Veidot kolekciju no divsimt putniem, zīdītājiem un reptiļiem ir gluži kā pieskatīt divsimt kuslu bērneļu. Tāds uzdevums prasa daudz smaga darba un pacietības. Jums jārūpējas, lai ēdiens tiem iet labumā, lai būri ir pietiekami lieli, lai dzīvnieki nepārkarst tropos un nenosalst, tuvojoties Anglijai. Jums tie jāattārpo, jāatuto un jāatbluso, jums jāuztur to būri un barojamie trauki spodri tīri.
Bet vairāk par visu jums jārūpējas, lai dzīvnieki būtu laimīgi. Lai cik labi jūs rūpētos par savvaļas dzīvnieku, tas nebrīvē neizdzīvos, ja nebūs laimīgs. Es, protams, runāju par pieaugušu dzīvnieku, kas sagūstīts savvaļā. Bet reizēm pie jums nonāk savvaļas dzīvnieka mazulis, kura māte nokļuvusi nelaimē un kurš > ' >
atrasts klimstam pa mežu. Kad noķerat vienu no tiem, jums jārēķinās ar labu tiesu smaga darba un rūpju, turklāt jums jābūt gatavam sniegt mazulim visu nepieciešamo mīlestību un iedvest uzticību, jo pēc pāris dienām jums jau nāksies kļūt par tēvu vai māti, kuram mazulis uzticas un no kura tas pilnībā atkarīgs.
Reizēm tas padara dzīvi diezgan grūtu. Ir bijuši gadījumi, kad man nācies spēlēt patēva lomu ne mazāk par sešiem dzīvnieku mazuļiem vienlaicīgi, un tas nav nekāds joks. Nerunājot nemaz par ko citu, iztēlojieties kaut vai celšanos trijos no rīta, taustīšanos pusmiegā, cenšoties sagatavot sešas dažādas piena pudelītes un noturot acis pietiekami plati vaļā, lai pievienotu pienam pareizo vitamīnu pilienu vai cukura daudzumu, un vienlaikus apzinoties, ka pēc trim stundām nāksies celties atkal, lai visu priekšnesumu atkārtotu no jauna.
Pirms kāda laika mēs ar sievu bijām dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā Paragvajā - valstī Dienvidamerikas centrā, kas atgādina kurpju kasti. Šeit, nomaļajā Čako rajonā, mēs savācām lielisku dzīvnieku kolekciju. Ekspedīcijās atgadās dažādas, ar dzīvniekiem nesaistītas lietas, kas izjauc jūsu plānus vai ir kādā citādā veidā kaitinošas. Par laimi, politiska rakstura nepatikšanu to skaitā līdz šim nebija bijis. Tomēr tajā reizē parag- vajieši bija nolēmuši sākt revolūciju, un tāpēc mums nācās atbrīvot gandrīz visus dzīvniekus un bēgt uz Argentīnu sīkā četrvietīgā lidmašīnā.
Tieši pirms šīs bēgšanas mūsu nometnē ieklīda kāds indiānis ar maisu, no kura plūda visneparastākās skaņas. Tās izklausījās pēc čella sāpju vaimanu un ar laringītu slima ēzeļa brēcienu sajaukuma. Indiānis atvēra maisu, un no tā izvēlās viens no burvīgākajiem dzīvnieku mazuļiem, kādu jebkad esmu redzējis. Tā bija milzu skudrulāču meitenīte, ne vairāk kā nedēļu veca. Viņa bija apmēram tik liela kā korgijs, klāta ar melnu, pelnu pelēku un baltu spalvu; viņai bija garš, slaids snīpis un pāris sīku, diezgan aizplīvurotu acu. Indiānis teica, ka esot to atradis klimstam pa mežu un nelaimīgi taurējam. Viņš domājot, ka mazuļa māti nogalinājis jaguārs.
Ar mazuļa ierašanos es nonācu kļūmīgā situācijā. Zināju, ka mums drīz jādodas prom un lidmašīna ir tik maza, ka nāksies atstāt šeit lielāko daļu ekspedīcijas ekipējuma, lai pietiktu
vietas pieciem vai sešiem dzīvniekiem, kurus bijām apņēmušies vest līdzi. Šādos apstākļos pieņemt skudrulāča mazuli, kas ir ievērojami smags, par kuru būs nemitīgi jārūpējas un jābaro no pudelītes, būtu neprāts. Turklāt vēl neviens, cik man zināms, nekad nav mēģinājis izbarot ar pudelīti skudrulāča mazuli. Par to vispār nevarēja būt ne runas. Es tikko biju to stingri nolēmis, kad mazulis, joprojām aizkustinoši taurēdams, pēkšņi atrada manu kāju, ar prieka saucienu uzrāpās pa to uz augšu, iekārtojās man klēpī un aizmiga. Es klusēdams samaksāju indiānim, cik tas prasīja, un kļuvu par tēvu visburvīgākajam mazulim, kādu jebkad biju saticis.
Pirmās grūtības atklājās jau nākamajā mirklī. Mums bija bērnu barojamā pudelīte, taču bija beigušies visi pupiņu krājumi. Par laimi, drudžainos meklējumos izdevās atrast mazajā ciematā, kur tobrīd dzīvojām, ārkārtīgi vecu un nehigiēnisku pupiņu. Pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem mazulīte pieņēma pudelīti daudz labāk, nekā biju iedrošinājies cerēt, lai gan viņas barošana bija sāpīgs process.
Mazie skudrulāči mūsu mazulītes vecumā pieķeras mātes mugurai, un, tā kā mēs, tā sakot, bijām kļuvuši par viņas vecākiem, mazā uzstāja, ka gandrīz visu laiku pavadīs, uzrāpusies vienam vai otram mugurā. Viņas nagi bija apmēram trīs collas gari un to satvēriens neparasti spēcīgs. Maltītes laikā viņa ar trim ķepām kaislīgi apskāva barotāja kāju, ar brīvo ķepu turēdama viņa pirkstu un ik pa brīdim to stipri saspiezdama, jo bija pārliecināta, ka tādā veidā izdosies palielināt piena plūdumu no pupiņa. Katras ēdienreizes beigās barotājs jutās kā , grizli lāča saplosīts, un viņa pirksts - kā iecirsts durvīs.
Pirmās pāris dienas es viņu visu laiku nēsāju līdzi, lai iedvestu uzticību. Viņai patika gulēt man uz kakla kā kažokādas apkaklei, garajam degunam nokarājoties man vienā pusē, astei - otrā. Ik reizi, kad pakustējos, mazulīte panikā iekrampējās vēl spēcīgāk, un tas nudien bija sāpīgi. Kad jau ceturtais krekls bija sapluinīts, es nolēmu, ka viņai jāpieķeras kaut kam citam, tāpēc piebāzu maisu ar salmiem un piedāvāju savā vietā. Mazulīte pieņēma maisu bez kādām problēmām un maltīšu starplaikos laimīga gulēja savā būrī, apskāvusi šo aizvietotāju. Mēs jau bijām nokristījuši viņu par Sāru un, kad viņa bija iemanījusies skaut maisu, devām tai arī uzvārdu - mūsu skudrulāce- nīte tika nosaukta par Sāru Hagersaku [8] .
Sāra bija paraugbērns. Kad neēda, viņa rātni gulēja uz sava maisa, pa laikam nožāvādamās un demonstrēdama lipīgu, apmēram divpadsmit collas garu pelēkrozā mēli. Barošanas laikā viņa sūca pupiņu tik dedzīgi, ka tas drīz vien mainīja krāsu no sarkanas uz gaiši rozā, caurumiņš kļuva tik liels kā sērkociņa gals un pats pupiņš sēri nokarājās.
Kad mums nācās pamest Paragvaju savā četrvietīgā ārkārtīgi nedrošā izskata lidaparātā, lidojuma laikā Sāra mierīgi gulēja manas sievas klēpī, klusi krāca un laiku pa laikam izpūta lipīgu slienu burbuļus no deguna.
Ieradušies Buenosairesā, mēs tūlīt nolēmām Sāru iepriecināt un nopirkt tai jaunu pupiņu. Ilgi noņēmāmies, izvēlēdamies īsti pareizo izmēru, formu un krāsu, tad uzvilkām to uz pudelītes kakla un cēlām priekšā Sārai. Mazulīte bija sašutusi. Viņa mežonīgi taurēja, jau iedomādamās vien par jauno pupiņu, un ar trāpīgu ķepas zvēlienu aizlidināja pudelīti pa gaisu. Sāra nenomierinājās un nesāka ēst tik ilgi, kamēr nebijām nomainījuši jauno pupiņu pret veco, nolietoto. Viņa pieķērās šim pupiņam uz mūžu; vēl mēnešiem ilgi pēc ierašanās Anglijā viņa joprojām atteicās no tā šķirties.
Buenosairesā mēs novietojām dzīvniekus tukšā mājā pilsētas nomalē. No centra, kur dzīvojām mēs paši, līdz turienei bija pusstundas brauciens ar taksometru, un šo ceļu nācās veikt divas vai pat trīs reizes dienā. Drīz vien mēs atklājām, ka skudrulāča mazuļa uzturēšana ārkārtīgi sarežģī mūsu sabiedrisko dzīvi. Vai esat kādreiz mēģinājuši paskaidrot namamātei, ka jums visinteresantākajā brīdī steidzīgi jāpamet vakariņas, lai pasniegtu skudrulācim pudelīti? Galu galā mūsu draugi izmisumā atmeta ar roku. Pirms ielūgt mūs, viņi pasāka iepriekš zvanīt un noskaidrot Sāras barošanas laikus.
Tobrīd Sāra bija krietni paaugusies un kļuvusi neatkarīgāka. Pēc vakariņām viņa mēdza uz savu roku doties pastaigā pa istabu. Tas bija liels progress, jo līdz šim viņa bija spiegusi līdz neprātam.! ja vien mēs atvirzījāmies no viņas tālāk par pēdu. Pēc inspekcijas gājiena viņai iepatikās paspēlēties. Spēle izpaudās staigāšanā mums nopakaļ ar saslietu degunu un kārdinoši nokārtu asti. Tad jums vajadzēja sagrābt astes galu un pavilkt, bet viņa apsviedās riņķī uz trim ķepām un ar ceturto maigi jums iebelza. Kad šī rotaļa bija atkārtota divdesmit vai trīsdesmit reizes un Sāra jutās apmierināta, viņu vajadzēja noguldīt uz muguras un kādas desmit minūtes kutināt vēderu, kamēr viņa pati aizvēra acis un ekstāzē pūta burbuļus. Pēc tam Sāra bez skandāla bija gatava doties pie miera. Toties, ja mēģinājām viņu noguldīt bez rotaļas, skudrulācīte spārdījās, cīnījās un taurēja, un vispār uzvedās kā daždien izlutināts bērns.
Kad mēs nonācām uz klāja, nepavisam nelikās, ka Sāra būtu sajūsmā par jūras braucieniem. Pirmkārt, uz kuģa aizdomīgi smirdēja, otrkārt, pūta spēcīgs vējš, kas ik reizi, kad Sāra izgāja pastaigāties pa klāju, gandrīz vai gāza viņu no kājām, un visbeidzot - tas bija visnepatīkamākais - kuģis nepavisam negribēja stāvēt uz vietas. Vispirms tas sasvērās uz vienu pusi, tad uz otru, un Sāra, žēlabaini taurēdama, grīļojās, apdauzīdama degunu gar starpsienām un lūkām. Tomēr vēlāk, kad laiks uzlabojās, Sārai ceļojums gluži labi iepatikās. Reizēm pēc pusdienām, ja man bija brīvs laiks, es ņēmu viņu līdzi pastaigā pa klāju, un mēs sēdējām atzveltnes krēslos un sauļojāmies. Pēc kapteiņa īpaša lūguma Sāra pat paviesojās uz komandtiltiņa. Es nodomāju - kapteini apbūrusi Sāras personība, bet viņš man atzinās, ka, redzēdams manu skudrulāci tikai no tālienes, viņš neesot ticis skaidrībā, kurš viņai ir priekšgals, un esot gribējis par to pārliecināties.
Jāatzīst, mēs jutāmies ļoti lepni par Sāru, kad piestājām pie Londonas dokiem un viņa pozēja preses fotogrāfiem ar dzimušas slavenības nepiespiesto grāciju. Viņa sadūšojās pat tiktāl, ka nolaizīja vienu no reportieriem. Es steidzīgi ņēmos šim cilvēkam paskaidrot, ka tas ir liels pagodinājums, tajā pašā laikā palīdzēdams notīrīt prāvu traipu lipīgo slienu no viņa mēteļa. Es apgalvoju, ka Sāra kuru katru vis nelaiža. Žurnālista sejas izteiksme liecināja, ka viņu šis pagodinājums neaizkustina.
No ostas Sāra taisnā ceļā devās un Devonšīras zoodārzu, un mums bija ļoti žēl no viņas šķirties. Tomēr mēs tikām informēti par viņas attīstību un likās, ka mūsu mazulītei klājas labi. Viņa esot ļoti pieķērusies savam kopējam.
Pāris nedēļas vēlāk es lasīju lekciju Festivāla hallē, un tās organizētāji ierosināja, ka savas uzstāšanās beigās es varētu visus iepazīstināt ar kādu dzīvnieku. Tūlīt pat iedomājos par Sāru. Gan zoodārza, gan Festivāla halles vadība bija pretimnākoša, bet, tā kā tobrīd bija ziema, es uzstāju, ka Sārai nepieciešama ģērbistaba.
Es sagaidīju Sāru un viņas kopēju Pedingtonas stacijā. Sāra bija ievietota plašā krātiņā, jo nu jau viņa bija izaugusi tik liela kā rudais seters, un izraisīja uz perona krietnu sensāciju. Tiklīdz Sāra izdzirdēja manu balsi, viņa metās pret būra sienu un izstiepa savu lipīgo, divpadsmitcollīgo mēli kaislīgam skūpstam. Cilvēki, kas stāvēja būra tuvumā, steigšus atlēca sāņus, jo domāja, ka izbēgusi kāda dīvaina čūska, un mums ilgi nācās pierunāt kādu drosmīgāku nesēju iecelt būri ratos.
Kad sasniedzām Festivāla halli, atklājās, ka tikko beidzies simfoniskā koncerta mēģinājums. Mēs aizripinājām Sāras lielo būri pa gaiteni uz ģērbistabu, kuras durvis tieši tajā brīdī atsprāga vaļā un pa tām, lielu cigāru smēķēdams, izsoļoja sers Tomass Bīčems [9] . mēs ievedām sāru istabā, kuru viņš tikko bija atbrīvojis.
Kamēr es biju uz skatuves, mana sieva izklaidēja Sāru, skraidīdama ar viņu apkārt pa istabu - par apjukumu un šausmām vienam no nesējiem, kurš bija sadzirdējis troksni un nospriedis, ka Sāra izlauzusies no būra un uzbrūk manai sievai. Tomēr beidzot pienāca lielais brīdis, un Sāra vētrainu aplausu pavadībā devās uz skatuvi. Viņa bija ļoti tuvredzīga, kā jau visi skudrulāči, tāpēc publika viņai nemaz neeksistēja. Sāra neizpratnē skatījās apkārt, mēģinādama noteikt, no kurienes nāk troksnis, bet tad nolēma, ka par to nav vērts uztraukties. Kamēr es cildināju viņas labās īpašības, dienas varone izklaidīgi klaiņāja pa skatuvi, laiku pa laikam skaļi ošņādama stūros un vairākkārt aši aplaizīdama mikrofonu, - rezultātā nākamais mākslinieks to saņēma ļoti lipīgu. Tieši tajā brīdī, kad es stāstīju publikai, cik Sāra ir labi audzināta, viņa atklāja galdu skatuves vidū un ar bezgala lielu apmierinājumu ņēmās kasīt dibenu gar vienu tā kāju. Viņai bija milzu panākumi.
Pēc šova Sāra savā ģērbistabā sarīkoja pieņemšanu pāris izmeklētiem viesiem un kļuva pat tik aušīga, ka ņēmās auļot šurpu turpu pa gaiteni. Tad mēs viņu silti satuntulējām un abus ar kopēju iesēdinājām nakts vilcienā uz Devonšīru.
Kā izrādījās, Sāra atgriezās zoodārzā, pilnīgi izlutusi. īsā pa- gozēšanās slavas saulītē bija sakāpusi viņai galvā. Veselas trīs dienas mūsu zvaigzne bija atteikusies palikt viena, rībinājusies pa būri, mežonīgi taurējusi un ēdusi tikai tad, ja barota no rokas.
Pāris mēnešu vēlāk es vēlējos, lai Sāra piedalās manā televīzijas šovā, un tā viņa vēlreiz izbaudīja šovbiznesa spozmi. Mēģinājumos viņa uzvedās ārkārtīgi pieklājīgi, izņemot dedzīgo vēlēšanos tuvāk izpētīt kameru, no kuras viņu nācās atraut ar varu. Kad šovs bija beidzies, Sāra atteicās doties atpakaļ uz būri, un bija vajadzīgi mani, manas sievas, Sāras kopēja un studijas vadītāja kopīgi pūliņi, lai iedabūtu viņu tajā, jo nu jau Sāra bija pavisam liela - no deguna līdz astei sešas pēdas gara un pie skausta trīs pēdas augsta, ar tik resnām priekšķepām kā mans stilbs.
Pēc tam mēs Sāru vairs ilgi neredzējām, līdz nesen apciemojām zoodārzā. Kopš iepriekšējās tikšanās bija pagājuši seši mēneši, un es, atklāti sakot, biju pārliecināts, ka viņa būs mūs aizmirsusi. Pat būdams liels skudrulāču cienītājs, es pilnībā atzīstu, ka šie dzīvnieki nudien nevar lepoties ar smadzeņu pārpilnību, un seši mēneši ir ilgs laiks. Bet tajā mirklī, kad mēs viņu pasaucām, Sāra lēkšiem metās laukā no savas guļamistabas un traucās pie režģiem mūs nolaizīt. Mēs pat iegājām būrī un parotaļājāmies ar viņu, kas skaidri pierādīja, ka Sāra mūs pazinusi, jo neviens cits, izņemot kopēju, to neuzdrošinājās darīt.
Beidzot mēs no viņas skumji atvadījāmies un atstājām, tupot uz salmu kaudzes un pūšot burbuļus. Mana sieva teica:
- Tas ir tieši tāpat kā atstāt bērnu internātskolā.
Pēc Sāras uzskatiem, mēs pilnīgi noteikti bijām viņas audžuvecāki.
Vakar mēs saņēmām labas ziņas - Sārai esot atradies partneris. Viņš vēl esot pārāk jauns laulības dzīvei, bet drīz būšot gana pieaudzis. Kas zina, varbūt pēc gada šajā laikā mēs jau būsim jauka, dūšīga skudrulācēna vecvecāki!