gaismā, un zilonene atstāja rasainajā zālē lielus, apaļus pēdu nospiedumus. Viņi bija šķērsojuši trīs laukus, nesatikdami neko bīstamāku par saulē vizuļojošu fazānu tēviņu, kad nonāca pie spraugas dzīvžogā, kas viņus atkal izveda uz galvenā ceļa.
Viņi tikko grasījās iziet uz galvenā ceļa, kad Adrians sadzirdēja zirgu pakavu dipoņu. Steigšus pavēlējis Rozijai izturēties klusu (īstenībā viņa sacēla krietni mazāk trokšņa nekā Adrians pats), viņš piesardzīgi paglūnēja caur dzīvžogu, gatavs ieraudzīt veselu policijas jātnieku pulku auļojam pa viņu pēdām. Pretēji tam, viņš ieraudzīja ļoti elegantu, melnu ekipāžu ar zeltītiem riteņiem, ko straujos rikšos vilka pāris lielisku sirmju. Ratos atgāzies sēdēja kāds cilvēks, tērpies blāvā lavandas krāsas mētelī un baltās biksēs, žilbinoši spožu cilindru galvā.
Adrians bija tā aizrāvies ar ekipāžas vērošanu, ka muļķīgā kārtā palaida vaļā Rozijas ausi, un viņa, darbodamās saskaņā ar pieņēmumu, ka lielceļš pieejams visiem ceļiniekiem (ieskaitot ziloņus), izčāpoja uz ceļa, vilkdama aiz sevis rateļus. Šoreiz iespaids, kādu Rozija atstāja uz zirgiem, Adrianu vairs nepārsteidza. Abi sirmji strauji nobremzēja, sacēlās pakaļkājās un centās ar visu karieti pārlēkt pāri dzīvžogam, kamēr kučieris nobālējis visiem spēkiem centās tos novaldīt.
- Ko nu jūs grasāties darīt, Dženkins? - vīrs lavand- krāsas mētelī apātiski apvaicājās.
- Lūdzu piedošanu, milord, - kučieris teica, - bet vainīgs šis te zvērs!
Vīrs lavandkrāsas mētelī atstūma mirdzošo cilindru pakausī, atsegdams elegantu vaigubārdu un cirtainus, kastaņbrūnus matus. Viņam bija gara, bāla un diezgan patīkama seja, kurā spulgoja milzīgas acis spilgtā vijolīšu zilumā. Viņš nelikās diezko satraukts par to, ka viņa kariete gandrīz apgāzusies. Vīrs apcerīgi sameklēja vestes kabatā monokli un rūpīgi iestutēja labajā acī. Šajā laikā zirgi jau bija pa pusei ieniruši dzīvžogā, un kariete šūpojās un lēkāja kā kuģis bangainā jūrā.
— Mans dievs! - vīrs lavandkrāsas mētelī teica, ieraudzījis Roziju. - Zilonis … īsts zilonis! Goda vārds, cik neparasti!
Adrians grūda Rozijas galvu, izmisīgi pūlēdamies iestumt viņu atpakaļ ejā, bet zilonene izturējās neparasti stūrgalvīgi.
— Jūs tur, - vīrs lavandkrāsas mētelī uzsauca, - vai tas ir jūsu zilonis?
— Jā, es baidos, ka … zināmā mērā, - Adrians atbildēja, joprojām grūzdams Roziju.
— Cik neparasti, - vīrs domīgi noteica. - Es domāju, vai tik jūs neesat tas pats, kurš tā satraucis Mankspeperas medniekus? Pieņemu, ka tas bijāt jūs … šajā apvidū tā kā nevarētu būt vairāk par vienu ziloni, ko?
— Baidos, ka tā ir, — Adrians teica, — taču tā bija šausmīga kļūda, nudien. Mēs negribējām neko ļaunu, bet jūs redzat, kādu iespaidu viņa atstāj uz zirgiem.
— Jā, — vīrs piekrita, - viņa tiešām tos ietekmē visai nevēlami, man jāpiezīmē. Vai būs pārāk daudz prasīts, mans draugs, viņu mazliet atvirzīt, lai mēs tiekam garām?
— Protams, — Adrians teica, - es darīšu, ko varēšu.
Bet Rozija, sasniegusi ceļu, neizjūta ne mazāko vēlēšanos atgriezties laukā. Viņi stīvējās kādu laiku, un tad Adrianam iešāvās prātā laba doma. Viņš atgriezās pie ratiem un piepildīja Rozijas kausu ar alu. Ar šo kukuli Adrianam izdevās atvilināt viņu atkal aiz dzīvžoga. Tagad, kad viņa bija nozudusi, kučieris daudzmaz atguva kontroli pār zirgiem. Vīrs lavandkrāsas mētelī vēroja visu šo procesu ar neatslābstošu interesi, un, kad Adrians parādījās no jauna, ieskrūvēja monokli stingrāk acī un noliecās uz priekšu.
— Sakiet man, mīļo zēn, — viņš apjautājās, — vai viņa dzer alu vai tikai grasās noskaloties?
— Viņa to tiešām dzer, - Adrians rūgti atteica.
— Nudien, ievērības cienīgi, - vīrs noteica, - zilonis, kas dzer alu.
- Man ļoti žēl, ka esam satraukuši jūsu zirgus, Adrians teica, — Rozija tiešām negribēja neko ļaunu.
- Nekas, nekas, dārgo zēn, - vīrs atmeta ar tievo roku. - Lūdzams, neņemiet galvā. Visai amizanti. Sakiet, vai viņa dzer tikai alu vai ari ko citu?
-Jā, - Adrians teica, - visu.
- Žilbinoši! — vīrs izsaucās, un viņa vijolīšu acīs iedzirkstījās humors. - Ja viņa radīja šādu efektu uz maniem zirgiem, tad man ļoti gribētos redzēt, ko viņa nodarīja medniekiem.
- Jāsaka, tas bija visai iespaidīgi, - Adrians smīnēdams piezīmēja. - Nekad nebiju redzējis vienlaicīgi gāžamies tik daudz mednieku.
Vīrs karietē ķērcoši iesmējās, un tad, noņēmis cepuri, pastiepa slaidu roku.
- Starp citu, esmu lords Feneltrijs un priecājos jūs redzēt.
- Paldies, ser, - Adrians izstostīja. - Mans vārds ir Rukvisls, Adrians Rukvisls, un tā ir Rozija.
- Burvīgi vārdi, — viņa gaišība izklaidīgi noteica un tad aizsapņojās, blenzdams debesīs. Adrians, kurš līdz šim ne reizes nebija saticies ar lordiem, nezināja, kā rīkoties. Viņš nepavisam nebija pārliecināts, vai ar to pašu arī saruna nav beigusies. Adrians tikko grasījās pacelt cepuri un atvadīties, kad viņa gaišība pēkšņi pamodās, no jauna iegrozīja monokli acī un paskatījās uz viņu.
- Es nupat domāju, — lords Feneltrijs lepni teica, it kā raksturodams kādu visai retu parādību. - Vai jūs, starp citu, šobrīd esat brīvs?
- Nu … jā, — Adrians atbildēja. — Es pašlaik dodos uz piekrasti.
- Lieliski! Lieliski! - viņa gaišība ar entuziasmu izsaucās. — Laimīgākas satikšanās vairs nevarēja būt!
- Patiesi? — Adrians izbrīnījās. - Kāpēc?
- Viesības, - viņa gaišība teica, — viesības, dārgo zēn, kas nodarbina manas domas ceļoties un guļoties visu šo mēnesi.
- O, es saprotu, - teica Adrians, kurš neko nesaprata, bet gribēja būt pieklājīgs.
- Vai jums nešķiet, Dženkins, - viņa gaišība uzrunāja kučieri, - ka zilonis viesībās būtu kaut kas apbrīnojams?
-Jā, milord, - Dženkinss atbildēja kokainu seju, - ja jums tīk.
- Ir tik patīkami, kad tev piekrīt, - lords Feneltrijs, starojoši smaidīdams, piezīmēja.
- Piedodiet, - Adrians teica, — bet kas man īsti būs jādara?
- Mēs nevaram to apspriest te, - viņa gaišība stingri noteica, - risināt intelektuālas sarunas karietē ir pārāk nogurdinoši. Ja jūs turpināsiet braukt pa šo ceļu kādu jūdzi, jūs kreisajā pusē redzēsiet manu māju. Dodieties turp, dārgo zēn, un ņemiet ziloni līdzi. Tad mēs pusdienodami varēsim izrunāties, labi?
- Ļoti laipni no jums, - Adrians teica.
- Nav pieminēšanas vērts, - viņa gaišība teica. — Uz mājām, Dženkins.
Kariete aizripoja pa ceļu, un galīgi apjukušais Adrians atgriezās laukā pie Rozijas.
- Tas gan ir savādi, Rozij, - viņš teica, izvezdams to uz ceļa. - Vispirms tu gandrīz nogalini aristokrātu, un tad viņš tevi ielūdz pusdienās. Vismaz viņš ielūdza mani pusdienās, bet pieņemu, ka viņš tevi uzcienās ar kāpostiem vai kaut ko tamlīdzīgu. Es tikai brīnos, kas tās par viesībām, par ko viņš runāja? Nesaprotu, kā mēs varam līdzēt. Lai nu kā, meitenīt, atceries, kur tu esi, un uzvedies kā pieklājas. Es negribu, lai mani apcietina par kāda lorda nobendēšamu.
Pašlaik viņi bija nonākuši pie milzīgiem, metālā kaltiem vārtiem, iestiprinātiem augstos stabos, uz katra no tiem tupēja pa niknam akmens grifam, kam košumu piedeva zaļas sūnas un dzelteni ķērpju plankumi. Tālāk ceļš aizvijās cauri cēlam parkam, izraibinātam ar varenu koku puduriem, un tālumā, daudzos logus zibinādama, bija redzama lorda Feneltrija gigantiskā, saules gaismā mirdzošā, rožsārtā rezidence. Vecs vīrs teciņus atsteidzās no lodžijas, atvilka aizbīdni un plaši atvēra vārtus.
- Labrīt, ser, — viņš teica, visai bažīgi nolūkodamies uz Roziju. — Viņa gaišība teica, ka jūs ieradīsieties.
Adrians un Rozija, ratiem grabot, devās uz priekšu pa garo piebraucamo ceļu. Tuvojoties mājai, zālāju nomainīja kopts maurs, puķu dobes un košumkrūmi, rūpīgi apcirpti tā, lai izskatītos pēc pāviem, vienradžiem un tamlīdzīgiem interesantiem radījumiem. Viņa gaišība stāvēja uz kāpnēm, nepacietīgi gaidīdams viņu parādīšanos. Ap viņ stāvēja vairāki sulaiņi un vecs, kā bumba apaļš namzinis, visi vāji slēptā satraukumā no Rozijas klātbūtnes.
- Te nu jūs esat, - teica lords Feneltrijs. - Teicami. Tagad, dārgo zēn, iesim iekšā un ieturēsim vieglas pusdienas. Starp citu, kas Rozijai garšotu vēl bez alus?
- Visādi augļi un dārzeņi, tā liekas, - Adrians teica.
- Reimond, viņa gaišība teica namzinim, — parādiet misteram Rukvislam un Rozijai ceļu uz staļļiem, un tad norīkojiet dārzniekiem sagādāt viņai kādus augļus un dārzeņus.
Tiklīdz Rozija bija ievietota plašā steliņģī, parādījās dārznieks ar pilnu ķerru sulīgu augļu un dārzeņu, no kuru izskata Adrianam saskrēja siekalas mutē, bet Rozija sajūsmā skaļi un griezīgi notaurējās. Te bija persiki un vīnogas, burkāni, kāposti un zirņi, āboli, bumbieri un aprikozes. Atstājis Roziju tiesājot šīs delikateses, Adrians virssulaiņa pavadībā tika eskortēts mājā un ievests plašā priekšnamā, kur lords Feneltrijs bija atzvēlies uz dīvāna, dažādu sugu un izmēru suņu ielenkts.
- Nāciet iekšā un sēdieties, — viņa gaišība teica. — Tūlīt ēdīsim pusdienas. Ar Roziju viss kārtībā, es ceru?
- Jā, - Adrians teica, - viņa ēd pilnām mutēm. Tas tiešām laipni no jūsu puses, ņemot vērā, ka viņa gandrīz jūs nogalināja. Es tiešām esmu ļoti pateicīgs.
- Nu labi, — viņa gaišība teica, — ja jau jūs esat tik ļoti pateicīgs, tad varēsiet man izdarīt mazu pakalpojumu.
- Visu, kas manos spēkos, - Adrians teica.
- Es domāju tās sasodītās viesības, - viņa gaišība paskaidroja, aizvērdams acis it kā jau doma vien par to būtu mokoša. - Redziet, man ir meita, kas - kaut ari es pats to saku - nav gluži atbaidoša. Visai drīz būs viņas astoņpadsmitā dzimšanas diena, un, lai to nosvinētu, mēs rīkojam viesības, saprotat? Mana dārgā sieva, kas, es baidos, ir stūrgalvīga un neremdināma sieviete, uzstāj, ka šīm viesībām ar savu ekstravaganci un oriģinalitāti jāpārspēj visu, kas līdz šim mūsu apvidū pieredzēts. Teiksim, no finansiālās puses es uzņemos visu atbildību, bet līdz pat šim brīdim man nebija ienācis prātā nekas oriģināls. Un tad parādījāties jūs.
- Saprotu, - Adrians piesardzīgi iestarpināja.
- Un nu man rādās, — viņa gaišība turpināja, — ka liela, pieradināta un alu cienoša ziloņa parādīšanās šāda veida viesībās varētu būt ļoti oriģināla ideja, vai jums tā nešķiet?
- Jā, - Adrians piekrita.
-Ja jūs domājat, ka šādai idejai trūkst oriģinalitātes, dārgo zēn, lūdzu nekautrējieties iebilst, - viņa gaišība dedzīgi turpināja.
- Nē, ja tā padomā, tā varētu tiešām būt ļoti oriģināla ideja, — Adrians teica, — vienīgi es jau tā esmu pieradis pie Rozijas, ka viņa man vairs nešķiet oriģināla.
- Tā varētu būt, - viņa gaišība piekrita. - Lūk, ko es domāju. Mēs ietērpsim Roziju tādā tērpā, kas pasvītrotu viņas austrumniecisko izcelsmi, un tad es viņai mugurā iejāšu zālē, tāpat ģērbies piemērotā, greznā tērpā. Kaut kas maharadžas stilā. Ko jūs par to domājat?
- Jā, — Adrians teica, — es domāju, viņa ar to tiks galā.
- Teicami! - lords Feneltrijs starodams izsaucās. — Mums ir apmēram nedēļa laika detaļu izstrādāšanai. Es būšu laimīgs, ja līdz tam laikam jūs ar Roziju būsiet mani viesi. Mana sieva un meita, par laimi, ir pilsētā un iepērk visādas kruzuļu panckas, tāpēc mēs varēsim viegli saglabāt visu noslēpumā.
- Esmu pārliecināts, ka šī ideja būs sekmīga, - Adrians teica.
- Es ceru gan, dārgo zēn, - lords Feneltrijs teica, pieceldamies kājās. - Un tagad iesim un mazliet iekodīsim.
Pēc maltītes, ko lords Feneltrijs bija nosaucis par vieglu iekošanu (un kas satāvēja no sparģeļu zupas, butes vīna un krējuma mērcē, ceptām paipalām ar vīnogām, brieža gurna ar kastaņu pildījumu un svaigām zemenēm putukrējumā), viņi ķērās pie viesību sagatavošanas plāna. Viņa gaišība, savas idejas oriģinalitātes pārņemts, uzstāja, ka nekādi izdevumi nebūšot par lielu. Trīs vietējie drēbnieki dka nolīgu Rozijas krāšņā ietērpa šūšanai, un trīs galdniekiem dka uzdots pagatavot sēdekli ar baldahīnu. Tas bija Adriana ierosinājums. Viņš juta, ka ļaut lordam sēdēt jāteniski uz Rozijas kakla, pilnīgi paļaujoties uz viņu, nebūtu diezcik gudri, tāpēc taktiski ierosināja, ka maharadžam vajadzētu ērti atlaisties sēdeklī, un kāds no viņa svītas (Adrians pats) uzņemtos delikāto uzdevumu vest Roziju. Lords Feneltrijs bija sajūsmināts par šo domu.
Rozijas apģērbs tiešām bija apbrīnojams. Tas bija darināts no krāšņa, tumši zila velveta, no vienas vietas izgreznots ar spīguļiem un krāsainām stikla pērlītēm un izšūts ar, kā lords Feneltrijs cerīgi iztēlojās, hindu rakstiem tīrā zeltā. Lai šo fantastisko ietērpu paceltu, bija vajadzīgi četri vīri, un spilgtā gaismā stikla un spīguļu mirdzums desmit soļu attālumā varēja padarīt aklu. Sēdeklis arī bija efektīgs, bagātīgi izrotāts ar griezumiem un bārkstīm. Tas bija izkrāsots purpurā, dzeltenā un tumši zilā krāsā, gluži kā Rozijas ratiņi, kurus lords Feneltrijs atzina par visai gaumīgiem. Arī sēdekli greznoja visādi austrumnieciski spīguļi. Viņa gaišība un Adrians visumā jutās apmierināti.
Tad vajadzēja sagatavot kostīmus viņa gaišībai un Adrianam, un viņi abi caurām dienām izrīkoja apmulsušos drēbniekus, kas viņus apmērīja un notriepa ar kritu. Drēbnieku mulsumu izraisīja gan tas, ka viņi nekad agrāk neko tādu nebija darinājuši, gan ari las, kā lords Feneltrijs mainīja savas iegribas. Viens no viņiem pēc lorda Feneltrija briesmīgā dusmu izvirduma bija spiests pavadīt gultā veselu dienu, jo balta turbāna vietā bija pagatavots sarkans. Galarezultāts bija tiešām efektīgs. Viņa gaišība bija pastāvējis uz to, ka pats modelēs savu tērpu, un, tā kā viņam bija tikai neskaidra nojausma par to, ko maharadžas valkā, tad rezultāts, iespējams, nebūtu apmierinājis austrumu valdnieka ģērbšanās gaumi. Tas sastāvēja no garām, tumši sarkanām maisveida biksēm, savilktām ap potītēm, ar zelta izšuvumiem un spīguļiem bagātīgi rotātām persiešu tupelēm un fantastiska pusmēteļa nef- ritzaļā un dzeltenā krāsā. Visu ansambli noslēdza sniegbalts turbāns, kurā šūpojās četras pāva spalvas. Sīs spalvas bija Adriana ideja, un vairākas dienas dārzniecības jaunākie locekļi pavadīja savu brīvo laiku, tvarstīdami un plucinādami nelaimīgos putnus. Adrians, būdams vienkāršs kučieris, nevarēja atļauties aizēnot maharadžu, un viņš apmierinājās ar īsu, purpursarkanu vesti ar zelta izšuvumiem, baltām maisveida biksēm un baltu turbānu. Kad tērpi bija pilnīgi gatavi, abi ieslēdzās viņa gaišības guļamistabā, un Adrianam vajadzēja piekrist, ka viņi izskatās tiešām iespaidīgi. Tomēr viņa gaišība nebija apmierināts. Aplūkodams sevi spogulī, viņš kļuva nemierīgs, un domīgi glaudīja vai- gubārdu.
— Ziniet, manu zēn, - viņš beidzot teica, - kaut kas nav pareizi. Es izskatos mazliet par bālu maharadžam, vai jums tā neliekas?
— Iespējams, — Adrians piekrita.
— Izdomāju! - viņa gaišība, pēkšņas idejas pārņemts, iesaucās. — Sodrēji!
Pirms Adrians paguva iebilst, virssulainis dka nosūtīts uz vīna pagrabu, no kurienes viņš drīzien atgriezās ar veselu kravu dažādu korķu. Ar divu sulaiņu un sveču lustras palīdzību tika sagatavots liels daudzums apdedzinātu, sodrējainu korķu, un viņa gaišība ar milzīgu patiku ņēmās grimēties.
- Lūk! — viņš beidzot teica, triumfējoši aizgriezies no spoguļa. - Kā izskatās?
Adrians paskatījās uz viņu. Lorda Feneltrija seja tagad bija ogļu melna, un tās fonā viņa lielās vijolīšu acis un kastaņbrūnā vaigubārda izskatījās, maigi izsakoties, uzmanību saistoši.
- Fantastiski, - Adrians šaubīdamies teica.
- Pēdējais pieskāriens izšķir visu, - viņa gaišība deklamēja. - Tagad es nogrimēšu jūs.
Viņš bija notriepis Adriana seju līdz pusei, kad istabā atkal parādījās namzinis.
- Lūdzu piedošanu, milord, - viņš teica.
- Kas par lietu, Reimond, kas par lietu? - viņa gaišība kaprīzi iejautājās, pārtraukdams darbu.
- Es vienīgi domāju, ka jūsu gaišība gribēs zināt, ka tikko ieradusies viņas gaišība.
Lords Feneltrijs strauji satrūkās un nosvieda apdegušo korķi.
- Augstā debess! - viņš šausmās izgrūda. - Viņa nedrīkst mūs tādus ieraudzīt … ātri, ātri, Reimond, ejiet un pasakiet viņai, ka es esmu vannā vai kaut ko tamlīdzīgu. Neļaujiet viņai te ienākt … un galvenais - nepieminiet ziloni!
-Jā, milord, — Reimonds teica un izgāja no istabas.
- Es nevaru saprast, kāpēc viņa atgriezusies, - viņa gaišība teica, noraudams turbānu. - Viņām vajadzēja atgriezties ne ātrāk kā parīt. Ņemiet vērā, Rukvisl, viņa nekādā ziņā nedrīkst nojaust, ko mēs gatavojam. Viņai, manai sievai, ir ļoti vāja humora izjūta, un viņa varētu to visu apturēt. Tāpēc, dārgo zēn, klusēsim kā kapā, labi? Kā kapakmeņi, vai kā to saka?