Vīrs ar sievu tūliņ atlaida vaļā rokas un stigri ieķērās vagonetes malās, bet Džerijs uzmanīgi atlaida bremzes sviru. Veltnis sāka lēnītēm griezties, bezgalīgā trose tīties vaļā, un vagonete pamazām virzījās pretī bezdibenim, ar dzinējritenīšiem turēdamās pie nekustīgi nostiprinātās sliežu troses, kas bija nostiepta pa augšu.
Džerijam tā nebija pirmā reize, kad viņš palaida vagoneti. Taču līdz šim viņam bija nācies darīt to tikai tēva uzraudzībā. Viņš uzmanīgi regulēja ātrumu ar bremzes sviru. Bremzēt bija nepieciešams, tāpēc ka negantās vēja brāzmas stipri šūpoja vagoneti, bet, iekams pavisam nozuda aiz lietus sienas, vagonete tā sasvērās, ka tikko neiegāza bezdibenī savu dzīvo kravu»
Pēc tam Džerijs varēja spriest par vagonetes kustību tikai pēc troses kustības. Viņš loti uzmanīgi vēroja, kā trose tinas nost no veltņa.
— Trīssimt pēdu… — viņš čukstēja, skatīdamies garām slīdošās atzīmes uz kabeļa, — trīssimt piecdesmit,., četrsimt … četrsimt,
Trose apstājās. Džerijs parāva bremzes sviru, bet trose nekustējās, Zēns ar abām rokām ieķērās trosē un pavilka to uz savu pusi, cenzdamies izkustināt no vietas. Nekā! Kaut kur bija aizķēries. Bet, tieši kur, viņš nevarēja uzminēt un vagoneti neredzēja. Viņš pacēla acis un tikko saskatīja gaisā tukšo vagoneti, kurai vajadzēja virzīties pretī viņam ar tādu pašu ātrumu, ar kādu piekrautā vagonete attālinājās. Tā bija no viņa apmēram divsimt piecdesmit pēdu atstatumā. Tas nozīmēja, ka kaut kur pelēkajā miglā divsimt pēdu virs verdošās upes un divsimt piecdesmit pēdu no pretējā krasta gaisā karājas uz vietas palikušais Spillens ar sievu.
Trīs reizes Džerijs uzsauca, cik skaļi vien jaudāja, bet viņa balss nogrima nejaukā laika trokšņos. Kamēr zēns drudžaini pārcilāja savā prātā, ko lai izdara, ātri skrienošie mākoņi virs upes piepeši pašķīrās — un viņš uz mirkli ieraudzīja palojošo Sakramento apakšā un apstājušos vagoneti ar cilvēkiem augšā. Pēc tam mākoņi atkal sakļāvās — un virs upes kļuva vēl tumšāks nekā iepriekš.
Zēns uzmanīgi apskatīja veltni, bet neatrada tajā nekādus traucējumus. Acīmredzot kaut kas nebija kārtībā veltnī otrā krastā. Baisi bija iedomāties, kā tie divi, vēt
ras svaidīti, karājas vecajā vagonetē virs bezdibeņa un nezina, kāpēc tā piepeši apstājusies. Un kad padomāja, ka tā viņiem būs jākarājas tik ilgi, kamēr viņš nebūs pārcēlies otrā krastā pa «Zelta pūķa» trosēm un ticis līdz nelaimīgajam veltnim, kura dēļ tas viss bija noticis!
Bet tad Džerijs atcerējās — kambarī, kur glabājas rīki, ir bloks un virves, un, ko kājas nes, metās pēc tiem. Viņš ātri piestiprināja bloku pie troses un sāka vilkt, vilka no visa spēka tā, ka rokas vai rāvās nost no pleciem, bet muskuļi, likās, kuru katru mirkli pārplīsīs. Tomēr trose nekustējās no vietas. Tagad vairs neatlika nekas cits kā tikt otrā krastā.
Džerijs jau bija paguvis izmirkt līdz ādai, tāpēc tagad pa galvu pa kaklu skrēja uz «Zelta pūķi», pat nemanīdams lietu. Vējš dzina viņu, un skriet bija viegli, kaut gan miera nedeva doma, ka būs jāiztiek bez Hola palīdzības un nebūs kas bremzē vagoneti. Viņš pats sameistaroja sev bremzi no stipras virves, kuru pārmeta pār nekustīgo trosi.
Vējš ar negantu sparu uzbruka viņam, iekauca viņam ausīs, šūpodams un svaidīdams vagoneti, un Mazais Džerijs vēl skaidrāk iedomājās, kā šobrīd jūtas tie divi — Spillens un viņa sieva. Tas vairoja zēna vīrišķību. Laimīgi ticis pāri, viņš uzrāpās augšā pa nogāzi un, vēja grūdienos ar pūlēm turēdamies uz kājām un tomēr mēģinādams skriet, devās pie «Zelta sapņa» veltņa.
Apskatījis to, Džerijs ar šausmām atklāja, ka veltnis ir pilnīgā kārtīb.ā. Kā vienā, tā otrā galā viss ir kārtībā. Kur tādā gadījumā aizķēries? Kur citur ja ne vidū!
Vagonete ar Spilleniem atradās ne vairāk kā divsimt piecdesmit pēdu no viņa. Cauri kustīgajai lietus aizsegai Džerijs saskatīja vīrieti un sievieti, kas bija sakņupuši vagonetes dibenā un it kā atstāti satracināto dabas spēku varā. Starpmetā starp diviem brāzieniem viņš uzsauca Sp'illenam, lai pārbauda, vai ir kārtībā dzinējritentiņi.
Spillens acīmredzot bija sadzirdējis, tāpēc ka Džerijs redzēja, ka viņš, uzmanīgi piecēlies uz ceļiem, aptaustīja abus vagonetes ritentiņus, tad pagriezās ar seju pret krastu.
—Te viss kārtībā, Mazais!
Džerijs tikko sadzirdēja šos vārdus, taču to jēga viņam bija skaidra. Bet kas tad īsti bija atgadījies? Tagad vairs nebija šaubu, ka visa vaina ir tukšajā vagonetē. Tā no
šejienes nebija redzama, bet zēns zināja, ka tā karājas tur, virs briesmīgā bezdibeņa, divsimt pēdu no Spillena vagonetes.
Viņš bez garas domāšanas nosprieda, kas jādara. Šim kalsenajam, kustīgajam puišelim bija četrpadsmit gadu, bet viņš bija uzaudzis kalnos, tēvs bija iepazīstinājis viņu ar dažādiem matrožu amata noslēpumiem, un viņš nemaz nebaidījās no augstuma.
Rīku kastē pie veltņa Džerijs sameklēja vecu uzgriežņu atslēgu, nelielu dzelzs stieni un veselu rituli gandrīz jaunas Manilas troses. Viņš velti mēģināja atrast kādu dēlīti, lai sameistarotu kaut ko līdzīgu matrožu šūpulim, bet pie rokas negadījās nekas, izņemot garus, plānus dēļus. Nebija ar ko sazāģēt tos, un viņš bija spiests iztikt bez ērtiem segliem.
Segli, kurus Džerijs sev ierīkoja, bija vienkāršāki par vienkāršiem: viņš pārsvieda virvi pār nekustīgo trosi, kurā karājās tukšā vagonete, un, savilcis to mezglā, izveidoja lielu cilpu. Sēdēdams šajā cilpā, viņš bez pūlēm varēja aizsniegt trosi un turēties pie tās. Bet augšā, kur cilpai vajadzēja berzēties gar metāla trosi, viņš palika apakšā savu jaku, tāpēc ka nekur nevarēja atrast lupatu vai vecu maisu.
Uz ātru roku sagatavojies, Džerijs iekārās savā cilpā un, pārlikdams rokas, devās taisni bezdibenī. Viņš bija paņēmis līdzi uzgriežņu atslēgu, nelielu dzelzs stieni un vairākas pēdas garu virvi. Viņa ceļš veda nevis horizontāli, bet mazliet uz augšu, taču viņu apgrūtināja nevis kāpiens, bet briesmīgais vējš. Kad trakās brāzmas svaidīja Džeriju šurpu turpu un gandrīz vai apgāza, viņš juta, ka sirds pamirst aiz bailēm. Trose taču ir pavisam veca… Ja nu tā neiztur viņa smagumu un šos mežonīgos vēja triecienus, ja neiztur un pārtrūkst?
Tās bija neslēptas bailes. Džerijs juta, ka viņam smeldz zem lāpstiņas, bet ceļus krata sīki drebuļi, kurus viņš nespēj valdīt.
Taču Mazais drosmīgi turpināja ceļu. Trose bija veca, izraustīta, pārtrūkušo stiepļu asie gali, kas spurojās uz visām pusēm, saplēsa rokas līdz asinīm. Džerijs pamanīja to tikai tad, kad nolēma pirmo reizi apstāties un mēģi« nāja sakliegt Spillenus. Viņu vagonete tagad karājās tieši zem viņa, tikai dažu pēdu attālumā, tā ka zēns jau varēja paskaidrot viņiem, kas noticis un kāpēc viņš devies šajā ceļojumā.
— Es labprāt palīdzētu tev, — sauca Spillens, — bet sieva nejūtas lāgā. Pielūko, Džerij, esi uzmanīgāks! Pats es uzplijos, bet tagad tu vienīgais vari mūs izpestīt.
— Tā nu es jūs neatstāšu!» — atsaucās Džerijs. — Pasakiet misis Spillenai, ka nepaies ne minūte, kad viņa būs tajā pusē.
Lietum gāžot kā ar spaiņiem, zvalstīdamies no vienas puses uz otru kā vēzēklis, sajuzdams neciešamas sāpes sadrašķītajās plaukstās, smakdams nost no piepūles un plaušās spēji ieplūdušās gaisa masas, Džerijs beidzot aizkļuva līdz tukšajai vagonetei.
Tikko uzmetis acis, zēns saprata, ka nav veltīgi devies šajā briesmīgajā ceļojumā. Vagonete karājās uz diviem ritentiņiem; viens no tiem, ilgi kalpojot, bija stipri nodilis un nolēcis no troses, kura tagad bija cieši jo cieši saspiesta starp pašu ritentiņu un tā aptveri.
Bija skaidrs, ka vispirms jāatbrīvo ritentiņš no aptveres, bet vagonetei šajā laikā jābūt stingri piesietai ar virvi pie nekustīgās troses.
Pēc ceturtdaļstundas Džerijam beidzot izdevās piesiet vagoneti: tas bija viss, ko viņš panāca. Tapa, kas turēja ritentiņu uz ass, bija pavisam sarūsējusi un stingri iesprūduši. Džerijs no visa spēka sita pa to ar vienu roku, bet ar otru turējās, cik varēja, taču vējš nepārtraukti metās virsū un šūpoja viņu, un zēns ļoti bieži aizsita garām tapai. Deviņas desmitdaļas spēka viņš izlietoja, lai noturētos uz vietas; baidīdamies izmest uzgriežņu atslēgu, viņš piesēja to pie rokas ar kabatlakatiņu.
Bija pagājusi jau pusstunda. Džerijs izkustināja tapu, bet izvilkt to viņam neizdevās. Desmitiem reižu viņš jau gribēja krist izmisumā, viss likās veltīgs — gan briesmas, kurām viņš sevi pakļāva, gan visi viņa pūliņi. Taču pēkšņi viņam it kā zvīņas nokrita no acīm. Ar drudžainu skubu viņš sāka vandīties pa kabatām. Un atrada to, kas bija vajadzīgs, — garu, resnu naglu.
Ja nebūtu bijis šīs naglas, kas diezin kad un kā bija nokļuvusi kabatā, Džerijam būtu vajadzējis no jauna atgriezties krastā. Iebāzis naglu tapas caurumā, viņš beidzot satvēra to, un pēc brīža tapa izlēca no ass.
Tad sākās ņemšanās ar dzelzs stieni, ar kuru viņš mēģināja atbrīvot starp trosi un aptveri iestrēgušo ritentiņu. Kad tas bija izdarīts, Džerijs atlika ritentiņu vecajā vietā un, ar virvi pievilcis klāt vagoneti, beidzot uzdabūja ritentiņu uz troses.
Tomēr tam visam vajadzēja diezgan daudz laika. Bija pagājušas pusotras stundas kopš tā brīža, kad Džerijs bija nokļuvis līdz šejienei. Un tagad viņš beidzot iedrošinājās izlīst no saviem «segliem» un ielēkt vagonetē. Viņš atsēja virvi, kura viņu turēja, un ritentiņi lēni sāka slīdēt pa trosi. Vagonete sakustējās. Un zēns zināja, ka kaul kur apakšā, lai gan viņš to neredzēja, vagonete ar Spil- leniem arī sakustējusies, tikai pretējā virzienā.
Tagad bremze vairs nebija vajadzīga, tāpēc ka zēna ķermeņa svars pietiekami līdzsvaroja otras vagonetes smagumu. Un drīz no mākoņa miglas iznira augsta klints un vecais, pazīstamais veltnis.
Džerijs nolēca zemē un nostiprināja savu vagoneti. Viņš izdarīja to mierīgi un rūpīgi. Bet tad negaidot — ne vairs kā varonis — nokrita zemē pie paša veltņa un, lai gan plosījās vētra un gāza lietus, sāka skaļi raudāt.
Iemeslu asarām bija daudz: neizturamās sāpes saskrambātajās rokās, briesmīgais nogurums un apziņa, ka^ viņš beidzot atbrīvojies no briesmīgā nervu sasprindzinājuma, kas nebija laidis viņu vaļā vairākas stundas, un vēl — patiess prieks par to, ka Spillens ar sievu tagad ir drošībā.
Viņi bija tālu un, saprotams, nevarēja pateikt paldies zēnam, taču viņš zināja, ka kaut kur tur, aiz saniknotās, trakojošās upes, viņi tagad steidzas pa taciņu uz šahtu «Āboliņa lapa».
Džerijs grīļodamies gāja uz māju. Baltais durvju rokturis kļuva sarkans no asinīm, kad viņš to satvēra, bet Džerijs pat nemanīja to.
Zēns bija lepns un apmierināts ar sevi, tāpēc ka skaidri zināja — viņš rīkojies pareizi, bet, tā kā Džerijs vēl neprata blēdīties, tad nebaidījās atzīties pats sev, ka ir paveicis labu darbu. Tikai viena maza nožēla dairījās viņa sirdī: ak, kaut tētis būtu te un redzētu viņu!