Mana pirmā tikšanās ar neparastajiem mazajiem dzīvniekiem, kurus pazīst kā kuzimanzus jeb gardeguna civetas, notika Londonas zoodārzā. Es biju ieradies grauzēju mītnē, lai tuvāk izpētītu dažas pievilcīgas Rietumāfrikas vāveres. Drīzumā grasījos doties savā pirmajā dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā un biju nodomājis, ka mans darbs būs vienkāršāks, ja tuvāk iepazīšu radījumus, ar kuriem visticamāk sastapšos mūžamežos.
Kādu laiku pētījis vāveres, es uzsāku pastaigu pa telpu, aplūkodams dzīvniekus pārējos būros. Pie viena no būriem karājās iespaidīga izskata uzraksts, kas vēstīja, ka te mitinoties radījums no Rietumāfrikas, kurš pazīstams kā kuzimanzs jeb gardeguna civeta (Crossarchus obscurus). Būrī nebija redzams nekas cits kā vien salmu kaudze, kas viegli, ritmiski cilājās, un no kuras skanēja klusa krākšana. Tā kā šo dzīvnieku man pilnīgi noteikti nāksies satikt, es jutu, ka man ir tiesības to pamodināt un izvilināt dienasgaismā.
Katrā zoodārzā ir likums, kuru es vienmēr ievēroju un kuru arī citiem vajadzētu ņemt vērā: nemodināt guļošu dzīvnieku, to bakstot vai metot tam ar zemesriekstiem. Galu galā viņiem pienākas mazliet savrupības. Tomēr tajā reizē es šo likumu ignorēju un ar īkšķa nagu pagrabināju gar restēm. Nemaz nedomāju, ka tam būs kāds efekts. Tomēr tūlīt pat salmu kaudzē notika tāds kā sprādziens, un nākamajā mirklī no tās dzīlēm iznira garš, lokans, uzrauts deguntelis, kam sekoja žurkai līdzīgs ģīmis ar mazām, glītām austiņām un spožām, ziņkārīgām acīm. Mazā sejiņa kādu minūti mani novērtēja; tad dzīvnieks ieraudzīja cukurgraudu, ko es taktiski turēju pie režģiem, izgrūda vārgu pīkstienu kā vecmeita un ņēmās mežonīgi kārpīties, lai tiktu laukā no salmu kokona, kurā bija ievīstījies.
Kamēr bija redzama tikai galva, es spriedu, ka dzīvnieks ir pavisam mazs - tāds kā vidusmēra sesks - bet kad tas beidzot atbrīvojās no salmu gūsta un izgāzelējās priekšā, es biju pārsteigts par viņa visai apjomīgo augumu: tas izrādījās tik resns, ka izskatījās gandrīz lodveidīgs. Tomēr radījums ar īsajām kājelēm atšļūca līdz režģiem un uzklupa manis piedāvātajam cukurgraudam tā, it kā tas būtu pirmais kumoss, ko viņam nācies nobaudīt daudzu gadu laikā.
Nospriedu, ka kuzimanzam jābūt no mangustu sugas, tomēr uzrautais, šaudīgais deguns un spožās, gandrīz fanātiskās acis lika viņam izskatīties pavisam atšķirīgam no jebkura agrāk redzēta mangusta. Tagad es biju pilnīgi pārliecināts, ka dzīvnieka apaļā forma nav dabas dota, bet gan pārēšanās radīta. Tam bija ļoti īsas kājiņas un smalkas, šauras ķepas; kuzimanzam rikšojot apkārt pa būri, šīs kājeles kustējās tik strauji, ka ņirbēja kā neskaidra kontūra zem tuklā ķermeņa. Katru reizi, kad pasniedzu tam cienastu, dzīvnieks izdvesa to pašu vārgo spiedzienu, it kā pārmezdams, ka es cenšos viņu kārdināt diētas laikā.
Šis mazais dzīvnieciņš mani bija tā apbūris, ka es pat nepamanīju, kā esmu izbarojis tam visus cukurgraudus no savas kabatas. Līdzko radījums saprata, ka citi kumosi vairs nesekos, tas gari, žēli nopūtās un aiztenterēja atpakaļ uz salmu kaudzi. Pēc dažām sekundēm tas no jauna bija saldi aizmidzis. Tieši tad un tur es nolēmu - ja manā apciemotajā vietā gardeguna kuzimanzi būs sastopami, es izdarīšu visu iespējamo, lai kādu no tiem iemantotu.
Pēc trim mēnešiem es jau biju dziļi Kamerūnas mūžamežos un atklāju, ka tur man ir gana lielas iespējas iepazīties ar kuzi- manziem. Ties patiesi bija visplašāk sastopamie mangustu dzimtas pārstāvji, un, kad tupēju slēpnī, gaidīdams parādāmies pavisam citus dzīvniekus, es viņus redzēju ļoti bieži.
Mans pirmais kuzimanzs pēkšņi iznira no krūmāja mazas upītes krastos. Dzīvnieks uz ilgu laiku piesaistīja manu uzmanību ar savām krabju ķeršanas metodēm: viņš bradāja pa seklo ūdeni un ar garā, uzrautā deguna palīdzību (droši vien aizturējis elpu) grieza riņķī visus atrastos akmeņus, kamēr izcēla dienasgaismā lielu, melnu saldūdens krabi. Ne mirkli nevilcinājies, kuzimanzs to sagrāba mutē un ar strauju galvas vēzienu izmeta krastā. Tad viņš metās krabim pakaļ, sajūsmā pīkstēdams un dejodams tam apkārt, kampdams un kozdams, kamēr galu galā krabis bija beigts. Kad īpaši lielam krabim palaimējās iekniebt viņa retroussē[7] deguna galā, mani slāpētie smiekli diemžēl lika kuzimanzam aši nozust mežā.
Citreiz es vēroju vēl vienu no šiem mazajiem zvēriņiem, izmantojot šo pašu metodi varžu medībās, bet šoreiz bez īpašiem rezultātiem. Šis kuzimanzs droši vien bija jauns un varžu ķeršanas mākslā nepieredzējis. Pēc ilgas, nogurdinošas bagarēšanas un šņaukāšanās viņš beidzot noķēra vardi un meta to uz krastu; taču varde bija atguvusies un ielekusi atpakaļ upē jau labu laiku pirms tam, kad pats mednieks izbrida malā, un kuzimanzam nācās sākt visu no gala.
Kādu rītu vietējais mednieks ieradās manā nometnē, nesdams mazu palmu lapu groziņu; ielūkojies tajā, es ieraudzīju trīs visdīvainākos dzīvniekus, kādus vien var iedomāties. Tie bija apmēram tikko dzimušu kaķēnu lielumā ar mazām kājiņām un tādām kā kožu saēstām astēm. Zvēriņus klāja koša, rudi sarkana spalva, kas bija viscaur saslējusies kušķos kā adatas un piešķīra viņiem dīvainu ežu izskatu. Kamēr es blenzu groziņā un centos noteikt tā iemītnieku sugu, viņi pacēla mazās sejiņas un vērās augšup uz mani. Tajā brīdī, kad ieraudzīju garos, sārtos, lokanos degunus, es sapratu, ka tie ir kuzimanzi - pavisam jauniņi, jo acis tiem bija tikko pavērušās, bet zobu nebija vispār. Es ļoti priecājos par šiem mazuļiem, bet, kad biju medniekam samaksājis un ķēries pie uzdevuma iemācīt tos ēst, sāku šaubīties, vai darījums bijis veiksmīgs. No visām līdzpaņemtajām barojamām pudelītēm es nevarēju atrast nevienu ar pietiekami mazu pupiņu, kas būtu derīgs sīkajām mutītēm, tāpēc biju spiests ķerties pie vecā paņēmiena - aptīt sērkociņa galu ar vati, iemērkt pienā un ļaut tiem sūkt. Vispirms mazie uzskatīja mani par briesmoni, kas cenšas viņus nosmacēt. Tie spiedza un pretojās, un katru reizi, kad es tiem iegrūdu vati mutē, viņi drudžaini spļāva to ārā. Laimīgā kārtā viņi diezgan ātri aptvēra, ka vate satur pienu, un turpmāk problēmu vairs nebija, ja neņem vērā, ka nu mazie sūca tik stipri, ka vate nomuka no sērkociņa un nozuda viņu sīkajās rīklītes kopā ar pienu.
Sākumā es mazos kuzimanzus turēju grozā pie savas gultas. Tā bija ļoti piemērota vieta, jo man nācās celties augšā nakts vidū, lai tos pabarotu. Apmēram nedēļu mazuļi uzvedās priekšzīmīgi un pavadīja lielāko daļu dienas, izplājušies sauso lapu guļvietā, izgāzuši vēderus un raustīdami ķepas. Viņi sarosījās tikai ēdienreizēs - skrāpējās apkārt pa grozu, skaļi pīkstēja un smagi nomīņāja cits citu.
Drīz vien kuzimanziem izauga priekšzobi, kas padarīja viņu kampienu vatē vēl stingrāku un postošāku, viņu ķepas kļuva stingrākas un tie arvien vairāk un vairāk kāroja redzēt pasauli ārpus groza sienām. Dienas pirmo maltīti mazuļi saņēma, kamēr es dzēru rīta tēju; tad es viņus izcēlu no groza un saliku uz gultas, lai tie varētu pastaigāties. Tomēr šo paradumu man nācās steidzīgi pārtraukt, jo kādu rītu, kamēr es mierīgi malkoju tēju, viens no mazajiem kuzimanziem atklāja manu baso kāju rēgojamies no segas apakšas un nolēma - ja iekodīs manā īkšķī pietiekami spēcīgi, no tā varēs izdabūt pienu. Mazais iekampa tajā ar saviem adatu zobiem, un viņa brāļi, nodomādami, ka palaiž garām maltīti, nekavējoties tam pievienojās. Kad es biju uzbrucējus no jauna ieslodzījis grozā un pabeidzis slaucīt tēju no sevis un gultas, nolēmu, ka šī rītu draiskošanās jāizbeidz. Tā bija pārāk sāpīga.
Taču šīs nepatikšanas nudien bija tikai ziediņi. Ļoti drīz visi trīs kļuva par tādu traucēkli, ka es jutos spiests viņus nokristīt par Bandītiem. Mazie auga ātri, un, tiklīdz visi zobi bija izšķīlušies, viņi kopā ar pienu sāka katru dienu ēst arī jēlas olas un mazliet maltas gaļas. Kuzimanzu apetīte šķita nepiepildāma, un brāļu dzīve izvērtās mūžīgos barības meklējumos. Viņi pasāka domāt, ka viss ir ēdams, pirms nav pierādījies pretējais. Viena no lietām, ko mazie pārvērta par vieglu uzkodu, izrādījās viņu groza vāks. Tikuši ar to galā, Bandīti iztrausās no groza un devās inspekcijas gājienā pa nometni. Diemžēl viņi ar nekļūdīgu precizitāti stūrēja tieši uz to vietu, kur varēja sagādāt maksimāli daudz nepatikšanu: uz pārtikas un medikamentu glabātavu. Pirms es viņus pieķēru, Bandīti bija sašķaidījuši duci olu un, spriežot pēc viņu izskata, izvārtījušies to saturā. Tie bija uzsākuši cīņu ar vairākiem banānu ķekariem un acīmredzot uzvarējuši, jo banāni izskatījās nožēlojami. Apkāvuši augļus, kuzimanzi bija devušies tālāk un izgāzuši divas vitamīnu pudeles. Tad, sev par lielu prieku, viņi bija atraduši divas prāvas pakas ar borskābes pulveri. Bandīti bija tās atrāvuši vaļā un izkaisījuši pulveri visapkārt, turklāt diezgan liels daudzums bija salipis viņu oļainajos kažokos. Tajā brīdī, kad viņus atradu, brāļi grasījās iemalkot no ļoti indīga un kodīga dezinfekcijas līdzekļa burkas; es tos sagrābu pēdējā brīdī. Ar saviem kažokiem, kas bija stīvi no salipušajiem olu dzeltenumiem un borskābes, visi trīs atgādināja dīvainus Ziemassvētku kūku dekorējumus. Viņu mazgāšana man aizņēma trīs ceturtdaļas stundas. Tad es brāļus ieslodzīju lielākā un stiprākā grozā un cerēju, ka tas viņiem būs labs diezgan.
Bija vajadzīgas tikai divas dienas, lai viņi izlauztos arī no šī groza.
Otrajā reizē Bandīti bija nolēmuši apciemot pārējos dzīvniekus nometnē. Šī ekskursija viņiem neapšaubāmi sagādāja daudz prieka, jo pie katra būra mētājās kādas ēdienu atliekas.
Tajā laikā manā kolekcijā bija liela un ļoti skaista pērtiķiene, vārdā Kollija. Kollija bija kolobuss - iespējams, viens no visskaistākajiem Āfrikas pērtiķiem. Kolobusiem ir ogļu melns un sniegbalts kažoks, spalva nokarājas garās, zīdainās šķipsnās kā šalles bārkstis. Tiem ir ļoti slaika aste - arī melni balta - ar garām spalvām. Kollija bija visai iedomīga pērtiķiene un labu tiesu laika pavadīja, sukādama savu glīto kažoku un gorīdamās pa būri. Tajā pēcpusdienā viņa bija nolēmusi, kamēr sagaidīs mani atnesam augļus, pabaudīt diendusu uz sava būra grīdas. Viņa gulēja tur it kā sauļotos pludmalē, acis aizvērusi un rokas glīti sakrustojusi uz krūtīm. Savu krāšņo asti viņa nelaimīgā kārtā bija izbāzusi cauri režģiem, un tā gulēja zemē ārpus būra kā melnbalta, garspalvaina šalle, kuru kāds pazaudējis. Tiklīdz Kollija bija iegrimusi dziļā miegā, uz skatuves parādījās Bandīti.
Kā jau minēju, Bandīti uzskatīja, ka pilnīgi viss uz pasaules, lai cik dīvaini tas liktos, varētu izrādīties ēdams, un tāpēc pilnīgi viss ir nogaršojams - drošs paliek drošs. Ieraudzījis zemē guļam Kollijas asti, kas acīmredzami nevienam nepiederēja, vecākais Bandīts nolēma, ka pats liktenis nolicis viņam ceļā gardu kumosiņu. Tāpēc viņš metās uz priekšu un iecirta savus sīkos, asos zobiņus astē. Viņa brāļi savukārt izprātoja, ka ēdamā pietiks visiem, un nekavējoties piebiedrojās. Kolliju no dziļa, spirdzinoša miega izrāva trīs ārkārtīgi asu zobu rindas, kas gandrīz vienlaikus bija ieurbušās viņas astē. Pērtiķiene bailēs griezīgi iespiedzās un rāvās augšā. Tomēr Bandīti negrasījās atteikties no šā garduma bez cīņas un turējās pie tā kā pielīmēti. Jo augstāk Kollija rāpās, jo augstāk no zemes Bandīti atrāvās; kad es beidzot sadzirdēju pērtiķienes kliedzienus un atsteidzos palīgā, ieraudzīju mazos kuzimanzus karājamies zobos trīs pēdu augstumā kā miniatūrus ekvilibristus. Pagāja piecas minūtes, pirms es piedabūju Bandītus atlaist asti, un man tas izdevās, vienīgi pūšot tiem sejā cigaretes dūmus, līdz mazie sāka šķaudīt. Kamēr es viņus atkal droši ieslodzīju grozā, nabaga Kollija bija kļuvusi par īstu nervu kamolu.
Nolēmu, ka jāsagādā Bandītiem piemērots būris, ja negribu, lai arī pārējie mani dzīvnieki kļūst histēriski. Es uzbūvēju tiem jauku būri ar ļoti modernām labierīcībām. Vienā būra galā atradās liela un plaša guļamistaba, otrā - ēdamtelpa. Būrim bija divas durvis - pa vienām mana roka varēja nokļūt guļamistabā, pa otrām - nolikt ēdamtelpā barību. Nepatikšanas sagādāja Bandītu barošana. Tiklīdz viņi ieraudzīja mani tuvojamies ar šķīvi, tā tūlīt, sajūsmā spiegdami, sadrūzmējās pie durvīm, un, tiklīdz tās bija vaļā, šāvās ārā, izsita šķīvi man no rokas un novēlās kopā ar to uz grīdas juceklīgā kuzimanzu, jēlas gaļas, olu un piena kaudzē. Kad noliecos viņus pacelt, tie man diezgan bieži iekoda - ne jau ar nodomu, bet vienkārši tāpēc, ka sajauca manus pirkstus ar kaut ko ēdamu. Jā, Bandītu barošana bija ne vien izšķērdīgs, bet arī ārkārtīgi sāpīgs process. Līdz tam laikam, kad laimīgi nogādāju tos Anglijā, Bandīti bija mani sakoduši divreiz biežāk nekā jebkurš cits dzīvnieks, kas man jebkad piederējis. Tāpēc jutos nudien atvieglots, kad nodevu viņus zoodārzam.
Nākamajā dienā es gāju apraudzīt, kā viņi iekārtojušies. Redzēju, ka kuzimanzi skraida apkārt pa milzīgo būri un izskatās gaužām nobijušies no jaunajiem skatiem un skaņām. Mazie nabadziņi, es nodomāju, viņiem izsists pamats zem kājām. Viņi izskatījās tik nomākti un nelaimīgi, un man bija ļoti žēl, ka esmu no tiem šķirts. Iebāzis pirkstu cauri režģiem, es viņus pasaucu, jo nodomāju, ka saruna ar pazīstamu cilvēku varētu tos uzmundrināt. Man gan vajadzēja savus kuzimanzus pazīt labāk: Bandīti barā metās pāri būrim un ieķērās man pirkstā kā buldogi. Ar sāpju kaucienu man beidzot laimējās atbrīvot pirkstu, un kad es, slaucīdams asinis no rokas, devos prom, nodomāju - varbūt man nemaz nav tik ļoti žēl redzēt viņus ejam, nevis nākam. Dzīve bez Bandītiem, iespējams, bija ievērojami vienmuļāka - tomēr arī nepavisam ne tik sāpīga.