Savādi, bet, kad jūs turat savvaļas dzīvniekus par mājas mīluļiem, jūs mēdzat tos tik ļoti uzskatīt par miniatūriem cilvēciņiem, ka galu galā sākat tajos manīt dažas no pašu rakstura īpašībām. No šīs antropomorfiskās attieksmes ir grūti izvairīties. Ja jums pieder zelta kāmis un jūs pastāvīgi vērojat, kā tas sēž un grauž riekstus, mazajām rozā ķepiņām satraukumā raustoties un vaigiem piebriestot, kad viņš aiz tiem noglabā neapēsto, jūs kādu dienu secināt, ka šis kāmis izskatās tieši kā jūsu onkulis Amoss, kas, piedzinies ar riekstiem un portvīnu, sēž savā iemīļotajā klubā. Kāmis turpina uzvesties kā daždien kāmis, bet jūs izturaties pret viņu kā pret onkuli Amosu, kas, tērpies rudā kažokā, ar barības piestūķētiem vaigiem joprojām tup savā klubā. Nav daudz tādu dzīvnieku, kuru raksturs ir gana stingrs, lai pārvarētu šādu attieksmi, un kuru personība ir tik spēcīga, lai piespiestu jūs uztvert viņus tādus, kādi viņi ir, nevis kā miniatūras cilvēciskas būtnes. No daudziem simtiem dzīvnieku, kurus esmu vācis Anglijas zoodārziem un turējis par mājas mīluļiem, es atceros ne vairāk kā duci, apveltītus ar šo spēcīgo personību, kas ne tikai atšķīra viņus no saviem sugas brāļiem, bet ari ļāva sekmīgi pretoties maniem pūliņiem padarīt viņus par kaut ko tādu, kas tie nemaz nav.
Viens no mazākajiem dzīvniekiem šajā grupā bija Pavlo - melnausainais marmosets, un stāsts par viņu sākās Britu Gvi- ānā, kur es uzturējos dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā. Kādu vakaru klusiņām sēdēju krūmos klajuma malā, vērodams alu smilšu valnī, kurā, kā biju pārliecināts, slēpās kāds noteikts dzīvnieks. Saule rietēja, debesis bija brīnišķīgi laša sārtas, un uz to fona izcēlās meža masīvie koki, kuru zari bija tik ļoti apņemti ar vīteņaugiem, ka izskatījās kā notverti milzīgā zirnekļu tīklā. Nekas nav tik nomierinošs kā tropiskais mežs rītausmā. Es sēdēju, baudīdams skatus un krāsas, un mans prāts bija skaidrs un uztverei atvērts - budisti to dēvē par pirmo soli uz nirvānu. Tad pēkšņi manā transā ielauzās trīsulīgs, gari stiepts spiedziens, tik spēcīgs, ka ieurbās man ausīs kā spējš adatas dūriens. Es piesardzīgi pavēros uz augšu, cenzdamies saskatīt skaņas avotu: tās tonis izklausījās pārāk nepareizs kokuvardei un pārāk neskanīgs putnam. Tad es uz zara, kādas trīsdesmit pēdas augstāk, ieraudzīju trokšņotāju: pa platu zaru kā pa artēriju, lauzdamies cauri orhideju un citu parazītaugu mežam, rikšoja sīciņš marmosets. Kamēr es viņu vēroju, marmosets apstājās, attupās uz pakaļkājām un izgrūda vēl vienu caururbjošu kliedzienu; šoreiz viņš no tālienes saņēma atbildi, un pēc pāris sekundēm pievienojās citi marmoseti. Sačivinā- damies un saspiegdamies tie kustēja starp orhidejām un čakli tās šķirstīja, laiku pa laikam izgrūzdami trīsulīgus prieka spiedzienus, kad bija atraduši starp lapām kādu tarakānu vai vaboli. Viens no marmosetiem kaut ko ilgi vajāja starp orhidejām, šķirstīdams lapas un rūpīgi tās pārlūkodams ar saspringtu izteiksmi sīkajā sejiņā. Ik reizi, kad viņš grāba, lapas sakļāvās un kukainis aizbēga pa otru pusi. Visbeidzot, drīzāk veiksmes nekā prasmes dēļ, mednieks iegremdēja mazās rociņas starp lapām un, triumfējoši čivinādams, izcēla starp pirkstiem stingri iespiestu treknu tarakānu. Kukainis bija brangs un sparīgi izlocījās, tāpēc mazais marmosets, baiļodamies to nomest, ātri visu iestūķēja mutē. Tad viņš tupēja, laimīgi gremodams, un kad bija norijis pēdējo kumosu, rūpīgi nopētīja rokas no visām pusēm, lai pārliecinātos, ka nekas nav atlicis.
Šis īsais ieskats marmosetu personīgajā dzīvē mani tiktāl aizgrāba, ka vienīgi pēc tam, kad mazais dzīrotāju pulciņš bija nozudis drūmajā mežā, es sajutu, ka man kaklā iemetusies krika un viena kāja pilnīgi notirpusi.
Labu laiku vēlāk mana uzmanība no jauna tika pievērsta marmosetiem. Biju aizgājis uz dzīvnieku lieltirgotavu Londonā apjautāties par kaut ko pavisam citu, un pirmais, ko veikalā ieraudzīju, bija būris ar marmosetiem - desmit aizkustinošiem, noplukušiem dzīvnieciņiem, kas netīrajā sprostā bija saspiedušies kopā uz tik mazas laktiņas, ka nācās visu laiku ķildoties un grūstīties, lai uz tās noturētos. Lielākā daļa bija pieauguši dzīvnieki, bet bija arī viens pusaudzis, kuram klājās sevišķi grūti. Viņš bija vājš, nekopts un tik mazs, ka ikreiz, kad uz laktas sākās pārgrupēšanās, tika nogrūsts zemē. Vērodams šo aizkustinošo, drebelīgo grupiņu, es atcerējos mazo ģimenīti, ko biju vērojis Gviānā un kas bija laimīgi rakņājusies starp lapām vakariņu meklējumos, un jutu, ka nespēju pamest veikalu, neatbrīvojis vismaz vienu no sīkajiem dzīvnieciņiem. Tā nu piecu minūšu laikā es biju samaksājis izpirkuma maksu, un mazākais būra iemītnieks, kas satraukti spiedza, tika izvilkts no būra un iestūķēts kartona kastē.
Atgriezies mājās, es nokristīju pērtiķlti par Pavlo un iepazīstināju ar savu ģimeni, kas jaunpienācēju uzlūkoja ar aizdomām. Tomēr, tiklīdz bija iedzīvojies, Pavlo ķērās pie uzdevuma iegūt pārējo uzticību, un pēc pavisam īsa laika mēs visi bijām zem viņa sīciņā papēdīša. Par spīti mazajam augumam (marmosets varētu ērti ievietoties tējas tasē), Pavlo bija apveltīts ar apbrīnojamu, īsti napoleonisku personību, kurai bija grūti pretoties. Viņa galva nebija lielāka par prāvu valriekstu, tomēr visai drīz bija skaidrs, ka smadzenes tajā ir izcili lielas un gudras. Sākumā mēs viņu turējām prāvā sprostā viesistabā, kurā netrūka sabiedrības, taču ieslodzījumā pērtiķītis jutās tik nepārprotami nožēlojami, ka mēs pasākām uz stundu vai divām izlaist viņu pastaigā. Tā bija kļūda. Ļoti drīz Pavlo mūs pārliecināja, ka būris ir pilnīgi lieks, tāpēc tas aizceļoja uz drazu kaudzi, un marmosets ieguva tiesības skraidīt pa māju visu dienu. Viņš tika uztverts kā miniatūrs mūsu ģimenes loceklis un izturējās tā, it kā māja piederētu viņam un mēs tajā būtu viesi.
Pirmajā acu uzmetienā, iekams pamanījāt viņa ļoti cilvēcisko seju un spožās, vērīgās, brūnās acis, Pavlo atgādināja dīvaina izskata vāveri. Viņa mīkstais kažoks izskatījās svītrains, jo katram matiņam bija oranža, melna un pelēka josla - tieši šādā secībā, toties aste bija melnbalti svītrota. Spalva uz galvas un kakla bija šokolādes brūna un nokarājās pār pleciem un krūtīm plūksnainās bārkstīs. Pavlo lielās ausis slēpās tādos pašos šokolādes brūnos kušķos. Pāri pierei virs acīm un aristokrātiskā deguna pacēluma stiepās plats, balts ielāps.
Ikviens, kas redzēja Pavlo un kaut ko sajēdza no dzīvniekiem, man apgalvoja, ka ilgi es viņu neturēšu: viņi teica, ka marmosets, būdams Dienvidamerikas karsto tropisko mežu iemītnieks, šajā klimatā nenodzīvos vairāk par gadu. Šķita, ka šo cilvēku mundrie pareģojumi piepildījušies, jo sešus mēnešus vēlāk Pavlo pārņēma paralīze - viņš zaudēja kustību spējas ķermeņa apakšējā daļā. Mēs no sirds cīnījāmies, lai glābtu pēr- tiķīša dzīvību, toties nelaimes piesaucēji uzskatīja, ka viņu jāiemidzina. Taču nelikās, ka Pavlo cieš sāpes, tāpēc mēs ne- atlaidāmies. Četras reizes dienā masējām viņa sīkās kājeles, muguru un asti ar siltu zivju eļļu un pievienojām vairāk zivju eļļas viņa īpašajai diētai, kurā ietilpa tādas delikateses kā vīnogas un bumbieri. Mazais marmosets aizkustinoši gulēja uz spilvena, siltumam ievīstīts vatē, kamēr visa ģimene metās izpildīt viņa vēlmes. Visvairāk slimniekam bija nepieciešams labi daudz saules siltuma, taču Anglijas klimats to nodrošināja gaužām maz. Tā nu kaimiņiem nācās vērot, kā mēs nēsājam savu liliputa lieluma invalīdu pa dārzu, rūpīgi novietojot viņa spilvenu katrā saules pleķītī, kas vien parādījās. Tā turpinājās veselu mēnesi, un beigu beigās Pavlo spēja mazliet pakustināt kāju un pavēcināt asti; vēl divas nedēļas vēlāk viņš kliboja pa māju gandrīz vesels. Mēs bijām ļoti priecīgi, kaut arī māja vēl mēnešiem ilgi smirdēja pēc zivju eļļas.
Slimība novārdzināja, bet likās padarām Pavlo vēl sīkstāku, un reizēm šķita, ka viņš kļuvis gandrīz nesalaužams. Mēs viņu pārlieku netīstījām, un vienīgā piekāpība, ko atļāvāmies, bija karsta ūdens pudele guļvietā ziemas laikā. Pavlo tas tik ļoti patika, ka viņš atteicās iet gulēt bez šīs pudeles pat vasaras vidū. Viņa guļvieta bija ierīkota skapja atvilktnē mātes istabā un sastāvēja no vecas rītakleitas un kažokādas gabala. Pavlo guldināšana bija vesels rituāls: vispirms vajadzēja izklāt rītakleitu un ievīstīt tajā pudeli, lai Pavlo neapplaucētos. Tad no kažokādas nācās izveidot tādu kā spalvainu alu, kurā Pavlo ielīda, saritinājās kamoliņā un svētlaimīgi aizvēra acis. Sākumā mēs mēdzām aizgrūst atvilktni ciet, atstājot tikai spraudziņu gaisam, lai atturētu Pavlo no pārāk agras celšanās. Bet ļoti drīz viņš iemācījās iebāzt šķirbā galvu, paplašināt to un aizbēgt.
Apmēram sešos no rīta Pavlo pamodās un atklāja, ka pudele atdzisusi, tāpēc metās cita siltuma avota meklējumos. Pār- meimurojis pāri istabai, viņš uzrāpās pa mātes gultas kāju un nokļuva uz dūnu segas. Mīlīgi pīkstēdams, viņš izstaigājās pa gultu, tad parakās zem spilvena un tur omulīgā siltumā nogulēja, kamēr mātei pienāca laiks celties. Kad māte piecēlās no gultas un atstāja viņu vienu, Pavlo neganti saniknojās - nostājās uz spilvena un ņēmās dusmīgi čakstināt un spiegt. Beigu beigās sapratis, ka māte negrasās atgriezties gultā un turpināt uzturēt siltumu, Pavlo pārskrēja uz manu istabu un ierīkojās manā gultā. Te viņš ērti izstiepās man uz krūtīm un turpināja gulēt, kamēr man bija laiks celties; tad viņš nostājās uz mana spilvena un ņēmās zākāties, saviebis mazo sejiņu niknā un īsti cilvēciskā vieplī. Pateicis visu, ko par mani domā, Pavlo metās prom un nokļuva mana brāļa gultā, tika no turienes izraidīts, aiztraucās pie manas māsas un piebiedrojās viņai pirmsbro- kastu snaudā. Šī migrācija no vienas gultas uz otru atkārtojās regulāri katru rītu.
Apakšstāvā Pavlo rīcībā bija papilnam siltuma. Viesistabā atradās augsta stāvlampa, kas piederēja tieši viņam: ziemā marmosets mēdza palīst zem abažūra un gozēties pie pašas spuldzes. Viņam piederēja arī ķeblis un spilvens pie kamīna, taču Pavlo deva priekšroku lampai, tādēļ tā viņa ērtībām tika turēta ieslēgta visu dienu, un mūsu elektrības rēķins sakāpa neprātīgos augstumos. Pirmajās siltajās pavasara dienās Pavlo uzdrošinājās iziet dārzā, un viņa iemīļotākā uzturēšanās vieta bija dzīvžogs - uz tā viņš tupēja saulē vai rāpaļāja augšup un lejup, ķerdams zirnekļus un citus gardumus. Dzīvžoga vidusdaļā atradās vienkārša lapene, celta no kārtīm un biezi apaugusi ar vīteņaugiem; šajā vīteņaugu aizsegā Pavlo meklēja patvērumu no briesmām. Daudzus gadus viņš bija ciltsnaidā ar lielu, baltu kaimiņmājas kaķeni, jo šis zvērs nepārprotami uzskatīja Pavlo par tādu kā dīvainu žurku, kuru tam pieklātos nomedīt. Kaķene ilgas, mokošas stundas uzgluneja viņam, bet, ta ka viņa zaļaja zale izskatljas tik neuzkrītoša ka sniega bumba, tad nekad nespēja pielavīties Pavlo nepamanīta. Marmosets mēdza nogaidīt, kamēr kaķene, dzeltenās acis spīdinā- dama un laizīdamās, bija tikusi gluži tuvu, un tad auļot prom pa žogu un ienirt starp vītenājiem. Sēdēdams tur starp puķēm drošībā, viņš spiedza un pļāpāja kā skolaspuika, kamēr vīlusies uzbrucēja ložņāja apkārt, cenzdamās atrast starp vītenājiem pietiekami lielu caurumu, kam varētu izdabūt cauri savu korpulento rumpi.
Līdzās žogam starp māju un Pavlo vīteņaugiem klāto slēptuvi auga divi mazi vlģeskociņi, ap to stumbru pamatnēm mēs bijām izrakuši dziļus grāvjus, ko karstā laikā turējām pilnus ar ūdeni. Kādu dienu Pavlo pastaigājās pa žogu, savā nodabā pļāpādams un zirnekļus medīdams; pēkšņi pacēlis acis uz augšu, viņš ieraudzīju savu ienaidnieci kaķeni, kūkumu uzmetušu, milzīgu un baltu, tupam uz žoga starp viņu un lapeni. Vienīgais glābiņš bija atgriezties pa žogu uz māju, tāpēc Pavlo apsviedās un metās prom, brēkdams pēc palīdzības. Resnā, baltā kaķene nebija tik pieredzējusi virves dejotāja kā Pavlo, tāpēc pārvietojās pa žogu diezgan lēni, tomēr jau mina Pavlo uz papēžiem. Kad Pavlo sasniedza vīģes kokus, viņa bija jau bīstami tuvu, un marmosets no nervu spriedzes zaudēja pamatu zem kājām un ar traku baiļu spiedzienu ievēlās tieši grāvī ar ūdeni. Nabadziņš sprauslādams un spiegdams iznira virspusē un pērās apkārt griezdamies, kamēr kaķene viņu pārsteigta vēroja: viņa noteikti vēl nekad nebija redzējusi ūdensmarmosetu. Par laimi, es ierados darbības laukā, vēl pirms kaķene atjēdzas no pārsteiguma un pagūst izzvejot Pavlo; man parādoties, viņa aizmuka. Es izglābu nikni buldurējošo Pavlo, kas pavadīja pēcpusdienu pie kamīna, ievīstīts segā un kaut ko drūmi purpinādams. Šī epizode nelāgi ietekmēja mūsu marmoseta nervu sistēmu: veselu nedēlu viņš netuvojās žogam un, ja vien pamanīja balto kaķi, ņēmās neprātīgi spiegt, kamēr kāds no mums uzcēla viņu uz pleca un nomierināja.
Pavlo nodzīvoja pie mums astoņus gadus, un tas bija gluži kā dzīvot kopā ar mājas gariņu: nekad nevarēja zināt, kas notiks nākamajā mirklī. Viņš nepieskaņojās mūsu gaitām - mums nācās pieskaņoties viņam. Pavlo, piemēram, uzstāja, ka ieturēšot maltītes kopā ar mums un ēdīšot to pašu, ko mēs. Viņš ēda uz palodzes no apakštases. Pavlo ēdienkarte brokastīs sastāvēja no putras vai kukurūzas pārslām ar siltu pienu un cukuru, pusdienās - no svaigiem dārzeņiem, kartupeļiem un karotes tiesas tās dienas deserta. Tējas laikā viņu ar varu nācās raut nost no galda, lai viņš ar prieka kliedzienu neienirtu ievārījuma burkā; Pavlo uzskatīja, ka ievārījums servēts tikai viņa vajadzībām, un pamatīgi noskaitās, ja bijāt citās domās. Gulēt viņu vajadzēja likt tieši sešos un ne minūti vēlāk. Ja mēs mazliet nokavējāmies, viņš nikni staigāja pa savu atvilktni šurpu turpu, un viņa spalva no dusmām bija sacēlusies stāvus. Mums nācās iemācīties neaizcirst durvis, pirms nebijām pārliecinājušies, kur tobrīd ir Pavlo, jo kaut kāda iemesla dēļ viņam patika tupēt uz durvju augšmalas un meditēt. Bet Pavlo acīs mūsu ļaunākais noziegums bija aiziet un pēcpusdienās atstāt viņu vienu. Kad atgriezāmies, viņš nelika mums ne mirkli šaubīties par savu nostāju šajā jautājumā- mēs bijām krituši nežēlastībā. Kad mēģinājām ar viņu runāt, Pavlo riebumā uzgrieza muguru vai arī notupās kaktā un drūmi blenza uz mums, saviebis mazo sejiņu piktā grimasē. Apmēram pusstundu vēlāk viņš mums ļoti negribīgi piedeva un ar karaliskas žēlastības pilnu žestu pieņēma piedāvāto cururgraudu un mazliet silta piena pirms gulētiešanas. Pavlo garastāvoklis mainījās gluži kā cilvēkam; sliktā omā viņš viebās un pat mēģināja kost. Toties, juzdamies sirsnīgs, viņš tuvojās ar mīlas pilnu sejas izteiksmi, ātri šaudīdams mēli un smūkšķinādams lūpas, uzkāpa uz pleca un kaislīgi knibinājās ap ausi.
Veids, kādā Pavlo pārvietojās pa māju, bija visiem īsts pārsteigums, jo viņam ļoti nepatika skriet pa zemi, un viņš, ja vien iespējams, izvairījās nolaisties līdz grīdai. Savā dzimtajā mežā marmosets pārvietotos starp kokiem no zara uz zaru un no vīteņa uz vīteni, taču piepilsētas namā tādi smalkumi nebija pieejami. Tāpēc Pavlo izmantoja gleznu rāmjus par saviem lielceļiem un pārvietojās pa tiem neticamā ātrumā, iekāries ar vienu roku un kāju, sprīžodams kā spalvains kāpurs, kamēr tika līdz palodzei. Augšā pa gludo durvju malu viņš uzskrēja ātrāk, nekā mēs spējām pieveikt kāpņu posmu. Reizēm Pavlo izmantoja suni par liftu, uzrāpies tam mugurā un iekrampējies kā mazītiņš Jūras Vecis [10] . Suns, kuram bija iestāstīts, ka Pavlo persona ir neaizskarama, mēmā lūgumā vērās uz mums, kamēr kāds nocēla pērtiķi viņam no muguras. Pavlo nepatika sunim divu iemeslu dēļ: pirmkārt, viņš nespēja saprast, kāpēc tādam žurkveidīgam radījumam atļauts skraidīt apkārt pa māju, un, otrkārt, Pavlo viņu nemitīgi nerroja. Viņš, piemēram, mēdza nokarāties no krēsla roku balsta, kad suns gāja garām, paraustīt to aiz uzacīm vai ūsām un tad atkal aizlēkt neaizsniedzamā vietā. Vai arī Pavlo nogaidīja, kamēr suns aizmieg un tad metās straujā uzbrukumā tā neaizsargātajai astei. Tomēr reizēm tika noslēgts kaut kas līdzīgs pamieram, un tad suns nogūlās pie kamīna, un Pavlo, notupies tam uz ribām, rūpīgi sukāja suņa pinkaino kažoku.
Ainu pie savas nāves gultas Pavlo nospēlēja īstās Viktorijas laikmeta teātra tradīcijās. Pāris dienas viņš bija juties nevesels un vadījis laiku manas māsas istabā uz palodzes, gozēdamies saulē uz savas kažokādas strēmeles. Kādu ritu viņš kā neprātīgs sāka spiegt uz manu māsu, kura satraucās un kliedza, lai mēs visi ātri nākot šurpu, jo Pavlo mirstot. Visa ģimene nekavējoties pameta savu darāmo un traucās augšup pa kāpnēm. Mēs sapulcējāmies pie palodzes un uzmanīgi vērojām Pavlo, taču nelikās, ka viņam kas kaitētu. Viņš labprāt iedzēra pienu, tad nogūlās atpakaļ uz kažokādas gabala un nopētīja mūs visus ar spožu aci. Tikko mēs nolēmām, ka tā bijusi viltus trauksme, Pavlo pēkšņi kļuva ļengans. Mēs panikā ar varu atlauzām viņa sakostos žokļus un ielējām mutē mazliet piena. Mazais marmosets vārgi gulēja manās kopā saliktajās plaukstās un lēnām atguva samaņu. Viņš mirkli pavērās mūsos, tad sakopoja pēdējos spēkus, izšāva mēli un nošmūkstināja lūpas kaislīgā skūpstā. Tad Pavlo atkrita atpakaļ un mierīgi nomira.
Māja un dārzs bez Pavlo sīciņās, lepni lēkšojošās figūriņas un dedzīgās personības likās pavisam tukši. Ieraugot zirnekli, vairs neatskanēja saucieni: "Kur Pavlo?" Sešos no rīta mūs vairs nemodināja viņa aukstās pēdas uz sejas. Pavlo bija kļuvis par mūsu ģimenes locekli daudz pamatīgāk nekā jebkurš cits mājdzīvnieks, un mēs ļoti sērojām par viņa nāvi. Pat baltā kaimiņmāju kaķene izskatījās domīga un nomākta, jo bez Pavlo mūsu dārzs šķita zaudējis pievilcību.