Mandela ir nevienam nezināms ciematiņš Ziemeļu Ledus okeāna piekrastē. Tas nav liels, un tā iedzīvotāji ir miermīlīgi ļautiņi, vēl miermīlīgāki nekā blakus dzīvojošo cilšu piederīgie. Mandelā ir maz vīriešu, bet daudz sieviešu, tāpēc tur ir spēkā veselīga un nepieciešama poligāmija; sievietes cītīgi dzemdē bērnus, un puisēna piedzimšana tiek sveikta ar skaļām gavilēm. Bez tam tur dzīvo Abvaks, kuram galva allaž nokārusies uz viena pleca, itin kā viņa kakls kādreiz būtu juties ļoti noguris un uz visiem laikiem atteicies pildīt savu parasto pienākumu.
Cēlonis visām šīm savdabībām — gan ciematnieku miermīlībai, gan poligāmijai, gan Abvaka nogurušajam kaklam — meklējams pagaiušajos gados, laikā, kad Man- delas līcī bija izmetis enkuru šoneris «Meklētājs» un kad Taijs, ciemata vecākais, bija iecerējis ātri iedzīvoties bagātībā. Līdz pat šai dienai Mandelas ļaudis, kas ir asins- rada rietumpusē mājojošai Badaino ciltij, piemin un, elpai aizraujoties, pārstāsta toreizējos notikumus. Tiklīdz tos sāk pārrunāt, bērni tūdaļ sasēžas pulciņā un nevar vien nobrīnīties par to cilvēku trakumu, kuri varētu būt bijuši viņu priekšteči, ja vien nebūtu sakaitinājuši Sauleszemes iemītniekus un ņēmuši tik bēdīgu galu.
Notikumi sāka risināties ar to, ka no «Meklētāja» krastā nokāpa seši cilvēki ar tik smagiem mantu saiņiem, itin kā būtu ieradušies uz palikšanu, un apmetās dzīvot Nī- gas iglu. Viņi gan par mitekli labi samaksāja ar miltiem un cukuru, taču Nīga bija ļoti sarūgtināts tālab, ka viņa meita Misačija izlēma dalīt savu likteni ar Billu Balto un meklēt pārtiku un segas pie balto cilvēku vadoņa.
— Viņa ir liela izpirkuma vērta, — Nīga žēlojās cie- matniekiem, kas bija sapulcējušies ap ugunskuru, kamēr seši baltie cilvēki gulēja. — Viņa ir izpirkuma vērta, jo mums ir vairāk vīriešu nekā sieviešu, un vīrieši piedāvā augstas cenas par sievu. Mednieks Unenks man solīja tikko kā izgatavotu kajaku un šauteni, ko iemainījis no Badaino cilts. Re, ko man piesolīja, bet tagad viņa ir projām un es neesmu dabūjis nekā!
— Es arī piedāvāju izpirkumu par Misačiju, — noņurdēja kāda balss, tomēr ne sevišķi dusmīgi, un uz brīdi uguns atblāzmā pavīdēja Pīlo priecīgā seja ar platiem vaigu kauliem.
— Arī tu, — Nīga apstiprināja. — Un bija vēl citi. Kāpēc gan Sauleszemes iemītnieki ir tādi nemiera gari? — viņš kašķīgi noprasīja. — Kāpēc viņi nevar palikt savās mājās? Sniegazemes ļaudis neceļo uz Sauleszemes iemītnieku novadiem.
— Labāk pajautā, kāpēc viņi te nāk, — tumsā atsaucās kāda balss, un priekšplānā izspraucās Abvaks.
— Jā! Kāpēc viņi nāk? — daudzas balsis nogaudās, un Abvaks pavicinaja roku, lai apklust.
— Cilvēki nerakņājas zemē tāpat vien, pa tukšo, — viņš sāka runāt. — Man prātā, kā tas bija ar Vaļu ķērājiem, kuri arī ir Sauleszemes iemītnieki un kuru kuģis gāja bojā ledū. Jūs visi vēl atceraties Vaļu ķērājus, kas atbrauca pie mums salauztās laivās, bet, projām ejot, kad jau bija sācies sals un zemi klāja sniegs, aizveda līdzi suņus un nartas. Jūs atceraties — kamēr tie gaidīja uz sala iestāšanos, viens no tiem sāka rakņāties pa zemi, tad jau divi un trīs, un pēc tam rakās visi un varen uztraukušies strīdējās savā starpā. Ko viņi tur izraka no zemes, mēs nezinām, jo viņi padzina mūs tālāk, lai neskatāmies. Pēc tam kad viņi bija projām, mēs to vietu apskatījām, tomēr neko neatradām. Taču zemes te ir daudz, un visu to viņi vēl nav izrakņājuši.
— Jā, Abvak! Tā ir! — cilts ļaudis apbrīnā izsaucās.
— Tāpēc es domāju tā, — viņš nobeidza savu runājamo, — laikam viens Sauleszemes iemītnieks pastāsta otram, un šiem Sauleszemes iemītniekiem tas ari ir pastāstīts, un viņi atbraukuši rakņāties pa zemi.
— Bet kā tas var būt, ka Bills Baltais runā mūsu valodā? — taujāja kāds vecs, sažuvis sīka auguma mednieks. — Bills Baltais, kuru mūsu acis līdz šim vēl ne reizi nav skatījušas?
— Bills Baltais būs kādu citu reizi bijis Sniegazemes novados, — Abvaks atbildēja, — citādi viņš neprastu runāt Lāča cilts valodā, kas ir ļoti līdzīga Badaino cilts valodai, kura savukārt ir gandrīz tāda pati kā Mandelas cilts valoda. Jo pie Lāča cilts ir bijuši daudzi Sauleszemes iemītnieki, nedaudzi ir bijuši arī pie Badaino cilts, bet pie Mandelas cilts nav bijis neviens cits kā tikai toreiz Vaļu ķērāji un tagad tie, kas patlaban guļ Nīgas iglu.
— Viņu cukurs ir ļoti labs, — Nīga piezīmēja, — un milti ari.
— Viņiem ir lielas bagātības, — Unenks papildināja.
— Vakar es biju uz viņu kuģa un redzēju tur daudz visādu gudri izdomātu dzelzs rīku, tur bija dunču un šauteņu, un miltu, un cukura, un dažādu dīvainu ēdamo bez sava gala.
— Tā tas ir, brāļi! — Taijs piecēlās kājās un pie sevis nopriecājās, cik bijīgi un klusi cilts ļaudis viņu uzklausa.
— Viņi ir ļoti bagāti, šie Sauleszemes iemītnieki. Bet viņi taču ir muļķi. Jo padomājiet vien! Viņi staigā mūsu vidū droši un nepiesardzīgi, nemaz neraizēdamies par savām lielajām bagātībām. Tagad pat viņi mierīgi krāc, bet mūsu ir daudz, un baiļu mēs nepazīstam.
— Varbūt viņi arī nepazīst baiļu, tāpēc ka ir lieli karotāji, — sīkais, sažuvušais večuks mednieks iebilda.
Taču Taijs pret viņu tikai nikni novaibstījās.
— Nē, tā gan neizskatās. Viņi taču dzīvo dienvidu pusē, tieši zem saules takas, un ir mīksti un vārīgi, tapat kā viņu suņi. Vai atceraties, kāds suns bija Vaļu ķērājiem? Mūsu suņi to aprija jau otrajā dienā, jo tas bija mīksts un vārīgs un neprata cīnīties. Sauleszemes novados saule ir karsta un dzīve viegla, tur vīri ir kā sievietes, bet sievietes — kā bērni.
Galvas visapkārt piekrītoši palocījās, bet sievietes pastiepa kaklus un ieklausījās vērīgāk.
— Stāsta, ka viņi labi izturoties pret sievietēm un tām esot maz jāstrādā, — ieķiķinājās Likīta, zaļoksnēja jauna sieviete ar platām gūžām, paša Taija meita.
— Tev laikam kārojas iet pa to taciņu, kur aizgājušas Misačijas kājas, ko? — Taijs dusmīgi uzbļāva. Tad viņš atkal steigšus pievērsās cilts vīriešiem. — Redziet nu, brāļi, tādas ir Sauleszemes iemītnieku paražas! Viņu acis skatās uz mūsu sievietēm, un viņi tās aizved citu pēc citas. Kā jau ir aizgājusi Misačija, līdz ar to apkrāpdama Nīgu, kurš nedabūja izpirkumu, tā grib aiziet arī Likīta, tā grib aiziet viņas visas, bet mēs būtu apkrāpti. Es esmu runājis ar kādu mednieku no Lāča cilts, tāpēc es zinu. Te pie mums ir vīri no Badaino cilts, lai viņi runā un pasaka, vai mani vārdi ir patiesi!
Seši mednieki no Badaino cilts apliecināja, ka patiesi gan, un katrs no viņiem stāstīja blakussēdētājiem par Sauleszemes iemītniekiem un to paražām. Ņurdēdami sāka kurnēt jaunākie vīrieši, kam bija meklējamas sievas, un arī vecākie vīri, kam bija izdodamas meitas un sagaidāms izpirkums, un klusā niknuma murdoņa visapkārt augtin auga ska|umā un spēkā.
— Viņi ir ļoti bagāti, viņiem ir gudri izdomāti dzelzs rīki un dunču, un šauteņu bez sava gala, — Taijs iz- gudrēm kārdināja, jo viņa iecere par ātru iedzīvošanos bagātībā nu sāka veidoties pavisam skaidri.
— Billa Baltā šauteni es ņemšu sev, — pēkšņi paziņoja Abvaks.
— Nē, tā būs mana! — Nīga iekliedzās. — Jo man taču jādabū izpirkums par Misačiju!
— Mieru! Ak, brāļi! — Taijs ar roku vēcieniem pieklusināja sapulcējušos. — Lai sievietes un bērni iet savos iglu. Šī te ir vīru runāšana, lai to dzird tikai vīru ausis.
— Šauteņu ir diezgan, to pietiks visiem, — viņš teica, kad sievietes bija negribīgi aizgājušas. — Nemaz nešaubos, katram vīram iznāks pat divas šautenes, un kur nu vēl milti, cukurs un citas mantas. Un izdarīt to bus ļoti viegli. Tos sešus Sauleszemes iemītniekus Nīgas iglu mēs nonāvēsim šonakt, kamēr viņi guļ. Rīt mēs ar miera vārdiem iesim uz kuģa tirgoties un tur, kad būs izdevīgs brīdis, apkausim visus viņu brāļus. Un rīt vakarā notiks lielas dzīres, līksmošanās un bagātību dalīšana. Tad vis- pēdējais no vīriem dabūs vairāk mantu, nekā līdz šim piederēja vispirmajiem. Brāļi, vai gudri ir vārdi, ko es esmu runājis?
Viņam atbildēja klusa piekrišanas dūkoņa, un tūdaļ sākās gatavošanās uzbrukumam. Seši Badaino cilts mednieki, kā jau pieklājas bagātākas cilts ļaudīm, bija bruņojušies ar šautenēm un pārpilnīgi apgādāti ar munīciju. Taču no Mandeļu cilts tikai vienam otram atsevišķam medniekam piederēja pa šautenei, dažas pat salauztas, un visā ciltī bija ļoti maz pulvera un patronu. Kara ieroču trūcīgo krājumu tomēr atsvēra neskaitāms daudzums bultu ar kaula uzgaļiem un metamo šķēpu — tie noderēja kaujai no attāluma, bet tuvcīņām bija paredzēti gan krievu, gan jenkiju darinati tērauda dunči.
— Lai nebūtu nekāda trokšņa, — Taijs nodeva pēdējās instrukcijas, — un lai daudzi karotāji blīvi aplenc iglu no visām pusēm, tā ka Sauleszemes vīri nevar izlauzties. Pēc tam tu, Nīga, ved sešus jaunekļus uz iglu un klusiņām ielieniet iekšā, kur svešinieki guļ. Neņemiet šautenes, jo tās mēdz iet vaļā pavisam negaidīti, bet savu roku spēku ielieciet dunčos.
— Un lai visiem būtu skaidrs, ka nedrīkst nekā nodarīt Misačijai, kura ir liela izpirkuma vērta, — Nīga aizsmakušā balsī pačukstēja.
Cieši plokot pie zemes, nelielā uzbrucēju armija aplenca iglu, bet pa aizmuguri slapstījās bars sieviešu un bērnu, priecīgā ziņkārē gribēdami noskatīties svešinieku noslepkavošanā. īsā augusta nakts beidzās, un ausmas blāvumā neskaidri varēja viest Nīgas un jauniešu zemei pieplakušos augumus. Ne mirkli neapstādamies, viņi četrrāpus ielīda garajā ieejas gaitenī un nozuda no acīm. Taijs piecēlās stāvus un saberzēja rokas. Viss veicās labi. Plašajā aplencēju lokā no zemes paslējās galva pēc galvas, un visi gaidīja. Ikviens pēc sava prāta iztēlojās notikumus iekšpusē — aizmigušos vīrus, dunču ietriekšanos cilvēku miesā, pēkšņu nāvi tumsā.
Klusumu pāršķēla skaļš Sauleszemes vīra uzsauciens, un norībēja šāviens. Tad iglu iekšpusē sākās kņada. Bez kādas iepriekšējas apdomas aplencēji metās šaurajā ieejas gaitenī. Iekšpusē sāka dārdināt pusducis patšauteņu, un mandeli, iespriedušies šaurajā koridorā, nekā nevarēja apsākt. Tie, kas bija priekšgalā, trakā trauksmē lūkoja tikt atpakaļ, jo šautenes nepārtraukti spļāva uguni tiem tieši sejā, bet tie, kas atradās aizmugurē, tikpat trakā trauksmē spaidījās uz priekšu, lai mestos uzbrukumā. Tūkstoš astoņsimt deviņdesmitā gada parauga četrdesmit piecu milimetru kalibra lielās lodes ik zalvē izurba uzreiz pusduci cilvēku, un gaitenis, pieblīvēts ar ievainotiem, bezpalīdzīgiem karotājiem, atgādināja gaļas galdu tirgū. Nepārtrauktie šāvieni, bez mērķēšanas raidīti tieši pūiī, retināja to tikpat kā ložmetēju kārtas, un šai nemitīgajai nāves strāvai neviens nespēja stāties pretī.
— Tas vēl nekad nav pieredzēts, — aizelsies izgrūda kāds no Badaino cilts vīriem. — Es tikai palūrēju iekšā, bet tur mirušie guļ kaudzēm, gluži kā roņi uz ledus pēc lielajām medībām.
— Vai es neteicu, ka viņi varbūt ir karotāji? — iekladzinājās vecais, sažuvušais mednieks.
— To jau varēja sagaidīt, — Abvaks droši atcirta. — Esam iekrituši lamatās, ko paši sagatavojām.
— Ak jūs muļķi! — Taijs bārās. — Jūs muļķu dēli! Tā taču nebija iecerēts, kā jūs izdarījāt! Iekšā vajadzēja iet tikai Nīgam un sešiem jaunekļiem. Mana viltīgā izdoma ir pārāka nekā tiem no Sauleszemcs, bet jūs pārkāpāt šīs izdomas robežas un atņēmāt tai spēku, un tagad ir iznācis ļaunāk nekā tad, ja nebūtu nekādas viltīgas izdomas!
Neviens neatbildēja, visu acis bija piekaltas iglu, kas kā ķēmīga ēna neskaidrām aprisēm rēgojās pret skaidro ziemeļaustrumu debess malu. Pa spraugu jumtā vērpās šāviņu dūmu grīstis un, lēnām riņķodamas, cēlās augšup nekustīgajā gaisā; ik pa brīdim kāds ievainotais kunkstēdams aizrāpoja pa mijkrēsli.
— Lai katrs pavaicā tuvāk stāvošajam par Nīgu un tiem sešiem jaunekļiem, — Taijs pavēlēja.
Pēc kāda laiciņa atpakaļ atceļoja atbilde:
— Nīgas un to sešu jaunekļu vairs nav.
— Un daudzu vairs nav! — ievaimanājās kāda sieviete aizmugurē.
— Jo vairāk bagātību tiks tiem, kas palikuši dzīvi, — Taijs izteica drūmu mierinājumu. Tad, vērsdamies pie Abvaka, norādīja: — Tu ej un savāc kopā labi daudz ar taukiem pildītu roņādu. Lai mednieki no ārpuses izlej taukus uz iglu un gaiteņa koka sienām. Un lai labi žigli pielaiž uguni, kamēr vēl Sauleszemes iemītnieki nav iztaisījuši sienās caurumus šautenēm.
Kamēr viņš vēl runāja, ar māliem aizdrīvētajā spraugā starp baļķiem parādījās caurums, pa to izbāzās šautenes stobrs, un kāds Badaino cilts karotājs, strauji piespiedis roku pie sāna, palēcās gaisā. Nākamais šāviens, izurbis krušukurvi, nogāza viņu pie zemes. Taijs un pārējie pajuka uz visām pusēm, ārpus tēmējuma joslas, un Abvaks steidzināja vīrus, kas stiepa roņādas ar taukiem. Vairīdamies no šaujamām spraugām, kas iglu sienās jau bija atvērušās visās pusēs, vīri izlēja roņādu saturu uz sausajiem sanesu baļķiem, ko Mandelas upe bija atnesusi no dienvidpuses koku novadiem. Pieskrēja Unenks ar degošu pagali, un liesmas uzšāvās augstu gaisā. Pagaja vairākas minūtes, taču nekādas zīmes nemanīja; ciematnieki turēja lokus un šķēpus gatavībā, un uguns pieņēmās sparā.
Taijs līksmi berzēja rokas, skatīdamies, kā sprēgādama deg sausā celtne.
— Nu, brāļi, mums viņi ir rokā! Lamatās!
— Un neviens neuzdrīkstēsies man atņemt Billa Baltā šauteni, — Abvaks paziņoja.