158418.fb2 SAULES SPALVAS - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 1

SAULES SPALVAS - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 1

i

Tā bija Fitu-Ivas sala — Polinēzijas pēdējais neatka­rības cietoksnis dienvidjūrās. Trīs faktori noteica Fitu-Ivas neatkarību. Pirmais un otrais bija tās nošķirtais ģeo­grāfiskais stāvoklis un iedzīvotāju kareivīgais noskaņo­jums. Tomēr tie vien galu galā nespētu salu paglābt, ja Japāna, Francija, Lielbritānija, Vācija un Savienotās Val­stis vienā laikā nebūtu atklājušas, cik ļoti tā iekārojama. Šīs valstis līdzinājās spēlmaņiem, kas plēšas viena penija dēļ. Tās stājās cita citai ceļā. Šo piecu valstu kara kuģi drūzmējās Fitu-īvas vienīgajā mazajā ostiņā. Klīda bau­mas par karu, tika draudēts ar karu. Ēzdami brokastīs grauzdētas maizes šķēli, cilvēki visā pasaulē lasīja ve­selas avīžu slejas par Fitu-lvu. Kāds jenkiju matrozis tolaik īsi un kodolīgi izteicās — visas šīs valstis gribot reizē iecelt kājas silē.

Tā nu bija iznācis, ka Fitu-Iva bija izvairījusies pat no kopēja protektorāta, un karalis Tulifau, saukts arī par Tui Tulifau, netraucēts sprieda tiesu un noteica likumus savā baļķu pilī, ko kāds Sidnejas tirgonis tam bija uz­cēlis no Kalifornijas sarkankoka. Tui Tulifau bija ne vien, kā mēdz teikt, karalis no galvas līdz kājām, bet arī kara­lis kopš pirmā elpas vilciena. Kaut gan valdīja jau piec­desmit astoņus gadus un piecus mēnešus, pats viņš bija tikai piecdesmit astoņus gadus un trīs mēnešus vecs. Tas jāsaprot tā, ka valdnieks viņš bija piecus miljonus se­kunžu ilgāk nekā vispār elpoja, jo viņu kronēja divus mē­nešus pirms dzimšanas.

Viņš bija karalisks karalis, valdniecisku apjomu vīrs, sešarpus pēdu garš un, nebūdams nemaz pārmērīgi ap­taukojies, svēra trīssimt divdesmit mārciņu. Tas tomēr nav nekas neparasts polinēziešu «virsaišu dzimtās». Se- peli, viņa karaliene, bija sešas pēdas un trīs collas gara un svēra divsimt sešdesmit mārciņu, bet viņas brālis Ui- liami, kas komandēja armiju tajos brīžos, kad nebija jā­pilda premjerministra pienākumi, pārsniedza viņu par vienu collu garumā un pussimt mārciņām svarā. Tui Tu­lifau bija jautras dabas, liels izēdājs un plītnieks. Jautri ļaudis bija arī visi viņa pavalstnieki; vienīgi tais reizēs, kad noskaitās, viņi dažkārt atļāvās pat apmētāt ar sprā­gušiem sivēniem savus apkaitinātājus. Bez tam viņi savā reizē prata cīnīties ne sliktāk par maoriem — senajās dienās viņu piekrastē to bija nācies piedzīvot pirātiska­jiem sandalkoku un vergu tirgotājiem.

II

Grifa šoneris «Kantāni», pirms divām stundām pabrau­cis garām Pīlāru klintīm pie ieejas, tagad gausi virzījās pa ostu, jo brīze vēdināja tikai vieglas vēsmiņas un ne­varēja vien saņemties, lai sāktu kārtīgi pūst. Bija dzestrs, zvaigžņots vakars, un vīri šļaucījās pa pūpi, gaidīdami, kamēr šī gliemeža gaita viņus novedīs līdz enkurvietai. Villijs Smī, kravas pārzinis, iznāca no kajītes, grezni uz­cirties savā krasta tualetē. Stūrmanis pašķielēja uz viņa kreklu no vissmalkākā un baltākā zīda un zīmīgi noirdza.

—   Šovakar laikam būs dejas? — Grīfs piezīmēja.

—   Nē, — stūrmanis atteica. — Tas jau Taituas dēļ. Villijs viņā ieķēries.

—   Lika drusku pagaidīt! — Kravas pārzinis negribēja atzīties.

—   Nu, tad viņa ieķērusies jūsos, tas pats vien iz­nāk, — stūrmanis turpināja. — Jūs vēl ne pusstundu ne­būsiet krastā, kad jums jau būs puķe aiz auss, vainags galvā, bet roka ap Taituas vidukli.

—   Vienkārši greizsirdība, — Villijs Smī nošņācās. — Jums pašam būtu kārojies tikt viņai klāt, tikai jūs nevarat.

—   Es nevaru sadabūt tādu kreklu kā jūsējais, tālab man nekas nesanāk. Bet esmu gatavs derēt uz puskronu, ka no Fitu-Ivas jūs vis neaizbrauksiet ar šo kreklu mugurā.

—   Un, ja to nedabūs Taitua, tad Tui Tulifau katrā ziņā dabūs, — Grīfs brīdināja. — Labāk nerādiet viņam šo kreklu ne acīs, citādi tam pēdējā stundiņa klāt.

—   Tas tiesa, — kapteinis Boigs apstiprināja, pagriez­dams galvu atpakaļ, jo visu laiku bija vērojis būdiņu ugunis krastā. — Pēdējā reizē, kad te bijām, viņš apķī­lāja vienam no maniem kanakiem skaistu jostu līdz ar dunci makstī. — Kapteinis pievērsās stūrmanim. — Va­rat kuru katru brīdi izmest enkuru, mister Maš! Tikai ne­atlaidiet ķēdi pārāk vaļīgi! No vēja nav ne zīmes, un no rīta mēs varam būt aizslīdējuši pretī kopras šķūņiem.

Pēc minūtes enkurs žvarkstēdams nogāzās ūdenī. Laiva jau nolaista stāvēja pie kuģa sāniem, un ļaužu grupa, kas gribēja doties krastā, salēca tajā. Bez kanakiem, kas visi kā viens tiecās uz krastu, laivā atradās vēl tikai Grīfs un kravas pārzinis. Mazās koraļļradžu laivu piestātnes galā Villijs Smī, atvainodamies kaut ko noburkšķējis, atšķīrās no sava saimnieka un pazuda kādā palmu alejā. Grīfs nogriezās pretējā virzienā gar vecās misijas baznīcas priekšpusi. Šeit, starp kapu kopiņām krastmalā, vieglos ahu un lava-lava tērpušies, ziediem vainagoti un puķu vītnēm ap kaklu, ar lieliem fosforiski vizošiem hibiska zie­diem matos dejoja jaunekļi un meitenes. Tālāk Grīfs pa­meta aizmugurē garo, no stiebriem darināto himine būdu, kurā vairāki desmiti vecāku vīru sēdēja rindās, dziedā­dami vecos korāļus, ko tiem iemācījuši jau sen aizmirsti misionāri. Viņš pasoļoja garām arī Tui Tulifau pilij, kurā, kā varēja spriest pēc gaišajiem logiem un trokšņiem, gāja vaļā parastā dzīrošana. Jo no laimīgajām dienvidjūru sa­lām Fitu-Iva bija vislaimīgākā. Te ļaudis svinēja svētkus un līksmoja gan piedzimšanas, gan nāves gadījumos un vienlīdz apdzīroja kā vel nedzimušos, ta jau nomirušos.

Grīfs gaja taisni vien uz priekšu pa Irbenāju ceļu, kas vijās un locījās caur leknām puķu audzēm un papardēm līdzīgo algarobas koku biezokņiem. Siltajā gaisā pludoja smaržas, un pār galvu, asi iezīmēdamies pret zvaigznēm, slējās zem smagas augļu nastas nolīkušie mango, staltie avokado koki un palmas ar slaidiem lapu pušķiem. Šur tur stāvēja pa stiebru būdai. Tumsā burbulēja balsis un smiekli. Uz ūdens mirguļojošās uguntiņas un maigu balsu kori vēstīja, ka zvejnieki atgriežas no rifa.

Pēdīgi Grīfs nogriezās no ceļa, gandrīz paklupdams pār cūku, kas īdzīgi norukšķējās. Paraudzījies pa atvērtajām durvīm, viņš ieraudzīja druknu pavecāku iezemieti sē­žam uz biezas paklāju kaudzes. Reizi pa reizei tas gluži automātiski pārvilka pār kailajām kājām no kokosriekstu šķiedrām darinātu mušu gaiņātāju. Uz deguna viņam bija acenes, un viņš cītīgi lasīja kādu grāmatu, kā Grīfs labi zināja — angļu bībeli. Jo šis jau bija Jeremija, viņa tirgonis, tā nosaukts pēc pravieša Jeremijas vārda.

Jeremijas āda bija gaišāka nekā fituīviešiem, kā tas pa­rasti mēdz būt tīrasiņu samoiešiem. Misionāru izglītots, strādādams par nemācīto ļaužu skolotāju, viņš bija labi kalpojis misijas mērķiem tur pāri rietumos, kanibālu ato­los. Par atlīdzinājumu viņš bija atsūtīts uz paradīzi Fitu- Ivas salā, kur visi jau senlaikus piegriezti ticībai, ja vien nebija atkrituši no tās, un te viņam vajadzēja uzokšķerēt atkritējus. Par nelaimi, Jeremija bija dabūjis pārāk labu izglītību. Kāds nejauši pieklīdis Darvina sējums, kašķīga sieva un glīta fituīviešu atraitne bija ievilkusi viņu atkri­tēju tīklos. Tā vēl nebija īsta ķecerība. Darvina ietekmē radās tikai prāta apgurums. Kāda gan jēga censties iz­prast šo ārkārtīgi sarežģīto un mīklaino pasauli, it se­višķi vēl tādā gadījumā, ja cilvēks apprecējis kašķīgu sievu? Kad Jeremija sāka pamest novārtā savus pienāku­mus, misijas padome arvien skaļāk un skaļāk draudēja nosūtīt viņu atpakaļ uz atoliem, bet sievas mēle attiecīgi pieņēmās asumā. Tui Tulifau bija līdzjūtīgs monarhs, par kuru bija zināms, ka karaliene to mēdzot iekaustīt, it se­višķi, kad tas krietni piedzēries. Aiz politiskiem iemes­liem — jo karaliene piederēja pie tikpat karaliskas dzim­tas kā viņš pats, bet tās brālis komandēja armiju — Tui Tulifau nevarēja no tās šķirties, bet viņš varēja šķirt un ari šķīra Jeremijas laulību, un Jeremija nekavējoties uz­sāka komerciālu dzīvi un apņēma savu izredzēto sirds- dāmu. Kā neatkarīgs tirgonis viņš cieta neveiksmi — galvenokārt Tui Tulifau nelaimīgās aizbildnības pēc. Liegt kredītu šim jautrajam monarham nozīmēja sagaidīt, lai viņam atsavina visu mantu; kreditēt karali nozīmēja pa­šam drošu bankrotu. Vienu gadu tāpat noslaistījies pa piekrasti, Jeremija bija kļuvis Deivida Grifa tirgonis un nu jau divpadsmit gadu kalpoja tam godīgi un veiksmīgi, jo Grīfs bija pirmais cilvēks, kas prasmīgi spēja atteikt kredītu karalim vai arī iekasēt no tā parādus, ja tomēr bija ko aizdevis.

Jeremija drūmi paraudzījās pār aceņu ietvariem, kad viņa saimnieks ienāca būdā, drūmi atzīmēja vietu bībelē, pirms nolika to pie malas, un drūmi padeva Gri­fam roku.

—  Esmu priecīgs, ka jūs ieradāties personiski, — viņš teica.

—   Kā tad es vēl citādi būtu varējis ierasties? — Grīfs pasmējās.

Tomēr Jeremijam prāts nenesās uz jokiem — un viņš izlikās piezīmi nedzirdējis.

—   Salas komerciālais stāvoklis ir nolādēti riebīgs, — viņš teica dzijā nopietnībā, tekoši izrunādams daudzzilbī- gos vārdu. — Mani grāmatvedības norēķini ir čupā.

—   Vai tirgošanās vāja?

—   Gluži pretēji. Tā bija lieliska. Plaukti ir tukši, galīgi tukši. Bet… — Viņa acis lepni iezalgojās. — Bet nolik­tavā vēl atlicis daudz preču; es tās turu rūpīgi ieslēgtas.

—   Vai atvēlēji Tui Tulifau par daudz kredīta?

—   Gluži pretēji. Neesmu kreditējis nevienu pašu. Un visi vecie rēķini ir samaksāti.

—   Nu es tevi vairs nesaprotu, Jeremija, — Grīfs atzi­nās. — Kas tad te ir par joku? Plaukti tukši, kredīti nav piešķirti, veci rēķini nolīdzināti, noliktava rūpīgi aiz­slēgta — kā to izskaidrot?

Jeremija tūdaj neatbildēja. Pasniedzies aiz paklāju kau­dzes, viņš no aizmugures stūra apakšas izvilka lielu nau­das glabājamo lādi. Grīfs izbrīnā ievēroja, ka tā nav pat aizslēgta. Šis samoietis taču arvien bija gluži neiedomā­jami rūpīgs kases glabāšanā. Lāde, izrādījās, bija pilna ar papīra naudu. Jeremija paņēma virsējo banknoti un pasniedza to Grīfam.

—   Te ir izskaidrojums.

Grīfs apskatīja diezgan labi izstrādāto banknoti. «Fitu- īvas pirmā karaliskā banka šās naudas zimes uzrādītājam pēc pirmā pieprasījuma izmaksās vienu mārciņu sterliņu,» viņš lasīja. Zīmes centrā bija redzams tāds kā nepade­vies iezemieša sejas attēls. Bet apakšā atradās Tui Tulifau paraksts un vēl kāds Fulualeas paraksts, kuram pievie­nots iespiests paskaidrojums: «Finansu ministrs.»

—   Kas tad, pie velna, ir šis Fulualea? — Grīfs jautāja. — Kāds fidžietis, vai ne? … Vārds nozīmē «saules spal­vas»?

—   Tieši tā. Vārds nozīmē «saules spalvas». Tā šis ne­krietnais iznirelis titulē pats sevi. Viņš atbrauca no Fidži, lai apgrieztu Fitu-Ivu ar kājām gaisā, tas ir, komerciāla ziņā.

—   Kāds no tiem slīpētajiem Levukas puišiem, kā šķiet?

Jeremija skumīgi pakratīja galvu.

—   Nē, šis zemiskais tēviņš ir baltais un īsts nelietis. Viņš pieņēmis dižu un daiļskanīgu fidžiešu vārdu un sa­minis to dubļos, lai tas kalpotu viņa neģēlīgajiem mēr­ķiem. Viņš piedzirda Tui Tulifau. Viņš to apdzirda līdz nejēdzībai. Visu laiku viņš gādā, lai Tui Tulifau būtu ga­līgi piedzēries. Par atlīdzību viņš iecelts finansu ministra godā un vēl visādos citādos amatos. Viņš izlaida šo viltoto papīrnaudu un piespieda ļaudis to pieņemt. Viņš ir uz­licis veikalu nodokli, kopras nodokli un tabakas nodokli. Mums ir ostas nodevas un priekšraksti un vēl visādi ci­tādi maksājumi. Bet iedzīvotāji nav aplikti ar nodok­ļiem — vienīgi tirgotāji. Kad uzlika kopras nodokli, es tūdaļ par tikpat lielu summu pazemināju iepirkšanas cenu. Tad ļaudis sāka kurnēt — un Saules Spalvas izdeva jaunu likumu, ar kuru noteica atkal veco cenu un aizliedza jeb­kuram cilvēkam to pazemināt. Man viņš uzlika sodu — divas mārciņas sterliņu un piecas cūkas, jo visiem bija labi zināms, ka man ir tieši piecas cūkas. Tās jūs varat ierakstīt kases grāmatā. Hokinsam, Falkrema sabiedrī­bas tirgonim, arī uzlika sodu — vispirms bija jādod cū­kas, pēc tam džins, un pēdīgi, tā ka viņš nebeidza skaļi žēloties, ieradās karaspēks un nodedzināja viņa veikalu. Kad es atteicos pārdot savas preces, Saules Spalvas uz­lika man jaunu sodu un piedraudēja pat nodedzināt vei­kalu, ja es vēl apgrēkošoties. Tāpēc es pārdevu visu, kas atradās plauktos, un te nu ir kaste, kas pilna nevērtīgiem papīriem. Es būtu gan ļoti sarūgtināts, ja jūs man mak­sātu atalgojumu šajos papīros, tomēr tas būtu likumīgi, tikai likumīgi. Nu, kas tagad būtu darāms?

Grīfs paraustīja plecus. — Man vispirms jāsatiek šis Saules Spalvas un jānovērtē situācija.

— Tad jums jo drīz jātiekas ar viņu, — Jeremija aiz­rādīja. — Citādi viņš jau būs paspējis uzlikt jums veselu kaudzi naudas sodu. Šādā veidā viņš savācis visu mūsu valstiņas metālnaudu. Tā visa ir pie viņa, izņemot to, kas aprakta zemē.

III

Iedams atpakaļ pa Irbenāju ceļu, pie spoži apgaismotās ieejas pils teritorijā Grifs sadūrās ar strupu, apaļīgu zie­doša izskata džentlmeni, kas, gludi skuvies un ģērbies baltā, nestīvinātā uzvalkā, patlaban iznāca no pils. Kaut kas viņa piesardzīgi taustošajā solī šķita tā kā pazīstams. Grīfs šo cilvēku acumirklī atcerējās, jo bija gadījies to redzēt daudzās dienvidjūru ostās.

—   Lai nu kurš, bet ko tad jūs te, Kornēlij Dīzij! — viņš izsaucās.

—   Ka tik tas nav pats Grifs, vecais velns, — skanēja atbildes sveiciens, kad viņi paspieda viens otram roku.

—  Ja vēlaties uzkāpt uz kuģa, man ir krājumā labi izdedzināts īru degvīns, — Grīfs aicināja.

Kornēlijs izrieza krūtis un stīvi saslējās.

—   Nekā nevar darīt, mister Grīf! Tagad es ir Fulualea. Man ar vecu laiku būšanām vairs nepielišķēsies. Tāpat ar viņa gaišības majestātes karaļa Tulifau rīkojumu es ir finansu ministrs, un es ir arī galvenais tiesnesis, izņemot brīžus, kad karalis pats savas ķēnišķīgās izpriecas labad visžēlīgi nolemj pagrozīt taisnības riteni ar savu roku.

Grīfs aiz pārsteiguma iesvilpās.

—   Tātad jūs esat Saules Spalvas?

—   Es dod priekšroku iezemiešu apzīmējumam, — viņš aizrādīja. — Fulualea, jūs būs tik laipni. Tā kā es nav piemirsis vecos laikus, mister Grīf, tad man ļoti sāpina sirdi, ka man jāsniedz jums sekošas ziņas. Jums būs jā­samaksā likumīgās importa nodevas tāpat kā visiem pā­rējiem tirgoņiem, kuri lolo nodomu aplaupīt maigos polinēziešu mežoņus šajās koraļļu salās, kas apaugušas ar… Jā, kur tad es paliku? Ak tā! Atcerējos. Jūs ir pār­kāpis priekšrakstus. Ar ļaunprātīgu nolūku jūs pēc saules rieta ir iebraucis Fitu-Tvas ostā ar neiededzinātām bort- ugunīm. Nepārtrauciet mani! Es ir redzējis jūs pats savām acīm. Par šo pārkāpumu jūs tiek sodīts ar summu piecu mārciņu apmērā. Vai jums ir džins? Tas ir nopietns pār­kāpums. Bez ugunīm braucot, tiek apdraudētas mūsu pa­tīkamās ostas kuģinieku dzīvības, lai ietaupītu petroleju kāda penija vērtībā. Vai es jau tiku vaicājis: ir jums džins? Šoreiz jums prasa ostas priekšnieks.

—   Esat gan jūs saņēmis veselu vezumu uz saviem ple­ciem! — Grīfs pavīpsnāja.

—   Tāds ir baltā cilvēka liktenis. Sie nelietīgie tirgo­tāji visu uzkrāvuši nabaga Tui Tulifau, vislabsirdīgākajam monarham, kāds vien jebkad sēdējis dienvidjūru salu tronī un baudījis sakņu liķieri no impēriskā kalabaša. Tālab es, Kornēlijs … tas ir, Fulualea … ir šite, lai pieraudzītu, ka viss notiek pēc tiesas un taisnības. Kaut arī man ļoti netiktos to darīt, kā ostas priekšniekam man ir pienākums atzīt jūs par vainīgu karantēnas laušanā.

—   Karantēnas?

—   Tāds ir ostas ārsta noteikums. Nekādas saskares ar krastu, pirms kuģis nav pārmeklēts. Kāda drausmīga ne­laime nāktu pār paļāvīgajiem iedzimtajiem, ja jums uz kuģa būtu bijušas vējabakas vai garais klepus! Kurš ir šite, kas var aizstāvēt maigos, uzticīgos polinēziešus? Es, Fulualea, Saules Spalvas, stāv savā augstajā misijā.