— Krekls jau plīst pušu uz muguras, — kravas pārzinis žēlojās. — Es to pamanīju jau šorīt, kad viņš kreklu nebija valkājis vēl ne desmit minūtes. Tas man maksāja trīsdesmit šiliņus, un es to biju uzvilcis tikai vienu reizi.
— Kur lai es dabūju sprāgušu cūku? — Jeremija vaicāja.
— Nokaujiet kadu, protams! — Grifs atteica. — Nokaujiet tādu nelielu.
— Neliela maksā desmit šiliņu.
— Tad ierakstiet to kases grāmatā pie operatīviem izdevumiem! — Grīfs uz mirkli apklusa. — Ja gribat, lai tā dūšīgi smirdētu, būtu labi nokaut jau tūdaļ.
— Tu runāji labi, Devida, — teica karaliene Sepeli. — Šis Fulualea atnesis sev līdzi trakumsērgu, un Tui Tulifau ir noslīcis džinā. Ja viņš neapsolīs sasaukt lielo sanāksmi, es viņu piekaušu. Kad viņš piedzēries, viņu piekaut ir viegli.
Karaliene pacēla samiegto dūri, un, redzēdams viņas amazoniskās proporcijas un apņēmīgo seju, Grīfs zināja, ka sanāksme tiks sasaukta. Fituīviešu valoda ir tik līdzīga samoiešu valodai, ka viņš varēja tajā runāt kā īsts iezemietis.
— Un tu, Uiliami, — viņš sacīja, — izteicies, ka kareivji esot pieprasījuši metālnaudu un noraidījuši papīrus, ko Fulualea tiem piedāvājis. Pasaki viņiem, lai pieņem papīrnaudu, un pieraugi, ka jau rīt visiem būtu samaksāts!
— Kālab pūlēties! — Uiliami iebilda. — Karalis ir laimīgs, kad piedzēries. Mantu kambarī naudas ir daudz. Un es arī esmu apmierināts. Manā mājā ir divas kastes džina un daudz labu mantu no Hokinsa veikala.
— Tu esi īsts cūka, ak, mans brāli! — Sepeli aizsvilās dusmās. — Vai tad Devida nerunāja? Vai tev ausu nav? Kad džins un mantas tavā mājā būs izbeigušās un tirgotāji ar džinu un precēm vairs nebrauks šurp, un Saules Spalvas būs aizbēdzis uz Levuku ar visu Fitu-Ivas naudu, ko tad tu darīsi? Nauda valsts kasē ir no sudraba un zelta, bet papīrnauda ir tikai papīrs. Es tev saku, ka ļaudis jau kurn. Pilī vairs nav zivju. Jamss un batātes liekas pazuduši no zemes virsas, jo tādus mums nepiegādā. Kalnu iemītnieki jau veselu nedēļu nav atsūtījuši nevienu meža kazu. Kaut gan Saules Spalvas spiež tirgotājus pirkt kopru par veco cenu, ļaudis tomēr nepārdod, jo viņi negrib papīra naudu. Tikai šodien vien es izsūtīju ziņnešus pa divdesmit būdām. Nekur nav olu. Vai tad Saules Spalvas uzsūtījis vistām kādu sērgu? Es nezinu. Es zinu tikai to, ka olu nav. Labi vismaz, ka tie, kuri daudz dzer, maz ēd, citādi jau pilī būtu bads. Saki saviem kareivjiem, lai tie saņem algu, kaut tā arī būtu Fulualeas papīrnauda!
— Un atceries, — Grīfs brīdināja, — kaut arī veikali tirgosies, tomēr, kad ieradīsies kareivji ar saviem papīriņiem, tiem neko nepārdos. Un pēc trim dienām notiks sanāksme, bet Saules Spalvas būs beigts kā nosprāgusi cūka.
Sanāksmes dienā salas iedzīvotāji bariem vien bija saplūduši galvaspilsētā. Gan kanu laiviņās, gan laivās, gan kājām, gan ēzeļu mugurās te bija saradušies visi pieci tūkstoši Fitu-Ivas iemītnieku. Trīs pagājušās dienas bija vēl krietni uzkurinājušas vispārējo satraukumu. Pa- priekšu no tirgotāju patukšajiem plauktiem varēja iepirkties diezgan rosīgi. Bet, kad parādījās kareivji, viņus kā pircējus atraidīja un teica, lai ejot pie Fulualeas pēc me- tālnaudas. — Vai tad uz papīrnaudas priekšpuses nav uzrakstīts, — tirgotāji aizrādīja, — ka pēc pieprasījuma to apmainīs pret metālnaudu?
Vienīgi Uiliami spēcīgā autoritāte neļāva nodedzināt tirgotāju mājas. Tomēr viens Grifa kopras šķūnis tik un tā izkūpēja dūmos, un Jeremija to centīgi ierakstīja savās grāmatās uz karaļa rēķina. Jeremija pats tika gan apsmiets, gan zākāts, bet viņa acenes sadauzītas. Villija Smī pirkstu krumšļiem bija nobraukta āda. To izdarīja trīs dauzonīgi kareivji, kas cits pēc cita traucās no visa spēka triekt pret tiem savus žokļus. Kapteinis Boigs bija cietis līdzīgus miesas bojājumus. Pīters Džī bija ticis cauri sveikā, jo gadījuma pēc tie bija maizes kurvji, nevis žokļi, kas atsitās pret viņa dūrēm.
Tui Tulifau ar Sepeli pie sāniem, savu uzdzīvotāju augstmaņu aplenkts, sēdēja sanāksmes vadītāja vietā 1 iela ja pils pagalmā. Viņa labā acs un zods bija sapampuši, it kā arī viņš būtu triecies kādam pret duri. Torīt pilī tenkoja, ka Sepeli esot sarīkojusi ģimenes kautiņu. Sā vai tā, bet karalienes laulātais draugs bija skaidrā, un viņa treknā miesa Villija Smī zīda kreklā kā nedzīva blīda ārā no plīsumu vietām. Slāpes tam bija nedzesējamas, un nepārtraukti tam tika sniegti svaigi dzeramie rieksti. Vienkāršo ļaužu pūlis, ko karaspēks mēģināja atturēt, spaidījās ārpus pagalma. Vienīgi mazākie augstmaņi, ciematu dāmas un ievērojamākās personas, kā arī runasvīri ar saviem amata spieķiem bija ielaisti iekšā. Kornēlijs Dī- zijs, kā jau klājas augstam un cienītam ierēdnim, sēdēja tuvu pie karaļa labās rokas. Pa kreisi no karalienes pretī Kornēlijam sēdēja Jeremija, ko aplenca baltie tirgotāji, kurus viņš pārstāvēja. Tā kā acenes viņam bija gājušas zudumā, tad viņš šķielēja pāri uz finansu ministru, tuvredzīgi samiedzies.
Pārmaiņus gan pievēja piekrastes runasvīrs, gan no- vēja piekrastes runasvīrs, gan kalnu ciematu runasvīrs, katrs pārstāvēdams grupu mazāku runasvīru un augstmaņu, cēlās kājās un teica savu runu. īstenībā viņi visi teica vienu un to pašu. Viņi piktojās par papīra naudu. Saimniecība neejot nekādā jēgā. Kopru vairs nekūpinot. Ļaudis kļuvuši aizdomīgi. Apstākļi izveidojušies tādi, ka visi gribot maksāt savus parādus, bet neviens negribot, lai viņam maksā. Nu aizdevēji mēdzot slapstīties no saviem parādniekiem. Nauda kļuvusi lēta. Cenas kāpjot, bet trūkstot pašu vajadzīgāko mantu. Lai nopirktu vistu, vajagot maksāt trīsreiz vairāk par parasto cenu, un arī tad vēl vista esot tik sīksta, ka acīmredzot, ja vien to nepasteigtos pārdot, tūdaļ būtu pati nosprāgusi aiz vecuma. Izredzes esot bēdīgas. Parādījušās zīmes un pareģojumi. Dažos novados uznākušas žurku briesmas. Raža esot vāja. Cukurāboli esot sīciņi. Visražīgākajam avokado kokam pievēja piekrastē noslēpumainā kārtā nokritušas visas lapas. Mango augļiem zudusi katra garša. Banānu lapas apgraužot nez kādi tārpi. Zivis esot pametušas okeānu, bet parādījušās tīģerhaizivis neiedomājamos daudzumos. Meža kazas aizbēgušas nepieejamās kalnu virsotnēs. Poix saknes poi dīķos kļuvušas rūgtas. Kalnos atskanot dārdoņa, pa naktīm staigājot gari; kāda sieviete no Punta-Punas pēkšņi zaudējusi valodu, bet Eiho ciematā piedzimis kazlēns ar piecām kājām. Un sanāksmē sapulcējušies ciematu vecākie bija cieši pārliecināti, ka visā vainojama vienīgi Fulualeas dīvainā nauda.
Uiliami runāja armijas vārdā. Viņa vīri esot neapmierināti un dumpojoties. Kaut gan ar karalisko rīkojumu tirgotājiem esot likts pieņemt naudu, tie tomēr neņemot. Viņš jau neko nesakot, tomēr izskatoties tā, it kā tam būtu kāds sakars ar Fulualeas dīvaino naudu.
Ilgi viņš skaidroja — ar pirmkārt un otrkārt, un visiem sīkākiem pierādījuma iedalījumiem — par organizāciju, kārtību un civilizāciju. Viņš centās pierādīt, ka tirgotājs esot civilizācijas nesējs un ka tirgotāja veikalo- šanu vajagot atbalstīt, citādi viņš vairs nebraukšot šurp. Tur pāri uz rietumiem esot salas, kurās negribot atbalstīt tirgotājus. Kāds iznākums? Tirgotāji uz tām nebraucot, un ļaudis tur dzīvojot kā meža zvēri. Viņi nevalkājot ne drānas, ne zīda kreklus (te viņš, nozīmīgi pamirkšķinādams, pašķielēja uz karali), un viņi ēdot cits citu.
Saules Spalvu ērmīgais papīrs neesot nekāda nauda. Tirgotāji gan zinot, kas esot nauda, un šādu viņi nekad nepieņemšot. Ja Fitu-Iva pastāvēšot pie tā, ka viņiem tāda jāpieņem, viņi aizbraukšot projām un nekad vairs neatgriezīšoties. Un tad fituīvieši, kas jau paguvuši aizmirst, kā darina tapa, skraidīšot pliki un ēdīšot cits citu.
Viņš stastija vēl daudz vairāk, runādams krietnu stundu, bet arvien atgriezās pie tā, cik nožēlojams būšot viņu stāvoklis, ja tirgotāji vairs nebraukšot šurp. — Un tajā dienā, — viņš beidza savu runu, — kā gan fituīviešus sauks plašajā pasaulē? Par kai-kanak (cilvēkēdājiem) ļaudis viņus sauks. «Kai-kanakI Kairkanak!»
Tui Tulifau runāja īsi. Lieta nu esot izklāstīta, viņš teica, kā no tautas, tā arī no armijas un tirgotāju puses. Tagad esot laiks Saules Spalvām izklāstīt savu viedokli. Nevarot taču noliegt, ka viņš esot darījis brīnumus ar savu finansu sistēmu. — Daudzas reizes viņš man izskaidroja savas sistēmas būtību, — Tui Tulifau nobeidza. — Tā ir ļoti vienkārša. Un tagad viņš to izskaidros jums.
Tā esot tikai balto tirgotāju sazvērestība — tā Kornēlijs uzsāka cīniņu. Jeremijam esot taisnība tiktāl, ciktāl varot runāt par dažādām priekšrocībām, kādas dodot baltie milti un petroleja. Fituīvieši nemaz negribot kļūt par kai-kanak. Fitu-Iva gribot civilizāciju; tā gribot arvien vairāk civilizācijas. Bet te jau esot lietas būtība — lai nu visi uzmanīgi ieklausoties. Papīra nauda esot augstākās civilizācijas pazīme. Tālab arī viņš, Saules Spalvas, esot to ieviesis. Un tālab tirgotāji pretojoties tai. Viņi negribot redzēt Fitu-Ivu civilizētu. Kāpēc gan viņi braucot pār tāliem okeāna plašumiem ar savām precēm uz Fitu-Ivu? Viņš, Saules Spalvas, pateikšot, kāpēc, tieši acīs tiem pateikšot visas varenās sanāksmes priekšā. Viņu pašu zemēs cilvēki esot pārāk civilizēti, lai ļautu tirgotājiem raust milzīgo peļņu, kādu viņi gūstot no fituīviešiem. Ja fituīvieši kļūtu pietiekami civilizēti, tad tirgotāju peļņa būtu pagalam. Tajā dienā ikviens fituīvietis pats varētu kļūt par tirgotāju, ja tikai vēlētos.
Tālab baltie tirgotāji cīnoties pret papīrnaudas sistēmu, ko viņš, Saules Spalvas, šurp atvedis. Kālab viņš saucoties par Saules Spalvām? Tāpēc, ka viņš esot Gaismas Nesējs no Pasaules Aiz Debesīm. Papīra nauda esot gaisma. Baltajiem laupītājtirgoņiem spožā gaismā neveicoties. Tāpēc viņi apkarojot gaismu.
Viņš to varot pierādīt labajiem Fitu-Ivas ļaudīm, un šo pierādījumu viņš likšot izteikt pašu ienaidnieku mutēm. Esot visiem zināms fakts, ka visās augstu civilizētās valstīs pastāvot papīra naudas sistēma. Viņš pajautāšot Jeremijam, vai tas tā esot vai ne.
Jeremija neko neatbildēja.
— Jūs redzat, — Kornēlijs turpināja, — viņš neatbild. Viņš nevar noliegt to, kas ir patiesība. Anglijā, Francijā, Vācijā, Amerikā, visās lielajās Papalangi valstīs ir papīrnaudas sistēma. Tā pastāv. Jau daudzus gadsimtus tā pastāv. Es jautā tev, Jeremija, kā godīgam vīram, kā cilvēkam, kas reiz bijis centīgs strādnieks tā kunga vīna- kalnā, es jautā tev — vai tu vari noliegt, ka lielajās Papalangi valstīs pastāv šī sistēma?
Jeremija nevarēja noliegt, un viņa pirksti nervozi bungoja pa klēpī turamā groza rokturi.
— Jūs redzat, tas ir tā, kā es teicu, — Kornēlijs trauca tālāk. — Jeremija piekrīt, ka tas ir tā. Tālab es jautā jums, visi labie Fitu-īvas ļaudis, — ja kāda sistēma ir laba Papalangi zemēs, kālab tā nevarētu būt laba ari Fitu-Ivā?
— Tas nav viens un tas pats! — Jeremija izsaucās. — Saules Spalvu papīri ir citādi nekā lielo valstu papīrnauda.
Bija redzams, ka Kornēlijs uz to jau sagatavojies. Viņš pacēla augšup Fitu-Ivas naudas zīmi, ko visi apskatīja.
— Kas tas ir? — viņš jautāja.
— Papīrs, vienīgi papīra gabals, — Jeremija atbildēja.
— Un tas?
Šoreiz Kornēlijs pacēla Anglijas bankas naudas zīmi.
— Tā ir ang|u papīrnauda, — viņš paskaidroja sanāksmei, tai pašā laikā pasniegdams to Jeremijam aplūkošanai. — Vai nav tiesa, Jeremija, ka tā ir angļu papīrnauda?
Jeremija negribīgi pameta ar galvu.
— Tu teici, ka Fitu-Ivas papīrnauda esot papīrs; nu, kā tad ir ar šo angļu naudu? Kas tā ir? … Tev jāatbild kā īstam vīram… Visi gaida tavu atbildi, Jeremija!
— Tā ir … tā ir … — apjukušais Jeremija iesāka, bet tad bezpalīdzīgi nokrekšķinājās, jo šo sofismu viņa saprašana vairs nespēja atrisināt.
— Papīrs, tikai papīra gabals, — Kornēlijs nobeidza viņa vietā, atdarinādams viņa atturīgo valodas veidu.
Visu sejas pauda, kuro viņi atzīst par zaudētāju. Karalis sajūsmā sita plaukstas un purpināja: — Tas ir skaid- rak par skaidru, tas ir pavisam skaidri.
— Jūs redzat, viņš pats to atzīst. — Droša uzvaras apziņa bija dzirdama Dīzija balsī un redzama viņa iznesībā. — Viņš neredz nekādas starpības. Starpības arī nav. Tas ir naudas attēls. Tā ir nauda pati.
Pa to starpu Grīfs kaut ko iečukstēja Jeremijam ausī, tas pamāja ar galvu un sāka runāt.
— Bet Papalangi zemēs visiem ir zināms, ka angļu valdība par šiem papīriem ir ar mieru izmaksāt metāla naudu.
Dīzija uzvara nu bija pilnīga. Viņš turēja paceltu fitu- īviešu naudas zīmi.
— Vai uz šās papīrnaudas nav rakstīts tas pats?
Atkal Grīfs ko pačukstēja.
— Ka Fitu-Iva ir ar mieru izmaksāt metāla naudu? — Jeremija pavaicāja.
— Tā tur rakstīts.
Trešo reizi Grīfs pasuflēja.
— Pēc pieprasījuma? — Jeremija taujāja.