Vairums cilvēku, uzzinājuši, ka es vācu dzīvniekus zoodārziem, uzdod vienus un tos pašus jautājumus precīzi tādā pašā secībā. Vispirms viņi jautā, vai tas esot bīstami; atbilde uz šo jautājumu ir - nē, nav bīstami, ja vien nepieļauj kādu muļķīgu kļūdu. Pēc tam viņi vaicā, kā es dzīvniekus noķerot. To atbildēt ir jau sarežģītāk, jo ir simtiem veidu, kā sagūstīt savvaļas dzīvniekus: reizēm nav pat noteiktas metodes, bet nākas improvizēt atkarībā no situācijas. Nemainīgs trešais jautājums: vai man gadās pieķerties saviem dzīvniekiem tā, ka ekspedīcijas beigās žēl no tiem šķirties. Atbilde, protams, ir - jā. Reizēm šķiršanās no dzīvnieka, par kuru esi rūpējies astoņus mēnešus, var pilnīgi salauzt sirdi.
Dažkārt jūs atklājat, ka pieķeraties visdīvainākajiem radījumiem, kurus parastos apstākļos pat nevarētu iztēloties par patīkamiem. Viens tāds dzīvnieks, ko atceros, bija Vilhelmīne.
Vilhelmīne bija pātagskorpions, un, ja man būtu apgalvots, ka es kādu dienu jutīšu kaut vai attālas simpātijas pret šo dzīvnieku, es tam neparko nebūtu noticējis. No visiem radījumiem, kas mīt zemes virsū, pātagskorpions ir viens no visnepievilcīgākajiem. Tādi cilvēki, kas neizjūt kaislību pret zirnekļiem (to skaitā esmu arī es), viņu uzskatītu par dzīvu murgu. Tas izskatās pēc zirnekļa, kura valrieksta lieluma rumpim pārbraucis ceļa rullis un saplacinājis to plānu kā dievmaizīti. Šai dievmaizītei piestiprināts šķietami neizmērojams daudzums garu, tievu, līku kāju, kas stiepjas uz visām pusēm zupas šķīvja lieluma platībā. To visu vainago divas neiedomājami garas, tievas kājas kā pātagas (veselīgam dzīvniekam ap divpadsmit collu garas), kas piestiprinātas rumpja priekšgalā - ja vien šādam radījumam vispār ir priekšgals. Tam piemīt spējas pārvietoties neticamā ātrumā un jebkurā virzienā, un bez redzamas piepūles iespiest savu atbaidošo rumpi šķirbās, kas liekas pārāk šauras pat zīdpapīram.
Tāds ir pātagskorpions, un ikvienam, kas izjūt neuzticību pret zirnekļiem, tas ir īsts nelabā iemiesojums. Par laimi, šie radījumi ir nekaitīgi, ja vien jums nav vāja sirds.
Pirmo reizi es iepazinos ar Vilhelmīnes ģimeni, kad vācu dzīvniekus Rietumāfrikas tropu mežos. Medības šajos mežos dažādu iemeslu pēc vienmēr ir grūtas. Sāksim ar to, ka koki tur ir milzum lieli - daži pat simt piecdesmit pēdu augsti un tik resni kā fabriku dūmeņi. To lapotne ir bieza, bagātīga un vīteņaugu apņemta, zari greznoti ar dažādiem parazītaugiem un izskatās kā dīvains piekārts dārzs. Tas viss novietojies savas astoņdesmit vai simt pēdas virs zemes, un vienīgais veids, kā to sasniegt, ir rāpties augšā pa stumbru, kas ir tik gluds kā dēlis un uz kura pirmās septiņdesmit pēdas nav neviena zara. Šis meža augšējais slānis arī ir visbiežāk apdzīvots, galotņu nosacītajā drošībā dzīvo bariem dzīvnieku, kas ļoti reti vai pat nekad nenokāpj lejā. Slazdu izlikšana meža baldahīnā ir grūts un nogurdinošs darbs. Var paiet vesels rīta cēliens, pirms izdodas atrast koku, tikt tajā augšā un ērti izlikt slazdu. Un tad, tikko esat sveikā ticis lejā, jūsu slazds ar triumfējošu šķindu aizkrīt ciet, un viss nogurdinošais process jāsāk no jauna. Tādējādi, atzīstot slazdu izlikšanu koku galotnēs par sāpīgu nepieciešamību, jūs vienmēr meklējat arī citas, mazliet vieglākas metodes kāroto zvēru iegūšanai. Liekas, viena no visveiksmīgākajām un aizraujošākajām metodēm ir milzīgo koku dū- mošana.
Daži no kokiem šajos mežos izskatās pilnīgi veseli, taču patiesībā ir tukši visā to garumā. Tieši šādi koki jāmeklē, kaut arī to nav viegli izdarīt. Veselu dienu ilgi meklējumi var vainagoties ar kādu sešu koku atrašanu, no kuriem varbūt tikai viena dūmošana sniegs labus rezultātus.
Tukša koka dūmošana ir īsta māksla. Sākumā, ja nepieciešams, jāpaplašina atvērums stumbra pamatnē un jāsakur maza uguntiņa no sausiem žagariem. Divi afrikāņi tiek sūtīti rāpties kokā, lai tie ar tīkliem aizklātu visus dobumus un šķirbas stumbra augšgalā un tad ieņemtu ērtas pozīcijas bēgošo dzīvnieku sagūstīšanai. Kad viss sagatavots, jūs sakurat ugunskuru kārtīgi un, tiklīdz tas sāk sprakšķēt, saliekat uz liesmām labi daudz zaļu lapu. Liesmas tūlīt pat noslāpst, un to vietā sāk celties biezu, kodīgu dūmu grīstes. Koka tukšais vidus darbojas kā gigantisks skurstenis, un dūmi ceļas pa to uz augšu. Pirms uguns sakurta, jūs pat nespējat iedomāties, cik daudz tādā koka stumbrā ir caurumu un šķirbu. Jūs vērojat sīku dūmu stīdziņu, kā uz burvju mājienu parādāmies un vijamies ārā no gandrīz neredzama cauruma koka stumbrā pēdas divdesmit no zemes, pēc īsa brītiņa vēl desmit pēdas augstāk trīs mazi caurumiņi izpūš dūmus kā miniatūri lielgabala stobri. Vērojot sīkās dūmu grīstes laiku pa laikam parādāmies visā koka stumbra garumā, jūs vienlaikus sekojat dūmošanas gaitai. Ja koks ir labs, jums pietiek laika dīkā vērot dūmu izplatīšanos tikai līdz puskokam, jo jau nākamajā mirklī dzīvnieki sāk lauzties ārā, un turpmāk jūs esat ļoti aizņemts.
ja šāds tukšs koks ir apdzīvots, tas nudien ir īsts daudzdzīvokļu nams. Pirmajā stāvā, piemēram, apmetušies tādi īrnieki kā gigantiski gliemeži, lieli kā ābols, un nu tie slīd ārā no koka pamatnes vislielākajā ātrumā, kādu gliemeži briesmu brīdī spēj attīstīt. Tiem seko citi radījumi, kas devuši priekšroku apartamentiem zemākajos stāvos vai nav spējuši uzrāpties augstāk: piemēram, lielie meža krupji, kuru muguras meistarīgi izgreznotas tā, ka atgādina rudens lapu, un kuru vaigi un sāni ir brīnišķīgā mahagoni krāsā. Viņi gāzelēdamies parādās ar ārkārtīgi smieklīgi sašutušām sejām un, sasnieguši ārpasauli, pēkšņi attupstas un aizkustinoši bezpalīdzīgi raugās apkārt.
Kad esat izlikuši uz ielas visus pirmā stāva īrniekus, jums mazliet jāpagaida, kamēr līdz parādes durvīm tiek augšējo stāvu iemītnieki. Gandrīz pilnīgi droši, ka vieni no pirmajiem parādīsies milzu tūkstoškāji - burvīgi dzīvnieki, kas atgādina brūnas desiņas ar kājiņu bārkstīm abpus ķermenim. Tie ir gluži nekaitīgi un diezgan plānprātīgi radījumi, pret kuriem es izjūtu lielu vājību. Viena no šo tūkstoškāju vissmieklīgākajām izdarībām ir doties uz priekšu pa galdu, visām kājām cītīgi darbojoties, un nemaz nepamanīt, ka galds jau beidzies; tie turpina soļot uz priekšu tukšumā, kamēr ķermeņa svars pārliec tos uz pusēm. Šajā brīdī - pa daļai vēl uz galda, pa daļai jau nost no tā - tūkstoškāji apstājas, apdomājas un beigu beigās nonāk pie slēdziena, ka te kaut kas īsti nav kārtībā. Tad sāk darboties viņu pakaļējās kājas un tūkstoškāji dodas atpakaļgaitā, līdz tiek atkal uz galda - tikai tāpēc, lai aizsoļotu uz tā pretējo malu un atkārtotu šo priekšnesumu vēlreiz.
Pēc milzu tūkstoškāju parādīšanās no koka acumirklī laužas ārā visi pārējie augšējo stāvu iemītnieki - daži pa stumbra augšgalu, pārējie pa apakšu. Tās var būt vāveres ar melnām ausim, zaļiem ķermeņiem un astēm visbrīnišķīgākajā liesmu sarkanumā; pelēkās milzu gulētājpeles, kas lēkšo ārā no koka, vilkdamas savas kuplās astes aiz sevis kā dūmu grīstes, varbūt pāris bušbēbiju ar milzīgām, nevainīgām acīm un slaidām, trauslām un trīcošām rokām kā ļoti veciem vīriem. Tad, protams, seko sikspārņi: lieli, resni un brūni ar jocīgiem ziedveida ādas izpušķojumiem uz deguna un lielām, caurspīdīgām ausīm; citi spilgti rudi ar melnām ausīm, kas nošļukušas pāri galvai, un cūkas šņukuriem. Un viscaur pa vidu šai savvaļas procesijai ir pātagskorpioni, kas slīd augšup un lejup pa stumbru tik ātri un klusi, ka šķiet pārdabiski un šausminoši, un ik reizi, kad metat tiem virsū tīklu, to atbaidošie ķermeņi iespiežas vissīkākajās spraugās, lai pēkšņi atkal iznirtu desmit pēdas augstāk un trauktos jūsu virzienā ar acīmredzamu nodomu nozust aiz jūsu krekla. Jūs steidzīgi soli atkāpjaties, un radījums nozūd; par viņa atrašanās vietu liecina tikai garo taustekļu pāra galiņi, kas šūpojas no plaisas stumbrā, kura ir pārāk šaura, lai tajā iebāztu vizītkarti. No visiem Rietumāfrikas mežu iemītniekiem manu nervu sistēmu vairāk par citiem satricinājuši tieši pātagskorpioni. Tā diena, kad īpaši liels un garkājains savas dzimtas pārstāvis pārskrēja pār manu kailo roku, kamēr es biju atbalstījies pret stumbru, man vienmēr paliks visspilgtākajā atmiņā. Tā izdzēsa vismaz gadu manas dzīves.
Bet atgriezīsimies pie Vilhelmīnes. Viņa bija labi audzināta maza pātagskorpionīte, viena no desmit bērniem ģimenē, un mūsu intīmā draudzība sākās tad, kad biju sagūstījis viņas māti. Viss notika gluži nejauši.
Es biju dienām ilgi dūmojis kokus mežā, meklēdams nenotveramu un retu mazu dzīvnieciņu, ko sauc par lidojošo pundurpeli. Šiem mazajiem zīdītājiem, kas atgādina peles ar garām, pūkainām astēm, starp plaukstām un potītēm ir dīvaina ādas membrāna, ar kuras palīdzību tie viegli kā bezdelīgas planē pa mežu. Pundurpeles dzīvo kolonijās tukšos kokos, bet šādu koku ir grūti atrast. Es jutos gaužām pacilāts, kad pēc ilgiem, neauglīgiem pūliņiem beidzot biju atradis šo dārgumu koloniju un galu galā pat pamanījies dažus dzīvniekus noķert. Savā pacilātībā es pat pievērsu savu visžēlīgo uzmanību daudzajiem pātagskorpioniem, kas steidzās augšup un lejup pa stumbru. Tad pēkšņi es ievēroju vienu, kas izskatījās tik neparasti un izturējās tik īpatnēji, ka nekavējoties piesaistīja manu uzmanību. Vispirms jau likās, ka šis pātagskorpions valkā zaļu kažoku, kas gandrīz pilnībā pārklāj tā šokolādes krāsas ķermeni. Otrkārt, tas pārvietojās lejup pa stumbru lēni un uzmanīgi, nevis pātagskorpioniem tik raksturīgajos izrāvienos.
Nodomājis, ka zaļš kažoks un lēna gaita varētu būt pātag- skorpionu liela vecuma pazīmes, es piegāju tuvāk, lai radījumu izpētītu. Sev par pārsteigumu, es atklāju, ka zaļo kažoku veido mazuļi, katrs no tiem ne lielāks par mana īkšķa nagu, nepārprotami pavisam nesen parādījies ģimenes pieaugums. Būdami spilgti zaļi kā žults - tajā krāsā, kādu konditori ar sajūsmu izmanto kūku dekorēšanā - skorpionēni neparasti kontrastēja ar tumši šokolādes brūno māti. Mātes lēno un stabilo gaitu noteica viņas rūpes, lai neviens no mazajiem nezaudētu tvērienu un nenoveltos zemē. Ar diezgan lielu nožēlu es aptvēru, ka nekad nebiju īpaši pievērsies pātagskorpionu privātajai dzīvei, un, protams, nekad nebiju iedomājies, ka to mātes jūtas ir tik spēcīgas, lai nēsātu mazuļus uz muguras. Nožēlā par savu vienaldzību, es nolēmu, ka te nu ir ideāls gadījums, kā atgūt nokavēto šo dzīvnieku pētīšanā. Tāpēc es ļoti uzmanīgi, lai nepazaudētu nevienu no pēcnācējiem, sagūstīju mātīti un aiznesu to uz nometni.
Ievietoju māti un bērnus lielā, mājīgā kastē ar krietnu daudzumu lapu un koka mizu, kurās paslēpties. Katru ritu es - atzīšos, ļoti piesardzīgi - palūkojos zem tām, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Sākumā, tiklīdz es pacēlu mizu, zem kuras slēpās skorpionu māte, viņa metās rāpties augšup pa kastes malu - šis trauksmainais paradums vienmēr lika man palēkties un aizcirst kastes vāku. Es ļoti baidījos, ka reiz es šādā veidā varētu trāpīt viņai pa kājām vai taustekļiem, bet, par laimi, apmēram trīs dienu laikā viņa nomierinājās un pat ļāva man ielikt kastē jaunas lapas un mizas, nepievēršot tam nekādu uzmanību.
Pātagskorpionu mātīte un mazuļi nodzīvoja pie manis divus mēnešus, un šajā laikā mazuļi beidza vizināšanos uz mātes muguras. Tie apstaigāja visu kasti un uzturējās dažādās tās daļās, dūšīgi auga un nomainīja zaļo krāsu pret brūnu. Kad vien tiem savā ādā kļuva par šauru, mazie pāršķēla tās muguras daļu un izrāpās no vecās ādas, kā to dara zirnekļi. Katru reizi pēc ādas maiņas jaunie pātagskorpioni kļuva mazliet lielāki un mazliet brūnāki. Es ievēroju, ka māte tiesā nost pilnīgi visu - no maziem sienāžiem līdz lielām vabolēm - toties mazuļi ir izvēlīgi un pieprasa mazus zirneklīšus, gliemjus un citu viegli sagremojamu barību. Visi lieliski attīstījās, un es ar viņiem ļoti lepojos. Tad kādu dienu es atgriezos nometnē pēc vairāku stundu ilgām medībām un atklāju, ka notikusi traģēdija.
Pieradinātais Patas pērtiķis, kuru es turēju piesietu telts ārpusē, bija pārgrauzis virvi un devies pētīšanas apgaitā. Pirms kāds bija to pamanījis, pērtiķis bija apēdis banānu ķekaru, trīs mango un četras cieti vārītas olas, saplēsis divas pudeles dezinfekcijas līdzekļa un nobeidzis savus posta darbus, apgāzdams manu pātagskorpionu kasti. Kaste tūlīt pat bija atsprāgusi vaļā, un skorpionu ģimene izkaisījusies pa grīdu; Patas pērtiķis savā samaitātībā bija meties virsū un manus skorpionus apēdis. Kad es atgriezos nometnē, viņš atkal bija droši piesiets un mocījās žagu lēkmē.
Es pacēlu savu pātagskorpionu bērnistabu un sērīgi ieskatījos tajā, lādēdams sevi, ka biju to atstājis tik viegli pieejamā vietā, un pērtiķi - par viņa nevaldāmo apetīti. Bet tad, sev par pārsteigumu un sajūsmu, es ieraudzīju vienu no mazuļiem - vienīgo slaktiņu pārdzīvojušo - vientuļi čurnam uz mizas gabala. Es to maigi pārvietoju mazākā un pret kramplaužiem drošākā sprostā, apbēru ar gliemjiem un citiem gardumiem un bez kāda īpaša iemesla nokristīju par Vilhelmīni.
Pa to laiku, kamēr Vilhelmīnes māte un pati Vilhelmīne dzīvoja pie manis, es par pātagskorpioniem iemācījos diezgan daudz. Es atklāju, ka tie visdzīvīgākie bija tieši naktī, kaut arī izsalkuma mākti neatsakās medīt dienā. Dienā Vilhelmīne bija diezgan miegaina, toties vakarā viņa pamodās un, ja varu lietot šādu izteicienu, atplauka. Spīles saslējusi, viņa cēlā gaitā soļoja šurpu turpu pa kasti un šaustīja garās, taustekļveidīgās kājas kā pātagas, meklēdama pareizāko ceļu. Kaut arī šīs ārkārtīgi garās kājas kalpo vienīgi par taustekļiem, es spriedu, ka ar tām iespējams darīt kaut ko vairāk. Es tiku redzējis, kā tās pašūpojas medījuma virzienā, tad sastingst un raustās, un Vilhelmīne sasparojas, it kā ar šo pedipalpu palīdzību būtu saodusi vai saskatījusi upuri. Reizēm viņa pēc tam pielavījās medījumam, reizēm vienkārši apgūlās un gaidīja, kamēr nelaimīgais kukainis iesoļo viņai tieši rokās, un tad spēcīgās spīles to iebīdīja mutē.
Vilhelmīnei augot lielākai, es devu viņai arvien prāvākas ēdamlietas, un viņas drosme bija apbrīnojama. Viņa uzvedās kā kauslīgs terjers, kas metas cīņā ar jo lielāku aizrautību, jo lielāks ir tā pretinieks. Es biju tik apburts par Vilhelmīnes prasmi un spēju tikt galā ar kukaiņiem, kas ir tikpat lieli kā viņa un pat lielāki, ka reiz ieliku viņas kastē milzīgu siseni. Ne mirkli nevilcinājusies, Vilhelmīne metās tam virsū un satvēra siseņa drukno ķermeni spīlēs. Tomēr, man par lielām šausmām, sisenis deva pamatīgu spērienu ar savām spēcīgajām pakaļkājām, viņi abi ar Vilhelmīni uzlidoja gaisā un, ar skanīgu būkšķi atsitušies pret būra stiepļu pinuma griestiem, no jauna novēlās uz grīdas. Tik rupja izturēšanās Vilhelmīni nepavisam nenobiedēja - viņa turpināja turēt siseni savās skavās, kamēr tas mežonīgi lēkāja apkārt pa būri, triekdamies pret griestiem, līdz bija galīgi nokausēts. Tad Vilhelmīne ķērās sisenim klāt un aši vien notiesāja. Tomēr pēc šī atgadījuma es arvien piesardzīgi izsniedzu viņai mazākus kukaiņus, jo nevēlējos, lai kāda viņas kāja vai pātaga tiktu salauzta tik rupjā sacensībā.
Tobrīd es jau biju Vilhelmīnei ļoti pieķēries un ne mazums lepojos ar viņu. Cik man zināms, viņa bija vienīgā nebrīvē turētā pātagskorpioniete. Turklāt viņa bija kļuvusi pavisam rāma. Man tikai vajadzēja ar pirkstiem piebungot pie būra sienas, un Vilhelmīne tūlīt izrāpās no mizas apakšas un pamāja ar savām pātagām. Ja iebāzu būrī roku, viņa uzrāpās uz tās un mierīgi tur tupēja, kamēr es viņu baroju ar gliemjiem - uzkodu, kas viņai joprojām ļoti garšoja.
Kad pienāca laiks vest manu apjomīgo kolekciju atpakaļ uz Angliju, es sāku ļoti raizēties par Vilhelmīni. Ceļojums ilga divas nedēļas, un šim laikam sagādāt pietiekami daudz kukaiņu nebija iespējams. Tāpēc es nolēmu pieradināt Vilhelmīni ēst jēlu gaļu. Šis uzdevums prasīja ilgu laiku, tomēr pamazām es iemanījos vēcināt gaļas gabaliņu Vilhelmīnes priekšā pietiekami kārdinoši, lai viņa to satvertu, un šī neticamā diēta viņai ļoti gāja labumā. Ceļojumā ar smago mašīnu līdz piekrastei Vilhelmīne uzvedās kā pieredzējusi ceļotāja - gandrīz visu brauciena laiku notupēja sprostā, sūkādama prāvu jēlas gaļas kumosu. Pirmajā dienā uz kuģa neierastā apkārtne darīja viņu mazliet īgnu, bet vēlāk izskatījās, ka jūras gaiss nāk tai par labu, un Vilhelmīne kļuva pavisam aušīga. Tas viņu pazudināja.
Kādu vakaru, kad ierados viņu pabarot, Vilhelmīne uzskrēja pa manu roku līdz pat elkonim, un, pirms es paguvu saprast, kas notiek, nokrita uz lūkas un jau grasījās iespraukties šķirbā, lai dotos ekspedīcijā; pēdējā mirklī es atjēdzos no pārsteiguma un paguvu viņu noķert. Nākamās pāris dienas es Vilhelmīni baroju ļoti piesardzīgi, un viņa likās nomierinājusies un atguvusi savu parasto nosvērtību.
Tad kādu dienu Vilhelmīne tik lūdzoši pavēcināja man ar savām pātagām, ka es izcēlu viņu no būra un sāku barot ar pāris atlikušajiem, burkā līdzpaņemtajiem gliemjiem. Vilhelmīne apēda divus gliemjus, tupēdama rāmi un pieklājīgi, un tad pēkšņi lēca. Sliktāku brīdi viņa nebūtu varējusi izvēlēties, jo tieši tajā mirklī gar starpsienu uzpūta vēja brāzma un aizvirpuļoja Vilhelmīni prom. Uz mirkli viņas pātagas mežonīgi novicinājās man acu priekšā, un tad Vilhelmīne pārlidoja pāri bortam un nozuda viļņojošās jūras plašumos. Es metos pie reliņiem un blenzu tiem pāri, bet tik sīku radījumu viļņos un putās tur lejā nebija iespējams pamanīt. Es steidzīgi pārmetu sprostu pāri bortam veltīgā cerībā, ka viņa to varētu atrast un izmantot par plostu. Zināju, ka šāda iedoma ir smieklīga, bet man netikās domāt, ka Vilhelmīne noslīks un es neko nebūšu darījis, lai viņu glābtu. Es būtu varējis sevi iepļaukāt par Vilhelmīnes muļķīgo izcelšanu no būra. Nekad nebūtu varējis iedomāties, ka tāda radījuma zaudēšana mani tik smagi iespaidos. Es Vilhelmīnei biju milzīgi pieķēries, un arī viņa, kā likās, man uzticējās. Šāds attiecību gals bija traģisks. Viens vārgs mierinājums tomēr palika: pēc tikšanās ar Vilhelmīni es nekad vairs neuzlūkoju pātagskorpionu ar agrāko nepatiku.