Pirms kāda laika es saņēmu no sava drauga Indijā mazu paciņu. Tajā es atradu zīmīti, kurā bija rakstīts: "Varu derēt, ka tu nezini, kas tas ir." Milzīgi saintriģēts, es pacēlu iesaiņojamā papīra virsējo kārtu, un zem tā atradu kaut ko tādu, kas izskatījās pēc diezgan nemākulīgi kopā sašūtām lielām lapām.
Mans draugs derības bija zaudējis. Tiklīdz ieraudzīju lielās un diezgan amatieriskās šuves, es zināju, kas tas ir: drēbniek- putna ligzda - kaut kas tāds, ko jau sen biju vēlējies redzēt. Abas lapas bija apmēram sešas collas garas, lauru lapu formā, to malas sašūtas kopā, lai veidotos tāda kā smaila somiņa. Somiņas iekšpusē atradās glīta ligzdiņa no zāles un sūnām, un tajā gulēja divas mazas oliņas. Drēbniekputns ir mazs putniņš, apmēram zīlītes lielumā, toties ar diezgan garu knābi. Knābis ir viņa adata. Atradis sev pa prātam divas lapas, kas karājas tuvu viena pie otras, drēbniekputns ņemas šūt tās kopā, par diegu izmantojot kokvilnas plūksnu. Visdīvainākais ir nevis tas, ka drēbniekputns sašuj lapas kopā, bet gan tas, ka neviens nezina, kur viņš atrod šo kokvilnas diegu. Daži eksperti apgalvo, ka viņš to noauž pats, citi uzskata, ka viņam ir kāds cits piegādes avots, kas nekad nav ticis atklāts. Kā jau es teicu, šuves ir lielas un diezgan nemākslinieciskas, bet cik gan daudzi cilvēki spētu sekmīgi sašūt kopā lapas, izmantojot par adatu vienīgi knābi?
Arhitektūra dzīvnieku pasaulē ir ļoti daudzveidīga. Protams, dažiem no viņiem ir tikai miglains priekšstats par piemērota mājokļa celtniecību, tomēr citi prot būvēt viskomplicētākās un burvīgākās mājas. Dīvaini, cik daudzveidīgi mēdz būt pat visradniecīgāko dzīvnieku mājokļu stili, novietojums un izmēri, kā arī būvniecībai izmantojamie materiāli.
Putnu pasaulē, protams, atrodamas visu izmēru un formu mājas. Tās variē no drēbniekputna lapu šūpuļa līdz imperator- pingvīniem, kas pavisam atteikušies no domas par ligzdu, jo viņiem nav nekādu būvmateriālu, izņemot sniegu. Ola tiek vienkārši nēsāta uz lielajām, plakanajām pēdām un to, līdzīgi somaiņa kabatai, apklāj pingvīna vēdera āda un spalvas. Arī Āfrikas audējputniņu vidū ligzdu daudzveidība ir apbrīnojama. Viena audējputniņu suga dzīvo kopienā, kas būvē tik lielu ligzdu kā puse siena kaudzes, diezgan līdzīgu daudzdzīvokļu mājai, kurā katram putnam ir savs ligzdošanas dobums. Šajās gigantiskajās ligzdās reizēm var atrast visdažādāko radījumu kopumu, kas tur mitinās kopā ar likumīgajiem iemītniekiem. Tur labprāt uzturas čūskas, arī bušbēbiji un vāveres. Viena tāda ligzda, ja to sadalītu pa daļām, varētu atklāt visneparastāko iemītnieku daudzveidību. Nav brīnums, ka zināmos gadījumos koki pat nolūzuši zem šo kolosu svara. Parastais Rietumāfrikas audējputniņš būvē glītu, apaļu ligzdu kā mazu groziņu, kas savīts no palmu šķiedrām. Arī šie putni dzīvo kopienās un piekarina savas ligzdas pie katra pieejamā zara, līdz koks izskatās kā rotāts ar neparastas formas augļu virtenēm. Ligzdu brīnišķīgie, spalgi trallinošie iemītnieki viscilvēciskākajā veidā mēdz lakstoties, dēt olas, barot jaunuļus un ķildoties ar kaimiņiem, tā ka tas viss kopā izteikti atgādina savdabīgu municipālo īpašumu.
Lai uzbūvētu savas ligzdas, šie putniņi kļuvuši ne tikai par lietpratīgiem audējiem, bet arī par mezglu sējējiem, jo ligzdas ir ļoti stingri piestiprinātas pie zara, un vajadzīgs liels spēks, lai tās norautu. Es reiz vēroju, kā audējputniņš sāk būvēt ligzdu; tas bija aizraujošs priekšnesums. Putniņš bija nolēmis, ka ligzdai jākarājas pie tieva zariņa koka vidū, un ieradās izraudzītajā vietā, nesdams knābī garu palmu šķiedras strēmeli. Viņš nolaidās uz zara, kas tūlīt pat sašūpojās uz priekšu un atpakaļ, tā ka putnam nācās saplivināt spārnus, lai noturētu līdzsvaru. Beidzot juzdamies stabils, putniņš ņēmās žonglēt ar palmu šķiedru, kamēr turēja knābī tās vidu. Tālāk viņš centās to aptīt ap zaru tā, lai abi šķiedras gali nokarātos vienā zara pusē, bet pārlocījums - otrā. Zars joprojām šūpojās, un šķiedra divas reizes nokrita zemē; celtniekam nācās lidot lejā, lai to paceltu, bet galu galā viņam izdevās uzlikt šķiedru tā, ka tā nokarājās pāri zaram pēc viņa gaumes. Tad viņš nolika vienu kāju uz šķiedras, lai noturētu to uz vietas, bīstami tālu noliecies uz priekšu, izvilka cauri cilpai abus brīvos galus no vienas zara malas otrā un cieši pievilka. Pēc tam putniņš aizlidoja pēc citām šķiedrām un atkārtoja priekšnesumu. Tādā pašā garā viņš turpināja darboties visu dienu, kamēr uz vakara pusi bija zaram apsējis kādas divdesmit vai trīsdesmit šķiedras, kuru gali nokarājās uz leju kā bārda.
Diemžēl ligzdas būvniecības pārējās stadijas es palaidu garām un vēlāk atradu to jau tukšu, jo putns acīmredzot bija izaudzinājis savus mazuļus un no mājokļa izvācies. Ligzdai bija blašķes forma - mazs, apaļš ieejas caurums, ko apsargāja sapītu šķiedru lievenītis. Es pamēģināju noraut ligzdu no zara, bet tas nebija iespējams, un galu galā man nācās nolauzt visu zaru. Tad es mēģināju pārplēst ligzdu uz pusēm, lai izpētītu iekšpusi. Taču palmu šķiedras bija savītas un sasietas tik komplicēti, ka bija vajadzīgs ilgs laiks un visi mani spēki, pirms spēju to izdarīt. Tā bija tiešām neticama konstrukcija, ja ņem vērā, ka putna vienīgie darbarīki ir knābis un kājas.
Pirms četriem gadiem viesojoties Argentīnā, es ievēroju, ka gandrīz katrs koka stumbrs vai dzelzceļa stabs pampā izgreznots ar savādu māla veidojumu apmēram futbola bumbas lielumā un formā. Vispirms es šos veidojumus noturēju par termītu mājokļiem, jo tie ļoti atgādināja šos Rietumāfrikas ainavas parastos elementus. Tikai tad, kad es uz viena no tiem ieraudzīju tupam mazu, tuklu putniņu sarkanrīklītes lielumā ar rūsganu muguru un pelēku krūtežu, sapratu, ka bumbas ir mūrniekputna [3] ligzdas.
Tiklīdz atradu tukšu ligzdu, es to uzmanīgi pārcirtu uz pusēm un biju apburts par meistarību, ar kādu tā būvēta. Mitras dūņas bija samaisītas ar sīkiem sausas zāles un sakņu gabaliņiem un spalvām, lai padarītu tās par betonu. Ligzdas malas bija apmēram pusotru collu biezas. Ārpuse bija atstāta raupja - tāda kā neapmesta - toties iekšpuse nopulēta gluda kā stikls. Ieeju ligzdā veidoja mazs, arkveidīgs caurums - gandrīz kā baznīcas durvis, kas veda uz šauru gaiteni, kurš liecās visapkārt ligzdas ārmalai un beidzot noveda apaļā, ar sausām saknēm un spalvām izpolsterētā kambarī. Visa būve kopumā atgādināja gliemežnīcu.
Kaut arī es meklēju plašā apkaimē, man nelaimējās atrast nevienu ligzdu, kas būtu tikko iesākta, jo vairošanās sezona jau ritēja pilnā sparā. Taču es atradu vienu pusgatavu ligzdu. Mūr- niekputni Argentīnā ir ļoti parasti un ar savām kustībām un veidu, kādā noliec galvu un uzlūko jūs ar spožām, tumšām acīm, tie man ļoti atgādināja Anglijas sarkanrīklītes. Pāris, kas būvēja ligzdu, nepievērsa man ne mazāko uzmanību, kamēr vien es paliku apmēram divdesmit pēdu attālumā, kaut arī laiku pa laikam tie pielidoja man klāt un cieši uzlūkoja, nopētīdami ar piešķiebtu galvu, bet pēc tam tie saplivināja spārnus, it kā paraustot plecus, un atgriezās būvlaukumā. Ligzda, kā jau teicu, bija puspabeigta: pamatne cieši piebetonēta pie žoga staba, ārsienas un gaiteņa iekšsienas kādas četras vai piecas collas augstas. Bija atlicis tikai nosegt būvi ar kupolveida jumtu.
Tuvākā dūņu atrašanās vieta bija apmēram pusjūdzes attālumā, seklas lagūnas malā. Putni mēdza rosīgi, diezgan manierīgi lēkāt pa ūdensmalu, ik pēc pāris pēdām pārbaudīdami dūņas. Tām vajadzēja būt pilnīgi pareizā konsistencē. Atraduši piemērotu vietu, abi sāka aizrautīgi lēkāt tai apkārt, uzlasīdami sīkas saknītes un zāles gabaliņus, kamēr knābji bija pilni un izskatījās, ka abiem pēkšņi izaugušas garas valzirga ūsas. Tad putniņi nesa šos konstrukcijas materiālus uz dūņu pleķi un ar prasmīgām manipulācijām, neizlaižot materiālus no knābjiem, uzņēma tajos arī lielu daudzumu dūņu. Ar īpatnējām knābju kustībām tie salipināja abus materiālus kopā, kamēr valzirga ūsas izskatījās kā piedzītas ar dubļiem. Tad ar apslāpētu triumfa saucienu mūrnieki laidās atpakaļ uz ligzdu. Tur materiālu saišķis tika novietots pareizajā vietā, ieknābāts un iemīdīts tik ilgi, kamēr stingri pievienojās sienai. Tad putniņi ienira ligzdā un nolīdzināja jaunveidoto sienu, lietojot knābjus, krūtis un pat spārnu malas, lai panāktu vajadzīgo pulējumu.
Kad nepabeigts bija atlicis tikai pavisam mazs laukumiņš pašā ligzdas augšpusē, es aiznesu uz lagūnas malu dažas koši sarkanas vilnas šķieznas un izmētāju tajā vietā, kur mūrniek- putni parasti vāca materiālu. Nākamajā vizītē celtnieki, man par lielu prieku, bija tās uzlasījuši, un rezultāts - mazs, rūsgans putniņš ar spilgti sarkanam ūsām - bija diezgan uzbudinošs. Viņi iemūrēja vilnu ligzdā celtniecības pēdējā posmā, un es biju pārliecināts, ka visā pampā šī bija vienīgā Argentīnas mūr- niekputna ligzda, kas izskatās pēc maza, pusmastā plīvojoša karodziņa.
Mūrniekputns ir meistarīgs celtnieks, un viņa ligzda ir tik cieta, ka tās sagraušanai vajadzīgi vairāki āmura zvēlieni, toties baložu dzimtas pārstāvji metas pretējā galējībā. Tiem nav nekādas nojausmas par pareizu ligzdas būvēšanu. Četri vai pieci uz koka zara sakrustoti žagariņi - tāds ir vidusmēra baloža priekšstats par izcili sarežģītu konstrukciju. Šajā trauslajā platformā tiek dētas olas, parasti divas. Katru reizi, kad zars sašūpojas vējā, šī smieklīgā ligzda raustās un tricinās, un olas gandrīz veļas ārā. Kā jel viens balodis spēj sasniegt pilngadību, tas man joprojām ir noslēpums.
Es zināju, ka baloži ir dumji un nemākulīgi celtnieki, bet nekad nebiju iedomājies, ka to ligzdas varētu izrādīties par tik kaitinošu traucēkli dabas pētniekam. Argentīnā es par to pārliecinājos. Kādas upes krastos ārpus Buenosairesas es atradu mazu mežiņu. Kokus, kas bija tikai pēdas trīsdesmit augsti, bija aizņēmusi tāda kā baložu kolonija. Katrā kokā vīdēja trīsdesmit vai četrdesmit ligzdas. Pastaigājoties zem kokiem, cauri nevīžīgi savītajiem žagariem varēju saredzēt spīguļojam olas un rēgojamies jaunuļu resnos vēderus. Ligzdas izskatījās tik nedrošas, ka es bezmaz staigāju uz pirkstgaliem, baidīdamies ar soļu dipoņu izjaukt trauslo līdzsvaru.
Meža vidū es atradu koku, kas bija pilns ar ligzdām, bet kāda savāda iemesla dēļ tās izrādījās tukšas. Pašā koka galotnē ievēroju žagaru un lapu murskuli, kas nepārprotami bija ligzda un tikpat nepārprotami nepiederēja balodim. Iedomājos, ka šī diezgan nevīžīgā žagaru pinuma īpašnieks varētu būt tas, kurš licis visiem baložiem kokā pamest ligzdas. Es nolēmu uzkāpt kokā un paskatīties, vai saimnieks ir runājams. Diemžēl tikai tad, kad jau biju sācis kāpt, es aptvēru savu kļūdu, jo gandrīz katrā pamestajā ligzdā atradās olas, un mans lēnais kāpiens augšup izraisīja īstu olu kritumu; olas atsitās pret mani un plīsa, nosmērējot jaku un bikses ar dzeltenumu un čaumalu gabaliņiem. Mani tas īpaši nesatrauktu, taču ikviena ola izrādījās pilnīgi un neglābjami sapuvusi, un līdz tam brīdim, kamēr es sakarsis un nosvīdis sasniedzu koka galotni, es smirdēju kā kaut kas vidējs starp ādu miecētavu un notekūdeņu krātuvi. Lai padarītu visu vēl ļaunāku, ligzda, kuras dēļ biju rāpies kokā, izrādījās tukša, tā ka mans vienīgais ieguvums bija bieza olu masas kārta un smaka, kuras dēļ mani apskaustu jebkurš skunkss. Nomocījies trausos lejā un ilgojos pēc mirkļa, kad būšu ticis zemē un varēšu aizdegt cigareti, lai izdabūtu puvušo olu spēcīgo smaku no deguna. Zeme zem koka nu bija nobārstīta ar olu čaumalām un gaumīgi izraibināta ar vairākiem balodēnu ķermeņiem dažādās sadalīšanās stadijās. Cik ātri vien spēdams, metos laukā no meža. Ar atvieglojuma nopūtu apsēdies, es iebāzu roku kabatā pēc cigaretēm. Izvilku tās pilošas no olu dzeltenuma. Kādā mana kāpiena brīdī ola bija mistiskā veidā iekritusi kabatā un sašķīdusi. Man nācās soļot uz mājām divas jūdzes bez smēķa, ostot olu spēcīgo aromātu un izskatoties pēc kāda diezgan neveiksmīga omlešu gatavošanas sacensību dalībnieka. Kopš tā laika man baloži nekad vairs nav īpaši patikuši.
Zīdītāji parasti nav tik labi celtnieki kā putni, kaut arī daži, protams, ir eksperti. Piemēram, āpsis būvē ļoti komplicētu alu, kuru nākamās paaudzes reizēm papildina, līdz tā kļūst par juceklīgu pazemes labirintu ar ejām, strupceļiem, guļamistabām, bērnistabām un ēdamistabām. Arī bebrs ir meistarīgs
celtnieks, kas būvē savu namu pa pusei virs ūdens, pa pusei zem tā: biezas sienas no baļķiem un dūņām ar pazemes ieeju, lai viņš spētu tikt iekšā un ārā arī tad, kad ezeru klāj ledus. Bebri rok arī kanālus, lai tad, kad tiem labu gabalu tālāk uz sauszemes jāgāž koks pārtikai vai būvmateriāliem, viņi to pa kanālu varētu aizpludināt līdz galvenajai ūdenskrātuvei. Viņu dambji, protams, ir meistardarbi - masīvas, kopā sastiprinātas baļķu un dūņu konstrukcijas, kas reizēm stiepjas daudzu simtu jardu attālumā. Vismazāko tajā radušos caurumu bebri tūlīt drudžainā steigā aizlāpa, jo baidās, ka ūdens aizplūdīs un atstās viņu māju bez aizsega - par vieglu laupījumu garāmejošiem ienaidniekiem. No bebru mājām, kanāliem un dambjiem varētu izdarīt secinājumu, ka tie droši vien ir izcili inteliģenti dzīvnieki. Diemžēl šajā gadījumā tā nav. Izrādās - kaislība būvēt dambi ir dzinulis, kuru neviens sevi cienošs bebrs nespēj pārvarēt pat tad, ja nav nekādas vajadzības kaut ko celt; ja bebrus iemitina lielā cementa baseinā, viņi svinīgi un metodiski veido tam pāri dambi, lai ūdens neaizplūstu.
Bet visīstākie arhitektūras meistari dzīvnieku pasaulē, protams, ir kukaiņi. Paskatieties vien, ar kādu matemātisku precizitāti ir veidotas parastās dārza bišu meduskāres. Izskatās, ka kukaiņi ir spējīgi uzbūvēt visapbrīnojamākās mājas no plaša materiālu klāsta - koka, papīra, vaska, dūņām, zīda un smiltīm - un to dizains ir tieši tikpat daudzveidīgs. Zēna gados Grieķijā es mēdzu stundām ilgi pārlūkot sūnainos pakalnus, meklēdams zemes zirnekļu ligzdas. Tās ir vienas no brīnišķīgākajām un apbrīnojamākajām celtnēm dzīvnieku arhitektūras pasaulē. Pats zirneklis ar visām kājām varētu ērti nosegt divšiliņu monētu un izskatās kā darināts no spoži nopulētas šokolādes. Tam ir tukls, uzkumpis ķermenis un diezgan īsas kājas, un viņš nepavisam neizskatās pēc radījuma, kurš varētu būt saistīts ar smalkiem celtniecības darbiem. Tomēr šie, pēc izskata neveiklie zirnekļi izrok zemē apmēram sešas collas dziļu eju šiliņa diametrā. Eja tiek rūpīgi izoderēta, tā ka pabeigta izskatās pēc zīda caurulītes. Un tad parādās vissvarīgākā detaļa - slazda durvis. Tās ir apaļas un tik glīti nostrādātas, ka precīzi nosedz tuneļa ieeju. Pēc tam tās tiek nofiksētas ar zīda eņģi un nomaskētas ar sūnām un ķērpjiem; aizvērtas šīs durvis no ārpuses gandrīz nav pamanāmas. Ja atverat durvis, kamēr īpašnieka nav mājās, uz to zīdainās iekšpuses var redzēt lielu daudzumu mazu, glītu, melnu caurumiņu kā adatas dūrienu. Tie ir rokturi, ja tos tā var nosaukt, kuros zirneklis ieķeras ar taustekļiem un notur durvis cieši aizvērtas, sargādamies pret iebrucējiem. Domāju, ka vienīgais radījums, kas neapbrīno zemes zirnekļa ligzdas daiļumu, ir zemes zirnekļa tēviņš. Kad tas atver slazda durvis un ielien alā, viņš nokļūst vienlaikus gan mīlas, gan nāves tunelī. Pēc tam, kad tēviņš ielīdis alā un sapārojies ar mātīti, viņš tiek nekavējoties nogalināts un apēsts.
Viena no manām pirmajām saskarsmēm ar dzīvniekiem arhitektiem notika, apmēram desmit gadu vecumā. Tajā laikā es ārkārtīgi interesējos par saldūdens bioloģiju un mēdzu pavadīt lielāko daļu sava brīvā laika, bagarēdams dīķus un strautus; es gūstīju tur mītošo miniatūro faunu un turēju to ievārījuma burkās savā guļamistabā. Visu citu eksponātu vidū man bija viena burka, pilna ar makstenes kūniņām. Šie dīvainie, kāpuriem līdzīgie radījumi iesaiņo sevi tādā kā zīda kokonā, kam viens gals vaļā, un tad izrotā kokona ārpusi ar visiem materiāliem, kas, pēc viņu domām, nodrošinās tiem vislabāko slēptuvi. Tās kūniņas, kuras piederēja man, izskatījās diezgan neglītas, jo es tās biju sagūstījis aizaugušā dīķī. Tās bija izrotājušas savu kokonu ārpusi vienīgi ar maziem sairušu ūdensaugu gabaliņiem.
Tomēr man bija stāstīts - ja makstenes kūniņu izvilks no kokona un ieliks burkā ar tīru ūdeni, tā noaudīs sev jaunu kokonu un izrotās ar jebkuru materiālu, kādu vien būsiet papūlējies sagādāt. Es pret šo apgalvojumu izturējos mazliet skeptiski, tomēr nolēmu pamēģināt. Izvēlējos četras no savām makstenēm un ļoti uzmanīgi noņēmu tām kokonus, kaut arī kāpuri sašutuši locījās un gorījās. Tad es viņas ieliku burkā ar tīru ūdeni un izklāju burkas dibenu ar sauju sīku, izbalojušu gliemežvāku. Man par prieku un pārsteigumu, radījumi rīkojās tieši tā, kā mans draugs bija apgalvojis, un jaunie kokoni pabeigti izskatījās pēc filigrāniem veidojumiem.
Es par to tik ļoti sajūsminājos, ka sagādāju nabaga radījumiem visai grūtu dzīvi. Ik pa laiciņam es spiedu viņus darināt jaunus kokonus un dekorēt tos ar aizvien neiedomājamākām substancēm. Kulminācija iestājās brīdī, kad es atklāju - ja laikā, kad jaunais kokons ir pusgatavs, kūniņas pārvieto citā burkā ar atšķirīgu materiālu, var panākt, ka tās veido kokonus daudzkrāsainus. Dažs labs no iegūtajiem rezultātiem bija pagalam dīvains. Viena makstene, piemēram, pusi kokona bija fantastiski ietērpusi gliemežvākos, un otru - kokogles gabaliņos. Taču mans lielākais triumfs bija pamudinājums trim kūniņām izgreznot savus kokonus ar zila stikla, sarkana ķieģeļa un baltu gliemežvāku gabaliņiem. Vēl vairāk, šie materiāli veidoja uz kokoniem svītras - tiesa, diezgan nelīdzenas.
Kopš tiem laikiem man ir piederējuši daudzi dzīvnieki, ar kuriem esmu lepojies, bet neatceros otrreiz izjutis tādu triumfu kā tad, kad rādīju savas sarkani-balti-zilās makstenes draugiem. Domāju, ka nabaga radījumi jutās stipri vien atviegloti, kad varēja izkūņoties un lidot prom, aizmirstot par kokonu darināšanas problēmām.