Es ļoti cienu dzīvnieku vecākus. Jaunībā es izmēģināju roku dažādu dzīvnieku turēšanā, un kopš tā laika savās dzīvnieku vākšanas ekspedīcijās dažādās pasaules malās man nācies būt par māti ļoti daudziem dzīvnieku mazuļiem; esmu to vienmēr uzskatījis par ļoti satraucošu uzdevumu.
Mans pirmais īstais mēģinājums kļūt par audžumāti saistījās ar četriem maziem ezīšiem. Eziene ir ļoti laba māte. Viņa saviem mazuļiem iekārto pazemes bērnistabu - apaļu telpu apmēram pēdu zem zemes, izklātu ar biezu sausu lapu slāni. Te viņa dod dzīvību saviem mazuļiem, kas piedzimst akli un bezpalīdzīgi. Tos klāj biezs adatu kažoks, taču šīs adatas ir baltas un mīkstas kā no gumijas. Kad mazuļi ir pāris nedēļu veci, adatas pakāpeniski kļūst cietas un brūnas. Kad mazie eži ir pietiekami lieli, lai pamestu bērnistabu, māte izved tos ārā un ierāda, kā nomedīt pārtiku; viņi soļo virtenē kā bērnudārza saitītē, katrs turēdams mutē priekšā stāvošā mazuļa asti. Mazulis virtenes priekšgalā ar apņēmības pilnu sejas izteiksmi stingri turas pie mātes astes, un tā visi dodas cauri krēslainajiem dzīvžogiem kā dīvains, dzeloņains simtkājis.
Ežu mātei, šķiet, savu mazuļu audzināšana nesagādā nekādas problēmas. Taču kad liktenis pēkšņi piegādāja man audzināšanai četrus aklus, baltus, gumijas adatām klātus ezēnus, es par to nebiju īsti pārliecināts. Tajā laikā mēs dzīvojām Grieķijā, un ozola lapu ligzdu futbola bumbas lielumā kāds zemnieks bija izracis savā tīrumā. Pirmā problēma bija mazuļus pabarot, jo parasto barojamo pudelīšu pupiņi viņu sīkajām mutītēm bija pārāk lieli. Par laimi, manu draugu mazajai meitiņai piederēja leļļu barojamā pudelīte, un ar pamatīgas kukuļošanas palīdzību man izdevās viņu pierunāt šķirties no tās. Pēc zināma laika mazie eži pie pudelītes pierada un auga ar atšķaidīta govs piena diētu.
Sākotnēji es viņus turēju seklā kartona kastē, kurā biju ievietojis ligzdu. Bet rekordātrā laikā dzimtā ligzda bija kļuvusi tik nehigiēniska, ka man nācās mainīt lapas desmit vai divpadsmit reizes dienā. Es sāku brīnīties, vai tiešām eziene visu dienu pavada, traukdamās šurpu turpu ar svaigu lapu vīkšķiem, lai uzturētu ligzdu tīru - un, ja viņa tā dara, tad kā gan viņa pamanās atrast laiku savu mazuļu apetītes apmierināšanai. Manējie bija gatavi uzņemt barību jebkurā dienas vai nakts stundā. Vajadzēja tikai pieskarties kastei, un no četrām mazajām, smailajām sejiņām, kas rēgojās no lapām, atskanēja trī- sulīgu spiedzienu koris; katra mazā galviņa bija greznota ar baltu adatu "ezīti", katrs mazais, melnais deguntelis izmisīgi raustījās šurpu turpu, pūloties atrast pudelīti.
Vairums mazuļu apzinās, kad ēsts diezgan, taču mana pieredze rāda, ka uz ežu mazuļiem šis likums neattiecas. Gluži kā četri pēc liela bada izdzīvojušie tie metās pie pudelītes un sūca tik nevaldāmi, it kā nebūtu tikuši pie pieklājīgas maltītes nedēļām ilgi. Ja es atļautu, mazuļi būtu zīduši divreiz vairāk, nekā tiem pienākas. Manuprāt, es tik un tā mēdzu tos pārbarot, jo ezēnu mazās kājeles nespēja noturēt tuklo ķermeņu svaru, un tie pārvietojās pa paklāju dīvainā, peldošā veidā, punčiem velkoties pa zemi. Tomēr viņi attīstījās pavisam labi: kājas kļuva spēcīgākas, acis atvērās, un mazuļi sadrosa pat tik tālām ekskursijām kā sešas collas no savas kastes.
Es ļoti lepojos ar savu adataino ģimeni un gaidīju dienu, kad varēšu to izvest vakara pastaigā un atrast mazajiem gardus kumosiņus, tādus kā gliemeži un meža zemenes. Diemžēl šis sapnis tā arī nepiepildījās. Gadījās, ka man vajadzēja uz veselu dienu pamest mājas, lai atgrieztos tikai nākamajā rītā. Nebija iespējams paņemt ezēnus līdzi, tāpēc man nācās atstāt tos savas māsas uzraudzībā. Pirms aizbraukšanas es viņai īpaši uzsvēru savu ežu rijību un piekodināju nekādā ziņā nedot tiem vairāk par vienu pudelīti piena katram, lai cik skaļi mazie spiegtu.
Man būtu vajadzējis labāk pazīt savu māsu.
Kad es nākamajā dienā atgriezos un apjautājos par savu ežu veselību, viņa uzmeta man pārmetošu skatienu. Māsa teica, es esot mazos nabadziņus nobadinājis līdz nāvei. Šaušalīgi ļaunās priekšnojautās es apjautājos, cik piena viņa tiem izbarojusi katrā ēdienreizē. Viņa atbildēja - četras pudelītes katram, un lai es tikai paskatoties, cik jauki un dūšīgi tie esot kļuvuši. Nebija noliedzams - mazie izskatījās dūšīgi. Puncīši bija tā uzblīduši, ka īsās kājeles pat nespēja aizsniegt grīdu. Ezēni atgādināja dīvainas, adatainas futbola bumbas, kurām kāds kļūdas dēļ piestiprinājis četras kājas un degunu. Es darīju visu, kas manos spēkos, tomēr divdesmit četru stundu laikā visi četri nobeidzās no akūta enterīta. Protams, neviens nebija nobēdājies vairāk par manu māsu, bet es domāju, ka pēc vēsā toņa, ar kādu pieņēmu viņas atvainošanos, viņa saprata, ka šī ir pēdējā reize, kad es viņas uzraudzībā atstāju kādu no saviem audžubērniem.
Ne visi dzīvnieki rūpējas par saviem mazuļiem tik labi, kā to dara eži. Patiesībā daži pret šo nodarbi izturas diezgan ikdienišķi un ar modernu nevērību. Viens no šādiem dzīvniekiem
ir ķengurs. Mazie ķengurēni piedzimst stipri nepabeigti. Tie īstenībā ir tikai embriji, jo lielais sarkanais ķengurs tupus uz pakaļkājām mēdz būt pat piecas pēdas augsts, tomēr dzemdē mazuli, kas ir tikai puscollu garš. Šim aklajam un kailajam dzīvības kriksītim jāatrod ceļš augšup pa mātes vēderu uz tās somu. Tādā primitīvā stadijā tas jau tāpat ir gana grūti, bet divtik grūtu šo uzdevumu padara fakts, ka mazais ķengurs var izmantot tikai priekškājas - pakaļkājas ir glīti sakrustotas pāri astei. Māte tajā laikā vienkārši tup un nekādā veidā nepalīdz, kaut arī reizēm ir novērots, ka tā izlaiza tādu kā taku savā vilnā, kas varētu zināmā mērā kalpot mazulim par ceļvedi. Tādējādi sīciņais, nelaikā dzimušais asniņš spiests izlauzties cauri vilnas džungļiem, kamēr, tiklab nejaušības kā labas vadības rezultātā, tas sasniedz somu, ierāpjas iekšā un ieķeras pupā. Tas ir tāds varoņdarbs, kas padara Everesta iekarošanu par kaut ko bālu un nenozīmīgu.
Man nekad nav gadījies mēģināt izbarot ķengurēnu, toties man bijusi zināma pieredze ar valabija mazuli, kas ir tuvs ķengura radinieks un izskatās kā tā miniatūra kopija. Tolaik es strādāju Vipsneidas zoodārzā par sargu. Valabijiem bija atļauts brīvi skraidīt pa parku, un puišeļu bars bija sācis vajāt kādu mātīti ar labi paaugušos mazuli kabatā. Bailēs viņa izdarīja to, ko stresa brīžos dara visi ķenguru dzimtas pārstāvji - izmeta mazuli no somas. Mazliet vēlāk es mazuli atradu konvulsīvi raustāmies garajā zālē un vārgi pīkstam. Vaļsirdīgi runājot, tas bija visnepievilcīgākais mazulis, kādu es jebkad biju redzējis - apmēram pēdu garš, akls, kails un sārts. Šķita, ka viņš nevalda ne pār vienu no sava ķermeņa daļām, izņemot milzu lielās pakaļkājas, ar kurām tas periodiski mežonīgi spārdījās. Mazulis krītot bija pamatīgi savainojies, un es stipri šaubījos, vai tas spēs izdzīvot. Tomēr es viņu aiznesu uz mājām un pēc ilgiem strīdiem ar nama saimnieci iemitināju savā guļamistabā.
Mazulis labprāt sūca pienu no pudelītes, bet galvenās grūtības sagādāja tā turēšana siltumā. Es ietinu valabiju flanelī un noguldīju karsta ūdens pudeļu ielenkumā, taču tās atdzisa tik ātri, ka es baidījos - mazais saķers iesnas. Visloģiskākais, ko darīt šādā situācijā, bija turēt to tuvu savam ķermenim, tāpēc es audžubērnu aizbāzu sev aiz krekla. Tieši tad es pirmo reizi aptvēru, kas jāpārcieš valabiju mātītei. Mazulis ne tikai nemitīgi bakstījās un sūca, kur patapdams, bet arī laiku pa laikam izšāva uz priekšu pakaļkājas, kas bija bruņotas ar pamatīgiem nagiem, un precīzā trāpījumā iespēra man pa vēderu. Pēc pāris stundām es jutos kā izgājis ringā uz mācību maču ar Primo Kameru [6] . Bija skaidrs, ka man jāizdomā kas cits vai arī jāiedzīvojas čūlā. Centos turēt mazuli sev aiz muguras, bet visai drīz viņš, konvulsīvi spārdīdamies ar nagainajām pakaļkājām, pamanījās atkal atrāpties uz priekšu. Gulēšana kopā ar viņu bija īstas šķīstītavas mokas, jo mazulis ne tikai aizrautīgi nodevās brīvajai cīņai, bet reizēm arī spēra tik spēcīgi, ka izvēlās no gultas, un man pastāvīgi nācās liekies ārā, lai ieceltu viņu atpakaļ. Diemžēl pēc divām dienām mazais valabijs nobeidzās - acīmredzot no iekšējas asiņošanas. Baidos, ka es viņa nāvi uztvēru ar dalītām jūtām, kaut arī man bija žēl zaudēt iespēju būt par māti tik neparastam bērnam.
Ja ķenguri pret saviem bērniem izturas visai nevīžīgi, tad pundurmarmoseti ir pati pilnība, vismaz tēviņi. Pundurmar- mosets ir tik liels kā pele, ietērpts glītā, zaļi raibā kažokā, ar sīku sejiņu un spožām, riekstbrūnām acīm, un atgādina kādu pasaku tēlu - mazu, spalvainu rūķīti vai varbūt ūdensvīriņu. Tiklīdz brūtēšanās ir garām un mazuļi piedzimuši, nīkais pielūdzējs pārvēršas par priekšzīmīgu vīru. Viņš uzņemas atbildību par mazuļiem (parasti dvīņiem) jau kopš to piedzimšanas brīža un nēsā tos sev uz gurniem kā sedlu somas. Viņš tos nemitīgi tīra, naktīs sildīdams apskauj, un izsniedz vienaldzīgajai mātei tikai barošanas reizēs, taču arī tad tik ļoti kāro mazos atgūt, ka liekas - viņš barotu tos pats, ja vien spētu. Pundurmarmosets nudien ir tāds vīrs, kādu vērts iegūt.
Dīvaini, bet pērtiķu mazuļi parasti ir vismuļķīgākie, un tiem vajadzīgs ilgs laiks, lai iemācītos sūkt no pudelītes. Kad esat viņam šo mākslu ierādījis un mazuļi paaugas, visam apnicīgajam procesam jāiziet cauri vēlreiz un jāiemāca tos dzert no apakštases. Mazie pērtiķi liekas pārliecināti, ka vienīgais veids, kā dzert no apakštases, ir pilnīgi iegremdēt seju pienā un palikt šādā stāvoklī tik ilgi, kamēr vai nu uzsprāgst no elpas trūkuma vai noslīkst paši savā dzērienā.
Viens no visburvīgākajiem mērkaķu mazuļiem, kādi man jebkad piederējuši, bija mazais, ūsainais genons. Viņa mugura un aste bija sūnu zaļa, vēders un ūsas - brīnišķīgā gundegu dzeltenumā. Pāri virslūpai stiepās plata, balta josla banāna formā, kas atgādināja atvaļināta brigādes komandiera ūsas. Kā jau visiem mērkaķu mazuļiem, arī šim galva salīdzinājumā ar ķermeni likās pārmērīgi liela, arī locekļi bija gari un neveikli. Mazais genons ērti varētu ievietoties tējas tasē. Kad es viņu tikko biju saņēmis, mērkaķēns bija pilnīgi pārliecināts, ka sūkšana no pudelītes ir kāds velnišķīgs, manis izgudrots spīdzināšanas veids, un kategoriski no tās atteicās. Bet vēlāk viņš pie tās pierada un, pudelīti ieraudzījis, kļuva vai traks - kaislīgi sakampa to rokās un, ar muti iekrampējies pupiņā, apvēlās uz muguras. Tā kā pudele bija vismaz trīs reizes lielāka nekā viņš, mazais genons izskatījās izmisīgi pieķēries lielam, baltam dirižablim.
Kad viņš pēc parastās delfīnveidīgās šļakstināšanās iemācījās dzert no apakštases, situācija sarežģījās. Genonu uzlika uz galda, un tad parādījās piena trauks. Tikko viņš to ieraudzīja, tā izgrūda griezīgu spiedzienu un ņēmās raustīties kā Svētā Vita dejas lēkmē, kas bija vienlaikus sajūsmas un dusmu izpausme: sajūsma par piena parādīšanos un dusmas par to, ka apakštase nekad netika uzlikta uz galda pietiekami ātri. Mazulis spiedza, raustījās un lēkāja kā sienāzis. Ja nebijāt piesardzīgs un nolikāt piena trauku uz galda, iepriekš nesaķēris mērkaķīti aiz astes, viņš izgrūda pēdējo trīsulīgo triumfa spiedzienu un uz galvas ienira tasē; noslaucījis lēciena saceltā paisuma vilni sev no sejas, jūs pēc tam ieraudzījāt mazuli pikti tupam tukšās tases vidū un nikni tērgājam, jo nebija atlicis nekā, ko dzert.
Viena no lielākajām problēmām, ar kādu jāsaskaras dzīvnieku mazuļu audzināšanas gaitā, ir pietiekama siltuma nodrošināšana naktī; lai cik dīvaini neliktos, šī problēma ir aktuāla pat tropos, jo temperatūra līdz ar tumsas iestāšanos ievērojami krītas. Savvaļas apstākļos mazuļi, protams, piekļaujas mātes biezajai spalvai un šādā veidā gūst siltumu un patvērumu. Es atklāju - karsta ūdens pudeles kā mātes aizstājējs dod maz labuma. Tās atdziest tik ātri, ka naktī nākas celties augšā septiņas reizes, lai tās apmainītu - ļoti nogurdinošs process, ja jārūpējas gan par daudziem mazuļiem, gan par visu pieaugušo dzīvnieku kolekciju. Tāpēc parasti visvienkāršāk ir ņemt mazuļus pie sevis gultā. Drīz vien jūs iemanāties gulēt vienā pozā - pa pusei pamostoties katru reizi, kad gribat pakustēties, lai mazuļus nesaspiestu.
Man ir gadījies dalīt gultu ar lielu daudzumu dzīvnieku mazuļu, pat ar vairākām sugām vienlaikus. Reiz manā šaurajā saliekamajā gultā atdusējās trīs mangusti, divi pērtiķēni, vāvere un jauna šimpanze. Tik tikko atlika vietas man pašam. Varētu domāt, ka pēc visām šīm pūlēm jūs saņemsiet mazliet pateicības, bet lielākoties notiek pretējais. Vienu no savām visiespaidīgākajām rētām esmu ieguvis pēc saķeršanās ar jaunu mangustu, kad biju par piecām minūtēm nokavējis viņa barošanas laiku. Kad cilvēki man par šo rētu apjautājas, esmu spiests izlikties, ka to guvu cīniņā ar jaguāru. Neviens neticētu, ka vainīgais patiesībā bija mangusta mazulis zem manas segas.