Loreta devās ciemos uz Santaklāru tāpēc, ka bija pārtraukusi sakarus ar Biliju. Bet Bilijs to nespēja saprast. Viņa māsa bija stāstījusi, ka viņš visu nakti staigājis pa istabu un raudājis. Loreta arī nebija acu aizvērusi un bija raudājusi gandrīz visu nakti. Deizija to zināja, jo Loreta bija izraudājusi savas bēdas pie viņas krūtīm. Arī Deizijas virs, kapteinis Kits, to zināja. Loretas asaru un Deizijas mierinājuma vārdu dēļ viņš nebija dabūjis kārtīgi izgulēties.
Bet kapteinis Kits nedomāja pavadīt naktis nomodā. Turklāt viņš negribēja, ka Loreta precētos ar Biliju vai kādu citu. Viņš uzskatīja, ka jaunākās māsas pienākums ir palīdzēt Deizijai saimniecībā. Taču skaļi viņš to nepateica. Viņš neatlaidīgi apgalvoja, ka Loreta vēl ir par jaunu, lai domātu par precēšanos. Tieši tāpēc kapteinis Kits izdomāja, ka Loreta jāsūta paciemoties pie misis Hemingvejas. Tur nu nebūs neviena Biiija.
Loreta vēl nebija nodzīvojusi Santaklārā pat nedēļu, kad pārliecinājās, ka kapteiņa Kita doma bijusi ļoti prātīga. Pirmkārt, kaut gan Bilijs tam neticētu, īstenībā Loreta negribēja ar viņu precēties. Un, otrkārt, kaut gan kapteinis Kits tam neticētu, viņa negribēja šķirties no Deizijas. Nodzīvojusi Santaklārā divas nedēļas, Loreta bija pilnīgi pārliecināta, ka negrib precēties ar Biliju. Taču viņa nebija tik cieši pārliecināta, ka nevēlas šķirties no Deizijas. Ne tāpēc, ka viņa mīlētu Deiziju mazāk, nē, viņā tikai bija radušās šaubas.
Loretas atbraukšanas dienā misis Hemingvejas galvā sāka veidoties neskaidrs plāns. Otrā dienā viņa savam vīram Džekam Hemingvejam ieminējās, ka Loreta ir neizsakāmi naiva meitene un, ja viņai nepiemistu tik jauka vientiesība, viņa būtu galīgi dumja. Kā pierādījumu misis Hemingveja minēja dažus sīkumus, kas sasmīdināja viņas vīru. Trešajā d iena misis Hemingvejas plāns bija ieguvis pavisam skaidrus apveidus. Un tagad tapa viņas vēstule. Uz aploksnes viņa uzrakstīja: «Sanfrancisko, Atēnu klubā, misteram Edvardam Bešfordam.»
«Dārgais Ned!» — tā sākās vēstule. Kad misis Hemin- gveja vēl nebija devusies laulībā, viņš trīs nedējas kā bez prāta bija mīlējis viņu. Bet viņa bija saistījusi savu likteni ar Džeku Hemingveju, kas pirmais bija pretendējis uz viņas roku un sirdi, tomēr šis notikums nebija sadragājis filozofiski noskaņotā Neda Bešforda sirdi. Viņš tikai pievienoja šo piedzīvojumu garai līdzīgu faktu virknei, uz kuras pamata radīja savu filozofiju. Pēc mākslinieciskās gaumes un temperamenta viņš bija grieķis, vīlies grieķis. Viņam patika citēt Nīči par zīmi, ka arī viņš ir pārdzīvojis smagu vilšanos, kas nāk pēc aizrautīgiem patiesības meklējumiem, ka arī viņš pēc tiem ir ieguvis pietiekam; bagātu pieredzi, kļuvis pietiekami gudrs un pietiekami tālredzīgs, lai jebkad vēlreiz ciestu no jaunības neprāta ar tā patiesības mīlestību. «Pielūgt šķitumu,» viņš bieži citēja, «ticēt formām, tonim, vārdiem, veselam šķituma Olimpam!» So izvilkumu viņš vienmēr nobeidza ar vārdiem: «Grieķi bija pavirši sava dziļuma dēļ!»
Viņš bija īsts jauns grieķis, vīlies un paguris. Sievietes bija neuzticīgas un melīgas, viņš apgalvoja tais reizēs, kad no sava filozofiskā miera augstumiem atkal iekrita pesimismā. Viņš neticēja sieviešu patiesīgumam, tomēr, palikdams uzticīgs savam vācu elkam, nerāva sievietēm nost gaisīgo gāzes audumu, kas sedza viņu melīgumu. Viņš mījprāt pieņēma sievietes kā šķitumu un centās pēc iespējas labāk pielāgoties šim faktam. Viņš bija paviršs sava dziļuma dēļ.
«Džeks lūdz katrā ziņā pateikt Jums, ka te ir laba peldēšanas,» misis Hemingveja rakstīja savā vēstulē, «un lai Jūs paņemot līdzi makšķerēšanas piederumus.» Misis Hemingveja rakstīja vēl šo un to. Beidzot viņa pavēstīja, ka gribot iepazīstināt viņu ar pilnīgi uzticīgu, neaptraipītu un godī gu meiteni. «Nekad uz musu planētas nav plaucis tīrāks un smaržīgāks sievišķības pumpurs,» — tā bija viena no daudzajām frāzēm, ar kādām viņa centās iekārdināt Nedu. Bet vīram viņa triumfējoši paziņoja: «Ja šoreiz es neapprecināšu Nedu…» — atstādama neizsacītu tik briesmīgu iespēju, ka viņai pietrūka vai nu vārdu, lai to izteiktu, vai arī iztēles, lai to stādītos priekšā.
Pretēji nelāgajām priekšnojautām Loreta atklāja, ka nejūtas Santaklārā nemaz tik slikti. Tiesa, Bilijs rakstīja viņai katru dienu, tomēr šīs vēstules kaitināja meiteni mazāk nekā viņa klātbūtne. Turklāt smagais pārbaudījums sakarā ar atšķirtību no Deizijas nebija nemaz tik smags, kā viņa bija gaidījusi. Pirmo reizi mūžā viņu neaizēnoja Deizijas izcilā un nobriedusi personība. Šādos labvēlīgos apstākļos Loreta ātri izvirzījās priekšplānā, turpretī misis Hemingveja klusi un bez kautrēšanās atkāpās skatuves dziļumā.
Loreta sāka saprast, ka viņa nav nespodrs debess ķermenis, kas spīd tikai atstarotā gaismā. Pavisam neapzināti viņa kļuva par mazu notikumu centru. Kad viņa apsēdās pie klavierēm, kāds vienmēr palīdzēja viņai pāršķirt lapas un izteica savu spriedumu par zināmām dziesmām. Kad viņai nokrita mutautiņš, kāds vienmēr ilgojās to pacelt. Un kāds vienmēr pavadīja Loretu pastaigā un palīdzēja viņai lasīt puķes. Viņa iemācījās mest makšķeri ar ēsmu klusos dīķos un zem zarainām siekstām un nesamudžināt auklu krūmos.
Džeks Hemingvejs ir nedomāja mācīt iesācējus un visbiežāk peldināja tārpu vienatnē vai nemakšķerēja nemaz, tādējādi sagādādams Nedam Bešfordam neierobežotu iespēju vērot Loretu kā šķitumu. Šajā ziņā Loreta pilnam atbilda viņa filozofijas prasībām. Viņas zilās acis raudzījās atklāti kā zēnam, un Bešfords no saviem dziļumiem jūsmoja par šīm acīm, aizmirsdams baidīties no divkosības, kas saskaņā ar viņa filozofiju slēpās to dzīlēs. Meitenei piemita smuidras puķes graciozitāte, Ķīnas porcelāna krāsu maigums un trauslums, un šīs īpašības viņu ap- bura, liekot aizmirst zem tām pulsējošo dzīvības spēku un Bernardu Šovu, kam viņš ticēja.
Loreta izplauka. Viņa ātri kļuva patstāvīga. Izrādījās, ka viņai ir pašai sava griba un vēlmes, kas nav uz laiku laikiem saistītas ar Deizijas gribu un vēlmēm. Džeks Hemingvejs nēsāja viņu uz rokām, Alise Hemingveja lutināja viņu, bet Neds Bešfords bija pati uzmanība pret viņu. Šie cilvēki atbalstīja meitenes untumus un smējās par viņas aušībām, bet viņa pa to laiku izkopa sevī maza tirāniņa iezīmes, kas apslēptas katrā skaistā un trauslā sievietē. Šajā vidē viņai zuda sensenā vēlēšanās nekad nešķirties no Deizijas. Šī vēlēšanās viņu vairs netirdīja tā kā tajās dienās, kad viņa draudzējās ar Biliju. Jo biežāk viņa redzēja Biliju, jo ciešāk pārliecināta bija, ka nevar dzīvot atšķirtībā no Deizijas. Jo biežāk viņa redzēja Nedu
Bešfordu, jo vairāk a'Zmirsa uzmācīgo vajadzību pēc Deizijas.
Arī Neds Bešfords sāka šo to aizmirst. Viņš vairs neatšķīra seklas jūtas no dziļām, šķitumu no īstenības, līdz beidzot sāka uzskatīt, ka tas ir viens un tas pats. Loreta nebija tāda kā citas sievietes. Viņa neizlikās. Bija patiesa. To visu un vēl šo to viņš pastāstīja misis Hemingvejai, kas piekrita viņam un tajā pašā laikā paguva ievērot, ka viņas vīrs zīmīgi pamirkšķina ar aci.
Tieši tajā dienā Loreta saņēma no Bilija vēstuli, kas mazliet atšķīrās no citām viņa vēstulēm. Būtībā, tāpat ka visas viņa vēstules, tā bija patoloģiska. Tas bija garš simptomu, ciešanu, uztraukumu, bezmiega nakšu un sirdslēkmju uzskaitījums. Tad nāca pārmetumi, bet tādi, kādus viņš nekad agrāk nebija atļāvies. Tie bija tik asi, ka viņai vajadzēja raudāt, un tik taisnīgi, ka viņas sejā parādījās traģiska izteiksme. Ar šo izteiksmi viņa nonāca lejā brokastīs. To redzot, Džeks un misis Hemingveja kļuva domīgi, bet Neds nemierīgs. Laulātie draugi jautājoši palūkojās uz Nedu, bet viņš tikai papurināja galvu.
— Šovakar es visu uzzināšu, — teica misis Hemingveja vīram.
Bet Neds vēl dienā sastapa Loretu lielajā dzīvojamā istabā. Viņa mēģināja novērsties. Viņš satvēra meitenes rokas un ieraudzīja, ka skropstas viņai ir miklas, bet lūpas dreb. Ne vārda nebildis, viņš sirsnīgi paskatījās uz Loretu. Viņas skropstas kļuva vēl miklākas.
— Nu, nu, neraudi, mazā, — viņš mierināja.
Viņš kā sargādams aplika roku Loretai ap pleciem. Bet viņa kā noguris bērns piekļāva galvu viņam pie krūtīm. Nedu pārņēma trīsas, bet tās bija neparastas grieķim, kas atguvies pēc ilgas vilšanās.
— Ak, Ned, — Loreta šņukstēdama teica, — ja jūs zinātu, cik samaitāta es esmu!
Viņš iecietīgi pasmaidīja un dziļi ievilka elpu, izbaudīdams viņas matu aromātu. Viņš iedomājās savu bagāto pieredzi attiecībās ar sievietēm un vēlreiz dziļi ievilka elpu. Likās, ka no viņas plūst bērna saldums — «nevainīgas dvēseles smarža», kā viņš izteicās domās.
Tad Neds ievēroja, ka meitene šņukst aizvien biežāk.
— Kas nospiež jūsu sirdi, mazā? — viņš maigi, gandrīz vai tēvišķīgi jautāja. — Vai Džeks jums nodarījis pāri? Bet varbūt jūsu mīļotā māsa vairs neraksta?
Loreta neatbildēja, un Neds juta, ka viņam katrā ziņā jānoskūpsta viņas mati un ka viņš ne par ko neatbild, ja šī situācija ieilgs.
— Izstāstiet man visu, — viņš laipni sacīja, — iespējams, ka es varu jums palīdzēt.
— Nē. Jūs nicināsiet mani. Ak, Ned, man tāds kauns!
Viņš neticīgi iesmējās un ar lūpām viegli pieskārās viņas matiem — tik viegli, ka viņa pat nemanīja.
— Dārgo mazulīt, aizmirsīsim visu, vienalga, kas tas būtu! Es gribu jums pateikt, kā es mīlu …
Viņa līksmi iekliedzās, bet tad izdvesa kā vaidu:
— Par vēlu!
— Par vēlu? — viņš izbrīnījies pārjautāja.
— Ak, kāpēc es to darīju? Kāpēc? — viņa dvesa.
Neds sajuta saltas trīsas sirdī.
— Ko tad? — viņš vaicāja.
— Ak, es… viņš… Bilijs. Es esmu tik samaitāta sieviete, Ned! Es zinu, jūs nekad vairs nerunāsiet ar mani.
— Sis… šis Bilijs… — viņš iesāka stostīdamies. — Vai viņš ir jūsu brālis?
— Nē… viņš… es nezinu. Es biju tik jauna. Es neko nevarēju darīt. Ak, es sajukšu prātā! Es sajukšu prātā!
Un tad Loreta sajuta, ka viņai ap pleciem apliktā roka atlaižas vajā. Viņš saudzīgi atvirzījās nost un saudzīgi apsēdināja Loretu lielā krēslā, kur viņa nodūra galvu un par jaunu sāka elsot. Viņš nikni pavirpināja ūsas, tad piestūma viņai tuvāk otru krēslu un apsēdās.
— Es … es nesaprotu, — viņš noteica.
— Es esmu tik nelaimīga! — viņa deldzās.
— Kāpēc nelaimīga?
— Tāpēc, ka… viņš… viņš grib, lai es kļūstu viņa sieva.
Viņa seja uz brīdi atplauka, un viņš mierinoši uzlika savu roku uz Loretas rokas.
— Tas nevar darīt meiteni nelaimīgu, — viņš dziļdomīgi piezīmēja. — Ja jau jūs viņu nemīlat, tad nav iemesla… Jūs, protams, viņu nemīlat?
Loreta noliegdama enerģiski papurināja galvu un plecus.
— Nemīlat?
Bešfords gribēja tikt pilnīgā skaidrībā.
— Nē! — viņa kā šautin izšāva. — Es nemīlu Biliju! Es negribu mīlēt Biliju!
— Ja jūs nemīlat viņu, — pārliecināts sacīja Bešfords,
— nav iemesla uzskatīt sevi par nelaimīgu tāpēc vien, ka viņš jūs bildinājis.