Ceļodams pa pasauli un vākdams dzīvniekus, jūs nepieciešamības gadījumā kolekcionējat arī cilvēciskas būtnes. Es esmu daudz neiecietīgāks pret cilvēku, nekā pret dzīvnieku trūkumiem, tomēr man ir laimējies, jo lielākā daļa cilvēku, ar kuriem man ceļojumu laikā nācies satikties, ir bijuši burvīgi ļaudis. Protams, lielākoties palīdz fakts, ka esmu dzīvnieku kolekcionārs, jo cilvēki liekas sajūsmināti par iespēju satikt kādu ar tik neparastu nodarbošanos un dara visu, lai man palīdzētu.
Viena no daiļākajām un inteliģentākajām sievietēm, kādu pazīstu, reiz man palīdzēja pašā Buenosairesas centrā iestūķēt taksometrā pāri gulbju - ikviens, kas reiz mēģinājis šajā pilsētā pārvadāt dzīvniekus, zinās, kas tas bijis par varoņdarbu. Kāds miljonārs man atļāva izvietot veselu būru krāvumu savas elegantās pilsētas mājas verandā un palika mierīgs un nesatricināms pat tad, kad izbēga mans bruņnesis un kā buldozers izbagarēja puķudobes. Vietējā bordeļa īpašniece uzņēma mūs savā mājā (likdama savām meitenēm to uzkopt no citas nodarbošanās brīvajā laikā) un mūsu labad reiz pat publiski uzbruka policijas priekšniekam. Kāds vīrs Āfrikā, kas bija plaši pazīstams ar savu nepatiku pret dzīvniekiem un svešiniekiem, atļāva mums sešas nedēļas uzturēties savā mājā un piepildīt to ar visdīvaināko varžu, čūsku, vāveru un mangustu sabiedrību. Es piedzīvoju, ka kuģa kapteinis vienpadsmitos vakarā nokāpj kravas telpā, novelk mēteli, uzrota piedurknes un ķeras pie būru tīrīšanas un dzīvnieku barības kapāšanas. Es pazinu mākslinieku, kas bija ceļojis tūkstošiem jūdžu, lai darinātu gleznu sērijas par dažādām indiāņu ciltīm, taču galu galā iesaistījās manās afērās un pavadīja visu laiku, ķerdams dzīvniekus, nevis gleznodams. Protams, tolaik viņš tik un tā nebūtu varējis gleznot, jo es biju rekvizējis visus viņa audeklus, lai pagatavotu kastes čūskām. Pazinu arī kādu mazu kokne- jieti, kurš, iepriekš nebūdams ar mani pazīstams, piedāvājās vest savā pilnīgi jaunajā ostinā vairākus simtus jūdžu pa Āfrikas drausmīgajiem ceļiem, lai es varētu pārbaudīt baumas par kādu gorillas mazuli. Viss, ko viņš iemantoja no šā ceļojuma, bija galvassāpes un salauzta atspere.
Reizēm man gadījies satikt tik interesantus un neparastus cilvēkus, ka esmu jutis kārdinājumu pamest dzīvniekus un pievērsties antropoloģijai. Taču tad saskrējos ar nepatīkamu cilvēkveida dzīvnieku. Bija kāds apgabala pilnvarotais, kas, vārdus gari stiepdams, klāstīja: "Mūsējie ir te, lai pieskatītu jūsējos…" un turpināja tādā pašā garā tik uzmācīgi un netīkami, cik vien iespējams. Kāds uzraugs Paragvajā, kuram es nepatiku, tikai šā iemesla dēļ divas nedēļas slēpa no manis faktu, ka vietējie indiāņi noķēruši kādu retu un brīnišķīgu, man nepieciešamu dzīvnieku un gaida, lai es pēc tā ierastos. Ap to laiku, kad es dzīvnieku saņēmu, tas jau bija pārāk novārdzis un četrdesmit astoņu stundu laikā nomira no plaušu karsoņa. Kāds garīgi nelīdzsvarots jūrnieks sadistiska humora lēkmē apgāza veselu rindu būru, arī krātiņu, kurā ārkārtīgi reti sastopamu vāveru pāris tikko bija ticis pie mazuļa. Vāverēns nobeidzās.
Laimīgā kārtā šāda veida ļautiņi sastopami reti, un tie patīkamie cilvēki, kurus esmu saticis, sarūgtinājumus atliku likām kompensējuši. Bet domāju, ka es tik un tā palikšu pie dzīvniekiem.