Pirms kāda laika es vēroju visdīvaināko bēgļu grupu, kas jebkad redzēta šajā zemē; dīvainu tāpēc, ka viņi nebija bēguši šurp no savas zemes parasto iemeslu dēļ - vai nu reliģisko vai politisko apstākļu vajāti. Viņi tur bija nonākuši nejauši un tādā kārtā paglābušies no iznīcības. Pēdējie savā ciltī, jo dzimtajā zemē visi viņu radi jau sen bija nomedīti un apēsti. Tas bija Pēre Dāvida briežu bars.
Šo briežu eksistenci 19. gadsimta sākumā pirmais atklāja franču misionārs, kāds tēvs Dāvids, kas pildīja misiju Ķīnā. Tajā laikā Ķīna zooloģiskā nozīmē bija tikpat maz izzināta kā Āfrikas mūžameži, tāpēc tēvs Dāvids, būdams aizrautīgs dabaszinātnieks, vadīja savu brīvo laiku, vākdams turienes floras un faunas paraugus, un sūtīja tos uz muzeju Parīzē. 1865. gadā darbs noveda viņu Pekinā, un tur tēvs Dāvids izdzirdēja baumas par savādu briežu baru, kas mitinās karaliskajā medību parkā uz dienvidiem no pilsētas. Šis parks jau gadsimtiem ilgi bijis tāds kā apvienotais medību un izpriecu apgabals Ķīnas imperatoriem - milzu liela zemes platība, ko pilnībā apjoza četrdesmit piecas jūdzes garš, augsts mūris. To stingri apsargāja tatāru zaldāti un nevienam nebija atļauts parkā ieiet vai pat tam tuvoties. Franču misionāru ieintriģēja stāsti par šiem īpašajiem briežiem, un viņš apņēmās, par spīti apsardzei, ielūkoties parkā, lai redzētu dzīvniekus savām acīm. Kādu dienu šāda izdevība radās, un viņš, gulēdams mūra augšmalā, vēroja dažādos medījuma dzīvniekus ganāmies starp kokiem. To vidū bija arī liels ganāmpulks briežu, un tēvs Dāvids nojauta, ka skatās uz tādu dzīvnieku, ko nekad nebija redzējis, un kas, ļoti iespējams, bija zinātnei vēl nepazīstams.
Drīz vien tēvs Dāvids atklāja, ka brieži tiek stingri apsargāti, un jebkurš cilvēks, ko pieķēra brieža ievainošanā vai nogalināšanā, tika sodīts ar nāvi. Viņš zināja, ka ikvienu oficiāli iesniegtu pieprasījumu pēc dzīvnieka eksemplāra Ķīnas varas iestādes pieklājīgi noraidītu, tāpēc bija jāķeras pie citiem, mazāk likumīgiem paņēmieniem, lai iegūtu kāroto briedi. Tēvs Dāvids atklāja, ka tatāru zaldāti laiku pa laikam mēdz papildināt savus diezgan trūcīgos pārtikas krājumus ar kādu nieku briežgaļas; zaldāti lieliski zināja, kāds sods viņus gaida, ja tie tiks pieķerti, tāpēc, par spīti misionāra lūgumiem, atteicās pārdot viņam pašu nogalināto briežu ādas un ragus vai jebko citu, kas varētu kalpot par viņu nozieguma pierādījumu. Tomēr tēvs Dāvids nezaudēja cerības, un pēc krietna laika tās piepildījās. Viņš satika vairākus sargus, kas bija vai nu drosmīgāki vai trūcīgāki par citiem; tie viņam sagādāja divas briežādas, kuras tēvs Dāvids triumfēdams nogādāja Parīzē. Kā jau viņš bija nojautis, šis briedis izrādījās zinātnei pilnīgi nepazīstams un tādējādi tika nosaukts sava atklājēja Pēre Dāvida vārdā - par Dāvida briedi.
Gluži dabiski, kad Eiropas zoodārzos padzirdēja par šo jauno briežu sugu, visi vēlējās iegūt eksemplārus savām ekspozīcijām, un pēc ilgām pārrunām Ķīnas varas iestādes gaužām negribīgi atļāva dažus eksemplārus nosūtīt uz Eiropu. Kaut arī tolaik neviens par to nezināja, šis solis izglāba dzīvniekus no iznīcības. Trīsdesmit gadus pēc tam, kad pasaule uzzināja par Dāvida briežiem - 1895. gadā -, Pekinā notika lieli plūdi. Huanhē upe izgāja no krastiem un radīja īstu haosu valsts lauku apgabalos, iznīcinādama sējumus un gandrīz izraisīdama badu. Ūdens izskaloja arī karaliskā medību parka mūra pamatus. Daļa mūra sabruka, un Dāvida briežu ganāmpulks cauri spraugām aizbēga apkārtējos laukos, kur izsalkušie zemnieki tos aši vien nomedīja un apēda. Tā šie brieži Ķīnā pilnīgi izmira, un vienīgie izdzīvojušie izrādījās saujiņa eksemplāru dažādos Eiropas zoodārzos.
Neilgu laiku pirms tam, kad Ķīnā notika šī nelaime, mazs bariņš briežu nonāca Anglijā. Pašreizējā Bedfordas grāfa tēvam viņa Voburnas muižā Bedfordšīrā piederēja lieliska reto dzīvnieku kolekcija, un viņš karsti vēlējās tur iemitināt šo jauno Ķīnas briežu ganāmpulku. Viņš nopirka no dažādiem zoodārziem kontinentā tik daudz briežu, cik vien bija iespējams - kopā astoņpadsmit - un palaida tos savā parkā. Brieži acīmredzot jutās tur kā mājās, jo lieliski iedzīvojās un drīz vien sāka vairoties. Šobrīd ganāmpulks, kurā sākotnēji bija astoņpadsmit brieži, pieaudzis līdz simt piecdesmit dzīvniekiem un ir vienīgais Dāvida briežu ganāmpulks pasaulē.
Tajā laikā, kad es strādāju Vipsneidas zoodārzā, uz turieni no Voburnas tika atsūtīti četri jaundzimuši Dāvida briedēni. Tie bija burvīgi, mazi radījumi ar gariem, ļodzīgiem locekļiem, kurus tie nespēja savaldīt, un lielām, ieslīpām acīm, kas tiem piešķīra nepārprotami austrumniecisku izskatu. Sākumā briedēni, protams, nezināja, kādam nolūkam domātas barojamās pudelītes, un mums nācās tos stingri iežmiegt starp kājām un dzirdīt ar varu. Bet drīz vien viņi apguva šo mācību un jau pēc pāris dienām staļļa durvis vajadzēja vērt vaļā ārkārtīgi piesardzīgi, ja nevēlējāmies, lai mūs notriec no kājām briedēnu lavīna, kas grūstīdamās puslidus traucas ātrāk nokļūt pie pudelītes.
Viņus vajadzēja barot pusnaktī un tad vēlreiz, rītausmā, tāpēc mēs, četri kopēji, izstrādājām nakts dežūru sistēmu - vienu nedēļu strādāt, vienu atpūsties. Atzīšos, man nakts dežūras patika pavisam labi. Lai aiztaustītos cauri mēnessgaismas pielietajam parkam līdz stallim, kurā mitinājās briedēni, nācās paiet garām vairākiem būriem un aplokiem, kuru iemītnieki vienmēr likās esam nomodā. Lāči, kas pustumsā izskatās divtik lieli, smagnēji šļūkā pa savu būri cauri kazenāju biezoknim, sprauslādami cits uz citu, un ir pierunājami pārtraukt gliemežu un citu gardumu meklējumus, ja tos iekārdina ar cukur- graudu. Tad tie sanāk kopā un mēnessgaismā attupstas uz pakaļkājām, lielās priekšķepas atbalstījuši uz ceļgaliem kā bariņš pinkainu, smagi elsojošu Budu. Tie atmet galvas atpakaļ, uztver pamestos cukurgraudus un tad, skaļi grauzdami un lūpas šmakstinādami, notiesā. Tad, pārliecinājušies, ka neslēpjat kabatās vēl kādu kārumu, lāči grūtsirdīgi nopūšas un no jauna iešļūc kazenājos.
Vienā posmā taka aizvijas garām vilku aplokam - apmēram divus akrus lielam, tumšam un noslēpumainam priežu mežam, kur starp mēnessgaismas apsudrabotajiem kokiem un to tumšajām ēnām ašiem, klusiem soļiem dejo vilku bars, virpuļodams un griezdamies kā dīvaina, melna straume. Vilki parasti neizdveš ne skaņas, tikai reizumis dzirdamas to klusās elsas, pēkšņā žokļu saciršanās vai ņurdiens, kad viens vilks uzgrūžas citam.
Tad jūs nonākat pie staļļa un ieslēdzat gaismu. Mazie brie- dīši jūs sadzird un, trīsulīgi blēdami, sāk bezpalīdzīgi mētāties savās salmu migās. Kad jūs atverat durvis, tie metas uz priekšu, grīļodamies uz savām ļodzīgajām kājām, drudžaini metas zīst jūsu pirkstus, mēteļa stūrus un tik negaidīti iebada ar galvu jums kājās, ka gandrīz notriec gar zemi. Tad pienāk jaukais mirklis, kad pupiņi tiek iegrūsti mutēs un mazuļi dedzīgi sūc silto pienu, acīm mirdzot un burbuļiem kā ūsām krājoties mutes kaktiņos. Barojot dzīvnieku mazuļus no pudelītes, vienmēr gūstat īpašu prieku, kaut vai tikai vērojot viņu sirsnīgo entuziasmu un koncentrēšanos darāmajam. Bet gadījumā ar šiem briedīšiem klāt nāca vēl kaut kas. Lāktura ņirbošajā gaismā, kamēr mazuļi sūca un siekalojās gar pudelītēm, reizēm ar galvām iebadīdami iedomātajā tesmenī, es ļoti skaidri apzinājos, ka viņi savā dzimtā ir pēdējie.
Vipsneidā man vajadzēja rūpēties par vēl kādu dzīvnieku kopu, kas pieder pie savvaļā pilnīgi izmirušo sugu kategorijas, un tie bija vieni no burvīgākajiem un komiskākajiem dzīvniekiem, ar ko man jebkad nācies nodarboties - mazs baltastes gnu bariņš.
Baltastes gnu izskatās ļoti dīvaini: iztēlojieties dzīvnieku ar trauslas miesasbūves ponija ķermeni un kājām, platu, paskarbu seju ar ļoti platām nāsīm, biezām, baltām krēpēm uz resna kakla un garu asti kā putekļu slotu. Virs acīm savijušies bifeļa ragi, no kuru apakšas dzīvnieki blenž ar nebeidzamu dusmu un aizdomu pilnu skatienu. Ja gnu uzvestos, kā pienākas, šis izskats nebūtu tik uzkrītošs. Bet dzīvnieks neuzvedas, kā pienākas. Patiesību sakot, pilnīgi pretēji - gnu izturēšanos visai nepilnīgi var raksturot kā kaut ko vidēju starp bībopu [5] un baletu ar jogas piedevu.
Gnu barošana no rītiem man vienmēr prasīja divreiz vairāk laika, nekā būtu nepieciešams, jo antilopes sāka izrādīties manā priekšā, un skats bija tik smieklīgs, ka man zuda katra laika izjūta. Tās slējās uz pakaļkājām, griezās un dīžājās, aulekšoja un virpuļoja piruetēs, mētādamas slaidās kājas un izgriezdamas tās anatomiski pilnīgi neiespējamos leņķos, vēzēdamas savas garās astes un pērdamas gaisu ar tām kā cirka dresētājs ar pletni. Mežonīgās dejas vidū tās pēkšņi sastinga un vietas un blenza uz mani, ar skaļām un dusmīgām, atraugām līdzīgām skaņām izteikdamas protestu pret maniem smiekliem. Es vēroju, kā gnu griež savu straujo, mežonīgo danci visapkārt aplokam, un ar savām grimasēm un izturēšanos tās man atgādināja dīvainos heraldikas radījumus senajos ģerboņos, kas brīnumainā kārtā atdzīvojušies un nu dīžājas un pozē zaļajā velēnu laukā.
Grūti iedomāties, kā var būt tik bezsirdīgs, lai nogalinātu šīs žiglās un pievilcīgās antilopes. Tomēr tas ir fakts - Dienvidāfrikas pirmie kolonisti baltastes gnu uzskatīja par vērtīgu pārtikas avotu, un šo veiklo radījumu milzīgie bari tika nežēlīgi izkauti. Pašas antilopes neparastā veidā veicinājušas savu bojāeju. Gnu ir neglābjami ziņkārīgas, un, ieraugot kolonistu vēršu vilktos furgonus ripojam cauri stepei, tām vienkārši vajadzēja iznākt klajumā un tos izpētīt. Sprauslādamas un kājas mētādamas, viņas ņēmās diet un aulekšot riņķiem vien apkārt furgoniem, tad pēkšņi sastinga uz vietas un blenza. Gluži dabiski, paradums mukt prom un tad pēkšņi vērojot sastingt uz vietas, pirms sasniegta drošība, bija ērts uzņēmīgiem "sportistiem", kuri antilopes izmantoja mērķī šaušanas vingrinājumiem. Tā nu gnu tika nogalinātas, un to populācija saruka tik strauji, ka atliek vien pabrīnīties, ka suga nav pavisam izmirusi. Šobrīd dzīvajos palikušas mazāk par tūkstoti šo apburošo antilopju, un tās mitinās nelielos bariņos dažādos Dienvidāfrikas īpašumos. Ja baltastes gnu izmirtu, Dienvidāfrika zaudētu vienu no uzjautrinošākajām un talantīgākajām savas faunas pārstāvēm - antilopi, kuras izdarības spēj atdzīvināt pat visgarlaicīgāko ainavu.
Diemžēl Dāvida brieži un baltastes gnu nav vienīgie gandrīz izmirušie dzīvnieki pasaulē. To radījumu saraksts, kas pilnībā vai gandrīz pilnībā izzuduši no zemesvirsas, ir garš un skumjš. Paplašinot savas darbības zonu - šaudams, izlikdams lamatas, cirzdams un dedzinādams, bezjūtīgi radīdams ienaidniekus tur, kur to agrāk nav bijis - cilvēks ir ieviesis uz zemes visbriesmīgāko haosu.
Ņemsim par piemēru dodo - lielu, smagnēju, gāzelīgu balodi zoss lielumā, kas mitinājās Maurīcijas salā. Juzdamies uz salas drošībā, kā jau mājās, šis putns zaudēja spēju lidot, jo nebija nekādu ienaidnieku, no kuriem bēgt, un šī paša iemesla dēļ tas bez bailēm ligzdoja uz zemes. Taču kopā ar prasmi lidot dodo šķita zaudējis arī spēju pazīt ienaidnieku, jo neapšaubāmi bija ļoti rāms un lētticīgs radījums. Apmēram 1507. gadā cilvēks atklāja dodo paradīzi, un kopā ar cilvēku tur ieradās ari vina ļaunie tuvinieki - suni, kaki, cūkas, žurkas un kazas.
Dodo vēroja jaunpienācējus ar nevainīgu interesi. Tad sākās slaktiņš. Kazas izēda krūmājus, kas sniedza dodo patvērumu, suņi un kaķi medīja pieaugušos putnus, cūkas rukšķinājās pa salu, ēzdamas olas un putnēnus, un visiem pa pēdām sekoja žurkas, pabeigdamas dzīres. Līdz 1681. gadam šis tuklais, neveiklais un nekaitīgais balodis bija izmiris - beigts kā dodo.
Visā pasaulē savvaļas fauna pastāvīgi un nežēlīgi sarūk, un daudzu jauku un interesantu dzīvnieku skaits samazinās tiktāl, ka bez palīdzības un aizsardzības tie saviem spēkiem nespētu atjaunoties. Ja tie neatrod patvērumu, kur netraucēti dzīvot un vairoties, šo dzīvnieku skaits saruks, kamēr tie pievienosies dodo, gāgai un lielajai alkai garajā izmirušo dzīvnieku sarakstā.
Protams, pēdējo desmit gadu laikā daudz ir darīts savvaļas dzīvnieku aizsardzībai: nodibināti patvērumi un rezervāti, notiek sugu atjaunošana vietās, kur tās izmirušas. Kanādā, piemēram, atsevišķos rajonos tagad ar lidmašīnu palīdzību tiek ievesti atpakaļ bebri. Dzīvnieku ievieto īpašā kastē, kam pievienots izpletnis; kad lidmašīna laižas pāri noteiktajam rajonam, būris ar pasažieri - bebru tiek izmests ārā. Tas ar izpletni laižas lejā un būris automātiski atveras, saskaroties ar zemi. Bebrs tad dodas uz tuvāko upi vai ezeru.
Tomēr, kaut gan daudz padarīts, vēl vairāk ir jādara. Diemžēl lielākā daļa darba tiek veikta tādu dzīvnieku labā, kas izraisa cilvēkos zināmu ekonomisku interesi; daudzas mazpazīstamas sugas bez ekonomiskas vērtības, kas uz papīra gan tiek aizsargātas, patiesībā lemtas izmiršanai, jo neviens, izņemot dažus ieinteresētus zoologus, neuzskata viņus par pietiekami nozīmīgiem, lai to dēļ tērētu savu naudu.
Cilvēku skaitam gadu no gada palielinoties un paplašinoties to darbības laukam - dedzinot un graujot viscaur uz planētas, pavisam mazs mierinājums ir apzināšanās, ka pastāv atsevišķi cilvēki un dažas institūcijas, kas centienus izglābt un pasargāt šos vajātos dzīvniekus uzskata par svarīgu nodarbošanos. Daudzu iemeslu dēļ tas ir nozīmīgs darbs, bet droši vien vissvarīgākais tādēļ, ka cilvēks ar visu savu ģenialitāti nespēj radīt jaunas sugas, nedz arī atjaunot tās, kuras pats iznīcinājis. Ja kāds ierosinātu iznīcināt, piemēram, Londonas Taueru, sāktos neiedomājama protestu vētra, un pilnīgi pamatoti. Taču unikālas un brīnišķīgas dzīvnieku sugas, kas veidojušās simtiem un tūkstošiem gadu, līdz kļuvušās tādas, kādas mēs tās redzam šodien, var tikt izdzēstas kā sveces liesma - un nebūs vairāk par saujiņu cilvēku, kas pacels balsi protestam. Tādēļ, pirms mēs sāksim uztvert dzīvniekus kā pietiekami nozīmīgus, lai tos ievērotu un godātu tāpat kā mēs godājam senas grāmatas un vēstures pieminekļus, vienmēr būs dzīvnieki bēgļi, kas vilks nedrošu dzīvi uz izmiršanas robežas un būs atkarīgi no dažu cilvēku žēlsirdības.