Reiz es ceļoju atpakaļ no Āfrikas ar kuģi, kura īru izcelsmes kapteinim nepatika dzīvnieki. Tas bija neveiksmīgi, jo lielākā daļa manas bagāžas sastāvēja no apmēram diviem simtiem uz priekšējā klāja sakrautu būru ar visdažādāko dzīvo radību. Kapteinis (drīzāk aiz tīrās velnišķības) nekad nepalaida garām izdevību mēģināt izprovocēt mani uz strīdu, nopulgodams dzīvniekus vispār un manējos - jo īpaši. Taču es laimīgā kārtā pamanījos izvairīties no iesaistīšanās diskusijās. Nevienam nevajadzētu strīdēties ar kuģa kapteini, un strīds ar tādu kapteini, kurš turklāt vēl ir ari īrs, vispār ir uzprasīšanās uz nepatikšanām. Tomēr uz ceļojuma beigām es jutu - kapteinim pienāktos mācība, un biju apņēmies viņam tādu sagādāt.
Kādu vakaru, kad tuvojāmies Lamanšam, vējš un lietus bija visus iedzinis smēķējamā istabā, kur mēs sēdējām un klausījāmies kādu pa radio stāstām par radaru, kas tajās dienās vēl bija pietiekami liels jaunums, lai piesaistītu publikas uzmanību. Kapteinis klausījās mirdzošām acīm un, kad runātājs bija beidzis, pagriezās pret mani.
- Runājot par jūsu dzīvniekiem, - viņš teica, - kaut ko tādu viņi vis nespētu uzmeistarot, kaut ari, pēc jūsu apgalvojuma, ir tik gudri.
Ar šo vienkāršo paziņojumu kapteinis man bija iespēlējis trumpi tieši rokās, un es gatavojos viņam atdarīt.
- Uz ko saderēsim, - es apjautājos, - ka varu aprakstīt vismaz divus izcilus zinātniskus izgudrojumus un pierādīt jums, ka to principi izmantoti dzīvnieku pasaulē jau ilgi pirms cilvēks par tiem iedomājies?
- Aprakstiet četrus izgudrojumus divu vietā - un es lieku pudeli viskija ķīlā, - kapteinis atbildēja, acīmredzami pārliecināts, ka uzvarēs. Es piekritu.
- Nu, - kapteinis pašapmierināti mudināja, - speriet vaļā.
- Jums nāksies man dot kādu minūti pārdomām, - iebildu.
- Ha! - kapteinis triumfēja, - jūs jau esat iedzīts strupceļā.
- Nepavisam nē, - es atteicu, - vienkārši piemēru ir tik daudz, ka nezinu, kurus izvēlēties.
Kapteinis uzmeta man nekrietnu skatienu.
- Kāpēc gan nepamēģināt ar radaru? - viņš sarkastiski apvaicājās.
- Varu ari to, - es teicu, - bet tas nudien ir pārāk viegli. Tomēr, ja jau jūs to izvēlējāties, es domāju, ka tā arī darīšu.
Man par laimi, kapteinis nebija dabaszinātnieks, citādi viņš nekādā ziņā nebūtu ierosinājis radaru. No mana viedokļa tā bija veiksme - es vienkārši aprakstīju sikspārni.
Daudzus cilvēkus kādreiz viesistabā vai guļamistabā apciemojis sikspārnis un viņi, ja vien nav pārāk nobijušies, kā apburti vērojuši, cik aši un prasmīgi tas lido, kā strauji pagriežas un izvairās no visiem šķēršļiem, arī no tādiem priekšmetiem kā uz to mestiem dvieļiem vai kurpēm. Turklāt, par spīti vecajam teicienam, sikspārņi nav akli. Viņiem ir perfekta redze, taču acis ir tik maziņas, ka biezajā vilnā gandrīz nav pamanāmas. Tomēr tik labas sikspārņu acis noteikti nav, lai ļautu viņiem izpildīt dažus no tiem apbrīnojamajiem lidošanas trikiem, kādiem tie mēdz nodoties. Itāļu dabaszinātnieks Spa- lanzani 18. gadsimtā pirmais sāka pētīt sikspārņu lidojumu, un, izmantodams nevajadzīgi cietsirdīgu metodi - padarīdams vairākus sikspārņus aklus -, viņš atklāja, ka tie joprojām spēj lidot gandrīz netraucēti un izvairīties no šķēršļiem, it kā nemaz nebūtu zaudējuši redzi. Bet viņš nevarēja uzminēt, kā sikspārņiem tas izdodas.
Šis jautājums - vismaz daļēji - tika atbildēts pavisam nesen. Radara atklāšana - skaņas viļņu izsūtīšana un šķēršļa noteikšana pēc atbalss - lika dažiem izgudrotājiem ieinteresēties, vai tā gadījumā nav sikspārņu izmantotā sistēma. Tika izdarīta virkne eksperimentu un atklātas dažas fascinējošas parādības. Pirmkārt, vairākiem sikspārņiem ar maziem vaska gabaliņiem aizsedza acis, un parasti tiem nebija grūtību lidināties un nekur neietriekties. Pēc tam tika atklāts, ka tad, ja tiek aizsegtas gan acis, gan ausis, sikspārņi nespēj izvairīties no sadursmēm - un, patiesību sakot, nemaz vairs tik aizrautīgi netiecas lidot. Ja aizsedz tikai vienu ausi, sikspārņi lido ar viduvējiem panākumiem un bieži uztriecas priekšmetiem. Tas pierādīja, ka sikspārņi spēj saņemt informāciju par šķēršļiem viņu ceļā skaņas viļņu veidā, kas no tiem atstarojas. Tad pētnieki atstāja sikspārņu ausis vaļā, toties aizklāja degunu un muti - un atkal sikspārņi nespēja lidot bez sadursmēm. Tas pierādīja, ka gan degunam, gan ausīm un mutei ir sava loma sikspārņu radaru sistēmā. Visbeidzot, izmantojot ārkārtīgi jūtīgus instrumentus, tika atklāti fakti. Lidojot sikspārņi rada nepārtrauktu virsskaņas pīkstienu virkni (apmēram trīsdesmit pīkstienus sekundē), kas ir daudzkārt augstāki, nekā cilvēka auss spēj uztvert. Skaņa atsitas pret šķēršļiem, un atbalss atgriežas sikspārņu ausīs, dažām sugām - jocīgajās ādas krokās ap degunu, un šādā veidā sikspārņi noskaidro, kas atrodas priekšā un cik tālu. Katrā detaļā tas faktiski ir radara princips. Tomēr viens pētniekus ļoti pārsteidza: pārraidot skaņas viļņus ar radaru, skaņas izsūtīšanas laikā uztverošo ierīci jāizslēdz, lai atpakaļ saņemtu tikai atbalsi. Citādi uztvērējs saņems gan nosūtīto skaņu, gan atbalsi, un rezultāts būs mulsinošs juceklis. Ar elektriskajiem aparātiem tas ir iespējams, bet bija grūti iedomāties, kā šo efektu panāk sikspārņi. Tad tika atklāts, ka darbu paveic sīciņš muskulis sikspārņa ausī. Tajā mirklī, kad sikspārnis iepīkstas, muskulis saraujas un noslēdz ausi. Kad pīkstiens izskanējis, muskulis atslābinās un auss ir gatava uztvert atbalsi.
Bet visapbrīnojamākais ir nevis tas, ka sikspārņiem ir šī privātā radara sistēma - pēc zināma laika cilvēku maz kas pārsteidz dabā - bet gan tas, ka viņiem tā bijusi ilgi pirms cilvēkiem. Sikspārņu fosilijas, kas atrastas senajās eocēna [4] klintīs, ļoti maz atšķiras no to mūsdienu radiniekiem. Tādējādi iespējams, ka sikspārņi izmantojuši radaru jau kādus piecdesmit miljonus gadu. Cilvēks tā noslēpumu atklāja tikai pirms apmēram divdesmit gadiem.
Bija labi redzams, ka mans pirmais piemērs padarījis kapteini domīgu. Viņš vairs nebija pilnīgi pārliecināts, ka uzvarēs. Es teicu, ka mans nākamais piemērs būs elektrība, un tas viņu acīmredzami mazliet uzmundrināja. Viņš neticīgi smējās un teica - būšot visai grūti viņu pārliecināt, ka dzīvniekiem piemīt elektriskā gaisma. Es aizrādīju, ka neko neesmu teicis par elektrisko gaismu, bet gan vienīgi par elektrību, un ka ir vairāki dzīvnieki, kas to izstrādā. Piemēram, elektroraja jeb torpēdzivs - dīvains radījums, kas izskatās pēc cepešpannas, kurai pārbraucis ceļa rullis. Šīs zivis lieliski maskējas - ne tikai to krāsa imitē smilšaino ūdenstilpnes dibenu, bet tām piemīt arī kaitinošais paradums līdz pusei ierakties smiltīs, kas viņas padara pilnīgi neredzamas. Atceros, reiz es redzēju efektu, kādu rada šīs zivs elektriskie orgāni, kas atrodas tai uz muguras. Biju Grieķijā un vēroju jaunu zemnieku puisi zvejojam līča seklajos ūdeņos. Viņš līdz ceļiem brida pa skaidro ūdeni, turēdams rokā trīs- zarainu žebērkli, kādu zvejnieki lieto nakts zvejā. Viņam veicās diezgan labi - virzīdamies apkārt līcim, viņš bija uzdūris vairākas lielas zivis un jaunu astoņkāji, kas tika noslēpts lielā akmeņu kaudzē. Kad puisis nonāca pretī vietai, kur sēdēju es, notika kaut kas dīvains un visai uztraucošs. Vienu brīdi viņš lēni virzījās uz priekšu, uzmanīgi vērdamies ūdenī un turēdams žebērkli gatavībā - nākamajā mirklī jauneklis izstiepās stingi kā sargkareivis postenī un izšāvās no ūdens kā raķete, izgrūzdams kliedzienu, kas droši vien bija sadzirdams pusjūdzes attālumā. Tad viņš ar plunkšķi iegāzās atpakaļ ūdenī, iekliedzās vēl skaļāk un no jauna palēcās. Šoreiz likās, ka, atkritis atpakaļ ūdenī, viņš vairs nespēj piecelties kājās, jo pa pusei līšus, pa pusei rāpus cīnījās, lai tiktu ārā smiltīs. Kad es nonācu līcī pie viņa, puisis bija bāls, trīcēja un elsoja, it kā nupat būtu noskrējis pusjūdzi. Nevaru pateikt, cik daudz tas bija šoka, cik - elektriskā trieciena dēļ, bet jebkurā gadījumā es tajā līcī nekad vairs nepeldējos.
Droši vien vispazīstamākais elektrību ražojošais dzīvnieks ir elektriskais zutis, kurš - cik dīvaini - nemaz nav zutis, bet gan zutim līdzīga zivs. Šie garie, melnie radījumi dzīvo Dienvidamerikas upēs un strautos un var izaugt līdz astoņas pēdas gari un tik resni kā cilvēka augšstilbs. Bez šaubām, daudzi stāsti par tiem ir stipri pārspīlēti, tomēr liels zutis spēj pa braslu skrienošam zirgam dot tik spēcīgu triecienu, ka nogāž to gar zemi.
Kad es vācu dzīvniekus Britu Gviānā, ļoti vēlējos noķert dažus elektriskos zušus, ko aizvest uz mājām. Kādā vietā, kur bijām apmetušies, upe bija pilna ar tiem, bet zuši dzīvoja klinšaino krastu dziļajās alās. Lielāko daļu alu ar ārpasauli savienoja apaļi caurumi, ko bija izskalojuši palu ūdeņi, un alā zem katra šāda cauruma mājoja pa zutim. Ja piegājāt pie cauruma un spēcīgi pamīņājāties, zutis sašutumā atbildēja ar dīvainu, ņurdošu urkšķēšanu, it kā jums pie kājām būtu aprakta liela cūka.
Lai kā es pūlējos, nevienu no šiem zušiem nespēju noķert. Tad kādu dienu kopā ar savu partneri divu indiāņu pavadībā devos uz ciematu pāris jūdzes tālāk, tā iedzīvotāji bija lieliski zvejnieki. Šajā ciematā mēs atradām vairākus dzīvniekus un putnus, arī pieradinātu koku dzeloņcūku. Tad, man par lielu prieku, parādījās ciematnieks ar elektrisko zuti diezgan trauslā zivju grozā. Iztirgojušies un nopirkuši šos dzīvniekus, arī zuti, mēs sakrāvām tos kanoe un devāmies mājup. Dzeloņcūka nosēdās laivas priekšgalā, acīmredzot ļoti ieinteresēta ainavā, un tai priekšā atradās grozs ar zuti. Bijām veikuši jau pusceļu, kad zutis izlauzās.
Pirmā mūs par to informēja dzeloņcūka. Manuprāt, viņa noturēja zuti par čūsku, jo lēkšiem metās prom no laivas priekšgala un pūlējās uzrāpties man uz galvas. Cenzdamies izvairīties no dzeloņcūkas asajām skavām, es pēkšņi ieraudzīju zuti apņēmīgi lokāmies tieši pie manis un paveicu varoņdarbu, kuru citkārt uzskatītu par neiespējamu. Piespiedis dzeloņcūku pie krūtīm, es no sēdus stāvokļa palēcos stāvus gaisā un, kad zutis bija aizslīdējis garām, nolaidos zemē, trāpīdams atpakaļ laivā. Es dzīvi iztēlojos, kas bija noticis ar to puisi, kurš uzkāpa tor- pēdzivij, un nepavisam nekāroju izbaudīt līdzīgu pieredzi ar elektrisko zuti. Laimīgā kārtā neviens no mums triecienu nesaņēma, jo, kamēr centāmies zuti iemānīt atpakaļ grozā, tas izlocījās pāri laivas malai un iekrita upē. Nevaru teikt, ka mēs par to izjutām patiesu nožēlu.
Atceros, es reiz baroju elektrisko zuti, kas dzīvoja lielā akvārijā zoodārzā, un bija aizraujoši vērot viņa metodi, kā tikt galā ar medījumu. Šis zutis bija apmēram piecas pēdas garš un varēja mēroties spēkiem ar astoņas līdz desmit collas garām zivīm. Zivis vajadzēja izbarot dzīvas, tomēr es nejutos nelāgi, jo to nāve bija acumirklīga. Šķita, ka zutis zināja barošanas laikus un mēdza patrulēt pa savu akvāriju ar tik monotonu regularitāti kā sargkareivis pie Bekingemas pils. Tiklīdz akvārijā tika iemesta zivs, zutis acumirklī sastinga un neapšaubāmi vēroja, kā zivs peld tuvāk un tuvāk. Kad zivs bija nonākusi sasniedzamības robežās - apmēram pēdas attālumā - zutis pēkšņi sāka trīsēt, it kā visā viņa tumšā ķermeņa garumā būtu sākusi darboties dinamomašīna. Zivs vārda tiešā nozīmē sastinga uz vietas; tā bija beigta ātrāk, nekā jūs paspējāt aptvert notiekošo, tad ļoti lēnām apvēlās un turpināja peldēt ar vēderu uz augšu. Zutis piepeldēja mazliet tuvāk, atvēra muti un spēcīgi sūca kā garš putekļu sūcējs, ieraudams zivi savā iekšienē.
Sekmīgi, kā pašam likās, ticis galā ar elektrību, es pievērsos citai nozarei - medicīnai. Sacīju, ka mans nākamais piemērs būs anestēzija; kapteinis, ja vien tas iespējams, izskatījās vēl skeptiskāks nekā iepriekš.
Mednieklapsene ir dzīvnieku pasaules Hārlijstrītas speciāliste un veic tādu operāciju, kas noliktu pie ratiem visprasmīgāko ķirurgu. Pastāv daudz dažādu mednieklapseņu paveidu, bet lielākajai daļai piemīt līdzīgi paradumi. Pirms laist pasaulē mazuļus, mātītei no māliem jāuzbūvē bērnistaba. Tā tiek glīti sadalīta garās šūnās, katra ir apmēram cigaretes resnumā un puscigaretes garumā. Šajās šūnās mednieklapsene grasās dēt olas. Tomēr pirms bērnistabas aizzīmogošanas tai jāizdara vēl viens darbs; olas pārvērtīsies kūniņās, un līdz laikam, kamēr tās būs gatavas iziet pēdējo savas metamorfozes stadiju un kļūt par lapsenēm, kūniņām būs nepieciešama barība. Mednieklapsene varētu apgādāt bērnistabu ar nomedītu pārtiku, bet līdz brīdim, kad olas kļūs par kūniņām, tā sabojātos, tādēļ lapsenei jāizmanto cita metode. Mednieklapsenes iecienītākais medījums ir zirneklis. Lidodama kā nežēlīgs vanags, tā uzbrūk savam bezrūpīgajam upurim un dziļi, prasmīgi tam iedzeļ. Dzēlienam ir neparasts efekts - tas zirnekli pilnīgi paralizē. Pēc tam lapsene zirnekli sagrābj un aiznes uz savu bērnistabu, kur rūpīgi iestūķē vienā no šūnām, un tad iedēj šūnā olu. Ja zirnekļi ir mazi, lapsene vienā šūnā ievieto līdz pat astoņiem vai deviņiem kukaiņiem. Pārliecinājusies, ka jaunuļiem barības būs pietiekami, lapsene šūnas aizdara un aizlido. Šajā baismajā kambarī zirnekļi nekustīgi noguļ reizēm pat septiņas nedēļas. Zirnekļi faktiski ir beigti - pat paņemot tos rokās un aplūkojot zem palielināmā stikla, nav iespējams saskatīt visniecīgākās dzīvības pazīmes. Tur viņi guļ tādā kā savdabīgā aukstum- skapī, kamēr olas izšķilsies un mednieklapsenes sīciņie kāpuri sāks ēsties cauri paralizētajiem ķermeņiem.
Manuprāt, arī kapteinis bija mazliet šokēts par šādu domu - būt pilnībā paralizētam, kamēr kaut kas tevi grauž pa kumosam vien, tādēļ es aši pievērsos patīkamākam tematam. Šoreiz tas bija visjaukākais un atjautīgākais no mazajiem radījumiem - ūdenszirneklis. Cilvēks vienīgi savas vēstures pēdējā posmā kļuvis spējīgs uzturēties zem ūdens tik ilgi, cik vēlas, un viens no pirmajiem soļiem šajā virzienā bija ūdenslīdēja kupols. Tūkstošiem gadu pirms tam ūdenszirneklis jau bija izstrādājis savu metodi, kā iekarot jaunu pasauli zem ūdens. Sāksim ar to, ka ūdenszirneklis gluži labi spēj peldēt zem ūdens ar savu akva- langa līdzinieku, ko gaisa burbuļa veidā novietojis sev zem vēdera un starp kājām, lai varētu elpot. Jau tas vien ir neparasti, taču ūdenszirneklis iet vēl tālāk: viņš zem ūdens būvē sev māju - zirnekļtīklu uz mutes apgāztas tases formā, kas stingri noenkurots ūdenszālēs. Tad viņš uzsāk daudzus ceļojumus uz ūdens- virsmu, nesdams no turienes līdzi gaisa burbuļus, kurus ievieto šajā kupolveida tīklā tik ilgi, kamēr tas ir pilns ar gaisu; šajā mājā zirneklis var dzīvot un elpot tikpat viegli kā uz sauszemes. Vairošanās sezonā viņš atrod pievilcīgas zirneklienes māju un uzbūvē kotedžu tai kaimiņos. Tad, būdams romantiķis, zirneklis uzbūvē slepenu eju no sava mājokļa uz sirdspuķītes tīklu. Vēlāk viņš sienu noārda, gaisa burbuļi no abām mājām sajaucas kopā, un šajā savādajā zemūdens mājoklī viņš aplido mātīti, kopojas ar to un dzīvo tur, kamēr olas ir izdētas un izšķīlušās un kamēr viņa bērni peld prom, lai uzsāktu paši savu dzīvi, ceļamaizei nesdami līdzi pa mazai gaisa lodītei no tēva mājām.
Mans stāsts par ūdenszirnekli šķita aizrāvis pat kapteini, un viņš nelabprāt bija spiests piekrist, ka derībās esmu uzvarējis.
Apmēram gadu vēlāk es sarunājos ar dāmu, kura bija ceļojusi ar to pašu kuģi, tā paša kapteiņa vadībā.
- Vai tas nebija burvīgs cilvēks? - viņa jautāja. Es pieklājīgi piekritu.
- Viņš noteikti ļoti priecājās par jūsu klātbūtni, - dāma turpināja, - jo viņš, zināt, tik ļoti jūsmo par dzīvniekiem. Kādu vakaru viņš mūs visus savaldzināja, jo vismaz stundu stāstīja par dažādiem zinātniskiem atklājumiem - jūs jau zināt, tādiem kā radars - un par to, kā dzīvnieki tos izmantojuši jau gadiem pirms cilvēka. Tas nudien bija aizraujoši. Es teicu, ka viņam noteikti tas jāpieraksta un jāuzstājas kādā no BBC pārraidēm.