Nesen es pāris mēnešu pavadīju Argentīnā un tur pirmo reizi satiku Sebastjanu. Viņš bija gaučo - Dienvidamerikas līdzinieks Ziemeļamerikas kovbojam. Tāpat kā kovboji, arī gaučo mūsdienās kļuvuši par retumu, jo lielākā daļa Argentīnas fermu jeb estansiju arvien vairāk mehanizējas.
Man bija divkāršs iemesls atrasties Argentīnā: pirmkārt, es gribēju noķert savvaļas dzīvniekus Anglijas zoodārziem un, otrkārt, - gribēju nofilmēt dzīvniekus viņu dabiskajā vidē. Manam draugam piederēja liela estansija apmēram septiņdesmit jūdzes no Buenosairesas - tādā vietā, kas bija izslavēta ar savām savvaļas bagātībām - un, kad viņš ielūdza mani pavadīt tur divas nedēļas, es ielūgumu nekavējoties pieņēmu. Diemžēl tad, kad pienāca viesošanās laiks, draugam nācās aizbraukt neatliekamās darīšanās, tāpēc viņš tik vien spēja, kā aizvest mani uz estansiju un parādīt apkārtni, pirms steigties atpakaļ uz pilsētu.
Draugs sagaidīja mani mazā lauku stacijā un, kamēr mēs vieglos ratos kratījāmies uz estansiju, viņš stāstīja, ka esot man visu sagatavojis.
- Es uzticēšu rūpes par tevi Sebastjanam, - viņš teica, - tad viss būs kārtībā.
- Kas ir Sebastjans? - es jautāju.
- Ak, viens no mūsu gaučo, - draugs nenoteikti atbildēja. - Ja viņš kaut ko nezina par šā apgabala dzīvniekiem, tad to nemaz nav vērts zināt. Sebastajans manas prombūtnes laikā būs namatēvs, tāpēc prasi viņam visu, ko vien vēlies.
Pēc lenča, ko ieturējām mājas verandā, mans draugs ierosināja tikties ar Sebastjanu, tāpēc mēs apseglojām zirgus un jājām pa zeltaino, saulē virmojošo zāli un cauri gigantiskiem dzelkšņu brikšņiem, kuros katrs krūms bija zirgā sēdoša cilvēka augstumā. Apmēram pēc pusstundas sasniedzām mazu eikaliptu mežiņu, kura vidū atradās gara, zema, balsināta māja. Liels, vecs suns, kas gulēja saules izkarsētajos putekļos, pacēla galvu un vienaldzīgi ierējās, pirms no jauna laisties miegā. Mēs nokāpām no zirgiem un piesējām tos.
- Sebastjans pats uzcēla šo māju, - mans draugs paskaidroja. - Viņš droši vien tur aizmugurē guļ diendusu.
Apgājuši apkārt mājai, mēs ieraudzījām starp diviem slaidiem eikaliptiem iekārtu milzīgu šūpuļtīklu, kurā gulēja kāds vīrs.
Vispirms man izskatījās, ka tas ir punduris. Vēlāk es atklāju, ka viņš ir piecas pēdas un divas collas garš, bet milzīgā šūpuļ- tīkla plašumos nudien izskatījās sīciņš. Viņa nesamērīgi garās un spēcīgās rokas nokārās pāri šūpuļtīkla malām; tās bija iede- gušas mahagonija krāsā un klātas ar plānu, baltu matiņu mākonīti. Seju nevarēja saskatīt, jo to sedza melna platmale, kas ritmiski cēlās un krita, kamēr no cepures apakšas plūda visgarākie un baisākie krācieni, kādus jebkad biju dzirdējis. Mans draugs satvēra vienu no Sebastjana nokārtajām rokām un spēcīgi parāva, vienlaikus noliecies un pilnā kaklā kliegdams guļošā vira ausi: "Sebastjan, Sebastjan! Mosties, tev viesi!" Šim skaļajam sveicienam nebija nekādu panākumu - Sebastjans turpināja krākt. Mans draugs paskatījās uz mani un paraustīja plecus.
- Tāds viņš vienmēr ir miegā, - viņš paskaidroja. - Satver cieši viņa otru roku un dabūsim viņu laukā no šūpuļtīkla.
Es satvēru guļošā vira otru roku un mēs pierāvām viņu sēdus. Melnā cepure noripoja un atklāja apaļu, tuklu, brūnu seju, ko glīti trijās daļās sadalīja milzīgas, līkas, dzelteniem nikotīna plankumiem klātas ūsas un pāris sniegbaltu uzacu, kas izliecās pierē kā āža ragi. Mans draugs satvēra gulētāju aiz pleciem un ņēmās purināt, skaļi kliegdams viņa vārdu; tad pēkšņi zem baltajām uzacīm pavērās pāris ļaunīgu, melnu acu, un Sebastjans miegaini blenza uz mums. Tomēr viņš tūlīt pazina manu draugu, izgrūda mokpilnu kliedzienu un pietrausās kājās.
- Senor, - viņš bauroja, - kāds prieks jūs redzēt!… Ak, piedodiet, senor, ka gulēju kā cūka aizgaldā, kad jūs ieradāties… lūdzu, piedodiet. Es nedomāju, ka ieradīsieties tik agri, citādi būtu jūs pienācīgi sagaidījis.
Viņš kratīja manu roku, kad draugs mūs bija iepazīstinājis, pēc tam pagriezās pret māju un pilnā balsī ieaurojās "Marija! Marija!" Pēc šī apdullinošā kliedziena no mājas iznāca pievilcīga, jauna sieviete ap gadiem trīsdesmit, kuru Sebastjans ar acīmredzamu lepnumu stādīja priekšā kā savu sievu. Tad viņš ar vienu vareno roku apskāva manus plecus un dedzīgi vērās man sejā.
- Vai vēlaties kafiju vai matē senor? - viņš nevainīgi apjautājās. Par laimi, draugs bija mani brīdinājis, ka Sebastjans gūstot pirmo iespaidu par cilvēku pēc tā, vai tas izvēlas kafiju vai matē - Argentīnas zaļo tēju - jo pēc viņa uzskatiem kafija esot riebīgs dzēriens, kas derīgs tikai pilsētniekiem un citām samaitātām cilvēces pabirām. Tāpēc es atbildēju, ka vēlos matē. Sebastjans pagriezās un paskatījās uz sievu.
- Nu? - viņš uzbrēca. - Vai nedzirdēji, senor teica, ka vēlas matē? Vai viesiem jāstāv te un jāmirst slāpēs, kamēr tu blenz ar pavērtu muti kā ūpis uz sauli?
- Ūdens jau vārās, - Marija rāmi atbildēja, - un viesiem nevajadzēs stāvēt, ja tu palūgsi viņus apsēsties.
- Nerunā pretī, sieviete! - Sebastjans auroja, ūsas sabozis.
- Piedodiet viņam, senor, - jaunā sieviete teica, pielūgsmē uzsmaidīdama vīram. - Viņš vienmēr satraucas, kad pie mums ierodas viesi.
Sebastjana seja kļuva tumši ķieģeļsarkana.
- Satraucos? - viņš nikni iekliedzās. - Es satraucos? Kurš te satraucas? Es esmu tik mierīgs kā beigts zirgs!… Lūdzu, sēdieties, senor… nudien, es satraucoties… jums jāpiedod manai sievai, senor, viņai piemīt tāds talants visu pārspīlēt, ka, ja vien viņa būtu dzimusi par vīrieti, taisītu spožu karjeru politikā.
Mēs apsēdāmies koku paēnā. Sebastjans aizkūpināja īsu, kodīgi smirdošu cigāru un turpināja labsirdīgi kurnēt par savas sievas trūkumiem.
- Man nepavisam nevajadzēja vēlreiz precēties, - viņš atzina. - Nelaime tikai tā, ka sievas nekad nepārdzīvo mani. Četras reizes esmu bijis precējies, un ik reizi, guldīdams kārtējo sievu kapā, es saku sev - "Sebastjan, nekad vairs!" Tad pēkšņi… puffl… esmu atkal apprecējies. Mans gars vēlas palikt viens, bet mana miesa ir vāja, un nelaime tā, ka miesas man ir vairāk nekā gara. - Viņš skumīgi pablenza uz savu iespaidīgo vēderu, tad atkal pacēla acis un plati, atbruņojoši mums uzsmaidīja, atklādams smaganas, kurās rēgojās divi apdrupuši zobi. - Laikam es vienmēr būšu vājš, senor… bet vīrs bez sievas ir kā govs bez pupiem.
Marija atnesa matē, mazais podiņš tika laists no rokas rokā, un katrs no mums iesūca no tievās sudraba caurulītes, kamēr mans draugs skaidroja Sebastjanam, kāda iemesla pēc esmu ieradies estansijā. Gaučo bija ļoti sajūsmināts un, kad mēs teicām, ka viņam, iespējams, nāksies piedalīties kādā no filmēšanas epizodēm, glaudīja ūsas, uzmezdams sievai viltīgu skatienu.
- Vai dzirdēji? - viņš apjautājās. - Es būšu filmā. Labāk pievaldi mēli, meitēn, jo, kad sievietes Anglijā ieraudzīs mani uz ekrāna, tās bariem vien metīsies šurpu, cenzdamās mani iegūt.
- Neredzu iemeslu, kādēļ lai viņas to darītu, - sieva atteica. - Manuprāt, tur visādus vecus krāmus var dabūt tikpat daudz, kā jebkur citur. - Sebastjans samierinājās, uzmezdams viņai vienīgi iznīcinošu skatienu, tad atkal pagriezās pret mani.
- Neraizējieties, senor, - viņš teica, - es darīšu visu, lai jums palīdzētu. Darīšu visu, ko vien jūs gribēsiet.
Vecais gaučo turēja vārdu. Tajā pašā vakarā mans draugs atgriezās Buenosairesā, un nākamo divu nedēļu laikā Sebastjans no manis neatkāpās ne soli. Viņa enerģija bija neparasta un personība tik ugunīga, ka drīz vien viņš pilnībā pārņēma manu darījumu virsvadību. Es vienkārši pateicu, kas man vajadzīgs, un Sebastjans visu izdarīja manā vietā, un, jo ekstravagantāki un sarežģītāki bija mani lūgumi, jo ar lielāku sajūsmu viņš metās tos izpildīt. Viņš prata izdzīt peonus un līgtos kalpus estansijā vairāk nekā jebkurš cilvēks, ko biju saticis, un dīvainā kārtā panāca to nevis ar lūgšanos un glaimiem, bet gan ar apvainojumiem un izsmieklu, bagātīgi bārstīdams līdzības, kas nevis aizvainoja vīrus, bet lika tiem kratīties smieklos un strādāt vēl smagāk.
- Paskat vien, - Sebastjans dzēlīgi auroja, - paskat vien uz jums visiem… kustaties tik knaši kā gliemeži putna sūdā…
brīnos, ka zirgi nepārbīstas, kad laižat tos auļos, jo pat es varu dzirdēt, kā acis grabinās jūsu tukšajos galvaskausos… jums pa visiem nepietiek smadzeņu pat tik, lai pabarotu vienu uti…
Un visi peoni jautri spurca un divkāršoja darba sparu. Vīri ne tikai uzskatīja Sebastjanu par jokdari, bet arī labi zināja, ka viņš neliktu tiem darīt neko tādu, ko pats nespētu izpildīt. Taču to bija grūti iedomāties, un neizpildāmus uzdevumus te dēvēja par "kaut ko tādu, ko pat Sebastjans nespēj". Sava lielā, melnā zirga mugurā, ar mežonīgi plandošu, sarkani zilu pončo ap pleciem, Sebastjans nudien izskatījās iespaidīgi. Viņš auļoja pa visu estansiju, vēcinādams laso un demonstrēdams man dažādus vērsēnu sagūstīšanas paņēmienus. Pastāv seši dažādi paņēmieni, un Sebastjans prata visus vienlīdz perfekti. Jo straujāk zirgs lēkšoja, jo nelīdzenāka bija zeme, jo precīzāki kļuva Sebastjana metieni, kamēr radās iespaids, ka vērsēni paši traucas pie laso kā magnetizēti un ka kļūdains metiens vispār nav iespējams.
Ar laso Sebastjans bija meistarīgs, bet ar pātagu viņš bija ģeniāls, un nekad viņš nebija redzams bez sava nāvējošā ieroča - garas, tievas pletnes īsā kātā. Tiku redzējis viņu pilnos auļos izraujam pātagu no jostas un precīzi nocērtam galvu garāmslī- došam dadžu krūmam. Cigaretes izpļaušana cilvēkam no mutes viņam bija bērnu spēle. Man stāstīja, ka pērn kāds svešinieks bija izteicis šaubas par Sebastjana pātagotāja spējām, un gaučo atbildes vietā novilcis šim vīram kreklu, ne reizes nepieskardamies ādai. Sebastjans deva priekšroku pātagai kā ierocim un rokas pagarinājumam, taču bija ļoti prasmīgs arī ar nazi un cirvi. Ar šo pēdējo ieroci viņš spēja no desmit soļu attāluma pārcirst uz pusēm sērkociņu kastīti. Nē, Sebastjans nudien nebija tas vīrs, ar kuru vēlētos iepazīties no naidīgās puses.
Daudzas no manām medībām kopā ar Sebastjanu notika naktī, kad nakts dzīvnieki lien ārā no midzeņiem. Apgādājušies ar kabatas lukturīšiem, mēs pametām estansiju īsi pēc tumsas iestāšanās un nekad neatgriezāmies pirms pusnakts vai diviem naktī, parasti nesdami divus vai trīs kādas sugas dzīvniekus. Šajos pārgājienos mūs pavadīja Sebastjana iemīļotais suns - ļoti vecs jauktenis, kura zobi jau sen bija nodiluši līdz pat smaganām. Šis dzīvnieks bija teicams medību suns, jo, noķēris medījumu, viņš ar saviem nodilušajiem zobiem nespēja to savainot. Kad suns bija medījumu izsekojis un iedzinis strupceļā, tas stāvēja un sargāja, ik pēc minūtes īsi ieriedamies un norādīdams mums savu atrašanās vietu.
Vienā no šīm nakts medībām man atklājās viss Sebastjana milzīgais spēks. Suns bija uzrīdīts bruņnesim un dzinies tam pakaļ vairākus simtus jardu, kad radījums metās iekšā alā. Tonakt mēs medījām trijatā: Sebastjans, es un peons. Dzīdamies pakaļ bēgošajam bruņnesim, mēs ar peonu aizsteidzāmies Sebastjanam tālu priekšā, jo viņa figūra nepanesa skriešanu. Mēs abi sasniedzām alu tieši tajā brīdī, lai redzētu bruņneša pēcpusi nozūdam alā, tāpēc metāmies uz vēdera zālē, es satvēru dzīvnieka asti, peons - pakaļkājas. Bruņnesis ieurba savus garos priekškāju nagus alas sienās un, kaut arī mēs stiepām un rāvām, turējās kā iemūrēts. Tad radījums pēkšņi pagriezās un tā pakaļkājas izspruka peonam no rokām. Bruņnesis ierāvās vēl dziļāk alā un es jutu viņa asti slīdam laukā no maniem pirkstiem. Tieši tajā mirklī, smagi elsodams, parādījās Sebastjans. Pagrūdis mani nost no ceļa, viņš satvēra bruņneša asti, atspērās abās alas pusēs un rāva. Gaisā uzlidoja zemes šalts un bruņnesis izspruka no alas kā korķis no pudeles. Sebastjans ar vienu strauju rāvienu bija paveicis to, kas mums ar peonu nebija izdevies par abiem.
Viens no dzīvniekiem, kurus es vēlējos estansijā nofilmēt, bija mazais nandu, Dienvidamerikas strauss, kurš, tāpat kā viņa Āfrikas brālēns, skrēja tik ātri kā sacīkšu zirgs. Es vēlējos nofilmēt senlaicīgas nandu medības - vīrus zirgos ar boleado- ras. Šie ieroči sastāv no trim koka lodēm apmēram kriketa bumbiņu lielumā, kas savienotas kopā ar garu virvi. Virve tiek sagriezta virs mednieka galvas, metienā apcērtas putnam ap kājām un norauj to gar zemi. Sebastjans noorganizēja medības, un mana pēdējā diena estansijā tika pavadīta filmējot. Tā kā lielākajai daļai peonu nācās parādīties topošās filmas kadros, tie no rīta ieradās, uzcirtušies savās labākajās drānās, acīmredzot cenzdamies pārspēt cits citu tērpa košumā. Sebastjans, sēdēdams zirga mugurā, īgni viņus nopētīja.
- Paskat vien uz šiem, senor, - viņš komentēja un nicinoši nospļāvās. - Visi sapucējušies raibi kā tādas irbju olas un sajūsminās kā suņi ķegļu laukumā, - un tikai tāpēc, ka domā - viņu dumjās sejas parādīsies uz kino ekrāna… man no viņiem metas slikti.
Tomēr es ievēroju, cik rūpīgi viņš pats izsukā ūsas pirms filmēšanas sākuma. Mēs pavadījām filmējot zem svelmainās saules visu dienu, un vakarā, kad pēdējās ainas bija gatavas, visi jutām vajadzību pēc atpūtas - visi, izņemot Sebastjanu, kurš izskatījās tikpat mundrs kā no rīta. Pa ceļam uz mājām viņš pastāstīja, ka esot noorganizējis man par godu atvadu ballīti, kurā piedalīšoties visi estansijas iemītnieki. Būšot pa pilnam vīna, dziedāšanas un dejošanas, - gaučo stāstīja mirdzošām acīm, un man nepietika dūšas atzīties, ka esmu nāvīgi noguris un daudz labprātāk ietu gulēt, tāpēc pieņēmu ielūgumu.
Svētki notika lielā, piedūmotā virtuvē, kuru apgaismoja pusducis mirgojošu eļļas lampiņu. Orķestris sastāvēja no trim ģitārām, kas tika spēlētas ar lielu kvēli. Nemaz nevajag atgādināt, ka ballītes dvēsele bija Sebastjans. Viņš izdzēra vairāk vīna nekā jebkurš cits, tomēr palika skaidrā, viņš spēlēja solo ģitāru, dziedāja visdažādākās dziesmas - no vulgārām līdz patētiskām, un notiesāja milzum daudz ēdamā. Bet vairāk par visu viņš dejoja mežonīgās gaučo dejas ar visiem sarežģītajiem izklupie- niem un palēcieniem, kamēr sijas virs galvas drebēja no viņa soļiem un zābaku pieši šķīla dzirksteles no grīdas akmens plāksnēm.
Mans draugs, ieradies no Buenosairesas, lai aizvestu mani atpakaļ, piebiedrojās mums pašā ballītes karstumā. Apsēdāmies stūrī, iedzērām pa glāzei vīna un vērojām Sebastjanu dejojam, peonus aplaudējam un aurojam.
- Cik tam vīram neiedomājami daudz enerģijas, - es piezīmēju. - Viņš šodien strādāja smagāk par mums visiem, un nu viņš pārdejo mūs visus!
- Lūk, ko dzīve pampā dara ar cilvēku! - mans draugs atteica. - Bet īstenībā viņa vecumā tas tiešām ir pārsteidzoši, vai ne?
- Kāpēc? - es nevērīgi apjautājos. - Cik tad viņam ir gadu?
Mans draugs pārsteigts paskatījās uz mani.
- Vai tad tu nezini? - viņš jautāja. - Pēc apmēram diviem mēnešiem Sebastjanam būs deviņdesmit pieci!