— Tad kā ir ar Sauleszemes iemītnieku kuģi, ar bagātībām, šautenēm un mantām? — taujāja Taijs.
— Nav ne Sauleszemes iemītnieku kuģa, ne bagātību, ne šauteņu, ne mantu, — skanēja nemainīga atbilde.
— Neviena vairs nav. Nekā vairs nav. Esmu vienīgi es.
— Bet tu taču esi jucis.
— Var jau būt, — Unenks nesatricināmā mierā atteica.
— Es esmu skatījis tādas lietas, ka no tām var gan sajukt.
Taijs iekoda mēli zobos, un visi nogaidīja, līdz Unenks pastāstīs pats pēc saviem ieskatiem.
— Mēs neņēmām līdzi šautenes, ak, Taij, — viņš pē- digi iesāka, — nevienas šautenes, mani brāļi, tikai dunčus, medību lokus un šķēpus. Divata un trijatā mēs savos kajakos piebraucam pie kuģa. Viņi priecājās par mūsu ierašanos, šie Sauleszemes iemītnieki, mēs izklājām zvērādas, viņi iznesa savas preces apmaiņai, un viss veicās labi. Un Pomlī gaidīja — nogaidīja, līdz saule stāvēja tieši virs galvas un viņi piesēdās pie maltītes, tad viņš izkliedza saucienu un mēs metārnies viņiem virsū. Nekad
vēl nav bijis tādas kaujas, nekad nav bijis tādu karotāju. Pusi no viņiem mēs apkāvām pirmā pārsteiguma straujumā, bet tā puse, kas atlika, pārvērtās par velniem, likās, ka viņu rodas arvien vairāk, jo katrs cīnījās par desmit, un arī tie visi kāvās kā velni. Trīs vīri atslēja^ muguras pret kuģa mastu, un mēs viņus krautin apkrāvām ar saviem kritušajiem, pirms viņi nomira. Daži pakampa šautenes un šāva, abas acis plaši vaļā turēdami, bet šāva ļoti ātri un trāpīgi. Kāds sadabūja lielu šauteni, no kuras vienā reizē izšāva daudz, daudz sīku lodīšu. Re, skatieties!
Unenks parādīja savu ausi, glīti izraibotu ar skrošu caurumiņiem.
— Bet es, Unenks, izdūru savu šķēpu viņam cauri no mugurpuses. Un tā nu mēs šādā vai tādā veidā apkāvām viņus visus — visus, izņemot kuģa vecāko. Mēs bijām viņam riņķī apkārt, daudzi no mums, bet viņš viens pats, un tad viņš neganti iekliedzās, izlauzās mums pa vidu, kādus piecus vai sešus notriekdams un sabradādams, un aizskrēja lejā, kuģa iekšienē. Un tad, kad nu visas kuģa bagātības bija mūsu un dzīvs vēl tikai kuģa vecākais kaut kur tur apakšā, un to mēs grasījāmies nomiegt tūlīt pat, tad pēkšņi atskanēja rībiens it kā no visām pasaules šautenēm — varens rībiens! Es kā putns pacēlos gaisā, un dzīvie mandeli un mirušie Sauleszemes iemītnieki, mazie kajaki, lielais kuģis, šautenes, bagātības — itin viss pacēlās gaisā. To es saku, es, Unenks, kas jums teic šo stāstu, — es esmu vienīgais, kas palicis dzīvs.
Dziļš klusums nolaidās pār sapulcētajiem ļaudīm. Taijs raudzījās Abvakā ar šausmās sastingušām acīm, bet runāt neuzdrīkstējās. Pat sievietes bija tā satriektas, ka nespēja uzsākt vaimanas par mirušajiem.
Unenks lepni palūkojās apkārt.
— Es vienīgais esmu palicis, — viņš atkārtoja.
Tai mirklī uz Billa Baltā barikādes nosprakstēja šāviens, pret Unenka krūtīm kaut kas strupi noplakšķēja. Viņš sasvērās atpakaļ un tūdaļ saklupa uz priekšu, un sejā viņam sastinga pēkšņa pārsteiguma izteiksme. Viņš smagi elsoja, un lūpas viņam saviebās niknā smīnā. Pleci saguma, ceļi sagņūza. Viņš sapurinājās, it kā miegu aiz- dzīdams, un atkal izslējās. Bet tad no jauna sarāvās čokurā, saguma, līdz pēdīgi lēnām, pavisam lēnām noslīga zemē.
Līdz Sauleszemes iemītnieku cietoksnim bija branga jūdze, taču nāve sniedzās tai pāri. Uzbangoja varens niknuma brēciens, tajā skanēja asinsatriebība un mežonīga dzīvnieka neaprēķināmā nežēlība. Taijs un Abvaks centās atturēt Mandelas karotājus, bet tika atsviesti sāņus, tā ka viņiem atlika tikai pagriezties un noskatīties neprātīgajā uzbrukumā. Taču Sauleszemes vīri neizšāva nevienu šāvienu, un, nenoskrējuši vēl ne pusi attāluma, daudzi, cietokšņa noslēpumainās klusēšanas iebiedēti, apstājās nogaidīt. Trauksmainākie tomēr rāvās uz priekšu, bet arī tad, kad viņi bija nonākuši līdz pusei no atlikušās distances, cietoksnis vēl arvien nerādīja nekādas dzīvības zīmes. Jardus divsimt no brustvēra viņu skrējiens kļuva gausāks, un viņi saspiedās ciešāk kopā; apmēram simt jardu attālumā viņi, vairs tikai kādi pārdesmit vīri, ko nelāgu jauzdami, apstājās pavisam un sāka apspriesties.
Tad barikādi apvija dūmu mutuļu vainags un karotāji pajuka uz visām pusēm, gluži kā nevērīgi pasviestu oļu sauja. Nogāzās četri un vēl četri, un tā viņi strauji krita cits pēc cita, pa vienam un pa diviem reizē, līdz palika vairs tikai viens, kurš, nāvei dziedot ap ausīm, bēga, cik jaudas. Tas bija Noks, jauns mednieks, slaids, ar garām kājām, un viņš skrēja ka vēl nekad savā mūža. Tikko skardams zemi, viņš kā putns laidās pār kailo klajumu — palēkdamies, pieliekdamies un līkumodams uz visām pusēm. Cietokšņa šautenes deva blīvu zalvi, tad šāva pa vienai ātrām, saraustītām kārtām, bet Noks vēl arvien skrēja neskarts, te izslējās, te noliecās, te atkal izslējās. Šaušana pierima, it kā Sauleszemes vīri būtu atmetuši šo mēģinājumu, un Noks skrējienā meta arvien mazākas un mazākas cilpas, līdz drāzās taisni vien uz priekšu. Un tad, kad viņš veikli joņoja slaidiem lēcieniem, cietoksni nopaukšķēja vientuļš šāviens, un Noks lēcienā sarāvās kamolā, kā bumba novēlās zemē, kā bumba palēcās no atsitiena un tad palika guļam kā sabirzusi kaudzīte.
— Kas gan vēl ir tik ātrs kā ātrspārnu svins? — Abvaks filozofēja.
Taijs norūcās un aizgriezās. Uzbrukums bija galā, un tagad bija steigšus jādomā par neatliekamākiem jautājumiem. Viens Badaino cilts vīrs un četrdesmit pašu cilts karotāji, no tiem daudzi ievainoti — tas bija viss, kas atlicis; un vēl bija četri Sauleszemes iemītnieki, ar kuriem jātiek galā.
— Mēs tos turēsim aplenktus viņu alā pie klintsraga un, kad bads būs tos nomocījis, apsitīsim kā kucēnus.
— Bet kālab vēl jācīnās? — ievaicājās Olufs, kāds jauneklis. — Sauleszemes iemītnieku bagātību vairs nav, atlicis tik vien, cik Nīgas iglu, — un tur ir gaužām maz…
Viņš žigli aprāvās, kad tieši pie auss gaiss it kā pārplīsa, griezīgi aizsvilpjot lodei.
Taijs ņirdzīgi pasmējās.
— Lai tā tev ir atbilde. Ko citu mēs varam iesākt ar šiem negudrajiem Sauleszemes ļaudīm, kas negrib mirt?
— Ir gan aplamība! — Olufs neapmierināts iebilda, tramīgi ieklausīdamies, vai nesīc vēl kāda lode. — Nav nemaz taisnīgi, ka šie Sauleszemes iemītnieki tikai cīnās un cīnās. Kāpēc viņi negrib mirt ar labu pratu? Viņi taču ir muļķi, ja nezina, ka tik un tā ir pagalam, bet mums ar viņiem tik daudz raižu.
— Iepriekš mēs karojam par lielu bagātību, tagad mēs karojam par dzīvību, — Abvaks secināja.
Naktī tranšeju grāvjos notika sadursme, sākās arī apšaudīšanās. Bet no rīta Nīgas iglu bija iztīrīts tukšs un Sauleszemes iemītnieku mantas pazudušas. Tās viņi bija pievākuši paši, jo, saulei spīdot, varēja redzēt viņu pēdu sliedi. Olufs uzrāpās klintsraga virsotnē, lai grūstu lielus akmeņus bedrē aiz brustvēra, taču klints izcilnis karājās tai pāri, un viņš akmeņu vietā varēja tos apbērt tikai ar ķengām un zākājošiem lamu vārdiem, piesolīdams tiem galu lielās mocībās. Bills Baltais mēdījās pretī Lāča cilts valodā, bet Taijam, kas bija izbāzis galvu no grāvja, lai paskatītos, lode iešņāpa dziļu brūci plecā.
Smagajās dienās, kas tagad sekoja, un grūtajās naktīs, kad mandeli pamazām virzīja savus grāvjus tuvāk klintsragam, ciematnieki daudz strīdējās par to, vai prātīgāk nebūtu ļaut Sauleszemes iemītniekiem aiziet. Tomēr no tā viņi baidījās, un sievietes ikreiz sacēla brēku, kad vien par to ieminējās. Diezgan daudz jau viņi pieredzējuši no Sauleszemes iemītniekiem, vairāk viņi nevēloties. Visu laiku gaisu pildīja ložu svilpieni un plakšķēšana, un visu laiku kritušo saraksts papildinājās. Zeltainā rītausmā tāluma noskanēja tikko dzirdams šautenes sprakšķis, un kāda ievainota sieviete ciemata vistālākajā mala pasvieda gaisā abas rokas, pusdienas tveicē vīri, kas tupēja grāvjos, dzirdēja skarbo sanēšanu un zināja, ka tur nāk viņu nāve; un pelēkajā vakara mijkrēslī, kad saulriets jau bija izkvēlojis, zeme pie mirgojošajiem ugunskuriem strūkliņām vien šķīda gaisā. Un augām naktīm kā drūmā sēru sardzē skanēja sieviešu gari stieptā gaudu melodija — «Oo-ūū-āā oo-ūū-āā».
Kā jau Taijs bija paredzējis, pēdīgi bads sagrāba Sau- leszemes iemītniekus. Un kādu nakti, kad plosījās agrīnā rudens vētra, viens no viņiem pa tumsu bija aizlīdis pāri grāvjiem un nozadzis daudz kaltētu zivju. Tomēr tikt ar laupījumu atpakaļ viņš nepaguva, un saule viņu sastapa slapstāmies pa ciematu, veltīgi cenšoties noslēpties. Tā savu lielo kauju viņš izcīnīja viens pats un, ciešā Mandelas cilts ļaužu loka ieslēgts, četrus nošāva ar revolveri, bet, pirms ciernatnieki paspēja viņu sagrabt, lai sāktu spīdzināšanu, pavērsa ieroci pats pret sevi un aizgāja nāvē.
Šis gadījums mandelus noskaņoja grūtsirdīgi. Olufs izvirzīja jautājumu:
— Ja viens cilvēks mirst, tik neganti cīnīdamies, kā gan mirs tie trīs, kas vēl atlikuši?
Reiz Misačija, nostājusies uz brustvēra, saukdama vārdos, pievilinaja trīs suņus, kas klaiņoja klintsraga tuvumā, — tā bija gaļa un dzīvība; šis notikums atkal atbīdīja tālāk norēķinu dienu un sēja izmisumu mandeļu cilts ļaužu sirdīs. Pār Misačijas galvu izgāzās veselas paaudzes lāsti.
Dienas vilkās gausi. Saule steidzās uz dienvidiem, naktis stiepās garakas un garākas, un gaisā jautās sala dvesma. Taču Sauleszemes iemītnieki vēl arvien turējās savā cietoksnī. Nebeidzamais sasprindzinājums bija salauzis cilvēku sirdis, un Taijs sāka nodoties dziļām, grūtām pārdomām. Tad viņš izdeva pavēli ciltī savakt itin visas zvērādas un aļņādas. Tās viņš lika savīstīt lielos, garenos veltņos un aiz katra veltņa novietoja pa vīram.
Kad pēdīgi deva pavēli rīkoties, īsā diena bija gandrīz pagājusi; pēdu pa pēdai ripināt milzīgos veltņus bija grūts un nogurdinošs darbs. Sauleszemes iemītnieku lodes plīkšķēdamas un paukšķēdamas cirtās zvērādu veltņos, tomēr cauri tiem netika, un vīri ar kaucieniem pauda savu prieku. Taču tumsa bija jau klāt, un Taijs, pārliecināts par gaidāmajām sekmēm, pavēlēja veltņus atstāt pie grāvjiem.
No rīta, cietoksnī valdot neparastam klusumam, sākās īstais uzbrukums. Sākumā veltņi bija reti izkaisīti, taču, aplencēju lokam raujoties arvien mazākam, tie tuvojās cits citam. Kādus simt jardus no uzbēruma tie bija jau tik tuvu kopā, ka Taija pavēli apstāties vīrs vīram varēja nodot čukstus. Cietoksnī nebija ne mazākās dzīvības zīmes. Karotāji vēroja ilgi un cieši, taču nesakustējās itin nekas. Atkal viņi pavirzījās uz priekšu un atkartoja šo manevru tikām, kamēr līdz cietoksnim atlika piecdesmit jardu. Vēl arvien ne zīmes, ne skaņas. Taijs purināja galvu, un pat Abvaks bija nesaprašanā. Taču pavēle tika dota — virzīties uz priekšu, un viņi virzījās uz priekšu, līdz veltņi saskārās un visapkārt cietoksnim no klints vienā pusē līdz klintij otrā pusē izveidojās nepārtraukts zvērādu valnis.
Taijs paraudzījās atpakaļ un redzēja karotāju pamestajos grāvjos tumšās grupiņās sagulušās sievietes un bērnus. Viņš paraudzījās uz priekšu — uz klusējošo cietoksni. Karotāji nervozi grozījās, un Taijs pavēlēja pabīdīt uz priekšu katru otro veltni. Dubultotā līnija tika virzīta uz priekšu tikām, kamēr atkal, tāpat kā pirms tam, veltnis saskārās ar veltni. Tad Abvaks pats uz savu galvu izgrūda vienu veltni priekšā. Kad tas pieskārās barikādei, viņš vēl labu brīdi nogaidīja. Tad viņš pārsvieda pār brustvēru vairākus lielus akmeņus, kam nesekoja nekāda atbilde, un pēdīgi ārkārtīgi piesardzīgi piecēlās kājās un palūrēja iekšā. Viņa acis ieraudzīja tukšu patrončaulu klājienu, dažus balti apgrauztus suņu kaulus un palti, kurā no klints plaisas pilēja ūdens. Tas bija viss. Saules- zemes vīri bija projām.
Sacēlās murdoņa par burvestībām, vēl nedrošā kurnēšana un nīgrie skatieni pareģoja Taijam šausmu lietas, kas tagad varēja sākties, un viņš atvieglots uzelpoja, kad Abvaks pamanīja pēdas, kas veda ap klints pakāji.
— Alā! — Taijs izsaucās. — Viņi paredzējuši manu gudro izdomu ar ādas veltņiem un aizbēguši uz alu!
Klintsraga pakāji tikpat kā bišu kāri izvagoja pazemes spraugu labirints, kas zemes virspusē iznāca apmēram pusceļā starp brustvēra bedri un vietu, kur grāvis pienāca pie klintssienas. Skaļi klaigādami, cilts ļaudis sekoja Ab- vakam līdz šai vietai, un tur viņi skaidri ieraudzīja, pa kurieni Sauleszemes iemītnieki bija rāpušies uz ieeju alā, kas atradās klintī vairāk nekā divdesmit pēdu augstumā.
— Tagad viss kārtībā, — Taijs teica, rokas berzēdams.
— Laidiet apkārt ziņu, lai gatavojas līksmošanai, jo nu šie Sauleszemes iemītnieki ir slazdā. Lai jaunekļi uzrāpjas augšā un piepilda alas ieeju ar akmeņiem, tā ka Bil 1 u Balto līdz ar tā brāļiem un Misačiju bads sagrauž par ēnām un viņi lādēdamies nomirst klusumā un tumsā.
Viņa vārdus saņēma ar gaviļu un atvieglojuma saucieniem, un Hauga, pēdējais no Badaino cilts vīriem, uzrāpās pa stāvo klints slīpni un pieplacis paliecās pāri alas atveres slieksnim. Tūdaļ no alas atskanēja apslāpēts šāviena blīkšķis un, kamēr Hauga izmisis tvarsti jās gar slideno klintssienu, vēl otrs. Hauga vēl vārgi nogramstījās ar rokām, tad viņa tvēriens atslāba un viņš nogāzās pie Taija kājām, vēl brīdi raustījās kā milzīga medūza, tad palika guļam nekustīgi.
— Kā es varēju zināt, ka viņi ir lieli karotāji un nekā nebaidās? — Taijs uzstājīgi noprasīja kā aizstāvēdamies, jo atcerējās nīgros skatienus un nedrošo kurnēšanu.
— Mūsu bija daudz, un mēs bijām laimīgi, — droši un atklāti paziņoja kāds karavīrs. Cits ar kāri trīcošu roku taustīja šķēpa rokturi.
Taču Olufs uzsauca tiem, lai paliek mierā.
— Uzklausiet, mani brāļi! Ir vēl otrs ceļš! Zēns būdams, es to nejauši atradu, kad rotaļādamies kāpelēju gar klintssienu. Tas ir paslēpts aiz klintsbluķiern, nevienam tur nekas nav meklējams, tāpēc tas arī palicis neatklāts un neviens cilvēks par to nezina. Eja ir ļoti šaura, ilgu laiku jālien uz vēdera, līdz pēdīgi nokļūst alā no otras puses. Šonakt mēs pa to aizrāpsimies, klusiņām līzdami uz vēdera, un uzbruksim Sauleszemes iemītniekiem no mugurpuses. Un rītdien iestāsies miers, un nākamajos gados rnēs nekad vairs neuzsāksim ķīviņu ar Sauleszemes iemītniekiem.
— Nekad vairs! — vienā balsī atsaucās pārgurušie vīri.
— Nekad vairs!
Viņu korim piebalsoja arī Taijs.