Tovakar es ilgi nevarēju aizmigt. Par mūsu piedzīvojumu es nestāstīju visu pat Lēkājošajai Pūcei, taču nez kādā neizprotamā kārtā daudzi par to zināja vairāk, nekā būtu gribējies Tanto un man.
Nogāja jau tik tālu, ka es sakāvos ar kādu Brieža ģints puiku, kas sāka dziedāt dziesmiņu par diviem lieliem medniekiem, kuri meža biezoknī noķēruši paši savas bailes. Tāpēc sākumā man neļāva iemigt nule pārdzīvotais kauns, bet vēlāk no katra sapņa, uguni un dūmus spļaudama, man līda virsū lāča atplestā rīkle un galvā dūca no viņa rēkoņas.
Tad piepeši es uzlēcu kājās, jo, kaut arī plaši atvēru acis, rēkoņa nemitējās. Sirds man pamira, un tikai pēc laba brītiņa es apjēdzu, ka tā ir tāla pērkona ducināšana.
Es mazliet pavilku vaļā zvērādu pie telts ieejas. Pērkons bija norimis, tikai zili zibeņi trīsoja un plandījās pie debesim kā mednieka bultas aizšauta putna spārni. Negaiss pagāja mums garām. Pār melno biezokni joņoja mākoņu bari kā garu pulki, kā putojošs ūdenskritums. Pār mītni pūta spēcīgs, spirgts vējš. Es nomierinājos un sajutu lielu nogurumu … Virs biezokņa vēl laistījās zibeņi, taču šī aina man jau šķita tik klusa un rāma kā gulbja lidojums.
Iedams atpakaļ teltī, es pēkšņi izdzirdēju, ka pie pašas ieejas kāds smilkst. Tas bija Tauga. Es sākumā nopriecājos: viņš taču trīs dienas bija pazudis mežā. Tas, protams, nebija nekas neparasts, jo vasaru mēs nekad suņus nebarojam un viņi paši medī sev pārtiku, taču vienmēr ir patīkami atkal ieraudzīt draugu — suni. Tomēr, līdzko es pie viņa noliecos, viss mans prieks bija vējā. Purns sunim bija sauss un karsts. Viņš smagi elsa un viss trīcēja.
— Kas tev kaiš, Tauga? — es iesaucos.
Viņš pat nepacēla galvu. Kad es nometos pie viņa uz ceļiem un pacēlu viņa lielo galvu, viņš lūkoja piecelties, taču priekškājas viņam uzreiz saļodzījās, un viņš atkal saļima zemē, nevarīgi smilkstēdams kā mazs izsalcis kucēns.
Tuvumā neviena nebija, un es tīri vienkārši aprau- dājos. Mans Tauga, lielais, varenais suns, no kura bēga sirmi vilki, smilkstēja kā akls kucēns. Mēs taču palaikam no slimībām esam baidījušies vairāk nekā no visbriesmīgākajiem zvēriem. Slimības sūtīja ļaunie gari, kas pārtiek no maitām un sasmakuša purva ūdens.
Asaras nenoslaucījis, es ieskrēju teltī, iznesu vilka ādu un paklāju to sunim līdzās. Viņa pavēdere bija visa vienās sausās lapās un skujās. Jādomā, zaudējis spēkus no slimības, Tauga bija ilgi līdis uz vēdera, pūlēdamies atvilkties līdz sava saimnieka teltij. Es uzvēlu suni uz vilkādas, pievilku pie dziestošā ugunskura un piesviedu tajā svaigus paegļu zarus, kuru dūmi atnes veselību. Un tad? Tad es izšķīros par mazam uti visdrosmīgāko soli: iet pie burvja, pie Rūgtās Ogas.
Neviens no mums vēl nebija pie viņa bijis. Neatkarīgi no tā, vai viņš dzīvoja pie mums vai ezermalas nometnē, burvja teltij mēs vienmēr bailīgi gājām apkārt ar līkumu. Pat karavīri nelabprāt rādījās viņa telts tuvumā, zinādami, ka Rūgtā Oga kuru katru brīdi, kad vien tikai iegribēs, var pārvērsties par vilku, čūsku vai arī izgaist skatienam kā vēja izklīdināta migla virs ezera.
Es gāju uz viņa telti, un kājas man ļima aiz bailēm. Cik reižu jau gribēju griezties atpakaļ; bet man acu priekšā atainojās drauga tēls un pavēlēja iet uz priekšu, par spīti paša bailēm.
Visa nometne gulēja. Nakts atkal bija klusa, mēness norietējis. Es pirmo reizi stāvēju tik tuvu pie Rūgtās Ogas telts, ka varēju ar roku skart zvērādu pie ieejas. Nakts tumsā, nespodrajā zvaigžņu gaismā uz ādas uzzīmētie ne īsti zvēru, ne īsti cilvēku atveidi snaig- stīja man pretim nagus, pleta platas rīkles. No negaisa putna knābja virs ieejas uz mani šāvās zibeņi. Pār manu galvu liecās pie ieejas pakārtie šķēpi. Uz tiem uzmauktie lāču galvaskausi, pilni koka trūdiem, blenza tukšiem acu dobumiem.
Nē, es nevarēju saņemties un pieskarties ādai, un jau gribēju atkāpties, kad tā piepeši pavērās un manā
priekšā, baltām acīm zibsnīdams, parādījās Rūgtā Oga. Es iekliedzos. Bet viņš noliecās, vērīgi paraudzījās manī un pēdīgi sacīja:
— Es tevi gaidīju, mans dēls.
Es nejaudāju izdabūt ne vārda, ne dziļāk atvilkt elpu, pat ne pakustēties. Man gribējās bēgt projām, bet biju kā pamiris.
Rūgtā Oga pamāja ar galvu.
Kā viņš zināja, ka es esmu šeit?
— Es zināju, ka tu nāksi, — viņš atkārtoja un apklusa, it kā gaidīdams, ko es teikšu.
Es saņēmos un nočukstēju:
— Mans Tauga, mans Tauga …
— Zinu! — Rūgtā Oga saslējās, baisms un milzīgs. — Zinu, tavs Tauga ir slims.
Es no jauna apraudājos.
— Tēvs, — es izdvesu, — tēvs… Nepieļauj, tēvs, ka viņu ietin mūžīga tumsa.
— Eļ uz savu telti un gaidi mani. Es aizdzīšu no viņa Nāves garu.
Kad viņš nozuda tipi dziļumā, es skrēju atpakaļ pie suņa, un ātrumu manām kājām piešķīra bailes no Rūgtās Ogas un prieks par to, ka viņš bija uzklausījis manu lūgumu.
Tauga aizvien vēl gulēja uz sāniem. No viņa pavērtās mutes karājās ārā mēle. Es notupos pie viņa uz ceļiem un ātri un nesakarīgi sāku viņam stāstīt, ka viss būs labi, ka mēs vēl kopā skraidīsim uz mežu medībās, dzīsim pēdas briedim, vilkam un pelēkajam lācim.
Taču Tauga nekā nedzirdēja, elpa viņam kļuva aizvien ātrāka un vājāka … Kaut gan viņš bija viens no
visjutīgākajiem suņiem visā nometnē, viņš pat nenodrebēja, kad burvis noliecās pār viņu.
Rūgtā Oga ņēmās viņu iztaustīt, paskatījās acīs, paplēta viņam muti, vērīgi aplūkoja mēli, paspaidīja vēderu. Tad Tauga iestenējās zem viņa smago roku spiediena, burvis palocīja galvu un sāka kaut ko klusu murmināt. Nedrīkstēdams pakustēties, es svētā bijībā raudzījos, kā Rūgtā Oga uzbēra uz delnas pāris šņau- cienu līdzatnesto zāļu, saberza tās pulverī un tad ietina plānā gaļas šķēlītē, saritinādams to rullītī. Tad viņš šo gaļu cepa uz ugunskura, dungodams dziesmiņu man nepazīstamā valodā. Kad gaļa uz uguns sačokurojās, apkārt izplatījās dīvaina un sīva smarža, Rūgtā Oga pārtrauca savu dziesmiņu, iebāza gaļas pikucīti Taugam mutē un cieši aizturēja ar roku viņam purnu, līdz suns norija gaļu.
Beidzot viņš sarausa uguni citā vietā un noguldīja Taugu uz karstiem pelniem.
Vilkās gausas minūtes, mēs abi sēdējām nekustīgi. Un tad uzreiz Tauga pārstāja smilkstēt, sāka elpot mierīgāk un iemiga.
Burvis piecēlās un uzlika roku man uz pleca.
— Tev, mans dēls, rīt vajag viņu pabarot ar svaigām truša aknām.
— Maj-oo. Labi, — es atbildēju.
Pēc nakts negaisa rīts bija skaidrs kā ūdens kalnu strautā. Labie gari man palīdzēja. Nebija vēja — būs viegli pieiet klāt trušu alām. Lēkājošā Pūce gribēja nākt man līdzi, taču es nebiju ar mieru, jo zināju, ka es, tikai es varu glābt savu draugu, ka tikai manis nomedīta truša aknas atnesīs viņam veselību. Tā bija teicis Rūgtā Oga.
Visvairāk trušu alu atradās Lēkājošās Kazas klints pakājē. Tāpēc es devos turp, paņēmis līdzi stopu un piecas asas bultas.
Ar pirmajiem saules stariem biju jau pie klints.
Es pārbridu pāri diviem strautiem ar tik aukstu ūdeni kā ledus un atrados pie nogāzes. Šeit es apstājos, noliku zemē stopu un bultas un, pagriezies ar seju pret lielo biezokni, sāku lūgt Nana-bošo — Mežu garu un dzīvnieku aizgādni:
— O Nana-bošo! Ļauj man nogalināt tavā zemē baltu trusīti, izlaid uz manas takas vienu mazu zvēriņu! Tas man vajadzīgs, lai glābtu lielo un gudro suni — manu draugu Taugu. Esi labs pret mani, o lielais Nana-bošo! Pagriez manus so|us uz trusīša ceļu, sūti trusīti pretim manai bultai!
Tomēr Mežu gars manus vārdus tik drīz vis neuzklausīja.
Saule kāpa aizvien augstāk, bet es joprojām vēl nevarīgi klaiņoju starp akmens bluķiem. Es stāvēju kā sastindzis ilgiem laikiem, ar acīm iztaustīdams ik sīkāko vietiņu Lēkājošās Kazas klints nogāzē, nemitīgi atkārtodams savā sirdī lūgšanas Nana-bošo. Tomēr laiks pagāja velti. Un, kas bija par visu ļaunāk, sacēlās viegls vējiņš, un man vajadzēja iet nogāzei apkārt, lai nokļūtu aizvēja pusē. Es jau biju zaudējis cerību, nolēmis, ka Nana-bošo augstāk vērtē viena bailīga truša nekā mana drošsirdīgā Taugas dzīvību. Taču taisni tobrīd, ikad mani pārņēma šaubas, piepeši divu bultas lidojumu attālumā gar augstu akmens bluķi izlēca trusis, stulbi pavērās apkārt, it ka apskurbis no saules gaismas, un lēnām cilpoja uz tuvāko krumu, paglābdamies tā ēnā.
Man vajadzēja tuvoties tam ar lielu likumu, lai visu laiku turētos aizvēja pusē. Par laimi, arī saule spīdēja no manas puses, nākdama man palīgā un žilbinādama trusim acis.
Es pieplaku pie zemes un sāku zagties tam klāt, lēni virzīdamies uz priekšu. Es necēlos kājās, kaut gan asie akmeņi ievainoja man krūtis un elkoņus. Es zināju, ka varu panākt savu tikai ar izturību, un, kaut arī katrs solis vilkās bezgalīgi ilgi, kaut arī baidījos, ka trusis aizmuks no krūmu paēnas un paslēpsies savā alā, steigties nedrīkstēju, iekām nebūšu piekļuvis droša šāviena atstatumā. Pēdīgi sasniedzu zemu paegļu krūmu starp mani un trusi, uzmanīgi paslējos uz viena ceļgala un uzvilku stopu.
Tai pašā acumirklī trusis ar traku lēcienu metās sāņus, taču izdarīja to kādu sekundes daļu par vēlu. Bet es pa to pašu sekundes daļu sastingu. Es taču nebiju paredzējis, ka bez manis trusīti medī vēl kāds cits.
Tumšs kamols uzkrita zvēriņam uz pelēkās muguras. Es sastulbis raudzījos, kā milzīgs kalnu ērglis, iecirtis nagus sānos trusītim, kas spalgi spiedza, platiem spārnu vēzieniem ceļ gaisā savu laupījumu.
Mans stops bija uzvilkts, bulta uz stiegras. Vēl viens spārnu vēziens, otrs, trešais… un mana stopa stiegra nostrinkšķēja. Iekām ērglis paguva pacelties neapdraudētā augstumā, bulta dzinās tam pakaļ. Bez elpas aiz satraukuma un negaidīta prieka, es ieraudzīju, kā bulta panāca ērgli un ieurbās tam zem laba spārna. Lielajam putnam notrīsēja spārni, ar pēdējo piepūli viņš
pacēlās vēl mazliet uz augšu, taču jau pēc brītiņa sāka lēnām izplestiem spārniem krist lejup.
Es pieskrēju ērglim klāt. Viņš vēl bija dzīvs un, spalvas sabozis, gatavojās cīņai. Labais spārns viņam nevarīgi nokarājās, taču viņš no visa spēka airējās ar otru, grasījās cirst man ar knābi un neganti šņāca. Putns bija gandrīz tikpat liels kā es. Sākumā es kāpos atpakaļ, viņš turpretim bezbailīgs, briesmīgs un saniknots nāca man virsū. Man vajadzēja vairīties: ar vienu milzīgā knābja sitienu ērglis varēja man pārlauzt rokas kaulu. Es tvēru tomahauku.
Cīņa nebija ilga. No nedzīvā putna nagiem es izrāvu trusīti — to vairs nevajadzēja pat piebeigt — un uzsviedu uz muguras divkāršo medījumu. Ērglis bija ļoti smags. Spārni nokarājās gar abām pusēm, aste vilkās pa zemi. Izskatījāmies mēs droši vien tā, it kā lielais putns, sakampis mani nagos, virzītu manus soļus. Ieraudzījis mūsu kopējo ēnu, es biju pārsteigts: tā atgādināja uz mūsu totēmu staba izgrieztās figūras — milzu cilvēka-putna ēnu.
Diena bija karsta, un es ar mokām aizvilkos līdz nometnei. Taču prieks un lepnums par negaidīto uzvaru deva man spēkus. Un tomēr tai pašā reizē sirds dziļumos man slēpās žēlums, ka tādu lielu un varenu karotāju kā šis ērglis ķērusi bulta, ko raidījis mazs puika, kuram nav nekādu nopelnu. Acu priekšā man aizvien vēl ainojās ievainotais putns, kas cīnījās līdz pēdējam
mirklim, spārnus nesakļāvis, neslēpdams zem tiem galvu.
Tomēr visu to es aizmirsu, kad, ieejot nometnē, mani priecīgi sagaidīja draugi. Klaigādami un smiedamies viņi izskrēja man pretim. Es redzēju viņu acis — apaļas aiz izbrīna un skaudības. Protams, pēc pieaugušo karavīru paražas, atgriežoties no medībām, es nelikos ne zinis par bērnišķīgo spiegšanu, ar kādu mani saņēma mazie uti, kuri vēl ne reizi nebija nogalinājuši kalnu ērgli.
Es gāju taisni uz Ovasesa telti.
Zēnu klaigas izsauca veco karavīru no telts. Es noliku putnu viņam pie kājām. Viņš noliecās pār ērgli, ņēmās vērīgi aplūkot tā spārnus un, tikai ieraudzījis bultu, pagriezās pret mani, un kādu brīdi uzmanīgi raudzījās manī. Visi apklusa. Bet viņš izvilka bultu no putna miesām un, sniegdams to man, sacīja:
— Uti, tu esi veicis pirmo vīra varoņdarbu. Ej pabaro savu suni, kā pavēlēja Rūgtā Oga, un tad atnāc pie manis.
Tauga jutās jau labāk. Rūgtā Oga bija liels burvis. Es aizmirsu, ka esmu veicis savu pirmo vīra varoņdarbu, un, ieraudzījis Taugu, kas, mani redzēdams, piecēlās kājās, gandrīz vai apkaucos kā meitene. Suns, apsveicinādams mani ar klusiem smilkstiem, nāca man pretim, grīļodamies uz nespēcīgajām kājām. Es liku viņam iet atpakaļ uz savu vietu. Smiedamies, stāstīdams viņam par savām medībām, veicīgi izķidāju trusi un izņēmu tam aknas.
Tauga uzklupa tām kā vesels un izsalcis suns. Un izskatījās, ka viņa veselībai nekas vairs nedraud.
Diena bija jauka, pasaule bija jauka, mani gaidīja Ovasesa balva. Es gāju uz viņa telti, pūlēdamies neskatīties apkārt un apslēpt prieku, kas iedegās manī aizvien spožāk, gluži kā ugunskurs no sausiem paegļu zariem.
Ovasess gaidīja mani pie telts ieejas. Viņš laipni saņēma mani aiz rokas un ieveda iekšā.
Es šeit biju pirmo reizi un svētbijīgi lūkojos apkārt. Telts bija pilna ar lāču, vilku un briežu galvaskausiem, skaistiem veciem ieročiem, tomahaukiem ar grezni izgrieztiem kātiem, stopiem, kas samelnējuši no vecuma, ar spalvām rotātiem šķēpiem, spožām zvērādām, ar burvju zintēm, kas pasarga no ļauniem gariem.
Skolotājs norādīja man uz vienu no lāču ādām. Es apsēdos. Pats viņš ierīkojās man iepretim, paklājis sev aiz muguras zvērādas, lai būtu mīkstāk, un aizkūpināja mazu pīpīti. Tad viņš pacēla roku par zīmi, ka varu sākt savu stāstu.
Karavīri zina savu vārdu vērtību. Tāpēc es nepaklausīju pavēlei tūliņ un nesāku kulstīt mēli kā meitenes, nākdamas no upītes. Acis aizvēris, es atsaucu atmiņā, kā žagos pie trusīša, atcerējos negaidīto ērgļa uzbrukumu, manas bultas lidojumu.
Un tikai tad sāku runāt, taču sāku, kā daždien viesim Ovasesa teltī pieklājas, ar uzslavām viņa paš-a dižajiem mednieka varoņdarbiem: runāju par viņa nogalināto dzīvnieku galvaskausiem, par viņa slaveno cīņu ar pelēko lāci, par viņa — skolotāja gudrību. Vecais klausījās uzmanīgi, acis pievēris, nekustēdamies, klusēdams; varēja pat likties, ka viņš guļ. Taču no viņa pīpītes nemitīgi cēlās nelieli dūmu mutulīši. Viņš pavēra plakstus tikai tad, kad es sāku stāstīt, kā biju ieraudzījis trusīti Lēkājošās Kazas klints nogāzē, un no šā brīža ne uz mirkli nenolaida no manis acu, kaut arī vārdi brīžam iestrēdza man kaklā. Pat, ja es būtu gribējis šo vai to pielikt klāt vai pārspīlēt, vai arī likt saprast, ka esmu gājis medīt nevis trusīti, bet ērgli, es nevarētu to izdarīt. Es nespēju novērst skatienu no melnajām, spožajām Ovasesa acu zīlītēm un runāju aizvien klusāk, vārdi ritēja aizvien gausāk. Kad beidzu, jutos vājš un gurdens kā pēc tāla ceļa, kad nav ne ēsts, ne dzerts, viss mans lielais vīra varoņdarbs man patlaban šķita sīks nieks, kas nav uzmanības vērts. Taču Ovasess piecēlās, un viņa sejā es ieraudzīju retu viesi — smaidu. Viņš noliecās pie manis, uzlika roku man uz pleca un līksmā balsī sacīja.
— Manas acis ir laimīgas, ka var uzlūkot Leoo- karko-ono-ma — Cēlā Ērgļa drosmīgo dēlu.
Mana sirds dziedāja uzvaras dziesmu.
— Mans tēvs, — es lepni atbildēju, — cēlies no Te- kumse ģints.
Tekumse, — Ovasess palocīja galvu, — bija liels virsaitis. Viņš bija lielākais starp mūsu cilts virsaišiem. Tāpat ka Pontiaks, viņš vadīja karavīrus uzvaru vainagotās kaujās, medniekus — lielās medībās, sauca kopā vecajos gudrās padomēs. Viņa balsi uzklausīja visas ciltis, un, kamēr viņš bija dzīvs, sakāves ēna nekrita uz karavīru takām un laime bija ikvienas ģints viesis. Kad viņš aizgāja bojā, ikkatrā tipi viņu pieminēja ar sēru dziesmām.
Un te nu Ovasess, kas nekad bez vajadzības nepielika soli, nešķobīja lūpas un nepacēla balsi, piepeši saslējās un sažņaudza dūres. Viņa balss iedārdējās kā tuva negaisa atbalss.
— Tekumse, tava tēva vectēvu, nogalināja baltie. Tie viņu uzaicināja uz lielo padomi, lai sasmēķētu ar viņu «miera pīpi», bet tur viņš sastapa nevis miera vārdus, bet gan nāvi. Viņa miesas tie neļāva apbedīt Nāves ielejā, lai lielā virsaiša gars neatrastu ceļu uz Mūžīgā Miera valstību.
Es nedrīkstēju atsaukties pat čukstus. Beidzot karavīrs apklusa, smagi dvesdams, apsēdās man pretim un sacīja gurdā balsī:
— Es allaž ar lepnumu esmu raudzījies uz tavu tēvu. Šodien es pirmoreiz tā raugos uz tevi. Mūsu ciltīm ir uznākušas bezsaulcs dienas. Balto ir vairāk nekā lapu biezoknī. Tie ir stiprāki par mums. Stiprāki par visām ciltīm un ģintīm. Taču ikviens zēns, kas nostājas uz vīru takas, ir jauna asins lāse mūsu dzīslās. Tu to esi darījis šodien. Lai tavas kājas nekad nenogriežas no karavīru takas.
Nekad vēl neviens man nebija teicis tādus vārdus. Man vajadzētu būt laimīgam. Tomēr laimīgs es nebiju.
Todien man negribējās dzirdēt nevienu balsi, pat Lēkājošās Pūces balsi ne, pat Taugas riešanu ne. Es aizbēgu no nometnes pie Klusējošā Karavīra klints. Uzrāpos augšā, apsēdos uz stāvās kraujas virs ūdens dzelmeņa un lūkojos uz biezokni, uz ziemeļvēju noliektajām koku galotnēm. Tas bija mans biezoknis, mans draugs, manas mājas.
Savā laikā pa tā takām staigāja mana tēva vectēvs, Lielais Tekumse. No viņa balss skaņas pelēkie lāči sarāvās kā mazi kucēni un visbriesmīgākie ienaidnieki kļuva bāli. Kā aizgāja bojā Tekumse? Es redzēju acu priekšā ar bultu aizšauto lielo ērgli, kas, pacēlis augšup asiņaino knābi, nenolieca galvu, kad vajadzēja saņemt cirtienu. Asaras dedzināja man acis. Ziemeļu vējš dzenāja zemus, melnus padebešus, saule rietēja aiz meža.
Aklā tumsā es izdzirdēju kaut kur netālu vaidam apogu. Tā kliedzienus mēs ar Pūci bieži vien lietojām kā norunātu sasaukšanos. Es nokāpu no klints, un no tumsas man pretim skrēja mans draugs.
— Kāpēc mans brālis glabā sirdī bēdas? — Pūce dedzīgi čukstēja. — Jeb vai Pūce vairs nav tavs draugs?
Es nepratu turēties kā vīrs: sirsnīgi apskāvu viņu. Viņš izbrīnījies apklusa. Bet es skaidroju strauji un juceklīgi:
— Nē, Pūce. Tu man esi tas pats, kas ērglim brīvais plašums. Manas ausis vienmēr ir atvērtas, kad tu runā ar mani, Pūce. Taču šodien saule man nespīd. Kaut arī esmu nogalinājis lielu ērgli, es nejūtu prieku. Man ir skumji, Pūce.
Draugs, brītiņu klusējis, maigi noņēma manas rokas no saviem pleciem. Es redzēju, ka viņš pasmaidīja.
— Ovasess par balvu atļāva mums šonakt braukt zvejot. Met pie malas savas skumjas.
Vai stāstīt viņam par Tekumse? Nē. Lai kaut viņa domas neapēno rūgtums un naids, kas ir tik nevarīgs kā mazu bērnu rokas. Tāpēc es tikai pametu ar galvu un skrēju viņam līdzi.
Bet pavasara lietus, meitenes asaras un zēna skumjas taču gaist ātrāk par bezdelīgas lidojumu. Kad aizskrējām līdz upmalai, kur gulēja mūsu kanoe, es jau smējos un lielījos ar savu šārīta uzvaru. Pūce atnesa mūsu stopus, bultas un nelielu pārtikas aizgādu. Varējām tūliņ doties ceļā. Ovasess bija atļāvis ņemt viņa paša kanoe, un mēs to iegrūdām rāmajā krastmalas straumē.
Mēs braucām pa straumi lejup, veikli cilādami airus un turēdamies upes līkuma iekšmalā. Šeit vajadzēja būt it īpaši piesardzīgiem, jo straujais tecējums varēja mūs aiznest uz pretējo krastu, uz šķautnainām klintīm. Tāpēc mēs airējām sīksti un klusēdami, līdz tikām garām līkumam un laiva ar priekšgalu sāka šķelt atkal plaši izplūdušās upes rāmo spoguli.
Slaidi noaudzis mežs šeit pienāca līdz pašai upei. Mēs braucām garām biezajā zālē un briksnājā iemīdītām stidziņām, kas ved uz zvēru dzeršanas vietām. Nakts klusumā mēs reizēm dzirdējām krastmalas brikšņos aizskrejam garam dzīvniekus.
Mūsu airi grima ūdenī bez trokšņa, tāpēc nebija grūti pavisam tuvu saklausīt lapsas soļus, mazliet dzirdamāku un ātrāku vilka skrējienu un aļņa smago stam- pāšanos. Tūliņ aiz kāda pagrieziena mēs uzdūrāmies veselai «mazgātāju» ģimenei — ir tādi mazi, smieklīgi zvēriņi, kas katru barības kumosu rūpīgi noskalo ūdenī, iekām to apēd. Viņus satraucēja mūsu skaļie smiekli.
Mēs braucām ilgi, centīgi vairīdamies no vērpetēm un no akmeņiem, kas rēgojās virs ūdens kā milzīgas apsūnojušas sēnes. JUpīte kļuva gaišāka, mākoņu spraugās parādījās zvaigznes, ziemeļu vējš jau sen bija aizgriezies uz dienvidiem. Līdz mērķim — Baltā Ūdra ezeram — mēs nokļuvām, kad debess austrumu malā skaidrojās, iemirdzējās kā manas mātes gaiši zilās acis.
Kad uzlēca saule, ūdenī iemirgojās dzirkstis, un to bija vairāk nekā zvaigžņu pie augusta debesīm. Mēs bijām gaidījuši šo brīdi, jo saules lēkts ir pats labākais zvejas laiks. Mēs īrāmies uz smilšu sēkļiem, kur agrā rīta saulē sildās lielas, treknas līdakas.
Piepeši Pūce nometa airi un satvēra stopu. Es sekoju viņa skatienam: pa krastmalu uz upi dzert nāca briežu saime. Pašā priekšā soļoja ragains briedis, liels kā piekrastes klints, saule bija sakūrusi baltas uguntiņas viņa ragos. Viņš soļoja, kajas piecirzdams, nebēdādams par troksni, ko sacēla, lepns kā dižens virsaitis. Viņam nopakaļ nāca briežumāte, un tai līdzās drebošām, tievām, nespēcīgām kājiņām šķeterēja mazs briedēns.
Es satvēru Pūci aiz rokas un nočukstēju:
— Liec nost stopu.
— Kas ir?
— Liec nost stopu, tev saka!
Briedis apstājās un palūkojās uz mūsu pusi. Viņš nostājās tā, lai ar savu ķermeni aizsegtu mātīti un briedēnu.
— Liec nost stopu, — es atkārtoju.
Pūce vērīgi noskatījās uz mani, tad paraustīja plecus un nosvieda stopu laivas dibenā.
Mēs īrāmies aizvien tālāk. Briedis nolieca galvu pie ūdens, briedēns iemekšķinājās — it kā būtu iesmēju- sies maza meitenīte.
— Šāvienam bija par tālu, — es vienaldzīgi noteicu, taču Pūce pat galvu nepagrieza, dusmodamies, ka nebiju ļāvis viņam izmēģināt stopa stiprumu.
Saule jau bija pakāpusies virs koku galotnēm, kad mēs piebraucām pie pirmā sēkļa. Taču, līdzko mūsu laivas ēna nogula pār zivju baru, tas šāvās projām tik strauji, kā ūdens visapkārt novirmoja. Mēs bijām piebraukuši neuzmanīgi kā bērni. Vajadzēja pagriezties atpakaļ.
Ūdens pamazām norima. Pagāja ilgas, gaidu pilnas minūtes, līdz siltā saules gaisma atkal izvilināja zivis seklumā. Viņu sudrabotās muguras spīguļoja zem ūdens kā nažu asmeņi.
Tiklīdz nomierinājušās līdakas atkal nekustīgi sa
stinga, mēs ar viegliem airu vēzieniem sākām dzīt laivu pie sēkļa tā, lai ēna šoreiz neskartu zivis. Beidzot tās bija mums pa šāvienam.
Es nejutu sevišķu vēlēšanos ķert zivis. Toties Pūce bija neganti iededzies. Katra viņa bulta uzpeldēja virs ūdens kopā ar tai uzdūrušos zivi. Kad pienāca laiks doties atpakaļ, laivas dibens bija no vienas vietas pie- slānīts ar lielām un treknām līdakām. Šoreiz Pūcei bija laimīga roka.
Telts, kurā mēs ar Pūci dzīvojām, bija pārāk maza, lai tanī varētu sarīkot dzīres. Tāpēc jau pirms krēslas mēs sakūrām aiz telts lielu uguni, ap kuru sapulcējās paši jaunākie nometnes Vilki. Cepto zivju smarža atvilināja pie ugunskura ne vien Jaunos Vilkus, bet arī visus nometnes suņus.
Mēs cepām zivis uz lēnas uguns, savēruši tās uz lazdas vicām vai arī uz bultām, un Lēkājošā Pūce stāstīja par braucienu uz ezeru, par briežiem, kas dzēra pie upes, lielījās ar savu lomu. Galu galā viņam uz to bija tiesības, jo reti kādam no zēniem bija izdevies Baltā Ūdra ezerā noķert tik daudz lielu zivju.
Man taujāja par ērgli. Taču arī tagad vēl man negribējās par to sacerēt dziesmu, nedz arī tāpat vien stāstīt. Es izraudzījos lielu, treknu līdaku un klusēdams baudīju gardo ēdamo.
Gar priežu galotnēm izpeldēja šaurs mēness sirpis, kad visu mūsu mītni piepeši pārskanēja tamburīna rīboņa. Mēs pietrūkāmies kājās. Skaņas bija svinīgas: zemā dūkoņa, ko mēs izdzirdējām, parasti vēstīja kādu svētku vai medību un kara deju sākumu. Protams, par zivīm neviens vairs nedomāja. Pusi no manas līdakas dabūja Tauga, un mēs jozām uz Lielā Ugunskura vietu.
Ugunskurs jau liesmoja. Tā tuvumā uz apaļa akmens gulēja milzīgi lielas medību bungas. Tās parasti- nesa šurp tikai tad, kad Rūgtajai Ogai vajadzēja dejot par godu Lielajiem gariem.
Ap ugunskuru stāvēja visi nometnes karavīri visgreznākajos tērpos, ar pušķiem no ērgļu un pūču spalvām, ar jakām un biksēm, kas bija izšūtas ar ģints totēmu zīmēm. Mēs, mazie puikas, stāvējām viņiem aiz muguras un, nepacietībā drebēdami, gaidījām brīdi, kad ieradīsies Rūgtā Oga, bargs un noslēpumains. Karavīri dziedāja Spalvu dziesmu:
O diženie karotāji, Klausieties ērgļa spalvu balsi, Kas dzied par drošsirdību. Klausieties ērgļa spalvu balsi, Kas dzied par lielā putna lidojumu. Klausieties, kā dzied pūces spalva, Un lai jūsu gaita ir viegla Un nedzirdama kā tās lidojums. O karotāji,
Klausieties Spalvu dziesmu.
Dziesma, uzsākta zemās un klusās balsīs, cēlās aizvien augstāk, skanēja aizvien spēcīgāk. Mēs klausījāmies dziesmu par ērgļa un pūces, bezdelīgas un meža zosu, gulbju un vanagu spalvām.
Kad dziesma apklusa, uznākušajā klusumā atskanēja ērgļa medību kliedziens un karavīru lokā iedrāzās burvis Rūgtā Oga. Šoreiz viņš bija no galvas līdz kājām apklats putnu spalvām. Reizē ar viņa pirmo soli īsi ierībējās tamburīni un taures un tūliņ apklusa.
Kad es ieraudzīju Rūgto Ogu, sirds man strauji iepukstējās un aizrāvās elpa: Rūgtajai Ogai pie pleciem bija piestiprināti manis nogalinātā lielā ērgļa spārni. Man galvā pavīdēja doma, vēl nedroša, bet jau cerību pilna. Un tā nebija iešāvusies prātā man vien, jo Lēkājošā Pūce, ieraudzījis spārnus burvim pie pleciem, satvēra manu roku un cieši saspieda. Taču mēs nepārmijām neviena vienīga vārda. Nevienam vīrietim neklājas skaļi runāt par savām cerībām, iekām tās nav piepildījušās.
Mēs izspraucāmies līdz pirmajai karavīru rindai. Cieši mums garām aizšāvās Rūgtā Oga, riņķodams ap ugunskuru kā milzu putns. Atkal iestājās klusums, varēja dzirdēt tikai spalvu švīkstoņu uz Rūgtas Ogas pleciem, viņa straujo elpu un degošo zaru sprēgašanu ugunskurā.
Pēdīgi, it kā celdamies spārnos, burvis uzlēca uz milzu bungām, pie kurām piesteidzās astoņi karavīri. Viņi sāka ar kreisajām rokam griezt apkārt bungas un ar labajām sist takti burvim, kas uz tām dejoja. Es sažņaudzu rokas uz krūtīm: Rūgtā Oga dejoja Medījoša Ērgļa deju. Viņš te lēnām lidinājās ar izplestiem spārniem, te griezās straujā virpulī. Tad atkal, sakļāvis spārnus, aši krita uz ceļiem, lai pēc mirkļa no jauna ar veiklu lēcienu trūktos kājās un atkal mestu platus lokus, kā to mēdz darīt lielie kalnu ērgļi.
Bungu sitieni kļuva aizvien spēcīgāki un tad pēkšņi uz mirkli apklusa, lai pēc tam skanētu ar jaunu sparu. Ritms vērtās aizvien straujāks un straujāks, un tad tam pievienojās spalga taures skaņa.
No karavīru loka izlēca Rūgtās Ogas palīgs Zilais Putns. Es saķēru Pūci aiz rokas, un mēs saskatījāmies. Zilajam Putnam lejpus ceļiem bija piesietas truša ķepas un gar ausīm visgarām sejai no spalvu pušķa nokarājās divi saišķīši truša ausu.
Tātad tā bija Ērgļa deja un rādīja, kā viņš medī trusīti.
Rūgtā Oga turpināja virpuļošanu uz lielajām bungām, viņa kājas cilājās aizvien ātrāk. Tauru skaņas ārdīja nakts klusumu. Ugunskura liesmas cēlās aizvien augstāk…
Un lūk, vienā mirklī «ērglis» — Rūgtā. Oga — klupa virsū «trusim» — Zilajam Putnam. Un … es sapratu, ka manas cerības piepildīsies, jo tieši šai brīdī no karavīru vidus izlidoja gara, trula bulta un ieurbās ērgļa spārnā. Ērglis-burvis nogāzās zemē.
Iestājās dziļš klusums. Tikai tāla atbalss atnesa līdz mums bungu dunoņu. Neviens neuzdrīkstējās pakustēties, neviens neuzdrīkstējās pat nopūsties. Pat sarkanās liesmu mēles šķita sastingušas. Un, kad griezīgais taures pūtiens atkal pāršķēla klusumu un no jauna atdzīvojās tamburīni, burvis piecēlās, pagriezās ar seju pret mēnesi un paslēja augšup rokas, saukdams:
— Sat-Ok!
— Sa-a-at-O-o-ok! Sa-at-O-ok!
Visi atkārtoja burvja saucienu.
Šis vārds pirmo reizi aizskanēja pār nometni, pār noru, upi un mežu.
Burvis pariņķoja pēdējo reizi. Tad pieskrēja man klāt, satvēra mani aiz rokas un ievilka apļa vidū.
— Sat-Ok! Sat-Ok! Sat-Ok! — aizvien ašāk sauca karavīri, aizvien spalgak svelpa taures, aizvien skaļāk sita tamburīni.
Mani pārņēma prieks un lepnums — lielais burvis Rūgtā Oga ar savu deju bija pastāstījis visai nometnei, kā es uzvarēju ērgli, un devis man vārdu. No šās dienas mani sauca par Sat-Oku — Garo Spalvu. Nu neviens vairs mani nesauks par mazuli — uti.
Man ir vārds!
Un es sāku dejot uzvaras un prieka deju.
Un, tikai kad man aizrāvās elpa, kad pēc kāda lēciena es nokritu uz ceļiem un man grūti bija piecelties, un kāds noliecās pie manis un palīdzēja man tikt augšā, — tikai tad es ieraudzīju, ka starp karavīriem, kas pirmie bija izsaukuši manu vārdu, ir Cēlais Ērglis, mans tēvs, lielā Tekumse mazdēls.
Manitu, Manitu, Manitu,
Es nestiprs, tu spēcīgs.
Esmu padevīgs tev.
Manitu, Manitu, Manitu,
Nāc un palīdzi man.
(No kara dziesmām)