Mani vienmēr apbūris tas, kā dzīvnieki izturas un kā viņi tiek galā ar problēmām. Turpmākajos aprakstos esmu centies attēlot dažas no tām apbrīnojamajām metodēm, ar kādām dzīvnieki sameklē sev partneri, kā tie sevi aizsargā vai kā būvē sev mājokļus.
Neglītam, atbaidošam dzīvniekam, tāpat kā neglītam, atbaidošam cilvēkam, vienmēr piemīt arī zināma pievilcība. Un viena no visatbruņojošākajām parādībām dzīvnieku pasaulē ir pēkšņa saskaršanās ar ļoti neglīta vai atbaidoša radījuma izturēšanos visapburošākajā un valdzinošākajā veidā: spīļaste gluži kā vista attupstas uz sava olu perēkļa un rūpīgi savāc tās vienkopus, ja esat bijis tik ļaunprātīgs, ka tās izsvaidījis; zirneklis, kas iekutinājis savu mīļoto transā, piesardzības nolūkos ievīsta to zīda pavedienos, lai viņa nepamostos un pēc kopošanās to neaprītu; jūras ūdrs rūpīgi iesien sevi jūraszāļu gultā, lai varētu mierīgi gulēt, nebaidoties, ka plūdmaiņas vai straumes to aiznesīs pārāk tālu prom.
Atceros - reiz, kad biju pavisam jauns, es Grieķijā sēdēju mazas, lēnas upītes krastos. Pēkšņi no ūdens izrāpoja kukainis, kas izskatījās kā tikko ieradies no citas pasaules. Viņš veica grūtu ceļu augšup pa niedres stublāju. Radījumam bija lielas, izvalbītas acis, sačokurojies ķermenis, kas balstījās uz zirnekļa kājām, un pāri tā krūtīm bija pārmests dīvains, rūpīgi salocīts rīks, kas izskatījās pēc marsiešu akvalanga. Kukainis uzmanīgi rāpās augšup pa niedri, kamēr karstā saule žāvēja viņa atbaidošo ķermeni. Tad viņš apstājās un šķita iegrimstam transā. Radījuma pretīgais izskats apbūra un arī ieinteresēja, jo tajā laikā mana interese par dabaszinībām bija tikpat liela kā zināšanu trūkums, tādēļ es viņu nepazinu. Pēkšņi ievēroju, ka radījums, kas tagad bija viscaur nožuvis un kļuvis riekstbrūns, mugurpusē pārplīsis pa vidu pušu, un ka dzīvnieks no iekšienes it kā cenšas izkļūt ārā. Minūtēm ritot, pūliņi kļuva drudžaināki un sprauga pletās plašāka, un drīz vien radījums izvilkās no savas neglītās čaulas brīvībā; viņš bezspēkā izrāpās uz meldra, un es sapratu, ka tā ir spāre. Tās ķermenis bija mīksts, spārni joprojām slapji un dīvainās dzimšanas saņurcīti, bet es redzēju, ka saule dara savu darbu - spārni izžūst stingri un cieti, trausli kā sniegpārsliņas un tik komplicēti kā katedrāles logi. Arī ķermenis saspringa un kļuva brīnišķīgi debeszils. Spāre pāris reižu nošvīkstināja spārnus, mirdzinot tos saulē, tad grīļīgi aizlidoja, atstādama savas kādreizējās būtības nepievilcīgo čaulu, joprojām pieķērušos stublājam.
Es nekad agrāk nebiju redzējis šādu pārvērtību, un, kamēr apbrīnā blenzu uz neglīto čaulu, kas bija kalpojusi par mājvietu šim brīnišķīgi mirdzošajam kukainim, es nozvērējos nekad mūžā nespriest par dzīvnieku pēc tā izskata.