Mani vienmēr pārsteidzis, cik daudzi cilvēki dažādās pasaules malās ir nevērīgi pret dzīvniekiem sev apkārt. Tropiskie meži, savannas vai kalni, kur viņi dzīvo, tiem acīmredzot liekas neapdzīvoti. Vienīgais, ko viņi redz, ir sterila ainava. Visnepārprotamāk es par to pārliecinājos Argentīnā. Buenosairesā es satiku kādu angli, kurš bija pavadījis Argentīnā visu mūžu, un, uzzinājis, ka mēs ar sievu esam nodomājuši doties pampā meklēt dzīvniekus, viņš blenza uz mani neviltotā izbrīnā.
- Bet, dārgo zēn, jūs šeit neko neatradīsiet, - viņš iesaucās.
- Kāpēc ne? - es diezgan pārsteigts apjautājos, jo šis cilvēks šķita inteliģents.
- Bet pampā ir tikai milzumdaudz zāles, - viņš paskaidroja, plašā žestā savicinādams rokas, lai attēlotu zāles daudzumu, - nekā cita, mīļo zēn, tikai zāle un dažas govis.
Nu jā, aptuveni šis pampas apraksts nav pārāk tālu no patiesības - izņemot to, ka dzīvība šajos plašajos līdzenumos neaprobežojas tikai ar govīm un gaučo. Kad jūs nostājaties pampā un lēni griežaties ap savu asi - un jums visapkārt, sniegdamies pretī horizontam, zālājs plešas līdzens kā biljarda galds, šur un tur to pārtrauc gigantisku, sešas vai septiņas pēdas augstu dzelkšņu puduri kā neparasti, sirreālistiski svečturi. Liekas, zem karstajām, zilajām debesīm ainavai jābūt mirušai, taču aiz mirgojošās zāles mantijas un mazajos sauso, trauslo dzelkšņu mežiņos dzīvības daudzums ir fantastisks. Dienas karstajā laikā, jājot pa biezo zāles paklāju vai spraucoties cauri gigantisko dzelkšņu mežiem, tā ka to trauslie stublāji krakšķ un sprakšķ kā uguņošanā, nav daudz ko redzēt, izņemot putnus. Ik pēc četrdesmit vai piecdesmit jardiem zāles kušķos pie saviem mājokļiem kā sargkareivji tup alu pūces, vērdamās ar izbrīnītām, saltām acīm un, kad jūs nākat tuvāk, palēkdamās nodejo īsu, dusmīgu deju, pirms paceļas spārnos un nedzirdami aizveļas pāri zālei.
Jūsu pārvietošanos nenovēršami uzmana un komentē pampas sargsuņi - melnbaltie veiklspārnu tārtiņi, kas paslepus skraida šurpu turpu, šaudīdami galvas un uzmanīgi vērodami jūs, līdz beidzot paceļas spārnos un pikē apkārt, klaigādami trauksmaino "tero-tero-tero… tero… tero", kas jūdzēm tālu brīdina ikvienu par jūsu klātbūtni. Tikko atskanējis šis griezīgais brīdinājums, to uztver pārējie apkārtnes tārtiņi, līdz kamēr liekas - visa pampa džinkst no viņu kliedzieniem. Ikviena dzīva radība nu ir modra un aizdomīga. Priekšā no miruša koka skeleta pēkšņi paceļas spārnos un sāk planēt karstajās zilajās debesīs kaut kas tāds, kas bija izskatījies pēc diviem sakaltušiem zariem: tie ir čimango vanagi ar skaistu baltu un rūsas krāsas apspalvojumu un garām, slaidām kājām. Tas, ko esat noturējis vienkārši par īpaši lielu, saulē izžuvušu zāles puduri, pēkšņi paceļas uz garām, druknām kājām un, kaklu izstiepis, lieliem lēcieniem, locīdamies un līkumodams starp dzelkšņiem, aizsteidzas pāri zālei, un jūs saprotat, ka jūsu zāles kušķis ir bijis mazais nandu, kas pieplacis zemei cerībā, ka paiesiet garām. Tā nu tārtiņi, uzbāzīgi reklamēdami jūsu parādīšanos, palīdzējuši iztrūcināt pārējos pampas iemītniekus un likuši tiem atklāties.
Reizumis jūs šķērsojat lagūnu - mazu, seklu ezeru, ko ieskauj niedru bārkstis un daži panīkuši koki. Te atrodamas resnas, zaļas vardes, kas iztraucētas lec jums virsū atplestām mutēm, izgrūzdamas baismīgas, kurkstošas skaņas. Vardēm uzglūn slaidas čūskas, kas slīd cauri zālei kā vecas skolēnu kaklasaites ar pelēkiem, melniem un spilgti sarkaniem plankumiem. Entuziasma uzplūdā jūs esat gandrīz pārliecināts, ka atradīsiet svīres ligzdu. Šis putns atgādina lielu, pelēku tītaru; mazliet nomāktie jaunuļi pieplakuši saules izdedzinātajai zemei kā sviesta pikuči un paliek pilnīgi nekustīgi, kamēr jūsu zirgs gandrīz uzkāpj tiem virsū. Pa to laiku viņu vecāki drudžaini svaidās apkārt, izgrūzdami žēlabainus, trompetes skaņām līdzīgus trauksmes kliedzienus, kas jaucas ar maigākām instrukcijām mazuļiem.
Tāda nu ir pampa dienā. Vakarā, kad jājat mājup, saule nogrimst liesmaini košos mākoņos un lagūnās salaižas visdažādākās pīles, nosēzdamās izraibinot ūdeni ar vilnīšu ņirbām. Starp melnkaklu gulbju sniegkupenām kā rožaini mākoņi dreifē un seklumā barojas mazi ibisu bariņi.
Kad kļūst tumšāks, jājot cauri dzelkšņiem, jūs varat satikt kuprainus bruņnešus, kas apņēmīgi rikšo savās naksnīgajās atkritumu vākšanas gaitās kā dīvainas mehāniskās rotaļlietas; varbūt gadās ieraudzīt skunksu, kas, mijkrēslī vizēdams spoži melnbalts, apstājas ar stīvi izslietu asti un brīdinoši stampā priekškājas.
To visu es saskatīju pampā pirmajās pāris dienās. Mans draugs bija nodzīvojis pampā visu mūžu un nekad nebija pamanījis, ka šī mazā putnu un dzīvnieku pasaulīte vispār pastāv. Viņam pampa bija "tikai zāle un dažas govis". Man bija viņa žēl.