Lielākā daļa dzīvnieku uztver aplidošanu ļoti nopietni, un gadsimtu gaitā daži no tiem izstrādājuši fascinējošus paņēmienus, kā piesaistīt sev iepatikušos mātīti. Tie uzaudzējuši mulsinošu daudzumu spalvu, nagu, izaugumu un pakakļu, attīstījuši apbrīnojamu krāsu, rakstu un smaržu daudzveidību, to visu izmantojot partneres iegūšanai. Neapmierinoties ar to vien, reizēm tēviņš atnes mātītei dāvanu vai demonstrē ziedu šovu, vai intriģē viņu ar akrobātisku uzstāšanos, deju vai dziesmu. Kad dzīvnieki aplido, tie ieliek šajā procesā visu sirdi un dvēseli un, ja nepieciešams, ir pat gatavi mirt.
Dzīvnieku pasaulē Elizabetes laikmeta mīlētāji, protams, ir putni: tie fantastiski ģērbjas, tie dejo, pozē un ir gatavi jebkurā mirklī dziedāt madrigālu vai duelēties līdz nāvei.
Visslavenākie ir paradīzes putni, jo tiem ne tikai ir vieni no viskrāšņākajiem aplidošanas tērpiem pasaulē, bet viņi tos arī lieliski izrāda.
Piemēram, karaliskais paradīzes putns. Reiz man palaimējās redzēt vienu no viņiem Brazīlijas zoodārzā. Tur milzīgā brīvdabas putnu mājā, pilnā ar tropiskiem augiem un kokiem, dzīvoja trīs karaliskie paradīzes putni - divas mātītes un tēviņš. Tēviņš bija apmēram strazda lielumā ar samtainu, oranžu galvu, kas spilgti atšķīrās no sniegbaltās krūtežas un koši sarkanās muguras; spalvas bija tik spožas kā tikko nopulētas. Putna knābis bija dzeltens, kājas - brīnišķīgi kobaltzilas. Sānu spalvas bija garas, kā jau parasts pārošanās sezonā, un astes vidējais slaido spalvu pāris izstiepies desmit collu garumā. Spalvas bija cieši sarullētas kā pulksteņa atsperes, un katras šīs spirālei līdzīgās spalvas galā mirdzēja smaragdzaļš disks. Astes slaidās atsperes trīsēja un raustījās pie katras kustības, un zaļie diski to galos mirdzēja un dzirkstīja saulē. Tēviņš tupēja uz gara, kaila zara, un abas mātītes viņu vēroja, apmetušās tuvējos krūmos. Pēkšņi viņš mazliet piepūtās un izgrūda pārsteigtu kliedzienu, kaut ko vidēju starp smilkstu un vaukšķienu. Kādu minūti tēviņš klusēja, it kā novērtēdams, kādu efektu šī skaņa radījusi abās mātītēs, taču tās turpināja sēdēt un bez emocijām viņu vērot. Viņš uz zara pāris reižu pakniksēja, iespējams, lai ierosinātu mātīšu uzmanību, tad pacēla spārnus virs muguras un mežonīgi savicināja, it kā nupat grasītos pacelties triumfējošā lidojumā. Viņš atpleta tos labi plati un izvirzīja uz priekšu, tā ka galva pilnīgi paslēpās spalvās. Tad viņš spārnus vēlreiz sacēla, mežonīgi savicināja un izrieza, lai apžilbinātu abas skatītājas ar savu brīnišķīgo, sniegbalto krūtežu. Tēviņš izgrūda jauku, melodisku trelli, kamēr garās sānu spalvas pēkšņi pašāvās uz augšu kā brīnišķīga pelnu pelēka, dzeltenbrūna un smaragdzaļa strūklaka, kas visu dziesmas laiku sīki trīsuļoja. Viņš pacēla savu īso asti un piespieda cieši pie muguras, tā ka abas spirālveida spalvas pārliecās pāri viņa galvai un smaragdzaļie diski nokārās abpus dzeltenajam knābim. Ķermenim šūpojoties uz priekšu un atpakaļ, abi diski šūpojās līdzi kā svārsti un izskatījās, ka putns ar tiem žonglē. Viņš cilāja galvu un dziedāja pilnā sparā, kamēr zaļie diski virpuļoja šurpu turpu.
Abas mātītes izskatījās pilnīgi vienaldzīgas. Viņas tupēja krūmos un veltīja tēviņam vieglu interesi kā pāris mājsaimnieču dārgā modes skatē, kuras gan apbrīno modeļus, tomēr saprot, ka nav cerību tos nopirkt. Tad tēviņš, it kā cenzdamies pēdējiem spēkiem iesvelt savā publikā zināmu entuziasmu, pēkšņi uz zara apsviedās apkārt un, nodemonstrējis savu brīnišķīgo, sarkano pēcpusi, pieplaka pie zara ar plaši atvērtu knābi - mutes iekšpuse izrādījās koši ābolzaļa un tik spīdīga kā tikko nokrāsota. Viņš palika šādā stāvoklī un dziedāja, knābi atplētis; tad pamazām dziesma noklusa un brīnišķīgās sānu spalvas, pārstājušas trīsēt un raustīties, noplaka. Kādu mirkli tēviņš izstiepies tupēja uz zara un vēroja mātītes. Tās blenza uz viņu nogaidoši, kā cilvēki, kas izbaudījuši vienu labu burvju mākslinieka triku un tagad cer skatīt nākamo. Tēviņš vairākas reizes sīki iečiepstējās, tad no jauna izplūda dziesmā un pēkšņi krita uz priekšu, palikdams karājamies zem zara. Joprojām dziedādams, viņš plati ieplēta spārnus un pastaigājās šurpu turpu ar galvu uz leju. Šis akrobātiskais priekšnesums šķita pirmo reizi ieinteresējam vienu no mātītēm, jo viņa jautājoši pielieca galvu uz vienu pusi. Es nekādi nevarēju saprast, kā viņas spēj palikt vienaldzīgas, jo mani tēviņa dziesma un krāsas bija apbūrušas un savaldzinājušas. Kādu minūti vai divas pastaigājies šurpu turpu, viņš cieši sakļāva spārnus un ļāva ķermenim brīvi nokarāties, viegli šūpodamies no vienas puses uz otru, pilnā kaklā sparīgi dziedādams. Viņš izskatījās pēc dīvaina tumšsarkana augļa, kas piestiprināts pie zara ar ziliem kātiņiem un viegli šūpojas vējā.
Šajā brīdī vienu no mātītēm pārmāca garlaicība, un viņa aizlidoja uz putnu mītnes pretējo galu. Tikmēr otra mātīte, galvu pieliekusi, cieši vēroja tēviņu. Strauji savēcinājis spārnus, tēviņš atgriezās stāvus pozīcijā uz zara, izskatīdamies mazliet pašapmierināts - manuprāt, pelnīti. Tagad es aizrautīgi gaidīju, kas notiks tālāk. Tēviņš stāvēja pilnīgi nekustīgi, spalvas saulē mirdzinādams, un mātīte nepārprotami uzbudinājās. Es nešaubījos, ka fantastiskā aplidošana, kas bija tik pēkšņa un brīnišķīga kā daudzkrāsaina uguņošana, ir viņu savaldzinājusi. Mātīte nudien šķita kā spārnos. Es nodomāju, ka viņa grasās aplaimot tēviņu par šo priekšnesumu un abi nekavējoties uzsāks laulības dzīvi. Bet, man par pārsteigumu, viņa tikai pārlidoja uz zaru pie tēviņa, uzknāba mazu vabolīti, kas bija bezmērķīgi klaiņojusi pa zaru, un, apmierināti ieklukstējusies, ar vabolīti knābī aizlidoja uz mītnes pretējo malu. Tēviņš piepūtās un it kā samierinājies ņēmās post spalvas; es nodomāju, ka šīm mātītēm jābūt sevišķi cietsirdīgām vai pilnīgi bez mākslinieciskām izjūtām, ja tās spēj pretoties tādam priekšnesumam. Man bija žēl tēviņa, kura apbrīnojamajai aplidošanai jāpaliek neapbalvotai. Tomēr mana līdzjūtība bija veltīga, jo tēviņš ar prieka spiedzienu atrada vēl vienu vaboli un laimīgs ņēmās sist to pret zaru. Viņš acīmredzot nemaz neskuma, ka ticis atraidīts.
Ne visi putni ir tik labi dejotāji kā paradīzes putni, ne arī tik krāšņi ģērbti, toties apveltīti ar apburošu oriģinalitāti, ar kādu tuvojas pretējam dzimumam. Piemēram, lapeņputns. Manuprāt, viņam piemīt viena no tīkamākajām aplidošanas metodēm pasaulē. Satīna lapeņputni, piemēram, nepavisam neizskatās iespaidīgi: viņi ir apmēram strazda lielumā un klāti tumši zilām spalvām ar metālisku spīdumu, kad uz tām krīt gaisma. Atklāti sakot, lapeņputns izskatās kā tērpies zilā, no vecuma spīdīgā sarža uzvalkā, un tā vien liekas, ka ar tik trūcīgu garderobi viņa izredzes savaldzināt mātīti līdzinās nullei.
Bet šis putns to panāk ar ārkārtīgi viltīgu ietaisi: viņš būvē buduāru.
Reiz man palaimējās redzēt, kā lapeņputns būvē savu mīlas templi. Ari tas notika zoodārzā. Lapeņputns bija izvēlējies divus prāvus zāles kumšķus putnu mītnes vidū un rūpīgi attīrījis lielu apli ap tiem. Tad viņš bija sanesis sīkus zariņus, zāles stiebrus un salmu galus un centīgi ieaudis tos zālē, tā ka izveidojusies konstrukcija atgādināja tuneli. Šajā stadijā es pirmo reizi ievēroju, ko putns dara, un tobrīd lapeņputns, pabeidzis būvēt savu mazo nedēļas nogales kotedžu, noņēmās ar tās izgreznošanu. Pirmie greznumpriekšmeti bija divi tukši gliemežvāki, tiem sekoja sudraba papīrs no cigarešu paciņas, kaut kur pacelts vilnas kumšķis, seši krāsaini oļi un auklas gals ar gabaliņu zīmoglakas uz tā. Es nojautu, ka lapeņputnam patiktu vēl kādi rotājumi, tādēļ sagādāju tam vēl dažas krāsainas vilnas šķipsnas, vairākus raibus jūras gliemežvākus un pāris
autobusa biļešu.
Lapeņputns bija sajūsmā. Viņš pienāca pie dzīvžoga, uzmanīgi paņēma piedāvātos rotājumus man no rokām un tad lēkšoja atpakaļ uz savu buduāru, lai tos piestiprinātu. Kādu minūti celtnieks stāvēja un cieši vēroja dekorējumus, tad palēca uz priekšu un iegrozīja autobusa biļeti vai vilnas šķipsnu pēc paša domām mākslinieciski vispareizākajā pozīcijā. Kad buduārs bija pabeigts, tas nudien izskatījās ļoti pievilcīgs un dekoratīvs. Lapeņputns stāvēja buduāra priekšā, posdams spalvas, izstiepis vienu spārnu, it kā ar lepnumu norādītu uz savu meistardarbu. Tad viņš pamanevrēja šurpu turpu pa mazo tuneli, sakārtoja dažus gliemežvākus un no jauna ņēmās pozēt ar izstieptu spārnu. Viņš nudien bija smagi strādājis pie sava buduāra, un man bija viņa žēl, jo visi pūliņi izrādījās veltīgi: lapeņputna partnere pirms kāda laika bija pēkšņi nobeigusies, un tēviņš tagad mitinājās kopā ar pāris klaigājošām žubītēm, kuras neizrādīja ne mazāko interesi ne par viņa arhitekta spējām, ne par izstādītajiem mājsaimniecības dārgumiem.
Savvaļā satīna lapeņputns ir viens no nedaudzajiem putniem, kas izmanto darbarīku, jo reizēm viņš apglezno sava buduāra konstrukcijā iekļautos zariņus ar koši krāsainu ogu sulu un slapju kokogli, izmantojot kāda šķiedraina materiāla gabalu par otu. Diemžēl tobrīd, kad es šo faktu atcerējos un iedomājos apgādāt savu lapeņputnu ar zilas krāsas podiņu un vecas auklas gabalu - lapeņputniem sevišķi patīk zilā krāsa -, viņš bija zaudējis interesi par buduāru un pat pilna cigarešu paciņu etiķešu kolekcija, kurās attēlotas karavīru uniformas gadsimtu gaitā, nespēja no jauna atmodināt viņa entuziasmu.
Citas lapeņputnu pasugas pārstāvis veido vēl iespaidīgākas būves - četras līdz sešas pēdas augstas, kraujot sīkus zariņus apkārt diviem kokiem un tad no vīteņaugiem klājot jumtu. Iekšpusi tas rūpīgi izliek ar sūnām, bet ārpusi dekorē ar orhidejām, jo šim lapeņputnam noteikti ir dārga gaume. Buduāra priekšā viņš izveido mazu gultiņu no zaļām sūnām, kurā novieto viskošākās ogas un puķes, kādas vien spēj atrast; būdams izsmalcināts putns, viņš tās rūpīgi katru dienu atjauno un novītušās dekorācijas kārtīgi saliek kaudzē neredzamā vietā aiz buduāra.
Zīdītāju vidū tāda izrādīšanās, protams, nav sastopama. Visā visumā zīdītāju attieksme pret mīlas lietām šķietas vairāk piezemēta, pat moderna.
Kad es strādāju Vipsneidas zoodārzā, man bija iespēja novērot tīģeru lakstošanos. Tīģeriene bija kautrs, padevīgs radījums, kas verdziski pazemojās, kad vien tēviņš uzrūca - līdz iestājās pārošanās sezona. Tad viņa pēkšņi kļuva gražīga un bīstama, pilnībā apzinājās savu pievilcību, vienīgi uzsita cenu.
Kad rīts jau sliecās uz pusdienlaiku, tēviņš riņķoja mātītei apkārt, zemodamies un uz vēdera līzdams, bet uz viņa deguna vīdēja vairākas dziļas, asiņojošas brūces no mātītes pakaļkāju cirtieniem. Katru reizi, kad tēviņš aizmirsās un pienāca pārāk tuvu, viņš saņēma vēl vienu pakaļkājas zvēlienu pa galvu. Ja mīlnieks izrādīja jebkādu aizvainojumu par šādu apiešanos un nogūlās zem krūma, mātīte skaļi murrādama tuvojās un trinās gar viņu, kamēr tēviņš no jauna bija kājās un sekoja viņai, lavī- damies tuvāk un tuvāk, līdz par saviem pūliņiem no jauna saņēma zvēlienu pa degunu.
Galu galā mātīte ievilināja tēviņu nelielā ieplakā, kurā auga gara zāle, nogūlās tur, murrādama un zaļās acis pievērusi. Viņas astes gals zālē raustījās šurpu turpu kā liela, melnbalta kamene, un nabaga apmātais tēviņš ķerstīja to kā kaķēns, maigi pliķēdams ar savām lielajām ķepām. Visbeidzot mātīte no kārdināšanas nogura, pieplaka zālē zemāk un ziņkāri, murrājoši ieņurdējās. Tēviņa rīklē skanēja dārdi; viņš tuvojās mātītei. Viņa ieņurdējās vēlreiz un pacēla galvu; tēviņš viegli iekoda viņas izslietajā kaklā, maigi kņudinādams ar lielajiem zobiem. Tad mātīte vēlreiz apmierināti nomurrājās - un divi lielie, svītrainie ķermeņi šķita sakūstam kopā zaļajā zālē.
Ne visi zīdītāji ir tik dekoratīvi un izcili koši kā tīģeri, bet parasti tie kompensē šo trūkumu ar muskuļu spēku. Tādējādi tiem pāra iegūšanai jāpārņem alu cilvēku taktika. Piemēram, aplūkosim nīlzirgus. Redzot vienu no šiem lielajiem, tuklajiem radījumiem guļam ūdenī, blenžam uz jums ar tādu kā labvēlīgu nevainību izvalbītajās acīs un laiku pa laikam pašapmierināti, letarģiski nopūšamies, gandrīz negribas ticēt, ka tas spēj uzbudināties līdz šaušalīgas mežonības uzplūdiem, kad sāk izvēlēties mātīti. Ja kaut reizi esat redzējis nīlzirgu žāvājamies un demonstrējam katrā mutes pusē pa četriem izliektiem ilkņiem, kas ir asi kā bārdasnaži un starp kuriem paslēpti divi smailāki ārējie zobi kā ziloņa ilkņi, jūs sapratīsiet, kādu postu tas spēj nodarīt.
Reiz, kad es vācu dzīvniekus Rietumāfrikā, mūsu nometne bija ierīkota kādas upes krastos, kurā dzīvoja vidēji liels nīlzirgu bars. Tā šķita esam rāma un laimīga saime, un katru reizi, kad mēs ar kanoe īrāmies augšup vai lejup pa straumi, nīlzirgi mēdza mums sekot nelielā attālumā, piepeldēdami tuvāk un tuvāk, viņi ar interesi mūs vēroja, vicinādami ausis un ik pa brīdim uzsprauslādami ūdens pilieniņu mākoņus. Ciktāl varēju spriest, bars sastāvēja no četrām mātītēm, viena liela, paveca tēviņa un viena jaunuļa. Kādai no mātītēm bija pusaugu mazulis, kurš, kaut arī jau bija liels un resns, joprojām palaikam vizinājās mātei uz muguras. Kā jau teicu, viņu ģimene likās laimīga. Bet kādu vakaru, tiklīdz sāka tumst, nīlzirgi uzsāka veselas sērijas rēcienu un brēcienu, kas izklausījās kā vājprātīgu ēzeļu koris. Šo koncertu pārtrauca klusuma brīži, kuru laikā bija dzirdama tikai sprauslāšana un šļakstināšanās, bet, tumsai sabiezējot, trokšņi kļuva aizvien trakāki, kamēr es beigu beigās sapratu, ka aizmigt diez vai izdosies, un nolēmu aiziet paskatīties, kas tur notiek. Paņēmu kanoe un aizīros pār- simt jardu tālāk līdz upes līkumam, kur brūnais ūdens bija krastā izgrauzis dziļu baseinu un sanesis lielu pusmēnesi mirdzoši baltu smilšu. Es zināju, ka nīlzirgiem patika tur pavadīt dienu, un no turienes arī skanēja trokšņi. Man bija skaidrs - kaut kas nav kārtībā, jo parasti ap šo vakara laiku viņi jau bija izvilkuši savus resnos ķermeņus no ūdens un izvietojušies gar krastu, lai uzbruktu kāda nelaimīga vietējā plantācijai, bet šoreiz nīlzirgi ilgi pēc parastā vakariņu laika joprojām atradās baseinā. Es atstāju kanoe smilšainajā krastā un devos uz priekšu līdz vietai, no kuras pavērās ērts skats. Man nebija iemesla raizēties, ka sacelšu troksni: šaušalīgie rēcieni, bauri un ūdens šļaksti, kas plūda no baseina, bija pietiekami skaļi, lai pārmāktu manus solus.
Vispirms es neredzēju neko citu, kā vien atsevišķus baltus uzliesmojumus tajās vietās, kur nīlzirgu ķermeņi pērās pa ūdeni un sakūla putas, bet drīz vien uzlēca mēness un tā spožajā gaismā es saskatīju mātītes un mazuli sapulcējušos vienā baseina malā ciešā barā; viņu ķermeņi spīdēja virs ūdens, ausis plīkšķinājās. Ik pa brīdim tās atvēra mutes un brēca gluži kā grieķu traģēdijas koris. Mātītes ar interesi vēroja veco tēviņu un jaunuli seklumā, baseina vidū. Ūdens sniedzās nīlzirgiem tikai līdz vēderam, un viņu lielie, mucveidīgie ķermeņi un tauku rievas zem zoda spīdēja kā ieeļļotas. Abi vēroja viens otru nokārtām galvām un šņāca kā divi tvaika dampji. Pēkšņi jaunulis pacēla galvu, atvēra muti tā, ka zobi iezibējās mēnessgaismā, un izgrūda garu, asinis stindzinošu baurojienu, un, tiklīdz viņš bija beidzis, vecais tēviņš atplestu muti metās tam virsū tādā ātrumā, kas šķita neticams tik tuklam dzīvniekam. Jaunulis tikpat veikli parāvās sāņus. Vecais tēviņš kustējās tik ātri, ka nespēja nobremzēt un ieplunkšķēja putu jūklī kā bezveidīgs karakuģis. Kamēr viņš šāvās garām, jaunulis ar savu milzīgo žokļu šaušalīgu sāņus sacirtienu iekodās vecajam plecā. Vecais nīlzirgs apsviedās riņķī un atkal metās virsū; taču tikko viņš bija sasniedzis pretinieku, mēness paslēpās aiz mākoņa. Kad tas atkal parādījās, abi no jauna stāvēja tādā pašā pozīcijā, kā es tos ieraudzīju sākumā - viens otram pretī, nokārtām galvām un sprauslodami.
Es nosēdēju kāpā divas stundas, vērodams kā šie lielie dzīvnieki kūla ūdeni un smiltis, pūloties seklumā duelēties. Ciktāl varēju spriest, vecajam tēviņam neveicās, un man bija viņa žēl. Viņš izskatījās pēc kādreiz slavena boksera, kas, tagad kļuvis stīvs un ļengans, metas cīņā, kaut arī saprot, ka zaudēs. Viņa pretinieks, būdams jaunāks un veiklāks, ikreiz izvairījās, un viņa zobi vienmēr pamanījās iecirsties vecā tēviņa plecā. Mātītes dibenplānā vēroja visu notiekošo, ausis saslējušas, un laiku pa laikam apvienojās skaļā, skumīgā korī, kas varēja paust gan sēras par vecā tēviņa nožēlojamo stāvokli, gan sajūsmu par jaunā panākumiem, bet visticamāk tā bija tikai kaujas radītā uzbudinājuma izpausme. Tā kā izskatījās - kauja var turpināties vēl stundām ilgi, es galu galā airējos atpakaļ uz ciematu un devos gulēt.
Pamodos, tiklīdz rītausma izbalināja horizontu. Nīlzirgi bija apklusuši - acīmredzot kauja bija galā. Cerēju, ka vecais tēviņš būs guvis uzvaru, tomēr par to ļoti šaubījos. Atbildi man vēlāk tajā rītā atnesa viens no maniem medniekiem - viņš teica, ka vecā nīlzirga līķis atrodoties apmēram divas jūdzes lejāk pa straumi, kur upes plūdums bija to ienesis kāpas līkumā. Es aizgāju ziņu pārbaudīt un biju satriekts par postažu, kādā jaunā tēviņa zobi bija pārvērtuši masīvo ķermeni. Pleci, kakls, lielās krokas pakaklē, sāni un vēders - viss bija saplosīts dris- kās, un seklais ūdens apkārt ķermenim joprojām asiņu piesār- tināts. Mani pavadīja viss ciemats, jo tik negaidīti liels gaļas daudzums ciematniekiem bija īsti svētki. Viņi klusi un ieinteresēti stāvēja un skatījās, kamēr es izpētīju vecā tēviņa atliekas, un, kad biju beidzis un devos prom, ciematnieki metās līķim virsū kā skudru bars, sajūsmā spiegdami, grūstīdamies un sparīgi darbodamies ar nažiem un mačetēm. Es vēroju, kā izsalkušo cilvēku pūlis sadala nīlzirga milzīgo rumpi un nodomāju - šī bijusi smaga maksa par mīlu.
Cilvēku sabiedrībā izteikti romantisks mīlētājs tiek dēvēts par karstasinīgu; savukārt dzīvnieku pasaulē vislabākie aplidošanas piemēri sastopami tieši aukstasiņu radījumu vidū.
Parasts krokodils, kas guļ upes krastā un ar savu pastāvīgo sar- donisko smīnu, acis nemirkšķinādams, vēro upes dzīves garām- plūstošo procesiju, izskatās pēc izcili aukstasinīga mīlētāja. Taču, kad laiks, vieta un dāma būs īstie, viņš metīsies cīņā par tās roku, un tad divi tēviņi, kampdami un pērdamies, riņķu riņķiem valstīsies pa ūdeni. Visbeidzot uzvarētājs, panākumu spārnots, laidīsies dīvainā dejā pa ūdens virsmu, virpuļodams ar paceltu galvu un asti un baurodams kā miglas taure, kas acīmredzot ir reptiļu ekvivalents vecmodīgam valsim.
Krāšņbruņurupuču jeb ūdens bruņurupuču sabiedrībā mēs saskaramies ar "esi-rupjš-un-viņa-tevi-mīlēs" skolas piemēru. Šiem mazajiem reptiļiem ir stipri pagarināti priekšējo pleznu nagi. Peldēdams apkārt, tēviņš ierauga piemērotu mātīti un sāk to vajāt. Viņš sit tai pa galvu ar garajiem nagiem, darbodamies tik veikli, ka pleznu apveidi ņirboņā pilnīgi saplūst. Neliekas, ka tas mātītei sagādātu sāpes, varbūt pat rada baudu. Lai nu kā, pat krāšņbruņurupuču mātītei neklājas padoties, tiklīdz tēviņš izrāda pirmās intereses pazīmes. Kaut uz īsu bridi viņai jātēlo vienaldzība, tāpēc mātīte atbrīvojas un turpina peldēt pa straumi. Tēviņš, kas nu jau ir uzbudinājies līdz neprātam, peld mātītei pakaļ, atkal iedzen to strupceļā, pagriež pret krastu un uzskaita vēl vienu pērienu. Tas var atkārtoties vairākas reizes, pirms mātīte ir ar mieru uzņemties mājas saimnieces lomu. Lai ko arī teiktu par šiem rāpuļiem, liekuļi viņi noteikti nav-ja tēviņš ko uzsāk, tad ar pārliecību. Un neliekas,
ka mātītes ņemtu ļaunā šīs mazliet drudžainās aktivitātes. Patiesību sakot, tā vien šķiet, ka viņas to uzskata par patīkamu un diezgan oriģinālu tuvošanās veidu. Un par gaumi taču nestrīdas, pat cilvēki nē.
Tomēr es domāju, ka goda vietā par mīlas dēku mulsinošo daudzveidību un atjautību liekami kukaiņi.
Piemēram, dievlūdzēji - tikai vienreiz ieskatieties tiem sejā, un nekas par viņu privāto dzīvi jūs vairs nepārsteigs. Maza galva, lielas, izvelbtas acis, kas nomāc visu pārējo sīkajā, smailajā sejiņā ar mazām trīsošām ūsiņām; pašas acis ir ūdeņainas, bālā salmu krāsā ar melnām zīlītēm kā kaķim; tas piešķir kukaiņiem mežonīgu, maniakālu izskatu. Pāris spēcīgu, mežonīgi dzelkšņainu roku zem krūtīm nemainīgi sadotas liekulīgā lūgšanā, gatavas vienā mirklī izšauties uz priekšu un saspiest upuri tādā skāvienā, it kā tas būtu satverts starp diviem zobainiem šķēru asmeņiem. Vēl viena dievlūdzēju nelāgā īpašība ir veids, kā tie skatās, jo dievlūdzējs gluži kā cilvēks var grozīt galvu - apstulbuma brīdī viņš noliec savu mazo, bezzoda seju uz sāniem un blenž ar mežonīgām acīm. Vai, ja tuvojaties tam no mugurpuses, viņš ļaunās priekšnojautās atskatās uz jums pāri plecam. Domāju, ka vienīgi dievlūdzēju tēviņi saredz jel ko daudzmaz pievilcīgu dievlūdzēju mātītēs, un pat viņiem būtu jābūt gana piesardzīgiem, lai neuzticētos līgavai ar tādu seju. Tomēr nē, reiz es redzēju kādu no tiem, kura sirds plūda pāri mīlestībā, kaislīgi apskāvušu mātīti, un, kamēr abi nodevās mīlas priekiem, sieva maigi atliecās pār plecu un sāka vīru ēst; ūsām raustoties un trīsot, viņa ar gardēdes baudu skrubināja joprojām sev pie muguras pieķērušos līķi, kamēr katrs gardais, spožais kumosiņš tika kārtīgi notiesāts.
Zirnekļu mātītēm, protams, piemīt tas pats antisociālais paradums - apēst savus vīrus, tādējādi tēviņa tuvošanās mātītes tīklam ir briesmu pilna. Ja mātīte tobrīd ir izsalkusi, tēviņam diezvai vispār izdosies izteikt bildinājumu, jo jau pēc pirmajiem vārdiem viņš kļūs par glīti sasaiņotu kūniņu, no kuras lēdija izsūc dzīvības sulas. Vienas tādas zirnekļu sugas tēviņi ir izstrādājuši metodi, kas ļauj pielavīties mātītei pietiekami tuvu un kutināt viņu, kamēr mātītes prāts kļūst labvēlīgs, un tādējādi viņi izvairās no apēšanas. Tēviņš atnes mātītei mazu dāvanu - gaļas mušu vai kaut ko tamlīdzīgu - glīti iesaiņotu zīda pavedienā. Kamēr mātīte ir aizņemta ar dāvanas notiesāšanu, līgavainis aizrāpjas tai aiz muguras un glāsta viņu ar kājām, kamēr mātīte iekrīt transā. Reizēm, kad kāzas ir galā, tēviņam izdodas aizbēgt, bet lielākoties medusmēneša beigās viņš tomēr tiek apēsts, jo izskatās, ka vienīgais drošais ceļš uz zirneklienes sirdi ved caur viņas vēderu.
Citu sugu zirnekļu tēviņi izstrādājuši vēl spožāku viltību, kā pakļaut savas rijīgās sievas. Pietuvojies mātītei, tēviņš sāk to maigi masēt ar kājām, kamēr viņa, kā allaž, nonāk tādā kā hipnotiskā transā. Tad tēviņš, cik ātri vien iespējams, ar garu zīda diegu piesien līgavu pie zemes, lai brīdī, kad jaunā sieva laulības gultā pamodīsies no transa, viņa būtu aizņemta ar piņķerīgo sevis atmudžināšanu un nekavējoties nepārvērstu jauno vīru kāzu brokastīs. Parasti tas izglābj vīra dzīvību.
Bet, ja vēlaties piedzīvot patiesi eksotisku romānu, nemaz nav jādodas uz tropiskajiem džungļiem: vajag tikai iegriezties pagalmā aiz savas mājas un piezagties parasto gliemežu pārim. Tur jūs redzēsiet tik ideālu situāciju, kas noderētu par sižetu jebkuram romānam, jo gliemeži ir hermafrodīti, tātad ikviens no tiem var izbaudīt gan tēviņa, gan mātītes aplidošanu un kopošanos. Papildus šim duālajam seksam gliemežiem piemīt kaut kas vēl neparastāks - viņu ķermenī atrodas mazs maisvei- dīgs konteiners, kurā iemontēta sīciņa kaļķa karbonāta atskabarga lapiņas formā, ko dēvē par mīlas šautru. Tādējādi, kad viens gliemezis - kurš, kā jau es teicu, ir vienlaikus gan tēviņš, gan mātīte - rāpo līdzās otram gliemezim, tāpat vienlaikus tēviņam un mātītei, abi nododas visdīvainākajai aplidošanai. Viņi sadursta viens otru ar savu mīlas šautru, kas dziļi ieurbjas ķermenī un tur ātri izšķīst. Šķiet, šis dīvainais duelis nav tik sāpīgs, kā izskatās - patiesībā šautras ieurbšanās sānos sagādā gliemežiem baudu, iespējams, pat tādu kā eksotisku tirpoņu. Bet, lai nu kā, abus gliemežus tas iesveļ nepārvaramā pārošanās entuziasmā. Es neesmu dārznieks - bet ja tāds būtu, noteikti ierīkotu savā dārzā mīkstu vietiņu visiem gliemežiem, pat ja tie noēstu manus dēstus. Jebkurš radījums, kas iztiek bez Kupidona palīdzības un pats nēsā līdzi stopu un bultas, pēc manām domām, ir vairāk vērts nekā garlaicīgi, neseksīgi kāposti. Šādi dzīvnieki dārzā ir pagodinājums.