Savvaļas dzīvnieku turēšana par mājdzīvniekiem vai nu ekspedīcijas vai mājas apstākļos var būt apnicīgs, kaitinošs un vilšanās pilns darbs, bet var arī sagādāt daudz prieka. Daudzi ir jautājuši, kāpēc man patīk dzīvnieki, un uz šo jautājumu vienmēr ir bijis grūti atbildēt. Tikpat labi varētu jautāt, kāpēc man patīk ēst. Tomēr bez pilnīgi saprotamas intereses un prieka, ko dzīvnieki sniedz, ir vēl kāds apstāklis. Manuprāt, dzīvnieku galveno pievilcību nosaka tas, ka viņiem piemīt visas cilvēka pamatīpašības, taču bez liekulības, kas mūsdienās ir tik būtiska cilvēku pasaules sastāvdaļa. Ar dzīvniekiem daudzmaz skaidrs, par ko viņi jūs uzskata: ja jūs tiem nepatīkat, viņi to nepārprotami darīs zināmu; ja jūs tiem patīkat, arī šoreiz viņi neradīs par to nekādas šaubas. Tomēr dzīvnieks, kam jūs patīkat, reizēm izraisa dalītas jūtas. Reiz man piederēja raibs krauklis no Rietumāfrikas, kurš pēc sešu mēnešu ilgām pārdomām, kuru laikā viņš mani ignorēja, pēkšņi nolēma, ka es viņam esmu vienīgais cilvēks pasaulē. Kad gāju garām būrim, krauklis pieplaka pie būra grīdas, ekstāzē drebēdams, vai arī sagādāja man dāvanu (gabaliņu laikraksta vai spalvu) un izlika to paņemšanai, visu laiku aizsmacis tērgādams, klaigādams un gandrīz vai žagodamies. Tas viss bija jauki, bet, tiklīdz es izlaidu viņu no būra, krauklis uzlaidās man uz galvas un notupās, vispirms ieurbdams nagus cieši man skalpā, tad izgreznoja manas žaketes mugurpusi ar jauku, mitru mēslu un visbeidzot uzsāka veselu sēriju mīlas knābienu man pa galvu. Tā kā šī putna knābis ir trīs collas garš un ārkārtīgi ass, tas bija, maigi izsakoties, sāpīgi.
Protams, ir jāzina, kur saskarsmē ar dzīvniekiem novilkt robežu. Ja neesat piesardzīgs, mājdzīvnieku turēšana var jūs viegli novest līdz ekscentrismam. Es savu līniju novilku pagājušajos Ziemassvētkos. Biju nolēmis sievai par Ziemassvētku dāvanu nopirkt lidvāveri - dzīvnieku, kuru es vienmēr biju kārojis iegūt un kurš, es nešaubījos, sievai ļoti patiks. Dzīvnieks tika piegādāts precīzi laikā un savaldzināja mūs abus. Tā kā vāvere bija ļoti nervoza, mēs nolēmām, ka būtu labi viņu uz nedēļu vai divām izmitināt mūsu guļamistabā, lai mēs vajadzības gadījumā varētu ar to naktīs sarunāties un ļautu vāverei pierast pie mums. Šis plāns būtu izdevies gluži labi, ja nerastos kāds negadījums: vāvere viltīgi izgrauza būrī caurumu un iekārtojās uz dzīvi aiz drēbju skapja. Sākumā tas nelikās nekas ļauns. Mēs mēdzām pavadīt naktis nomodā un vērot to vingrojam uz skapjaugšas, skraidām augšup un lejup pa tualetes galdiņu, stiepjot augšā riekstus un ābolus, kurus bijām atstājuši viņas vajadzībām. Tad pienāca Jaunais gads, uz kura sagaidīšanas ballīti biju nolēmis uzvilkt smokingu. Viss gāja gludi līdz brīdim, kad atrāvu tualetes galdiņa atvilktni un radu atbildi uz jautājumu, kas bija mūs mocījis jau labu laiku: kur lidvāvere glabā riekstus, ābolus, maizi un citus gardus kumosus? Mana pavisam jaunā bandāža, kuru nekad vēl nebiju valkājis, izskatījās pēc smalkām Madeiras mežģīnēm. No tās iz- košļātie gabaliņi bija taupīgi saglabāti un izmantoti mazu ligzdiņu būvēšanai uz maniem pletkrekliem. Šajās ligzdās bija uzkrāti septiņdesmit divi lazdu rieksti, pieci valrieksti, četrpadsmit gabali maizes, seši miltu tārpi, piecdesmit divi ābolu gabali un divdesmit vīnogas. Āboli un vīnogas, protams, bija laika gaitā sadalījušies un atstājuši interesantas sulas pēdas - kā Pikaso gleznu - viscaur uz manu kreklu priekšas.
Uz ballīti nācās doties uzvalkā. Vāvere šobrīd dzīvo Pein- tonas zoodārzā.
Pirms pāris dienām mana sieva ierosināja, ka ūdra mazulis būtu brīnišķīgs mājdzīvnieks, bet es aši mainīju sarunas tematu.