— Tas ir es, Fulualea. Jūsu pārkāpums ir nopietns. Ņemiet vērā, ka jūs ir sodīts ar piecām kastēm pirmklasīga Holandes džina.
Grīfs gardi nosmējās.
— Gan jau salīgsim, Kornēlij! Nāciet uz kuģa, iemetīsim!
Saules Spalvas šo piedāvājumu atvairīja ar lielmanīgu žestu.
— Tā ir kukuļošana. Par to es nekā negrib dzirdēt — es paliek uzticīgs savai dienišķajai maizei. Un kālab jūs nav uzrādījis sava kuģa dokumentus? Kā muitas pārvaldes priekšnieks es jūs nosoda ar piecām mārciņām un vēl divām kastēm džina.
— Paklausieties, Kornēlij! Joks paliek joks, bet tas jau nu iet par tālu. Te jums nav nekāda Levuka. Man gandrīz vai gribētos kraut jums reiz pa degunu. Mani vis jūs tā nepaķersiet!
Saules Spalvas sabijās un nemierīgi pamīņājās atpakaļ.
— Neuzdrošinās pielietot varas darbus! — viņš draudēja. — Jums ir taisnība. Šeit nav Levuka. Un taisni šinī sakarībā, tā ka aiz manis stāv Tui Tulifau un karaliskā armija, jūs paķert ir tieši tas, ko es vēlas un ko es darīs. Sīs soda naudas jūs samaksās nekavējoties, vai arī es konfiscēs jūsu kuģi. Jūs jau nav pirmais. Vai tad nu tas ķīnīzers pērļu uzpircējs Pīters Džī darīja ko citu — vienīgi iešmauca ostā, pārkāpdams visus priekšrakstus un vēl lietodams rupju muti tikai to pāris nieka naudas sodu dēļ! Nē, tos viņš negribēja maksāt, un tagad viņš sēž uz sauszemes, lai pārdomātu to visu.
— Jūs taču negribat sacīt, ka …
— Skaidrs, ka es grib. Savus augstos pienākumus pildīdams, es atsavināju viņa šoneri. Piektā daļa karaliskās armijas vīru tagad stāv uz tā kuģa sardzē. No šās dienas par nedēļu to pārdos. Kravas telpās daži desmiti tonnu pērleņu, un es tagad gudro, vai nevarēs jums tās pārdot par džinu. Es var jums piedāvāt sevišķi labu veikalu. Kā jūs teicāt — cik daudz džina jums ir?
— Ko, vai vēl vajag džina?
— Kāpēc ne? Tui Tulifau tak ir karalisks žūpa. Protama lieta, ka man nākas strādāt virsstundas, lai viņu apgādātu, jo viņš džinu laista ar brlnum devīgu roku. Viss liekēžu augstmaņu bars pastāvīgi ir pielacies līdz kaklam. Kaut kas šausmīgs! Vai jūs maksās tos sodus, mister Grīf, vai es būs spiests spert stingrākus soļus?
Grīfs nepacietīgi apsviedās uz papēža.
— Kornēlij, jūs esat piedzēries! Padomājiet taču un nāciet pie prāta! Vecās, trakulīgās dienvidjūru dienas ir pagājušas. Tādus jokus jūs vairs nevarat atļauties!
— Ja jūs domā, ka tagad jūs dosies uz kuģa, mister Grīf, tad es var pateikt, lai jūs par velti nepūlas. Es jau jūsu suguļ pazīst. Es paredzēju jūsu stūrgalvīgo ietiepību. Un izrādījās, ka tieši tāds jūs arī ir. Tepat krastā jūs atradīs savu apkalpi. Kuģis ir konfiscēts.
Grīfs atkal pavērsās pret viņu, vēl arvien pa pusei pārliecināts, ka viņš joko. Fulualea atkal bailīgi atkāpās. Tam blakus tumsā iznira liela auguma cilvēks.
— Vai tas tu, Uiliami? — Fulualea iedūdojās. — Te ir vēl viens jūras laupītājs. Stāvi man klāt ar savu. roku spēku, ak, varenais brāli!
— Sveicināts, Uiliami, — Grīfs teica. — No kura laika tad Fitu-Ivā valda Levukas bīčkomers? Viņš saka — mans šoneris esot konfiscēts. Vai tas tiesa?
— Tas ir tiesa, — Uiliami atrūca dobjā krūšu balsī.
— Vai jums vēl ir tādi zīda krekli kā Villijam Smī? Tui Tulifau vēlētos sev tādu kreklu. Viņš ir dzirdējis par to.
— Tas viss ir viena alga, — Fulualea pārtrauca.
— Krekli vai šoneri, karalis tos dabūs.
— Diezgan augstu jūs sniedzaties, Kornēlij, — Grīfs noņurdēja. — Tā taču ir viszemiskākā laupīšana. Jūs esat atsavinājis manu šoneri, pat nedodams man iespēju izteikt iebildumus.
— Kādu iespēju? Kad mēs šite pat stāvējām, vēl ne piecas minūtes nav pagājušas; vai jūs neatteicās maksāt sodu?
— Bet tad kuģis jau bija konfiscēts.
— Skaidrs; un kāpēc gan ne? Vai tad es nezināju, ka jūs atteiksies? Viss darīts godīgi, nav nekādas netaisni - bas… Ak, taisnība, šī spožā, īpašīgā zvaigzne, kuras mirdzošo altāri Kornēlijs Dīzijs jeb Fulualea, kas ir tas pats, vienmēr palūdz! Šļūc pa diegu, mister tirgotāj, vai arī es jums uzrīdīs pils sardzi! Uiliami, ir gan šausmīgs raksturs šitam tirgotājam! Pasauc sargus!
Uiliami iepūta svilpē, kas kokosriekstu šķiedras auklā karājās viņam uz platajām, kailajām krūtīm. Grīfs nikni pastiepa roku pēc Kornēlija, kas ieģenģerēja drošā patvērumā aiz Uiliami masīvā stāva. Kāds ducis staltu polinēziešu — neviens nebija mazāks par sešām pēdām — noskrēja lejā pa pils taku un nostājās rindā aiz sava komandiera.
— Šļūc pa diegu, mister tirgotāj! — Kornēlijs pavēlēja. — Saruna ir beigusies. Jūsu dažādos pārkāpumus mēs iztiesās rītā. Ierasties pilī tieši pulksten desmitos, lai atbildētu par sekošām apsūdzībām, proti: miera traucēšana; dumpīgi un nodevīgi izteicieni; varmācīgs uzbrukums galvenajam tiesnesim ar nolūku radīt miesas bojājumus, brūces,. kropļojumus un zilumus; karantēnas laušana; ostas priekšrakstu neievērošana; muitas pārvaldes noteikumu pārkāpšana lielā mērogā. Rītā, puis, rītā tiesa un taisnība uzvarēs, pirms vēl maizeskoka auglis būs kritis! Un tas kungs lai apžēlojas par jūsu dvēseli!
Pirms vēl bija pienākusi tiesas sēdei noteiktā stunda, Grīfs Pītera Džī pavadībā ar pūlēm piekļuva pie Tui Tulifau. Karalis, ko aplenca kāds pusducis augstmaņu, zvilnēja uz paklājiem avokado koku ēnā pils plašajā pagalmā. Stunda vēl bija agra, tomēr pils kalpones jau rosīgi cēla tiem priekšā šķautnainās džina pudeles. Karalis priecājoties, redzēdams savu veco draugu Devidu, un ļoti nožēlojot, ka tam radušies sarežģījumi ar jaunajiem noteikumiem. Tik daudz viņš pateica, bet citādi neatlaidīgi izvairījās pārrunāt šo jautājumu. Visus ekspropriēto tirgotāju protestus viņš atvairīja ar jauniem džina glāzes piedāvājumiem. «Iedzersim!» skanēja viņa nemainīgā atbilde, taču reiz viņš atklāja savas slēptās sirdsdomas, izsacīdamies, ka Saules Spalvas esot brīnišķīgs cilvēks. Nekad pils līdzekļi neesot bijuši tik ziedošā stāvoklī. Nekad neesot bijis tik daudz naudas mantu kambarī, ne arī tik daudz džina, ko visiem dzert. — Ļoti apmierināts es esmu ar Fulualeu, — viņš nobeidza. — Iedzersim!
— Mums no šās jezgas jātiek laukā jo ātrāk, jo labāk, — Grīfs pēc dažām minūtēm pačukstēja Pīteram Džī, — citādi mēs nebūsim ne ceptas vardes vērti. Tātad mani pēc pāris minūtēm tiesās par dedzināšanu, par ķecerību, par spitālību un nezin par ko vēl, tādēļ man nu jāliek visi prāti kopā.
Aizejot no karaļa, Grīfs uz mirkli pamanīja karalieni Sepeli. Viņa paklusām vēroja savu karalisko laulāto draugu ar tā žūpu brāļiem, un viņas sarauktās uzacis Grifam bija tikpat kā mājiens. Ja vispār kas bija sasniedzams, tad vienīgi ar viņas palīdzību.
Kādā citā no ēnainajiem plašā pagalma stūrīšiem Kornēlijs noturēja tiesas sēdi. Viņš jau agri bija ķēries pie darba, jo, kad Grīfs ieradās, patlaban beidza iztiesāt Villija Smī lietu. Karaliskais karaspēks pilnā sastāvā bija sapulcināts apkārt, ja neskaita to daļu, kas sargāja konfiscētos kuģus.
— Lai apsūdzētais pieceļas, — teica Kornēlijs, — un uzklausa tiesas taisnīgo un žēlsirdīgo spriedumu par nesavaldīgu un apkaunojošu uzvešanos, kāda nemaz nepiedien kravas pārzinim. Apsūdzētais saka — viņam neesot naudas. Ļoti labi. Tiesa ar nožēlu atzīst, ka tai trūkst tuptūža. Tā vietā, kā arī ņemot vērā apsūdzētā trūcīgos apstākļus, tiesa piespriež sodu iepriekšminētajam apsūdzētajam viena balta zīda krekla apmērā — tās pašas šķirnes, fasona un kvalitātes, kāds apsūdzētajam patlaban mugurā.
Kornēlijs pameta ar galvu vairākiem kareivjiem, un tie aizveda kravas pārzini sānis aiz avokado koka. Pēc mirkļa viņš atkal parādījās, tikai bez minētā apģērba gabala, un apsēdās līdzās Grifam.
— Ko tad jūs bijāt apgrēkojies? — Grīfs pavaicāja.
— Velns lai mani parauj, ja es to zinu! Un kādus noziegumus jūs esat pastrādājis?
— Nākošā lieta, — teica Kornēlijs tik oficiāli, cik vien spēja. — Apsūdzētais Deivids Grifs lai pieceļas! Tiesa ir aplūkojusi pierādījumus viņa lietā, pareizāk sakot, lietās un iznes sekošu spriedumu, proti… Muti ciet! — viņš uzbļāva Grifam, kas mēģināja viņu pārtraukt. — Es jau teicu, ka pierādījumi ir pārbaudīti, pamatīgi pārbaudīti.
Tiesas vēlēšanās nav sagādāt vēl papildu nepatikšanas apsūdzētajam, tālab tiesa izmanto šo gadījumu, lai brīdinātu apsūdzēto, ka par necienīgu izturēšanos viņu sauks pie atbildības. Par atklātu un vieglprātīgu ostas noteikumu un priekšrakstu pārkāpšanu, par karantēnas laušanu un kuģniecības likumu neievērošanu viņa šoneris «Kaniāni» līdz ar šo tiek atzīts par konfiscētu Fitu-Ivas valdības labā, lai to pārdotu publiskā izsolē pēc desmit dienām, skaitot no šodienējā datuma, līdz ar visiem tā piederumiem, iekārtu un kravu, kas uz tā atrodas. Par apsūdzētā personiskajiem noziegumiem, sastavošiem no varmācīgas un dumpīgas uzvedības un neiedomājamas necieņas izrādīšanas pret valsts likumiem, viņš tiek sodīts ar summu viena simta mārciņu sterliņu apmērā un piecpadsmit kastēm džina. Es nemaz negrib jums jautāt, vai jums būs kas ko piebilst. Bet vai jūs grib maksāt? To es jums jautā.
Grīfs papurināja galvu.
— Līdz tam, — Kornēlijs turpināja, — lieciet vērā, ka jūs atrodas zem aresta! Te nav tuptūža, kur jūs ieslodzīt. Un vispēdīgi tiesai ir nācis zināms, ka šā rīta agrā stundā apsūdzētais tīšā patvarībā ir savā uzdevumā izsūtījis kana- kus saķert rifā zivis brokastīm. Ar to ir nepārprotami pārkāptas Fitu-Ivas zvejnieku amata tiesības. Vietējā amatniecība ir jāsaudzē. Par šādu apsūdzētā izturēšanos tiesa izsaka stingru rājienu, un pārkāpuma atkārtošanās gadījumā vainīgais un vainīgie — visi bez izņēmuma — nekavējoties tiks likti piē spaidu darbiem Irbenāju ceļa labošanā. Tiesa ir atlaista.
Kad viņi atstāja pagalmu, Pīters Džī piebikstīja Grifam, lai paskatās, kur Tui Tulifau bija izlaidies uz paklājiem. Kravas pārziņa krekls, izstaipīts un apspīlēts, jau apņēma karalisko miesu brangumu.
— Lieta ir skaidra, — Pīters Džī teica apspriedē Jeremijas mājā. — Dīzijs savācis gandrīz visu metālnaudu. Visu šo laiku viņš karali dzirda ar džinu, ko nolaupījis no mūsu kuģiem. Tiklīdz radīsies izdevība, viņš pievāks kasi un laidīsies lapās vai nu ar jūsu kuģi, vai ar manējo.
— Viņš ir zemisks tēviņš, — Jeremija paziņoja, uz bridi apklusdams, lai nospodrinātu acenes. — Viņš ir nelietis un bezgodis. Viņu vajadzētu dauzīt ar sprāgušu cūku, ar labi sen nosprāgušu cūku.
— Pilnīgi pareizi, — Grifs attrauca. — Viņš jāsadauza ar beigtu cūku. Jeremija, es nemaz nebrīnīšos, ja tieši jūs būsiet tas, kas gāzīs viņam ar sprāgušu cūku. Papūlieties tikai sameklēt tādu sevišķi smirdīgu! Tui Tulifau patlaban ir lejā pie laivu mājas un lauž vaļā mana skotu viskija kasti. Es došos uz pili un kaldināšu aizmugures plānus ar karalieni. Jūs pa to laiku salieciet plauktos šādas tādas preces no noliktavas! Es jums kādas aizdošu, Hokins. Bet jūs, Pīter, apgādājiet vācieša veikalu! Sāciet visi tirgoties, pārdodiet par papīrnaudu! Atcerieties, zaudējumus segšu es! Ja vien nekļūdos, pēc trim dienām mums būs vai nu tautas sanāksme, vai arī apvērsums. Jūs, Jeremija, izsūtiet ziņnešus pa visu salu — pie zvejniekiem un zemniekiem, visur kur, pat kalnos pie kazu medniekiem. Pasakiet tiem, lai sapulcējas pie pils pēc trim dienām!
— Jā, bet kareivji, — Jeremija iebilda.
— Par tiem es parūpēšos. Tiem nav maksāts jau divus mēnešus. Pie tam Uiliami ir karalienes brālis. Tikai neturiet plauktos pārāk daudz preču uzreiz! Tiklīdz ierodas kareivji ar papīra naudu, pārtrauciet tirgošanos!
— Tad viņi nodedzinās veikalus, — Jeremija teica.
— Lai dedzina! Karalis Tulifau samaksās, ja viņi to izdarīs.
— Vai viņš samaksās arī par manu kreklu? — Villijs Smī noprasīja.