Kunkstētājs tuvojās lēnām, līdz pēdīgi, daudz reižu apstājies, sasniedza izeju, un Taijs nu skaidri zināja, ka Sauleszemes iemītnieks tas nav. Tālab viņš iebāza roku plaisā un tur, kur vajadzēja būt cilvēka galvai, atdūrās pret pleciem, kas bija stāvus izslieti virs saliektām rokām. Galvu viņš sataustīja vēlāk — tā nestāvēja pacelta, bet karājās uz leju, tā ka galvvidus skāra alas grīdu.
— Vai tas esi tu, Taij? — galva ierunājās. — Jo tas esmu es, Abvaks, esmu bez spēka un salauzts kā nepareizi aizsviests šķēps. Mana galva karājas pie zemes, un bez atbalsta es leja norāpties nevaru.
Taijs ielīda plaisas ieejā un piecēla Abvaku kājās, at- sliedams to ar muguru pret sienu, taču galva tam karā- jās uz krūtīm, un tas stenēja un vaimanāja.
— Ai vai, ai vail — Abvaks gaudās. — Olufs bija aizmirsis, ka arī Misačija zina šo noslēpumu, un viņa to fl būs pateikusi Sauleszemes iemītniekiem, citādi taču viņi i nebūtu gaidījuši pie spraugas izejas. Un tāpēc es tagad I esmu sakropļots un bezpalīdzīgs — ai vai, ai vai!
— Un vai tad viņi nomira, tie nolādētie Sauleszemes 1 iemītnieki, tur pie šaurās spraugas izejas? — Taijs pra- i sīja.
— Kā es varēju zināt, ka viņi gaida? — Abvaks gārdza.
— Jo mani brāļi jau bija aizgājuši pa priekšu, daudzi, daudzi, bet nebija nekāda cīņas trokšņa. Kā es varēju zināt, kāpēc nav nekāda cīņas trokšņa? Bet, pirms es to uzzināju, divas rokas bija sagrābušas manu kaklu tā, ka es nepaspēju iekliegties, lai brīdinātu-brāļus, kas vēl nāca. Tad vēl divas rokas sagrāba mani aiz galvas un divas aiz kājām. Tā es pilnīgi biju Sauleszemes iemītnieku varā. Rokas ap galvu turēja marū uz vietas, bet rokas ap kājām grieza manu ķermeni riņķī — tā, kā mēs apgriežam kaklu pīlei dūksnājā, ta viņi apgrieza manu kaklu.
Tomēr mirt man nebija lemts, — viņš turpināja, un pat tā kā lepnums ievibrējās viņa balsī. — Es vienīgais esmu palicis. Olufs un pārējie guļ rindā uz muguras, sejas tiem sagrieztas gan šā, gan tā, un dažam seja ir apakšā; kur vajadzētu atrasties pakausim. Nav labi ko tādu redzēt; jo, 1 kad mana dzīvība atgriezās, es tos visus redzēju lāpas gaismā, ko bija atstājis kāds Sauleszemes iemītnieks, un pats es biju nolikts vienā rindā ar tiem.
— Ak tā gan? Ak tā gan? — Taijs murmulēja, jo bija pārāk satriekts un parunāt nespēja.
Pēkšņi viņš salēcās un sāka viscaur drebēt, jo no plaisas izlauzās Billa Baltā balss.
— Labi gan, — tā teica. — Es te meklēju to vīru, kas eizrāpās ar apgrieztu sprandu, bet āre — atradu Taiju. Met šauteni zemē, Taij, nomet tā, lai es dzirdu to atsita- mies pret klintīm.
Taijs bez vārda runas paklausīja, un Bills Baltais izlīda dienas gaismā. Taijs izbrīnā viņu apskatīja. Tas bija izdilis, noskrandis un netīrs, un acis tam kvēloja kā divas ogles dziļos dobuļos.
— Esmu izsalcis, Taij, — viņš teica. — Ļoti izsalcis.
— Es esmu puteklis pie tavām kājām, — Taijs attrauca.
— Tavs vārds man ir likums. Es taču pavēlēju saviem ļaudīm tev nepretoties. Es devu padomu …
Bet Bills Baltais bija apgriezies un sauca pa plaisas ieeju:
— Ei! Čārlij! Džim! Paķeriet lidzi sievišķi un nāciet šurp.
— Tagad mēs gribam ēst, — viņš teica, kad biedri un Misačija bija izlīduši āra.
Taijs labinādamies berzēja rokas.
— Daudz mums nav, bet tas viss ir tavs.
— Pēc tam mēs pa sniegu dosimies uz dienvidiem, — Bills Baltais turpināja.
— Lai ceļš jums būtu bez grūtībām un taka bez šķēršļiem.
— Ceļš ir garš. Mums vajadzēs suņus un pārtiku — daudz!
— Tavi ir labākie no mūsu suņiem un pārtika, cik vien tie spēj panest.
Bills Baltais pārkāpa pār plaisas malu un gatavojās rāpties zemē.
— Bet mēs atgriezīsimies, Taij. Mēs atkal atgriezīsimies, un mūsu dienas šajā zemē būs ilgas.
Un tā viņi aizgāja uz dienvidu pusi, kur nav nekādu ceļu, — Bills Baltais, viņa brāļi un Misačija. Kad pienāca nākamais gads, Mandelas līcī enkuru izmeta «Otrais Meklētājs». Tie nedaudzie Mandelas cilts ļaudis, kas palikuši dzīvajos, jo brūces nebija ļāvušas tiem rāpties šaurajā plaisā, Sauleszemes vīru vadībā stājās pie darba un sāka rakt zemi. Tagad viņi vairs nemedī un nezvejo, bet saņem dienas algu, par kuru pērk miltus, cukuru, katūnu un visādas citādas mantas, ko «Otrais Meklētājs» savā ikgadēja reisā atved no Sauleszemes.
Šīs raktuves darbojas pilnīgi slepeni, kā jau ir darbojušās daudzas Ziemeļzemes raktuves, un neviens baltais cilvēks, kam nav sakaru ar Sabiedrību (tā sastāv no Billa Baltā, Džima un Cārlija), nezina, kurā vietā Ziemeļu Ledus okeāna piekraste atrodas tada Mandela. Ab- vaks visu laiku nēsā galvu nokārušos uz viena pleca, viņš ir kļuvis pareģonis un sludina jaunākajai paaudzei samierināšanos; par to viņš saņem no Sabiedrības pensiju. Taijs ir priekšstrādnieks raktuvēs. Viņam par Sauleszemes iemītniekiem tagad ir radusies pavisam cita teorija.
— Tie, kuri dzīvo tieši zem saules takas, nav vis mīksti un vārīgi, — viņš saka, kūpinādams pīpi un vērodams, kā izklīst dienas maiņas strādnieki un ierodas nakts maiņa. — Jo saule ielīst tiem asinīs un dedzina ar lielu kvēli, līdz tie ir piepildīti ar kārībām un kaislībām. Viņi deg nepārtraukti, tāpēc viņi nevar zināt, kad ir sakauti. Bez tam viņi pilni ar nemieru, kas ir pats velns, un tālab viņi ir izkaisīti pa visu zemi un nosodīti pūlēties, ciest un cīnīties bez gala un malas. Es zinu. Es esmu Taijs.