Saules stari izauduši uz zāles segu ar tādiem rakstiem, ka tos nebūtu varējusi izšūt pati prasmīgākā sieviete. Pār pļavu nolīkusi augsta klints, kas izskatās pēc sakumpuša veča, kurš snauž, nolicis galvu uz ceļiem.
Klinti apskalo plata upe, tā šeit spēji pagriežas un gausi plūst uz biezokni. Pie pašas klints upes tecējums izgrauzis bedri, un te zem dzidras ūdens virsas slēpjas vērpatas.
Tā bija mūsu iemīļotā vieta. Šeit mēs mēdzām satikties — es, Tanto un Lidojošā Pūce. Šeit Tanto mācīja mūs peldēt un lēkt no klints.
Kad noriet saule, ūdens ap klinti sāk izskatīties kā sudrabota pļava. _Pirmo reizi es atnācu šurp naktī noslēgt ar upi un Ūdens garu asins brālību. Nakts bija klusa kā mierīgs miegs. Es atnācu šurp viens. Nostājies uz klints, es, roku pacēlis, sveicināju mēnesi, biezokni un koku galotņu atspulgus upē.
Par derības zīmi es iegriezu sev rokā, un sarkana asins lāse ieritēja rāmajā ūdenī. Un tad es ielēcu sudrabainajā dzīlē. Šai brīdī es vairs nebiju cilvēks, bet zivs, Ūdens gara tuvākais sabiedrotais un draugs. Es šķeļu ar rokām salto ūdeni, peldu pa straumi lejup, tad augšup pret straumi, tad ar pēkšņu grūdienu kā liela putna ēnas iztraucēta zivs sviežos dziļumā, lai sadurtos ar aļģēm apaugušo klinti. Kad es atraujos no upes dibena, zivis, kas peld man garām, mirgo kā spīgulīši biezoknī, tikai zivju gaisma ir blāva un noslēpumaina, kaut arī laipna, tāpat kā visa mana jaunā sabiedrotā — Ūdens gara valstība.
Tad es iznirstu. Es esmu ļoti mazs pret milzu klinti, kas nokarājas man pāri. Un tomēr es jūtos liels, kad apsēžos uz klints izciļņa. Jo, kaut gan es atkal esmu mazs zēns, es esmu noslēdzis jaunu brālību. Mēs klusējam visi četri — mēness, Klints gars, Ūdens gars un es.
Reiz Ogu mēneša nogalē, kad bija beigusies jauka diena un mēs, mācību nogurdināti, atpūtāmies kā parasti uz Klusējošā Karavīra klints, no lielo līdzenumu puses atskanēja zirgu kāju dipoņa. Sākumā tā bija klusa. Varēja likties, ka gurdums zvana ausīs. Pirmais pietrūkās kājās Tanto, tad arī mēs izdzirdējām tuvu un skaidru dipoņu. Mēs satraukti saskatījāmies. No tās puses, no mūsu nometnes puses, zirgu kāju dipoņa skanēja ļoti reti. Mums bija aizliegts jāt uz to pusi, un cilts mītnes karavīri tikai vissvarīgākajos gadījumos apmeklēja Jauno Vilku nometni. Kas gan tas varēja būt?
Tanto nolēca no klints, un mēs ar Pūci viņam sekojām.
Pie Ovasesa telts stāvēja stalts, melns zirgs, viss vienās putās. Viņš vēl nebija nomierinājies, dīžājās, kārpīja zemi un, galvu izslējis, smailēja ausis un zviedza. Es satvēru Tanto pie elkoņa, sirds man nemierīgi iepuk- stējās: tas bija mūsu tēva zirgs. Es sekoju Tanto skatienam, un mēs abi kopā devāmies pie liela, veca dižskābarža. Tā paēnā stāvēja mūsu tēvs. Viņš stāvēja klusēdams. Kājās viņam bija bārkšainas bikses, kuras mēdz uzģērbt tikai medībās vai kaujā. Krūtis viņam bija kailas, uz tām varēja redzēt rētas un platas lāča ķetnu pēdas.
Tanto, Pūce un es, mēs apstājāmies viņa priekšā. Nedrīkstējām teikt ne vārda, iekām tēvs nesāks runāt pirmais. Tāpēc mēs stāvējām nekustīgi un klusēdami, kaut gan man tik stipri gribējās krist tēvam ap kaklu, piekļauties viņam, dzirdēt viņa balsi. Es taču nebiju viņu redzējis veselu Lielās Saules laiku.
Tēvs vērīgi, bez smaida mūs noskatīja. Beidzot viņš pienāca, uzlika roku Tanto uz pleca un noglaudīja man galvu. Es uz mirkli zaudēju spēkus, sirds man sakāpa kaklā un acīs sariesās asaras. Man bija ļoti skumji, un tai pašā reizē es dusmojos uz sevi par to, ka aizvien vēl neprotu izturēties kā vīrs un manī vēl raud meitēna dvēsele. Par laimi, tēvs uz mani neskatījās. Varēja redzēt, ka, lai arī viņš mani apskauj, viņa domas ir tālu un šīs domas ir nemierpilnas. Pat Lēkājošā Pūce to labi saprata, jo, paraudzījies uz viņu ar pusaci, es pamanīju, ka skatiens viņam ir izbaiļu pilns un rokas mazliet dreb. Tēvs lika mums apsēsties, pats apsēdās līdzās un aizkūpināja savu mazo pīpīti. Viņš sāka runāt, bet kaut kā dīvaini: kaut gan saruna notika mūsu klātbūtnē, šķita, ka tā nav domāta mums. Viņš skatījās
pāri mūsu galvām un neuzlūkoja pat Tanto, kas jau bija tikpat kā jauns karavīrs. Viņš runāja tā, it kā gribētu tikai dzirdēt savas paša domas.
— Kad es biju tāds zēns kā tu, manu uti, un kā uti no Pūces ģints, mūsu cilts atnāca uz šo zemi, pie šās upes, lai dzīvotu mierīgu dzīvi un lai dzīvotu tālu no okimu — balto cilvēku mājvietām. Daudz Lielo Sauļu ir aizritējis pār mūsu mitekļiem, un tajos valdīja miers. Skanēja līksmas dziesmas, un karavīri dejoja Veiksmīgo Medību deju.
Es gribu, lai mani dēli cik iespējams drīz kļūst par karavīriem un stājas man blakus plecu pie pleca. Baltie ļaudis ir atkal atcerējušies par mūsu mitekļiem, un saule aizvien vairāk slēpjas no mums aiz ļauniem padebešiem. Baltie atkal ir atraduši ceļu uz manu tipi, un mums būs grūti nodabūt viņus no šā ceļa, grūti būs medīt brīvajā mežā un klejot mūsu biezoknī…
Es nesapratu, ko tēvs runāja, nesaprata arī Pūce. Vienīgi Tanto vērīgi lūkojās tēvā, it kā saprastu katru viņa vārdu un uztvertu tās domas, kuras tēvs pat neizteica skaļi. Es mazliet drebēju, taču ne tāpēc, ka saules ripa rietumos jau skāra koku galotnes un pār zemi sāka vēdīt vakara dzestrums. Kaut gan pie manis bija tēvs, brālis un draugs, man tobrīd šķita, ka esmu viens, apmaldījies un pamests nežēlīga ienaidnieka varā.
Tūliņ pēc saules rieta no biezokņa atgriezās Ovasess. Tēvs klusēdams sasveicinājās ar mūsu skolotāju, un, ne vārda nerunādami, viņi kopā iegāja teltī. Un gandrīz tūdaļ no telts atskanējas īsas, aprautas tamburīna skaņas. Tas bija signāls, kas aicināja visus vīriešus uz padomi. Tad Tanto satvēra mani un Pūci aiz pleciem:
— Pie Ovasesa lasās kopā karavīru padome. Ja jūs neurkšķēsiet kā sivēni, es ņemšu jūs līdzi pie telts paklausīties, ko vecie padomē runās.
Mēs ar Pūci nedrīkstējām pat iepīkstēties, tikai drudžaini pieķērāmies viņam pie rokas, mādami ar galvu un ar acīm lūgdamies, lai viņš tur solījumu.
Saule jau bija norietējusi, un ap telti biezēja tumsa. Mēs ilgi gaidījām, kamēr visi karavīri sanāks Ovasesa teltī, gaidījām, ierāvušies aiz tuvējiem krūmiem, baidīdamies pat čukstus ko sacīt vai skaļi nopūsties.
Tikai kad pēdējais karavīrs bija iegājis teltī, mēs, sekodami Tanto, līdām no akmens uz akmeni, uzmanīdamies, lai visu laiku paliktu tumšajā priežu ēnā. Trīsdesmit soļus no telts mēs nogulāmies garajā zālē. Bet tad tikpat kā uz burvja mājienu par mums atcerējās odi un par sodu mūsu pārgalvībai dzēla mūs taisni kā klaburčūskas. Es neizturēju un ar zīmēm rādīju Pūcei, lai nolauž paegļa zariņu un atgaiņā odus. Pūce bija tāds pats muļķis kā es. Vakara klusumā zariņš lūza ar brīkšķi, kas noskanēja kā pērkona grāviens. Tanto pamieloja mūs abus ar mokasīnu, taču, par laimi, neviens no vecajiem šo brīkšķi nebija ievērojis.
Laiks vilkās bezgalīgi. Tanto atstāja mūs un līda uz priekšu. Mums vajadzēja gaidīt viņa zīmi, taču viņš to nedeva. Man likās, drīz ausīs gaisma un saule atklās mūs mūsu slēptuvē. Es izbāzu galvu no krūma un palūkojos uz Ovasesa telti. Tur dega ugunskurs, un taisni tobrīd kaut kur tuvumā iekurkstējās miegains krupis. Tas bija brāļa signāls, ka varam līst uz telti.
Es jau biju norāpojis droši vien pusi no ceļa, kad no mākoņiem izspraucās mēness un apgaismoja visu apkārtni. Tai pašā brīdī pavērās zvērāda, kas sedza telts
ieeju, un uz sliekšņa parādījās tēvs. Es sastingu. Man gribējās uz vietas ielīst zemē vai kļūt neredzamam ka Manitu. Tiesa, tevs stāvēja iesāņus pret mums, taču es baidījos palūkoties uz viņu, lai ar savu skatienu nepiesaistītu viņa uzmanību. Tā vilks medīdams un arī mednieks nekad neuzluko savu upuri, lai tas nepamanītu viņa klātbūtni.
Sirds man gandrīz apstājās: es varēju vai zvērēt, ka tēvs patlaban raugās taisni uz mani un tūliņ pienāks un pacels mani gaisā kā mazu trusīti. Par laimi, tikai manām bailēm bija tik maza sirds. Tēvs mani nepamanīja. Viņš klusu iesvilpās. Par atbildi atskanēja zviegšana, un tad nodimēja viegli auļi. Zirgs paskrēja garām mazu gabaliņu no manis un apstājās pie tēva. Pēc mirkļa mēness atkal aizslēpās aiz mākoņiem un biezajā tumsā aiz atmestās zvērādas teltī pamirdzēja ugunskurs. Tad uz uguns fona pavīdēja mana tēva stāvs — viņš iegāja atpakaļ teltī.
Un tad es sajutu nespēku. Visu šo laiku biju gulējis līdz sāpēm saspringtiem muskuļiem. Biju tā sakodis zobus, ka tad, kad pielīdu pie Tanto, nevarēju pavērt žokļus. Tanto pazibsnīja uz mani lūša acīm:
— Tu izturies kā ežucūka, kas snāj, kurp acis rāda, bet ar galvu nedomā. Acis tev aklas kā kucēnam, bet galvā danco vāveres.
Brālis rājās tik klusu, ka es viņu tikko dzirdēju.
— Kā tu varēji līst ārā no akmens aizsega taisni tobrīd, kad mēness gribēja aplūkot pasauli? Sieviete tu būsi, nevis karavīrs!
Es padevīgi klusēju.
Beidzot mēs atradāmies pie pašas telts pretējā pusē ieejai. Pa augšējo spraugu tievā strūkliņā stīdzēja dūmi.
No telts skanēja paklusas balsis. Pa spraugu varēja ielūkoties telts iekšpusē. Pie ugunskura sēdēja ne vairāk par pieciem karavīriem: ar muguru pret mums Ovasess, viņam blakus Tanone — Nolauztais Nazis, Ovasesa brālis un vecais karavīrs Gičivape — Lielais Spārns. Ar seju pret mums — tēvs un burvis Rūgtā Oga. Daži citi karavīri atradās ārpus apgaismotā loka.
Burvim galvā bija vilkādas cepure ar noslīpētiem bi- zona ragiem, kas līgojās pie katras viņa galvas kustības. Kaklā viņam karājās lāča ilkņu virtene, uz pleciem uzmesta ar spalvām rotāta melnā lāča āda.
Mani pārņēma šausmas. Es dzirdēju, kā Lēkājošajai Pūcei aiz bailēm sāka klabēt zobi. Tanto saturēja viņam žokli un padraudēja ar dūri. Pūce iečukstēja man ausī:
— No kurienes te gadījies Rūgtā Oga? Vai pie mums kāds to ir acīs redzējis?
Patiešām, no kurienes viņš te varēja rasties? Viņš jau apmēram mēnesi dzīvoja mītnē pie ezera. Mēs netikām redzējuši ne viņu atjājam, ne ieejam Ovasesa teltī. Mēs trīcējām aiz bailēm. Pat Tanto elpoja ātrāk nekā parasti. Es nejaudāju ne acu novērst no Rūgtās Ogas. Es biju pārliecināts, ka viņš mūs redz un tūliņ pavēlēs mirušo gariem mūs sodīt par mūsu pārdrošību. Es piespiedos pie Pūces, gaidīdams belzienu. Tanto, redzēdams, kas ar mums notiek, pagrūda mūs pie malas.
Atskanēja tēva balss:
— Klausieties manī, diženie karavīri, lai jūsu ausis ir plaši atvērtas. Pirms četrām Mazajām Saulēm pie mums ieradās baltais cilvēks ar runājošu papīru. Papīrs pavēl mums atstāt mūsu zemi un iet dzīvot rezer- vācijā. Tā grib balto vadonis Vap-nap-ao.
Turpmākos vārdus es nesadzirdēju. Jo vairāk tāpēc, ka Tanto ar strauju rokas kustību pavēlēja mums atkal līst atpakaļ. Tikai daži vārdi atlidoja līdz mūsu ausīm, taču mēs nesapratām to nozīmi.
Tanto palika pie telts un droši vien zināja visu, par ko runāja karavīri. Mani pārņēma aizvien lielāks satraukums, tāpēc ka redzēju, kā Tanto vairākkārt sažņaudza dūres un reiz pat tvēra pēc naža, kas karājās viņam pie jostas. Atkal bija dzirdama tēva balss, kas vairākkārt atkārtoja Vap-nap-ao vārdu. Tad atskanēja Ovasesa un Rūgtās Ogas balss. Pakurlais Lielais Spārns runāja skaļāk par citiem, un mēs labi sadzirdējām viņa vārdus, ka pār mūsu mītni atkal, tāpat kā viņa jaunības dienās, savelkas melni padebeši. Atkal ierunājās tēvs, bet taisni tobrīd Tanto pavēlēja mums līst projām un arī pats līda mums nopakaļ.
Kad bijām atgriezušies priežu ēnā, es satvēru viņu aiz rokas.
— Tanto, — es lūdzu, — pasaki jel, par ko runāja karavīri.
Tanto noliecās pie mums.
— Tas, par ko viņi runāja, nebija domāts ne man, ne jums. Es neatceros, par ko viņi runāja.
— Tanto …
— Neatceros, — viņš atkārtoja un pagāja nost.
Mēs ar Pūci atgriezāmies savā tipi. Tikai šeit Pūce kļuva mazliet drošāks. Viņš ātrāk nekā es atbrīvojās no bailēm un tāpēc saskaitās uz mani.
— Tu esi un paliksi uti, un tavā galvā patiešām danco vāveres. Vai tiešām tu nevari it nekā izdomāt, lai tavs brālis mums visu izstāstītu? Nevari?
Es patiesi nevarēju. Es nezināju, kā lai no brāļa kaut ko izdibina. Tanto bija dzirdējis visu sarunu, bet mēs tikai aprautus vārdus. Tanto saprata visu tēva runas jēgu un bija redzējis, kādas zīincs deva burvis, un tas bija galvenais. Taču Tanto bija mūs aizdzinis un arī pats aizgājis pirms padomes beigām. Droši vien viņš uzskatīja, ka ne mums, ne pat viņam nav tiesību zināt visas vecajo domas. Es jutos apvainots, taču ne vairāk. Tanto, protams, zināja, ko dara. Un es sapīcis uzkliedzu Pūcei:
— Bet tavā galvā skraida seski! Tu biji ar mani kopā un varēji pats pajautāt. Tu taču esi vecāks par mani, un brālis drīzāk būtu klausījis tevi.
Man par brīnumu, Pūce negribēja neko daudz ķildoties. Droši vien viņš bija vairāk noraizējies nekā pikts un dusmojās tikai tādēļ, lai slēptu bažas gan no sevis, gan no manis. Mēs ilgi sēdējām pie ugunskura, domādami, kā pasargāt mūsu mitekļus no melnajiem padebešiem un kāpēc, ja ir runa par baltajiem cilvēkiem, mūsu ciltij draud melni padebeši.
Taču ne pie kāda gala mēs netikām. Acis sāka lipt ciet. Es iesviedu uguni saujiņu svaigu paegļu zaru, lai aizgainītu uzbāzīgos odus, un mēs likāmies gulēt.
No pirmā nomidža mūs izrāva satrauktas tamburīna skaņas un spalgs taures pūtiens. Mēs trūkāmies kājās un jozām uz Lielā Ugunskura vietu.
Tur liesmoja trīs sārti, un apkārt jau bija sapulcējušies visi pieaugušie nometnes karavīri.
Kā priekšspēle, kā aicinājums skanēja lēna mūzika. Dārdēja bungas, svilpoja stabules un ērgļu spalvām izrotātās dūdas, klakstēja bruņurupuču čaulu un briežu nagu klabekļi.
Uz noras, augstu lēkādams, izskrēja melnām un dzeltenām svītrām izkrāsojies karavīrs. Uz viņa kājām bija uzzīmētas zvaigznes un pusmēneši, bet no ceļgaliem un potītēm nokarājās zirgu astes. Gurnus cieši apņēma ar kraukļa spalvām nošūts apsējs. Karavīrs attēloja nakti.
Tūliņ viņam pakaļ no tumsas milzīgiem lēcieniem izšāvās otrs dejotājs — diena. Tam galvu greznoja baltu ērgļa spalvu rota, seju klāja apsveikuma krāsas — balta un gaiši zila, arī mokasīni bija gaiši, kājas rotātas ar baltām pūces spalvām.
Tā sākās deja, kas attēloja dienas cīņu ar nakti, — deja par godu virsaitim, kas ieradies nometnē.
Plaši ieplestām acīm mēs vērojām šo ainu. Tambu- rīnu skaņas kļuva aizvien straujākas, un aizvien straujāk pukstēja mums sirds. Pamazām mēs arī paši sākām šūpoties un ar kājām sist takti. Acu priekšā zibēja baltās ērgļa un melnās kraukļa spalvas, bet dūdas un stabules švīkstēja virs galvas kā lidojošu bultu mākoņi.
Lidojiet šurpu, ērgļi, mākoņus šķeļot,
Lidojiet šurpu, metieties blakām
Mūsu teltij, tad ienāciet iekšā.
To es jums lūgtin lūdzu.
Jel ienāciet, ērgļi, lai tīk jums
Mūsu teltīs mājvietu ņemt.