Āfrika no daudziem aspektiem ir neveiksmīgs kontinents. Viktorijas laikos tas ieguva Melnā Kontinenta reputāciju, un pat mūsdienās, kad te ir modernas pilsētas, dzelzceļi, šosejas, kokteiļu bāri un citas nepieciešamās civilizācijas piedevas, joprojām tiek par tādu uzskatīts. Reputāciju - vienalga, patiesu vai aplamu - zaudēt ir grūti, un nezkādēļ slikta reputācija zūd visgrūtāk.
Droši vien visļaunāk apmelotā vieta visā kontinentā ir rietumu piekraste, kas diezgan izteiksmīgi nosaukta par Baltā Cilvēka Kapu. Tik daudzos stāstos tā gaužām kļūdaini aprakstīta kā milzīgs, neapgūts necaurejamu džungļu plašums. Ja jums vispār izdevies izspraukties cauri vīteņaugiem, dzelkšņiem un krūmājiem (diezgan pārsteidzoši, cik regulāri stāstos necaurejami džungļi tomēr tiek pieveikti), jūs redzat, ka ikvienā krūmā čum un mudž mežonīgā daba, gaidīdama iespēju jums uzbrukt: leopardi ar zibošām acīm, aizkaitināti šņācošas čūskas, ik straumē krokodili ar katru nervu šūnu cenšas izskatīties pēc baļķiem - vēl vairāk nekā to dara paši baļķi. Ja jūs izbēgat no šīm briesmām, vienmēr atradīsies mežonīgas iedzimto ciltis, kas sniegs nelaimīgajam ceļotājam coup de grāce[1]. Iedzimtie mēdz būt divu veidu - kanibāli un nekanibāli; ja tie ir kanibāli, tad katrā ziņā bruņoti ar šķēpiem, ja nekanibāli - tad ar bultām, no kuru uzgaļiem pilēt pil kāda nāvējoša, zinātnei parasti nepazīstama inde.
Protams, neviens neiebilst, ka autors dod vaļu zināmam poētismam, ja šis poētisms ir atpazīstams. Nelaimīgā kārtā Āfrikas rietumu piekraste apmelota tik lielā mērā, ka ikviens, kas cenšas atspēkot vispārpieņemtos uzskatus, tiek nozākāts par meli, kas nekad tur nav bijis. Man gaužām žēl, ka tādai pasaules daļai, kur iespējams ieraudzīt dabu tās visekscentriskākajā, spilgtākajā un brīnišķīgākajā veidolā, jābūt tik neķītri nomelnotai, kaut arī saprotu, ka mana balss šajā tuksnesī skan nožēlojami sīki.
Mans darbs devis man iespēju šādā vai tādā kārtā iepazīt visai daudz tropisko mežu, jo, vācot dzīvniekus iztikas pelnīšanai, nākas doties iekšā tā sauktajos necaurejamajos džungļos un sadabūt tos rokā. Diemžēl dzīvnieki paši jums pretī nenāk. Esmu pārliecinājies, ka vidusmēra tropu mežā valda neparasts dzīvās dabas trūkums: jūs varat klīst visu dienu un nepamanīt neko aizraujošāku par kādu putnu vai tauriņu. Protams, dzīvnieki turpat vien ir, turklāt daudzi, bet viņi visgudri izvairās no jums, un ir skaidri jāzina, kurp skatīties, lai tos ieraudzītu vai sagūstītu. Atceros, ka reiz, pēc sešu mēnešu ilgas dzīvnieku vākšanas ekspedīcijas Kamerūnas mežos, es rādīju savu 150 dažādo zīdītāju, putnu un rāpuļu kolekciju kādam džentlmenim, kurš šajā apvidū bija pavadījis apmēram 25 gadus; viņš bija pārsteigts, ka šāda daudzveidība mitusi burtiski viņa durvju priekšā - mežā, kuru viņš bija uzskatījis par neinteresantu un gandrīz vai neapdzīvotu.
Rietumāfrikā izplatītajā angļu sarunvalodas dialektā mežu sauc par bušu. Ir divu veidu buši: pirmais ir apgabals, kas ieskauj ciematu vai pilsētu un kas ir mednieku pamatīgi izstaigāts, dažviet arī fermeru apgūts. Šeit ieraudzīt dzīvniekus ir ļoti grūti. Otru veidu dēvē par melno bušu, tāds atrodas jūdzēm tālu no tuvākā ciema un tikai reti tajā iemaldās pa medniekam; tieši šeit, ja esat kluss un pacietīgs, varat redzēt savvaļas dabu.
Ķerot dzīvniekus, nav jēgas vienkārši apmesties kaut kur mežā, jo, lai arī pirmajā brīdī dzīvnieku pārvietošanās liekas nejauša, ļoti drīz jūs aptverat, ka lielākajai daļai piemīt savi iesīkstējuši paradumi - tās pašas takas gadu no gada, parādīšanās noteiktos apgabalos noteiktos laikos, kad tur ir bagātīgs barības daudzums, un nozušana tad, kad barība izbeidzas, vienmēr vienas un tās pašas ūdenskrātuves apmeklējumi. Dažiem dzīvniekiem ir pat īpašas mazmājiņas, kas var atrasties labu gabalu no vietas, kur tie pavada sava mūža lielāko daļu. Jūs varat izveidot nometni mežā un nenoķert neko, tad pārcelties trīs jardus pa labi vai pa kreisi, nonākot kādu radījumu ierastajā ceļā, un tur uzreiz gūt laupījumu. Tādēļ pirms nometnes veidošanas pacietīgi un rūpīgi jāizpēta apkārtne: jāvēro, kādas takas tiek lietotas pa koku galotnēm vai meža grīdu, kur nogatavojas meža augļu krājumi un kādas alas nakts dzīvnieki dienā izmanto par guļamistabām. Uzturēdamies Rietumāfrikā, es pavadīju melnajā bušā daudzas stundas, vērodams meža radījumus un pētīdams viņu paradumus, lai man būtu vieglāk tos noķert un uzturēt.
Vienu tādu apgabalu es novēroju vairāk nekā trīs nedēļas. Kamerūnas mežos laiku pa laikam var atrast vietas, kur augsne ir pārāk sekla, lai noturētu gigantisko koku saknes, un šeit to
vietu ieņēmušas zemākas krūmāju audzes un gara zāle, kas pamanās izdzīvot plānajā augsnes kārtā, kura sedz pelēko klinšu vairogu. Es drīz atklāju, ka viena šāda dabiskā zāliena mala, apmēram trīs jūdžu attālumā no nometnes, ir ideāla vieta dzīvnieku novērošanai, jo te valda trīs atšķirīgas veģetācijas zonas: pirmkārt, zāle piecu akru platībā izbalojusi saulē gandrīz balta, otrkārt, to apņem šaura krūmāju josla, biezi noaugusi ar vīteņaugiem un piekarināta ar to košajiem ziediem; visbeidzot, aiz šīs augu zonas plešas mežs ar gigantiskiem stumbriem, kuri kā masīvas, simt piecdesmit pēdu augstas kolonnas notur nebeidzamu zaļo lapu jumtu. Rūpīgi izvēloties izdevīgāko novērošanas vietu, iespējams ieskatīties vissīkākajā katras veģe- tācijas zonas daļā.
Es mēdzu atstāt nometni ļoti agri no rīta; pat šajā stundā O saule nežēlīgi cepināja. Pametis nometnes izcirtumu, es ieniru " meža vēsumā, kur cauri lapu miriādēm galotnēs spiedās nespodri zaļa gaisma. Izcirzdams ceļu starp gigantiskajiem koku stumbriem, es soļoju pa meža grīdu, cieši nosegtu ar kritušo lapu klājieniem, kas darīja to mīkstu un atsperīgu kā persiešu paklāju. Vienīgā skaņa bija miljoniem cikāžu nemitīgā sisinā- šana; lieliskie, zaļi sudrabainie kukaiņi bija pieķērušies pie koku mizas, ar savām balsīm tricinādami gaisu, un, kad pienācu pārāk tuvu, tie strauji aizlaidās cauri mežam kā miniatūras lidmašīnas, caurspīdīgajiem spārniem mirgojot. Reizēm atskanēja žēlabains "huvī", ko izdvesa kāds mazs putniņš, kuru man nekad neizdevās identificēt, bet kurš vienmēr pavadīja mani cauri mežam, kaut ko vaicādams savā maigi plūstošajā balsī.
Vietumis, kur masīvs koka stumbrs, acīmredzot mitruma un kukaiņu saēsts, bija nolūzis un sabrucis simtiem pēdu garumā uz meža grīdas, lapu jumtā bija izveidojušās lielas spraugas kā
Siguldas pilsētas bibliotĒka
plīsumi baldahīnā, caur kuriem saule raidīja zelta starus. Šajos spožās gaismas ielāpiņos varēja vērot tauriņu sapulces: lieli tauriņi ar gariem, šauriem, oranžsarkaniem spārniem, kas mirdzēja pret meža tumsību kā dučiem sveču liesmu, un maigi, mazi, balti taurenīši kā sniegpārslas, kas mākoņiem vien pacēlās pie manām kājām un tad lēni piruetēs noslīga atpakaļ tumšajos trūdos. Visbeidzot es nonācu pie sīkas urdziņas, kas čaloja cauri ūdens nogludinātiem laukakmeņiem ar zaļu sūnu un sīku augu cepurēm galvās. Straume plūda cauri mežam, cauri zemo krūmāju ielokam projām zālienā. Taču tieši līdzās meža malai bija nogāze, un ūdens plūda pāri vairākiem miniatūriem ūdenskritumiem, no kuriem katrs bija izgreznots ar bagātīgiem spoži dzeltenu, vaskainu savvaļas begoniju ziedu puduriem. Šeit, mežmalā, biežās lietavas bija pamazām aizskalojušas augsni no kāda milzu koka masīvajām saknēm, tas bija nogāzies un nu gulēja pa pusei mežā, pa pusei zālienā; kokā bija liels dobums, stāvs mazliet ietrunējis un biezi noaudzis ar vīteņaugiem, sūnām un sīku suņusēņu bataljoniem, kas maršēja pa atlupušo mizu. Tā bija mana slēptuve, jo vienā stumbra daļā miza bija nolobījusies un atklājies kanoe iedobums, kurā es varēju sēdēt zemo krūmu aizsegā. Pārliecinājies, ka stumbrā nav citu iemītnieku, es noslēpos un iekārtojos uz gaidīšanu.
Kādu stundu vai mazliet ilgāk nenotika nekas, tikai dziedāja cikādes un reizēm urdziņas krastos ietrīsuļoja kokuvarde, laiku pa laikam garām aizlidoja tauriņš. īsā laikā mežs ir jūs aizmirsis un vēl pēc stundas, ja sēdēsiet mierīgi, jūs pieņems par vēl vienu, varbūt diezgan neveiklu, ainavas sastāvdaļu.
Parasti pirmie parādījās milzu turaki, kas ieradās mieloties ar savvaļas vīģēm, kuras auga visapkārt zāliena malā. Šie milzīgie putni ar garām, nokarenām žagatu astēm, ziņoja par savu ierašanos, vēl atrazdamies vismaz pusjūdzi no meža, ar veselu virkni skaļu, priekpilnu, zvanu skaņām lidzīgu "karū, kū, kū, kū" kliedzienu. Viņi strauji uzradās no meža savādā, nirstošā lidojumā un nosēdās vīģeskokos, jūsmīgi savā starpā saklieg- damies un vēcinādami garās astes tā, ka zeltaini zaļais apspalvojums zaigot zaigoja. Viņi skraidīja pa zariem - putniem pilnīgi neraksturīgā veidā -, lēkāja no koka uz koku lieliem ķenguru lēcieniem, plūkdami un rīdami savvaļas vīģes. Nākamais uz mielastu ieradās bars Mona mērkaķu ar rūsganiem kažokiem, pelēkām sejām un pa dīvainam, koši baltam plankumam kā gigantiskam pirksta nospiedumam katrā pusē astes pamatnei. Par mērkaķu tuvošanos vēstīja skaņas, kas atgādināja pēkšņus vēja aurus mežā, bet, ieklausoties uzmanīgāk, fonā varēja sadzirdēt savādus "vūp-vūp", kuriem sekoja stiepta un diezgan skurba taurēšana, kādu varētu radīt virkne senlaicīgu taksometru satiksmes sastrēgumā. Tā klaigā degunradžputni, kas vienmēr seko mērkaķu baram, jo pārtiek ne tikai no viņu atstātajiem augļiem, bet arī no ķirzakām, kokuvardēm un kukaiņiem, kurus iztraucējusi mērkaķu pārvietošanās pa koku galotnēm.
Sasniedzis mežmalu, mērkaķu barvedis uztrausās novērošanas postenī un, izgrūzdams aizdomīgus ņurdienus, ar vislielāko rūpību pārlūkoja zālienu savā priekšā. Aiz viņa bars, kurā bija saskaitāmi kādi piecdesmit dzīvnieki, uzvedās klusi, izņemot retumis mazuļu aizsmakušo iekliegšanos. Drīz vien vecais tēviņš, apmierināts, ka gaiss tīrs, lēni un cienīgi nosoļoja pa zaru, asti uzskrullējis pār muguru kā jautājuma zīmi, un tad ar lielu lēcienu metās lapotnē. Te viņš no jauna ieturēja pauzi un vēlreiz nopētīja zālienu, tad noplūca pirmo augli un izgrūda virkni skaļu, pavēlošu saucienu "oink, oink, oink". Vienā mirklī klusais mežs viņam aiz muguras atdzīvojās - zari švīkstēja un auroja kā lieli viļņi pludmalē, mērkaķiem lecot no paslēptuves vīģeskokos, ņurdot un spiedzot citam uz citu un kā svērteņiem traucoties gaisā. Daudzām mātītēm bija mazuļi, kas turējās viņām pie vēdera, un, mātēm lecot, varēja dzirdēt mazuļus drebelīgi spiedzam, grūti spriest - no bailēm vai sajūsmas.
Mērkaķi satupās zaros, lai mielotos ar sulīgajām vīģēm; drīz vien degunradžputni atklāja viņu apmešanās vietu un, skaļi spārnus švīkstinādami un jūsmīgi taurēdami, savā raksturīgajā, mežonīgi nekārtīgajā manierē lauzās šurp cauri zariem. Viņu lielās, apaļās acis ar biezajām skropstām blēdīgi un mazliet idiotiski cieši sekoja mērkaķiem, kamēr milzīgie un neapšaubāmi traucējošie knābji izsmalcināti un ar lielu precizitāti plūca augļus un bezrūpīgi svieda gaisā tā, ka tie iekrita atpakaļ putnu atvērtajās rīklēs un nozuda. Degunradžputni nepavisam nebija tik izšķērdīgi ēdāji kā mērkaķi, jo apēda katru noplūkto vīģi, kamēr mērkaķi tikai nokoda pa gabalam un meta augli zemē, un tad pārvietojās pa zaru tālāk pie nākamās delikateses.
Tik neuzvedīgu galdabiedru ierašanās milzu turakiem bija nepārprotami pretīga, jo viņi nozuda, tiklīdz mērkaķi un degunradžputni bija parādījušies. Pēc kādas pusstundas zeme ap vīģes- kokiem bija piedrazota ar pusapēstiem augļiem un mērkaķi devās atpakaļ mežā, pašapmierināti sasaukdamies "oink, oink". Degunradžputni uzkavējās tikai tik ilgi, lai notiesātu vēl pa vīģei, un tad satraukti laidās mērkaķiem pakaļ; tiklīdz viņu spārnu troksnis bija apklusis, darbības laukā parādījās nākamie vīģes- koku apmeklētāji. Tie bija tik mazi un iznira no garās zāles tik pēkšņi un klusi, ka jūs tos pat nepamanītu, ja vien jums nebūtu binokļa un jūs nevērotu ļoti uzmanīgi. Tās bija mazas, svītrainas peles, kas mājoja starp zāles puduriem, koku saknēm un laukakmeņiem gar mežmalu. Viņas bija apmēram mājas peles lielumā ar garu, tievu asti un gludu, dzeltenbrūni pelēku kažoku ar krēmkrāsas svītrām no deguna līdz sēžamvietai. Peles slīdēja starp zāles stiebriem īsiem pārskrējieniem, ilgi nogaidīdamas, attupušās uz dibena, mazās rozā ķepiņas sažņaugušas dūrītēs; degunteļi un ūsas raustījās, pārbaudot vēju, vai tuvumā nav ienaidnieka. Kad viņas tā sastinga starp zāles stiebriem, svītrainie kažoki, kas, pelēm kustoties, šķita tik koši un dekoratīvi, darbojās kā burvju apmetņi un līdzēja tām kļūt gandrīz neredzamām.
Pārliecinājušās, ka degunradžputni tiešām nozuduši (jo degunradžputni palaikam pret pelēm izturas neobjektīvi), viņas nopietni ķērās pie mērkaķu izšķērdīgi kaisīto augļu notiesāšanas. Atšķirībā no daudzām citām meža pelēm un žurkām, šim mazajām radībām bija ķildīga daba - sēdēdamas pakaļkājās, tās strīdējās par ēdienu un nozākāja viena otru smalkos, stabules skaņām līdzīgos sašutuma pīkstienos. Reizēm divas peles satikās pie viena augļa, un abas ieķērās tajā katra no sava gala, ar mazajām rozā pēdiņām atspērušās trūdos un raudamas kā trakas, lai pārspētu pretinieces tvērienu. Ja vīģe bija īpaši gatava, tā parasti padevās un pārtrūka uz pusēm, tā ka abas peles novēlās augšpēdus, katra saķērusi savu trofejas daļu. Tad abas miermīlīgi attupās sešas collas viena no otras un notiesāja savu porciju. Pa laikam, ja tās sabiedēja kāds negaidīts troksnis, peles palēcās gaisā sešu collu augstumā vai pat augstāk, it kā pēkšņi būtu parautas aiz aukliņas, tad atkrita zemē, modras un trīsošas nogaidīja, kamēr pārliecinājās, ka briesmas garām, un tad atsāka ķīvēšanos un plūkšanos par ēdamo.
Reiz es noskatījos īstu traģēdiju ar šīm svītrainajām pelēm, kas ķildojās starp pērtiķu atstātajām izēdām. No meža pēkšņi parādījās geneta. Tas ir viens no vingrākajiem un lieliskākajiem dzīvniekiem, kādus var ieraudzīt mežā - ar garu, lunkanu ķermeni kā zebiekstei un kaķa ģīmi. Tai ir skaists, zeltains kažoks, biezi noklāts ar melnu plankumu rakstu, un gara, melnbalti gredzenota aste. Geneta nav dzīvnieks, kuru parasti var ieraudzīt agrā rītā, jo viņas iecienītais medību laiks ir vakars vai nakts. Pieņemu, ka šai te bija gadījušās neveiksmīgas nakts medības, un tādēļ, rītam austot, viņa joprojām meklēja kaut ko vēdera piepildīšanai. Parādījusies zāliena malā un ieraudzījusi svītrainās peles, geneta cieši pieplaka zemei un tad metās uz priekšu tik līgani kā pludiņš, pārvarēdama attālumu līdz pelēm un nokļūdama grauzēju vidū, pirms vēl tās paguva aptvert, kas notiek. Kā parasti, peles palēcās gaisā un metās bēgt, traukdamās cauri zāles stiebriem kā mazi, korpulenti biznesmeņi svītrainos uzvalkos; taču geneta bija kustējusies gana ātri un atgriezās mežā, turēdama zobos divus mazus, ļenganus ķermenīšus, kas vēl nupat bija aprējuši viens otru īpašumtiesību dēļ uz kādu vīģi un rezultātā pametuši augli pārāk vēlu, lai atkāptos.
Tuvojoties dienas vidum, zem saules karstajiem stariem zeme iegrima klusumā, un pat nebeidzamā cikāžu dziesma šķita uzņemam miegainu toni. Bija siestas[2] laiks, un redzami tikai pavisam nedaudzi radījumi. Zālājā parādījās vienīgi sil- tummīlošie scinki, kas nolikās uz akmeņiem pagozēties vai lavījās pakaļ sienāžiem un siseņiem. Šīm mirdzošajām ķirzakām, kas bija tik gludas un spīdošas kā tikko nokrāsotas, āda izskatījās pēc simtiem sīku ķiršsarkanu, krēmkrāsas un melnu zvīņu mozaīkas. Scinki aši skraidīja starp zāles stiebriem, ķermeņiem vizuļojot saulē, tā ka viņi izskatījās pēc dīvainām raķetēm. Bez šiem reptiļiem praktiski nekā cita vairs nebija ko redzēt, pirms saule sāka slīdēt uz rietu un kļuva mazliet vēsāks, tāpēc šajā laiskuma brīdi es mēdzu apēst līdzpaņemto pārtiku un izpīpēt tik ļoti nepieciešamo cigareti.
Reiz, ieturot maltīti, es kļuvu par liecinieku neparastai komēdijai, kas likās nospēlēta īpaši man. Nepilnas sešas pēdas no tās vietas, kur es sēdēju stumbrā, no krūmāju biežņas lēni, centīgi un ļoti majestātiski izslīdēja milzīgs gliemezis ābola lielumā un rāpās pāri koka mizai. Es ēdu un apburts vēroju, kā gliemezis bez kādas redzamas muskuļu piepūles slīd pa mizu, kā ar apaļām, visai izbrīnītām acīm ragu galos izpēta ceļu un kā nosprauž maršrutu cauri miniatūrajai ainavai ar suņusēnēm un sūnām. Gliemezis, lēni un diezgan nedroši virzīdamies uz priekšu, atstāja uz stumbra parasto vizošo sliedi, un es pēkšņi pamanīju, ka pa šīm pēdām viņam seko viens no nežēlīgākajiem un asinskārākajiem dzīvnieciņiem, kādi vien sastopami Rietumāfrikas mežos.
Kuplie vīteņaugi tika pastumti malā, un uz baļķa lepni iz- soļoja sīks radījums, tik tikko cigaretes garumā, piķa melnā kažokā un ar garu, smailu degunu. Kā pielipis tas sekoja gliemeža sliedei, atgādinādams miniatūru medību suni. Tas bija meža cirslītis, kura drosme ir neticama un apetīte - brīnumaina un neizmērojama. Ja vispār ir kāds, kas dzīvo, lai ēstu, tad tas ir meža cirslītis. Izsalkuma brīdī tie pat vēsā mierā apēd cits citu. Savā nodabā purpinādams, cirslītis steigšus metās pakaļ gliemezim, un ļoti drīz panāca to. Izgrūdis spalgu pīkstienu, viņš uzklupa tai gliemeža daļai, kas bija izlīdusi no gliemežvāka pakaļpuses, un ielaida tajā zobus. Gliemezis, sajutis tik negaidītu un neceremoniālu uzbrukumu no muguras, izdarīja vienīgo, ko varēja darīt - strauji ievilkās čaulā. Šī kustība bija tik strauja un muskuļu saraušanās tik spēcīga, ka, gliemeža astei nozūdot zem čaulas, cirslīša galva atsitās pret to un tvēriens atslāba. Gliemežvāks, zaudējis līdzsvaru, nogāzās uz sāniem, un cirslītis, spiegdams no vilšanās, metās uz priekšu un stūma tajā galvu, cenzdamies atgūt atkāpjošos molusku. Tomēr gliemezis bija sagatavojies šādam uzbrukumam - čaulas spraugā cirslītis tika sagaidīts ar pēkšņu zaļganbaltu putu izvirdumu, kas uzburbuļoja ap uzbrucēja degunu un pārklāja galvu. Cirslītis pārsteigumā atrāvās atpakaļ, vēlreiz atsizdamies pret gliemežvāku. Gliemezis mazliet pazvārojās un tad sāniski ievēlās krūmājā pie baļķa. Cirslītis pa to laiku tupēja uz pakaļkājām, jukdams vai prātā aiz niknuma, neganti šķaudīja un pūlējās ar ķepiņām noslaucīt putas no sejas. Notikums bija tik komisks, ka es sāku smieties, un cirslītis, pametis ašu, izbiedētu skatienu manā virzienā, ielēca krūmājā un aizsteidzās. Negadījās bieži, ka siesta laikā mežā man laimējās izbaudīt šai līdzīgu scēnu.
Pēcpusdienā, kad karstums mazinājās, mežā atkal sākās rosība. Parādījās jauni vīģeskoku apmeklētāji - vāveres. Viens pāris acīmredzot ticēja, ka patīkamais apvienojams ar lietderīgo, jo ņēmās lakstoties - skraidīja un lēkāja pa vīģeskoka zariem, spēlēdams slēpšanos un mezdams kukuriņus. Reizumis vāveres pārtrauca savas nevaldāmās un enerģiskās izdarības, lai klusi un svinīgi apsēstos, astes izklājušas pār muguru, un pamielotos ar vīģēm. Ja palaimējās, ēnām stiepjoties garākām, varēja ieraudzīt kādu dukuru nākam padzerties pie strauta. Šīs mazās antilopes mirdzošos rūsganos kažokos ar garām kājām zīmuļa tievumā zagās cauri kokiem lēni un aizdomīgi, ik pa brīdim apstājās un lielām, valgām acīm pētīja taku savā priekšā, šurpu turpu grozīdamas ausis un ieklausīdamās meža skaņās. Bez trokšņa slīdēdamas caur strautmalas leknajiem augiem, tās parasti iztraucēja kādu no dīvainajām ūdenspelēm, kas tur barojās. Šiem mazajiem, pelēkajiem grauzējiem bija iegarenas, diezgan muļķīgas sejas, lielas puscaur- spīdīgas ausis kā mūļiem un slaidas pakaļkājas, uz kurām tie reizēm lēkāja kā miniatūri ķenguri. Šajā vakara stundā ūdens- peles mēdza brist pa seklo ūdeni, kāsdamas ūdensaugus caur garajām priekšķepām un lasīdamas no tiem sīkus ūdens kukaiņus, krabju mazuļus un gliemežus. Šajā laikā parādījās arī cita veida žurkas - droši vien visnervozākās, pompozākās un piemīlīgākās no visiem grauzējiem. Tās bija caurcaurēm tērpušās zaļganos kažokos, izņemot degunu un dibengalu, kas visai neiederīgi bija spilgtā lapsu sarkanumā, tāpēc izskatījās, it kā
žurkas valkātu sarkanas maskas un šortus. Vinu iemīļotais
medību lauks bija mīkstie trūdi starp augstajām lielo koku balsta saknēm. Viņas gāzelējās šurpu turpu, pīkstēdamas cita uz citu, rauša lapas, akmentiņus un zariņus, meklēdamas zem tiem paslēpušos kukaiņus. Šad tad žurkas aprima un, tupēdamas uz pakaļkājām, uzsāka sarunu aci pret aci; ūsām raustoties, viņas dedzīgi tērzēja un sapīkstējās žēlabainās balsīs, it kā izteiktu viena otrai līdzjūtību sakarā ar barības trūkumu šajā konkrētajā meža daļā. Bija brīži, kad žurkas, izošņājušas noteiktu zemes pleķīti, varen satraucās, skaļi pīkstēja un kā terjeri rakās iekšā mīkstajos trūdos. Visbeidzot viņas triumfēdamas izvilka zemes virsū kādu prāvu šokolādes krāsas vaboli, gandrīz tik lielu kā pašas. Tie bija cieti un ļoti spēcīgi insekti, un pelēm nācās pielikt milzu pūliņus, lai tos pieveiktu. Viņas apvēla vaboli uz muguras un tad steigšus knieba nost dzelkšņainās, spārdelīgās kājas. Kad upuris jau bija padarīts nekustīgs, sekoja pāris ašu kodienu, un vabole bija pagalam. Tad mazā žurka attupās uz pakaļkājām, satvērusi vaboles ķermeni abās priekš- ķepās un ņēmās to ēst kā tādu klints bluķi, skaļi kraukšķinādama un reizēm sajūsmā apslāpēti iespiegdamās.
Kaut ari zālienā vēl bija gaišs, mežā jau kļuva tumšāks un bija grūti kaut ko saskatīt. Ja palaimējās, varēja uz mirkli pamanīt kādu nakts dzīvnieku dodamies medībās: gadījās, ka garām parikšoja nopietna un korpulenta otastes dzeloņcūka, kas steidzās savās gaitās, dzeloņiem čabot cauri lapām. Parādoties nakts dzīvniekiem, vlģeskoki no jauna kļuva par centrālo objektu. Galago jeb bušbēbiji materializējās kā pasaku fejas uz burvja mājienu un sēdēja starp zariem, pētoši raudzīdamies ar lielām acīm kā apakštases. Savas mazās, cilvēka rokām apbrīnojami līdzīgās rociņas viņi bija šausmās sacēluši kā bariņš laumiņu, kas tikko atklājušas, cik pasaule ir apgrēcīga vieta. Bušbēbiji barojās ar vīģēm un reizēm palēcās augstu gaisā cauri zariem, nomedīdami garāmlidojošu mušu, kamēr tiem pāri galvām debesīs, kas jau pietvīka saulrieta krāsās, uz savu meža laktu aizlaidās pelēku papagaiļu pāris, sasvilpdamies un saūjinādamies trīsulīgās balsīs, kas atbalsojās mežā. Kaut kur tālumā ieskanējās pūču koris un šimpanžu bara naktsguļas troksnis - spiedzieni un maniakālu smieklu mežonīgās šaltis, no kurām mati sacēlās stāvus. Galago tobrīd bija nozuduši tikpat aši un klusi kā uzradušies, un tumstošajās debesīs parādījās augļēdāju sikspārņu lielie, skrandainie mākoņi, tie plivinājās lejup, izgrūzdami savus zvanīgos kliedzienus un ienira lapotnē, lai cīnītos par atlikušajiem augļiem. Viņu spārnu troksnis atgādināja simtiem lietussargu purināšanu starp kokiem. Sekoja vēl viens spalgs un histērisks šimpanžu kliegšanas izvirdums, un tad mežs kļuva pilnīgi tumšs, tomēr joprojām dzīvīgs - tajā vibrēja miljoniem sīku čaboņu, pīkstienu, dipoņu un ņurdoņu, nakts radījumiem pārņemot vadību.
Es pieslējos kājās, stīvs un krampju savilkts, un steberēju atpakaļ cauri mežam; mana kabatas lukturīša kvēlošana starp milzīgajiem, klusajiem stumbriem izskatījās aizkustinoši vārga un sīka. Šis tad nu bija tropiskais mežs, par kuru tiku lasījis kā par mežonīgu, bīstamu un netīkamu. Man tas šķita brīnišķīga un neticama pasaule, ko radījušas miljoniem sīku dzīvību, augi un dzīvnieki, katrs atšķirīgs un tomēr atkarīgs cits no cita kā gigantiska bilžu rēbusa daudzās sastāvdaļas. Man likās tik skumji, ka cilvēki joprojām pieķērušies saviem vecajiem uzskatiem par džungļu nepievilcību, jo te taču bija vesela maģiska, valdzinoša pasaule, kas gaidīja, lai to ievērotu, izpētītu un saprastu.