Atceros, reiz Grieķijā es gulēju saules pielietā nokalnē, ko klāja liki olīvkoki un miršu krūmi, un vēroju dažu collu attālumā no manām kājām norisināmies ilgu, asiņainu ciņu. Man bija ārkārtīgi paveicies, biju kļuvis par tādu kā kara korespondentu šajā kaujā. Tā bija vienīgā tāda veida kauja, ko tiku redzējis, un es ne par ko pasaulē nelaistu to garām.
Karā iesaistītās armijas sastāvēja no skudrām. Uzbrucējas bija spožas, koši sarkanas, uzbrukuma atsitējas - melnas kā ogles. Es pavisam viegli būtu varējis palaist to garām nemanītu, ja kādu dienu nebūtu ievērojis ārkārtīgi īpatnēju skud- rupūzni. Tajā draudzīgi kopā mitinājās divu veidu skudras - sarkanas un melnas. Tā kā es šādu divu sugu kopādzīvošanu vienā pūznī nekad vēl nebiju redzējis, tad uzņēmos pūles izpētīt situāciju sīkāk un atklāju, ka pūžņa īstās īpašnieces - sarkanās skudras - ir plaši pazīstamas kā asinssarkanās vergtures un ka melnās patiesībā ir viņu verdzenes - sagūstītas jau kā olas un vēlāk liktas pie darba. Izlasījis visu par skudru vergturu paradumiem, es paturēju pūzni acīs, cerēdams noskatīties kādā no viņu vergu gūstīšanas uzbrukumiem. Pagāja vairāki mēneši, un es jau sāku domāt, ka šis vergtures ir pārāk slinkas vai arī tām jau ir gana daudz vergu bezrūpīgai dzīvei.
Vergturu cietoksnis bija novietots līdzās olīvkoka saknēm, un kādas trīsdesmit pēdas lejāk pa nogāzi atradās melno skudru pūznis. Kādu dienu, iedams garām šim pūznim, es pamanīju apmēram jarda attālumā slaistāmies vairākas vergtures, un apstājos pavērot. Tur bija kādas trīsdesmit vai četrdesmit skudras, izvietojušās visapkārt diezgan lielā apgabalā. Neizskatījās, ka viņas meklētu barību, jo nepārvietojās ar parasto ziņkārīgo ņiprumu. Tās staigāja apkārt neregulāros lokos, reizēm uzkāpa zāles stiebros un, taustekļus vēcinādamas, domīgi vērās apkārt. Laiku pa laikam divas skudras satikās un stāvēja, taustekļus kopā savijušas, tādā kā dzīvnieciskā sarunā. Tikai, labu laiku vērojis, es sapratu, ko viņas dara. Skudru slaistīšanās nebija tik bezmērķīga, kā izskatījās, jo viņas rūpīgi pārstaigāja visu apkārtni kā medību suņu bars, pārmeklēdamas katru pēdu teritorijā, kurai pāri vēlāk dosies armija. Melnās skudras izskatījās acīmredzami nemierīgas. Laiku pa laikam kāda no tām satikās ar vienu no vergturēm, pagriezās un metās atpakaļ, lai pievienotos kādai no daudzajām savu radinieču grupām, kas drūzmējās kopā, acīmredzot noturēdamas kara padomi. Vergturu armijas izlūku veiktā apkārtnes pētīšana ilga divas dienas, un es jau sāku domāt - viņas nolēmušas, ka melno skudru pilsēta ir pārāk grūti ieņemama. Tad vienu rītu es ierados un atklāju - karš ir sācies.
Izlūki kopā ar četriem vai pieciem nelieliem karotāju vadiem bija pievirzījušies tuvāk melnajām skudrām, un pāris pēdu attālumā no pūžņa jau norisinājās vairākas sadursmes. Melnās skudras metās virsū sarkanajām ar gandrīz histērisku dedzību, kamēr sarkanās virzījās uz priekšu lēni, bet nepielūdzami, laiku pa laikam noķerot kādu melno skudru un ar savu milzīgo žokļu ašu, nežēlīgu kodienu pāršķeļot tai galvu vai krūšukurvi.
Pusceļā lejup pa nogāzi šurp soļoja vergturu galvenā armija. Apmēram stundas laikā tā bija nonākusi četru vai piecu pēdu attālumā no melno skudru pilsētas un tad ar apbrīnojamu militāru precizitāti sadalījās trīs kolonnās. Kamēr viena kolonna maršēja tieši uz pūzni, pārējās divas izkliedējās un uzbruka no flangiem. Bija aizraujoši to vērot. Es jutos kā brīnumainā kārtā pacelts virs kādas vecas militāras kampaņas kaujaslauka - tādas kā Vaterlo vai tamlīdzīgas. Ar vienu acu uzmetienu spēju vērot uzbrucēju un aizstāvju armiju izvietojumu; es redzēju papildus kolonnas steidzamies šurp cauri zāles džungļiem, redzēju divas aplencošās vergturu kolonnas virzāmies arvien tuvāk un tuvāk pūznim, kamēr melnās skudras, nenojauz- damas par to klātbūtni, koncentrēja uzbrukumu pretī centrālajai kolonnai. Bija skaidrs - ja vien melnās skudras ļoti drīz neaptvers, ka tiek ielenktas, tām zudis katra cerība izglābties. Es rāvos pušu starp vēlmi vai nu kaut kā palīdzēt melnajām skudrām, vai atstāt visu, kā ir, lai turpinātu vērot notikumu gaitu. Es pacēlu vienu melno skudru un noliku to līdzās aplencošajai sarkano skudru kolonnai, bet sarkanās tai uzbruka un aši nokoda, un es jutos ļoti vainīgs.
Tomēr beidzot melnās skudras pēkšņi atklāja, ka tiek glīti vien ielenktas. Tās nekavējoties krita panikā; daudzas no viņām ņēmās bezmērķīgi skraidīt šurpu turpu, citas izbailēs iedrāzās tieši sarkanajām uzbrucējām krūtīs un tika steigšus nogalinātas. Toties pārējās šķita saņēmušās; tās metās atpakaļ cietokšņa dziļumos un sāka evakuēt olas - nest un kraut tās pretējā pūžņa malā, vistālāk no uzbrucējām. Pārējās kopienas locekles pēc tam tvēra olas un steidzās ar tām drošībā. Bet bija jau par vēlu.
Vergturu iepriekš tik glītās un akurātās aplencošās kolonnas pēkšņi saira rindās un izplūda pa visu apkārtni kā sarkans vilnis. Visapkārt bija redzami cīnošos skudru pulciņi. Vergtures vajāja melnās skudras, kas bija cieši satvērušas olas žokļos, gūstīja tās un piespieda olas atdot. Ja melnās pretojās, tās tika tūdaļ nogalinātas; gļēvākās tomēr glāba savas dzīvības un nometa olas, tiklīdz tuvumā parādījās kāda sarkanā. Visa apkārtne bija kā nosēta ar beigtām un mirstošām abu sugu skudrām; melnās velti skraidīja šurpu turpu starp līķiem, bet sarkanās uzlasīja olas un devās atpakaļ uz savu cietoksni uzkalnā. Šajā brīdī es negribot biju spiests pamest kaujaslauku, jo pienācīgai vērošanai bija kļuvis pārāk tumšs.
Agri nākamajā rītā es no jauna ierados kaujaslaukā un secināju - karš beidzies. Melno skudru pilsēta bija tukša, vienīgi visapkārt izkaisīti kritušie un ievainotie. Ne melnā, ne sarkanā armija nebija redzama. Es steidzos uz sarkano skudru pūzni un ierados tur tieši laikā, lai redzētu armijas pēdējās ordas pārrodamies ar žokļos uzmanīgi nestām trofejām - olām. Pie ieejas pūznī viņas sajūsmināti sveica melnās verdzenes; acīmredzami entuziasma pārpilnas par veiksmīgo karagājienu pret savām radiniecēm, tās taustīja olas ar taustekļiem un dedzīgi drūzmējās ap savām pavēlniecēm. Visā šajā lietā bija kaut kas nepatīkami cilvēcisks.
Droši vien nav godīgi saukt dzīvniekus par karotājiem, jo parasti tie ir pārāk saprātīgi, lai iesaistītos karadarbībā tā, kā to izprotam mēs. Izņēmums, protams, ir skudras - īpaši vergtures. Bet lielākoties dzīvniekiem karošana ir vai nu aizsargā- :• lās pret ienaidniekiem, vai uzbrukšana iztikas iegūšanas nokūkos.
Pēc vergturu kara mākslas vērošanas es jutu vislielāko apbrīnu par viņu militāro stratēģiju, tomēr tā nelika man šīs skudras iemīļot. Patiesību sakot, es biju priecīgs, atklājis, ka eksistē tāda kā pagrīdes kustība to iznīcināšanai - skudrulau- vas. Pieaugusi skudrulauva ļoti atgādina spāri un ir pilnīgi nekaitīga. Taču bērnībā tā ir ļoti rijīgs monstrs, kas ārkārtīgi viltīgi sagūsta savus upurus, galvenokārt skudras.
Kāpuram ir apaļš ķermenis un liela galva, kas bruņota ar lieliem spīļveida žokļiem. Izvēlējies vietu, kur augsne ir smilšaina un irdena, tas ierokas zemē un izveido apaļu dobumu kā vulkāna krāteri. Šī krātera dibenā kāpurs smilšu aizsegā gaida savu laupījumu. Agrāk vai vēlāk garām steidzas kāda allaž norūpējusies skudra un ieveļas skudrulauvas veidotajā dobumā. Skudra acumirklī saprot savu kļūdu un cenšas izrāpties ārā, bet tas nav viegli, jo smiltis ir mīkstas un drūp zem skudras svara. Kamēr tā velti pūlas tikt uz krātera malas, smilšu graudiņi iebirst caurumā un pamodina tajā uzglūnošo nāvīgo ienaidnieku. Izmantodams savu lielo galvu kā tvaika ekskavatoru, skudrulauva strauji izšauj smilšu strūklu uz skudru, kas joprojām izmisīgi cenšas izrāpties. Zeme izslīd skudrai zem kājām, smilšu straume izsit to no līdzsvara, un, nespēdama noturēties, skudra noripo lejā krātera dibenā, kur smiltis pašķiras kā priekškars un medījums ieslīgst skudrulauvas milzīgo žokļu mīlas pilnajos apskāvienos. Spārdīdamies un cīkstēdamies tas lēni pazūd kā plūstošo smilšu sagūstīts; pēc pāris sekundēm dobums ir tukšs, kamēr zem nevainīga izskata smilšu kārtas skudrulauva izsūc sava upura dzīvības sulas.
Vēl viens dzīvnieks, kas izmanto tādu kā ložmetēju, lai notriektu upuri, ir šļācējzivs. Šī diezgan izskatīgā zivs ir sastopama Āzijas strautos. Viņa ir izstrādājusi visasprātīgāko metodi, kā iegūt laupījumu: mušas, tauriņus, naktstauriņus un citus kukaiņus. Šļācējzivs lēnām peld tuvu ūdens virsmai un gaida, līdz ierauga kukaini nolaižamies uz zariņa vai lapas, kas noliecies pāri ūdenim. Tad zivs samazina ātrumu un uzmanīgi tuvojas. Nonākusi sasniedzamības robežās, tā apstājas, nomērķē un tad negaidot izšļāc uz savu upuri sīku ūdens pilieniņu šalti. Šī strūkla šaujas ar nāvējošu trāplgumu un notriec apstulbušo kukaini no viņa laktiņas ūdeni; nākamajā mirklī šļācējzivs uzpeld virspusē, ūdens novirpuļo, atskan guldziens - un kukainis pazūd uz visiem laikiem.
Reiz es strādāju zooveikalā Londonā, un kādu dienu sūtījumā kopā ar citiem dzīvniekiem mēs saņēmām ari šļācējzivi. Es ļoti priecājos un ar veikala vadītāja atļauju izgatavoju zīmīti, kurā aprakstīju šīs zivs dīvaino paradumu, rūpīgi iekārtoju akvāriju, ielaidu tajā zivi un novietoju skatlogā par centrālo apskates objektu. Tam bija lieli panākumi, vienīgi cilvēki vēlējās redzēt, kā tieši šļācējzivs nomedī savu upuri, bet to nebija viegli noorganizēt. Visbeidzot man radās spoža ideja. Dažas mājas tālāk atradās zivju veikals, un es neredzēju iemeslu, kāpēc lai mēs negūtu labumu no viņu gaļasmušu bariem. Tādēļ es piekāru virs šļācējzivs akvārija ļoti smirdīgas gaļas gabaliņu un atstāju veikala durvis vaļā. Es to izdarīju bez veikala vadītāja ziņas. Gribēju viņu pārsteigt.
Pārsteigums nudien izdevās.
Līdz brīdim, kad vadītājs ieradās, veikalā spietoja vairāki tūkstoši gaļasmušu. Šļācējzivs bija tik laimīga kā vēl nekad, es vēroju to no veikala iekšpuses un vēl kādi piecdesmit vai sešdesmit cilvēki - no ārpuses. Vadītājs ieradās plecu pie pleca ar ļoti nezooloģiska izskata policistu, kurš vēlējās zināt drūzmēšanās cēloni. Man par izbrīnu, vadītājs nepavisam nebija sajūsmināts par šo asprātīgo skatloga greznojumu, viņš drīzāk sliecās pievienoties policista viedoklim. Kulminācija iestājās brīdī, kad vadītājs noliecās pār akvāriju, lai atsietu virs tā pakarināto gaļas gabaliņu, un viņu precīzi ķēra ūdens strūkla, kuru šļācējzivs tikko bija palaidusi cerībā trāpīt sevišķi sulīgai gaļasmušai. Veikala vadītājs šo incidentu nekad vairs nepieminēja, taču šļācējzivs jau nākamajā dienā nozuda, un tā bija pēdējā reize, kad man tika atļauts dekorēt skatlogu.
Protams, viens no dzīvnieku kara mākslas iecienītākajiem trikiem ir likt potenciālajam ienaidniekam noticēt, ka pavisam nevainīgs radījums ir kaut kas izcili derdzīgs un negants, un labāk gan liekams mierā. Vienu no vispārsteidzošākajiem šādas uzvedības piemēriem man sniedza saules gārnis, kad es medīju zvērus Britu Gviānā. Šo slaido putnu ar tievo, smailo knābi un lēnajām, cēlajām kustībām bija uzaudzējis kāds indiānis, tāpēc tas bija pilnīgi piejaucēts. Dienas laikā es ļāvu viņam brīvi staigāt apkārt pa nometni un tikai pa nakti ieslēdzu krātiņā. Saules gārnim ir glīts apspalvojums, kurā pārstāvētas visas rudens meža krāsas reizē; kad putns nekustīgi stāvēja uz sausu lapu fona, tas bija pilnīgi nemanāms. Kā jau teicu, tas bija glīts, trausls putns, kurš, pēc izskata spriežot, nekādā veidā nespētu sevi aizstāvēt pret ienaidnieku. Bet izrādījās, ka tā nav.
Kādu pēcpusdienu nometnē, sekodami savam saimniekam, iesoļoja trīs lieli un kareivīgi medību suņi, un viens no tiem drīz ievēroja gārni stāvam izcirtuma malā un meditējam. Ausis saslējis un klusi rūkdams, suns tuvojās putnam. Abi pārējie viņam tūlīt pat pievienojās, un nu visi trīs dižodamies metās putnam virsū. Gārnis ļāva suņiem pienākt apmēram četru pēdu attālumā, pirms atļāvās tos ievērot. Tad viņš pagrieza galvu, uzmeta suņiem iznīcinošu skatienu un pavērsās tos sagaidīt. Suņi ieturēja pauzi, jo īsti nezināja, ko iesākt ar tādu putnu, kas, viņus ieraudzījis, ķērkdams nemetas bēgt. Tie piegāja vēl tuvāk. Tad pēkšņi gārnis nolieca galvu un izpleta spārnus tā, ka suņus sagaidīja spalvu vēdeklis. Katra spārna vidū bija brīnišķīga zīme, kas nebija redzama, kamēr spārni sakļauti, un abas kopā tās izskatījās tieši kā divas milzīgas ūpja acis. Šī pārvērtība no slaida, lēnprātīga putneļa par kaut ko līdzīgu saboztam, saniknotam ūpim notika tik veikli, ka suņi pārsteigumā pilnīgi apjuka. Tie apstājās, uzmeta skatienu plīvojošajiem spārniem, tad pagriezās un metās bēgt. Gārnis ielocīja spārnus atpakaļ vietā, sakārtoja dažas uz krūtīm izbužinājušās spalvas un no jauna iegrima meditācijā.
Dažas visasprātīgākās aizsardzības metodes dzīvnieku pasaulē demonstrē kukaiņi. Tie ir slēpšanās mākslas, lamatu izlikšanas un citu uzbrukuma vai aizsardzības metožu meistari. Bet viena no visneparastākajām, protams, ir šļācējvabole.
Reiz es biju lepns īstas melnās savvaļas žurkas īpašnieks; biju to noķēris, kad žurka vēl bija pusaudze. Tas bija ārkārtīgi pievilcīgs dzīvnieks ar mirdzoši melnu kažoku un spožām, melnām acīm. Žurkas laiks bija sadalīts vienādās daļās - kažoka tīrīšanai un ēšanai. Vislielāko kaislību viņa juta pret visu izmēru un formas kukaiņiem: taureņiem, dievlūdzējiem, zar- kukaiņiem, tarakāniem - tie visi aizgāja vienu ceļu, tiklīdz nokļuva žurkas būrī. Pat vislielākajam dievlūdzējam nebija izredžu izvairīties, kaut arī daži reizēm pamanījās iecirst savus zobainos locekļus žurkas degunā un izvilināt asins lāsīšu virtenes, pirms tika sagrauzti. Bet kādu dienu es atradu kukaini, kas žurku pārspēja. Tā bija liela, melna vabole, kas domīgi tupēja zem akmens, kuru es ziņkārīgi tiku apvēlis; es ieslodzīju vaboli sērkociņu kastītē un ieliku kabatā, domādams, ka tā būs gards kumosiņš manai žurkai. Atgriezies mājās, izvilku žurku no guļamkastes, attaisīju kārbiņu un iekratīju lielo, sulīgo kukaini būrī. Žurkai bija divas metodes, kā tikt galā ar kukaiņiem - viena vai otra tika lietotas atkarībā no uzkodas veida, ja kukainis bija kustīgs un negants kā dievlūdzējs, žurka metās tam virsū un koda pēc iespējas ātri, lai to nogalētu; toties jebko tik lēnu un nekaitīgu kā vabole tā satvēra ķepās un sēdēja, kraukšķinādama kā tostermaizīti.
Ieraudzījusi lielo, trekno delikatesi diezgan bezmērķīgi klaiņojam apkārt pa būri, žurka rikšiem metās uz priekšu, steigšus paķēra vaboli savās mazajās rozā ķepiņās un tad attupās ar tāda gardēža izskatu, kas grasās nobaudīt sezonas pirmo trifeli. Ceļot vaboli pie mutes, viņas ūsas gaidās raustījās, un tad notika kaut kas dīvains. Žurka ārkārtīgi jocīgi nošķaudījās, nometa vaboli un kāpās atpakaļ kā sadzelta, tad apsēdās un ņēmās steidzīgi berzēt purniņu ar ķepām. Vispirms es nodomāju, ka viņai vienkārši piemetusies šķavu lēkme. Noberzusi seju, žurka no jauna tuvojās vabolei, šoreiz mazliet piesardzīgāk, satvēra to ķepās un pacēla pie mutes. Tad viņa aizžņaugti nosprauslo- jās, nometa vaboli, it kā tā būtu nokaitēta, un atkal attupās, pārskaitusies berzēdama seju. Ar otro mēģinājumu viņai acīmredzami bija gana, jo vairāk žurka vabolei netuvojās - izskatījās pat, ka tā no vaboles pamatīgi nobijusies. Katru reizi, kad vabole viegliem soļiem tuvojās tam būra stūrim, kur žurka tupēja, tā steigšus atkāpās. Es iebāzu vaboli atpakaļ sērkociņu kārbiņā un ienesu istabā, lai to identificētu. Tikai tad atklājās, ka esmu savai nelaimīgajai žurkai piedāvājis šļācējvaboli. Šī vabole uzbrukuma brīdī izšļāc šķidrumu, kas, saskarē ar gaisu klusi krakšķot eksplodē un veido tādu kā kodīgu un nepatīkamu gāzi, kas ir pietiekami atbaidoša, lai ikviens, kas to reiz izbaudījis, turpmāk liktu šļācējvaboli mierā.
Man bija stipri vien žēl savas žurkas. Jutu, ka viņai bijis diezgan nepatīkami pacelt kaut ko tādu, kas izskatās pēc izcili gardām vakariņām, bet ķepās pēkšņi pārvēršas par gāzes uzbrukumu. Šis gadījums iedvesa žurkai kompleksu attiecībā pret vabolēm, jo vēl dienām ilgi žurka nozuda guļamistabā, tiklīdz kādu ieraudzīja, pat resnu un nekaitīgu mēslu vaboli. Tomēr žurka bija jauna, un es nodomāju, ka reiz tai tik un tā vajadzēja iemācīties neskatīt vīru no cepures.