Kad cilvēki pirmo reizi atklāj manu nodarbošanos, viņi vienmēr iztaujā par daudzajiem piedzīvojumiem, kādi man, pēc viņu domām, gadās vietā, ko tie pilnā pārliecībā dēvē par "džungļiem".
Es atgriezos Anglijā no sava pirmā Rietumāfrikas ceļojuma un ar sajūsmu aprakstīju simtiem kvadrātjūdžu lietusmežu, kur biju dzīvojis un strādājis astoņus mēnešus. Es stāstīju par daudzajām laimīgajām dienām, ko tiku pavadījis šajā mežā, visā šajā laikā nepiedzīvojis neko tādu, kas kaut iztālēm līdzinātos šaušalām, no kurām mati saslejas stāvus, taču klausītāji uzskatīja mani vai nu par pārmērīgi kautrīgu, vai arī par krāpnieku.
Kad otro reizi devos uz Rietumāfriku, es uz kuģa satiku jaunu īru, vārdā Maktūtls, kurš bija ceļā uz darbu Kamerūnas banānu plantācijās. Viņš man atzinās, ka vēl nekad neesot bijis ārpus Anglijas, un, pēc viņa domām, Āfrika esot visbīstamākā vieta pasaulē. Viņa galvenās bailes saistījās ar iedomu, ka visas melnā kontinenta čūskas būs sapulcējušās pie dokiem, lai viņu sagaidītu. Lai nomierinātu savu ceļabiedru, es pastāstīju, ka visu to mēnešu laikā, kurus tiku pavadījis mežā, man bija gadījies redzēt tieši piecas čūskas, un pat tās aizmuka tik ātri, ka nepaguvu noķert. Maktūtls jautāja, vai čūsku ķeršana esot bīstama nodarbošanās, un es gluži patiesīgi atbildēju, ka noķert lielāko tiesu čūsku ir ārkārtīgi viegli, ja vien patur skaidru prātu un pārzina čūskas tikumus. Tas viss jauno īru ievērojami nomierināja, un, kad mēs piestājām krastā, viņš zvērēja, ka pirms atgriešanās Anglijā sagādās man dažus retus eksemplārus; es viņam pateicos un veiksmīgi par to aizmirsu.
Piecus mēnešus vēlāk es jau gatavojos doties atpakaļ uz Angliju ar apmēram divsimt savākto dzīvnieku kolekciju - no sienāžiem līdz šimpanzēm. Vēlu tajā naktī, kad kuģim bija jādodas ceļā, pie manas nometnes, bremzēm čīkstot, apstājās mazs preču furgons un no tā izkāpa mans jaunais īrs kopā ar dažiem draugiem. Viņš ļoti līksmi paskaidroja, ka esot man sagādājis solītos eksemplārus. Izrādījās, ka plantācijā, kur īrs strādājot, viņš esot atradis dziļu bedri vai karjeru, kas, šķiet, izrakts nosusināšanas vajadzībām. Viņš stāstīja, ka šī bedre esot pilna ar čūskām un ka tās visas būšot manas - ja vien es aiziešot un tās savākšot.
Doma par šiem, man atrastajiem eksemplāriem viņu bija tiktāl sajūsminājusi, ka man nepietika dūšas aizrādīt: rāpošana pa čūskām pārpilnu bedri divpadsmitos naktī nudien nav tā nodarbe, kas man saistās ar patīkamu laika pavadīšanu, lai cik aizrautīgs dabaszinātnieks es būtu. Turklāt jaunais īrs nepārprotami bija izlielījies saviem draugiem ar manām čūsku ķērāja spējām un uzaicinājis viņus, lai noskatītos manās medību metodēs. Tādēļ es gaužām negribīgi piekritu doties līdzi un noķert šos rāpuļus; man reti nācies kādu lēmumu nožēlot vēl vairāk.
Es paņēmu lielu audekla maisu un nūju ar Y veida misiņa žākli vienā galā, tad iespraucos furgonā pie savas sajūsminātās publikas, un mēs devāmies ceļā. Pusvienos naktī sasniedzām mana drauga bungalo un piestājām iedzert, pirms doties cauri plantācijai uz čūsku bedri.
- Jums būs vajadzīga virve, vai ne? - Maktūtls noprasīja.
- Virve? - es jautāju. - Kādam nolūkam?
- Kā, lai ar to nolaistos bedrē, protams! - viņš mundri atsaucās. Es sajutu vēderā nelāgas spazmas. Palūdzu, lai man apraksta šo bedri. Tā esot kādas divdesmit piecas pēdas gara, četras pēdas plata un savas divpadsmit pēdas dziļa. Visi apgalvoja, ka bez virves es tajā nenolaidīšoties. Kamēr mans draugs devās kādu sameklēt (es sirsnīgi cerēju, ka viņam nelaimēsies), aši iemetu vēl pa malkam un brīnījos, kā gan man pieticis muļķības ļauties iesaistīties šajās fantastiskajās čūsku medībās. Tikt galā ar čūskām kokos, uz zemes un seklos dīķos bija pavisam viegli, bet nenoskaidrots daudzums čūsku tik dziļā bedrē, ka tajā pat jānolaižas ar virves palīdzību, nepavisam neizklausījās pievilcīgi. Kad radās jautājums par apgaismojumu, jau likās, ka man radusies iespēja atkāpties ar godu, jo atklājās, ka nevienam no mums nav kabatas lukturīša. Tomēr mans draugs, atgriezies ar virvi, bija apņēmies gādāt, lai nekas neizjauktu medību plānus: viņš atrisināja gaismekļa problēmu, piesiedams lielu lākturi garas auklas galā un paziņodams, ka pats personīgi to nolaidīšot bedrē pie manis. Es viņam pateicos, kā pats cerēju, nesatricināmi mierīgā balsī.
- Viss kārtībā, - Maktūtls atteica. - Es gādāšu, lai jums tiek prieks. Šis lākturis ir daudz labāks par kabatas lukturīti, un jums būs nepieciešams daudz gaismas, jo to mazo velnu tur lejā ir, ka biezs.
Pēc tam mums nācās vēl brīdi pagaidīt, kamēr ierodas mana drauga brālis un vedekla; viņš paskaidroja, ka esot tos ielūdzis, jo citas iespējas noskatīties īstās čūsku medībās viņiem noteikti nebūšot, un mans draugs negribot, lai tie palaistu šo izdevību garām.
Beigās mēs visi astoņi lauzāmies cauri banānu plantācijai, un septiņi no mums piedzīvojuma gaidās sajūsmināti smējās un čaloja. Pēkšņi es atskārtu, ka esmu ģērbies pilnīgi nepiemēroti čūsku ķeršanai: plānās tropu biksēs un tenisa kurpēs. Pat visnīkulīgākajam rāpulim nebūtu nekādu grūtību pārkost manu ādu ar pirmo piegājienu. Tomēr, iekams es paguvu to paskaidrot pārējiem, bedre jau bija klāt, un lāktura gaismā tā man atgādināja ne vairāk, ne mazāk kā milzu kapu. Mans draugs to bija aprakstījis pietiekami precīzi, bet vienu bija noklusējis - proti, ka bedres malas sastāv no sausas, drupanas, plaisu un caurumu izvagotas zemes, kas varētu sagādāt patvērumu jebkuram čūsku skaitam. Lākturis tika svinīgi nolaists lejā, un es, notupies bedres malā, tagad varēju saskatīt tās dibenu un identificēt čūskas. Līdz tam brīdim es biju drošinājis sevi ar domu, ka čūskas izrādīsies nekaitīgas; šīs cerības izgaisa, līdzko gaisma sasniedza bedres dibenu un es ieraudzīju, ka tur lejā vārda tiešā nozīmē mudž no jaunām Gabūnas odzēm - vienām no indīgākajām čūskām pasaulē.
Dienas laikā šīs čūskas ir pavisam kūtras un tās noķert ir gluži viegli, toties naktī, kad tās pamodušās un meklē barību, odzes ir nepatīkami veiklas. Šīs jaunās čūskas bedres dibenā bija kādu divu pēdu garumā un pāris collu resnas, un, ciktāl varēju spriest, ļoti modras. Tās strauji locījās šurpu turpu, ik pa brīdim paceldamas strupās, bultveidīgās galvas un nopētīdamas lampu, un to mēles visrosinošākajā veidā šaudījās iekšā un ārā.
Es saskaitīju bedrē astoņas Gabūnas odzes, taču to krāsojums tik lieliski saplūda ar trūdu augsni, ka nebiju pārliecināts, vai nepieskaitu kādu no tām divreiz. Tieši tajā mirklī mans draugs smagi piesita kāju bedres malai un starp rāpuļiem nogruva liels augsnes pikucis; čūskas pavērās augšup un skaļi iešņācās. Visi steigšus atkāpās, un es iedomājos, ka šis ir īstais brīdis pievērst uzmanību manam nepiemērotajam apģērbam. Mans draugs īriem raksturīgajā dāsnumā piedāvāja savas izturīgā sarža bikses un slēgtās kurpes. Nu arī pēdējais aizbildinājums bija novērsts, un man pietrūka drosmes turpināt iebildumus. Mēs ar Maktūtlu diskrēti aizgājām aiz krūma un apmainījāmies ar biksēm un apaviem. Mans draugs bija druknākas miesasbūves, tādēļ viņa drēbes man nederēja kā uzlietas; tomēr, kā viņš pilnīgi pareizi aizrādīja, uzrotītie bikšu gali kalpos par papildu aizsardzību manām potītēm.
Es drūmi piegāju tuvāk bedrei. Mana publika drūzmējās aizmugurē un tīkamā satraukumā tērzēja. Apsēju virvi ap vidukli - kā drīz vien atklājās, mezgls bija slīdošs - un pierāpoju pie malas. Mana došanās lejup neatgādināja pasaku fejas gaisīgi graciozo lidojumu: bedres malas bija tik drupanas, ka ik reizi, kad centos gūt stingru atbalstu kājām, nogruva ievērojams daudzums zemes, ko lejā sagaidīja čūsku īgnie šņācieni. Nācās karāties gaisā, kamēr līdzdalībnieki uzmanīgi laida mani zemāk, un mezgls ap manu vidukli savilkās ciešāk un ciešāk. Visbeidzot es paskatījos uz leju un atklāju, ka manas kājas ir apmēram jardu virs zemes. Uzsaucu draugiem, lai aptur virvi, jo vēlējos tuvāk aplūkot šo zemes pleķīti un pārliecināties, ka tajā čūsku nav. Pēc rūpīgas izpētes es redzēju, ka tieši zem manis neviena rāpuļa nav, tāpēc uzsaucu "laidiet lejā!" - kā pats no sirds cerēju, bezbailīgā balsī. Tikko biju atsācis laisties zemāk, vienlaikus notika divas lietas: vispirms nokrita viena no aizlienētajām kurpēm, pēc tam lākturis (kuru neviens nebija iedomājies uzpildīt) apdzisa līdz vārgai, drebelīgai liesmiņai, apmēram tik spilgtai kā cigāra gals. Tieši tajā mirklī mana kailā kāja skāra zemi; neatceros nevienu reizi ne pirms, ne pēc tam, kad būtu bijis tik ļoti pārbijies.
Es stāvēju nekustīgi un aumaļām tecināju sviedrus, kamēr lampa tika steigšus uzvilkta augšā, uzpildīta un no jauna nolaista lejā. Vēl nekad mūžā nebiju ar tādu prieku uzlūkojis visvienkāršāko lākturi. Tagad, kad bedre no jauna bija gaismas pielieta, sāku justies mazliet drošāk. Atguvis kurpi un no jauna uzvilcis to kājā, es jutos vēl labāk. Sažņaudzu nūju miklajā rokā un virzījos uz tuvāko čūsku; pienaglojis to pie zemes ar nūjas žākli, es rāpuli pacēlu un iemetu maisā. Šī procedūras daļa man raizes nesagādāja, jo bija gana vienkārša un ne sevišķi bīstama, ja vien ievēro zināmu piesardzību. Jāpiespiež tikai čūskas galva ar žākli pie zemes un tad stingri jāsatver rāpulis pie kakla. Mani uztrauca vienīgi fakts, ka tajā laikā, kad mana uzmanība bija piesaistīta vienai čūskai, pārējās locījās apkārt kā neprātīgas; man visu laiku nācās ar vienu aci uzmanīt, lai kāda nenokļūst man aiz muguras un lai es tai neuzkāpju. Odzes klāja brīnišķīgs, komplicēts brūnu, sudrabainu, sārtu un krēmkrāsas plankumiņu raksts; ja tās gulēja nekustīgi, tad bija ārkārtīgi grūti pamanāmas, jo vienkārši saplūda ar fonu. Pienaglota pie zemes, odze sāka šņākt kā tējkanna, un pārējās līdzjūtīgi šņāca kopā ar viņu. Tā bija nepatīkama skaņa.
Vienu nelāgu brīdi, kad biju noliecies pacelt kādu no čūskām, es izdzirdu nepārprotamu, skaļu šņācienu šausminoši tuvu savai ausij. Es izslējos un blenzu pārī niknu sudrabkrāsas acu apmēram pēdas attālumā. Pēc garas triku sērijas man izdevās piespiest arī šo čūsku pie zemes. Kopumā čūskas bija tikpat nobijušās kā es un visiem spēkiem centās no manis izvairīties. Tikai tad, kad biju tās iedzinis stūrī, čūskas metās niknā cīņā ar nūju, taču atsitās pret vara žākli un atsperīgi krita atpakaļ. Tomēr viena no čūskām likās vairāk pieredzējusi, jo ignorēja nūjas vara detaļu un uzbruka koka kātam. Tā ieķērās nūjā un turējās stingri kā buldogs, nelaizdamās vaļā pat tad, kad biju pacēlis nūju augstu virs zemes. Galu galā man nācās purināt nūju no visa spēka; čūska uzlidoja gaisā, atsitās pret bedres malu un, nikni šņākdama, novēlās zemē. Kad no jauna tuvojos ar nūju, rāpulis vairs neuzbruka, un es to bez pūlēm sagūstīju.
Es pavadīju bedrē apmēram pusstundu un šajā laikā sagūstīju divpadsmit Gabūnas odzes. Pat tad nebiju pārliecināts, vai esmu noķēris visas, tomēr jutu, ka palikt lejā vēl ilgāk nozīmētu izaicināt likteni. Biju sakarsis, netīrs, noplūdis sviedriem, vienā rokā sakampis maisu, pilnu ar šņācošām čūskām - tādu mani pavadoņi uzvilka mani augšā.
- Nu, lūk, - mans draugs triumfējoši iesaucās, kamēr centos atgūt elpu, - es teicu, ka sagādāšu jums dažus eksemplārus, vai ne?
Es tikai pamāju ar galvu; tobrīd es vairs nespēju parunāt. Apsēdies zemē, aizsmēķēju tik ļoti kāroto cigareti un pūlējos savaldīt trīsošās rokas. Tikai tagad, kad briesmas bija garām, sāku pa īstam aptvert, cik ārkārtīgi liels muļķis esmu bijis, vispār nolaizdamies tajā bedrē, un cik ārkārtīgi man paveicies dzīvam no tās izkļūt. Es domās nosolījos, ka turpmāk uz jautājumu, vai dzīvnieku vākšana ir bīstama nodarbošanās, atbildēšu - tā ir tieši tik bīstama, cik jūsu muļķība to tādu padara. Kad biju mazliet atguvies, paskatījos apkārt un atklāju, ka viens no maniem skatītājiem nozudis.
- Kur palicis jūsu brālis? - es apjautājos savam draugam.
- Ak, tas, - Maktūtls nievīgi teica. - Viņš nespēja to noskatīties - šim kļūstot nelabi. Viņš mūs gaida tur tālāk. Jums viņam jāpiedod. Taisnība jau ir - jābūt vīram ar pautiem, lai vērotu jūs tur, lejā, kopā ar tiem atbaidošajiem rāpuļiem.