Ilgas pēc klaidoņa dzives
Ikdienas ķēdi grauž:
Pēc ziemas snaudiena spives
Atkal mūžseno ceļu jauž.
Elaks avīzes nelasīja, citādi viņš būtu zinājis, ka pār galvu savelkas draudīgi mākoņi — ne tikvien pār viņu, bet pār visiem suņiem ar spēcīgiem muskuļiem un biezu, garu spalvu, cik vien to mīt piekrastē no Pjudžeta līča līdz Sandjego pilsētai. Tā kā cilvēki, kas meklējumos klejoja pa polāro apgabalu tumsību, bija uzgājuši dzeltenu metālu, bet tvaikoņu un transporta sabiedrības šo atradumu skaļi izreklamējušas, tūkstošiem cilvēku brāztin brāzās uz Ziemeļu novadiem. Šiem cilvēkiem bija vajadzīgi suņi — lieli, stipri suņi, kas spētu vilkt nartas un kam būtu kupli kažoki, ar ko pasargāties no aukstuma.
Baks dzīvoja lielā mājā saules apmirdzētajā Santakla- ras ielejā. Ļaudis šo māju dēvēja par tiesneša Millera muižu. Tā atradās sāņus no ceļa, pa pusei koku aizsegta, un caur biezokni tikko varēja saskatīt plašo, ēnaino verandu, kas apjoza māju no visām četrām pusēm. Uz māju veda grantēti piebraucamie ceļi, kas līkumoja starp līdzeniem maura laukumiem un aizlocījās zem staltu papeļu sapīņātajiem zariem. Mājas aizmugurē platības bija vēl varenākas nekā priekšpusē. Tur atradās lieli staļļi, kuros rosījās kāds ducis zirgpuišu un to izpalīgu, tur rindām virknējās meža vīnstīgām apaugušas kalpotāju būdiņas un neskaitāms daudzums stingrā kārtībā celtu saimniecības ēku, tālāk stiepās garas vīnkoku ailes, zaļas ganības, augļu dārzi un ogulāju dobes. Vēl tur atradās sūkņu iekārta artēziskajai akai un liels cementa baseins, kurā tiesneša Millera zēni mēdza plunčāties no rītiem un atvēsināties karstajās pēcpusdienas stundās.
Un pār visu šo plašo īpašumu valdīja Baks. Te viņš bija piedzimis un te arī nodzīvojis savus četrus mūža gadus. Tiesa gan, bija arī citi suņi. Nav nemaz iespējams, ka tik milzīgā saimniecībā nebūtu vēl citu suņu, taču tie nebija ņemami vērā. Tie uzradās un pazuda, mitinājās pieblīvētajās suņu būdās vai uzturējās noslēgtībā mājas dzijumos, kā, piemēram, japāņu mopšelis Tūtss vai meksikāņu bezspalvas kucīte Isabela — ķēmīgi radījumi, kas reti kad pabāza purnu pa durvīm vai izlika ķepu pagalmā. Bez tam vēl bija foksterjeri, vismaz kādi pāris desmiti, — tie draudīgi aprēja Tūtsu un Isabelu, kas noraudzījās uz tiem pa logiem, veselas armijas ar slotām un grīdas sukām bruņotu kalpoņu aizsargāti.
Taču Baks nebija ne klēpja sunītis, ne arī sētas suns. Visa šī valstība piederēja viņam. Viņš peldējās baseinā vai gāja medībās līdzi tiesneša dēliem; viņš pavadīja Mol- liju un Alisi — tiesneša meitas — garās mijkrēšļa vai agro rīta stundu pastaigās; ziemas vakaros viņš gulēja tiesnesim pie kājām rūcošā bibliotēkas istabas kamīna priekšā; viņš nēsāja uz muguras tiesneša mazdēliņus vai rotaļādamies valstīja tos zālājā, vai arī sargādams pavadīja puisēnu sīkos solīšus bīstamos dēku gājienos līdz strūklakai staļļu pagalmā un pat vēl vēlāk — līdz zirgu aplokiem un ogu dobēm. Foksterjeriem viņš gāja garām cēli un valdonīgi, bet gar Tūtsu un Isabelu vispār nelikās zinis, jo viņš bija karalis — valdnieks pār visu dzīvo radību, kas vien rāpoja, skraidīja un lidinājās tiesneša Millera muižā, ieskaitot arī cilvēkus.
Viņa tēvs Elmo — milzīgs sanbernārs — kādreiz esot bijis tiesnesim nešķirams biedrs, un Baks rādījās sava tēva cienīgs pēctecis. Viņš nebija gluži tik liels — svēra tikai simt četrdesmit mārciņu, jo viņa māte Sepa bija skotu aitu suņu sugas. Tomēr simt četrdesmit mārciņu svars, apvienots ar cildenu iznesību, kādu piešķir laba dzīve un vispārēja cieņa, ļāva viņam izturēties īsti karaliski. Visus četrus gadus kopš kucēna dienām Baks bija dzīvojis pārpilnīgu aristokrāta dzīvi; viņam bija izveidojies izsmalcināts, mazliet augstprātīgs pašlepnums, kāds dažreiz piemīt lauku dižmaņiem, kas dzīvi pavada nošķirtībā. Taču Baku paglāba apstāklis, ka viņš nebija kļuvis par izlutinātu istabas suni. Medības un citas līdzīga rakstura izpriecas brīvā dabā neļāva viņam aptaukoties un spēcināja muskuļus, bet viņa sugai raksturīgā patika peldēties aukstā ūdenī norūdīja ķermeni un stiprināja veselību.
Tādu dzīvi tad nu vadīja suns Baks tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada rudenī, kad atradums Klondaikā cilvēkus no visas pasaules vilktin vilka uz sala stindzinātajiem Ziemeļiem. Taču Baks avīzes nelasīja, un viņš ari nezināja, ka nebūtu vēlama draudzēšanās ar Ma- iiuelu — vienu no dārznieka palīgiem. Manuelam piemita neatvairāms netikums. Viņš aizrautīgi spēlēja ķīniešu loterijā. Un šajā azarta spēlē viņam bija neatvairāma vājība — ticība savai izstrādātajai sistēmai, bet tas neizbēgami noved pie pazudināšanas. Lai spēlētu pēc sistēmas, nepieciešama nauda, bet dārznieka palīga atalgojums neko vis nepārsniedz dzīvesbiedres un neskaitāmo pēcnācēju vajadzības.
Tajā piemiņas cienīgajā vakarā, kad Manuels kļuva nodevējs, tiesnesis bija aizbraucis uz vīnkopju apvienības sapulci, bet zēni aizrautīgi noņēmās ar sporta kluba organizēšanu. Neviens neredzēja Manuelu un Baku aizejam pa augļu dārziem — kā Bakam šķita — vienkārši pastaigā. Un tikai viens vienīgs vīrs redzēja, kā viņi sasniedza sīko, par Koledžpārku dēvēto dzelzceļa puspieturvietu. Šis vīrs parunājās ar Manuelu, un no rokas rokā nošķin- dēja nauda.
— Preci pirms nodošanas vajag iesaiņot, — svešinieks nīgri noburkšķēja, un Manuels divkārt aptina stipru virvi ap Baka kaklu zem kaklinieka.
— Savelc tikai, un viņam rīkle būs aizžmiegta, — Manuels teica, un svešais piekrizdams atzinīgi norūcās.
Ar cieņas pilnu mieru Baks ļāva apsiet sev virvi. Taisnība, tāda izrīcība bija nepierasta, bet viņš bija mācījies uzticēties pazīstamiem cilvēkiem, atzīdams, ka to gudrība pārsniedz viņa saprašanu. Taču, kad virves gali tika ielikti svešinieka rokās, Baks draudīgi ierūcās. Viņš tikai darīja zināmu savu nepatiku, savā lepnumā būdams pārliecināts, ka pavēstīt nozīmē pavēlēt. Taču Bakam par pārsteigumu virve savilkās ap viņa kaklu, aizžņaugdama elpu. Straujās dusmās viņš lēca uz Svešo, bet tas, pastiepis roku pretī, viņu lēcienā cieši sagrāba aiz rīkles un ar izveicīgu metienu atsvieda uz muguras. Tad virve tika savilkta bez žēlastības — un Baks ārdījās niknumā; mēle viņam izkārās no mutes un platās krūtis cilājās, veltīgi tvarstīdamas pēc elpas. Nekad visā mūžā neviens ar viņu nebija tik neganti apgājies, un nekad visā mūžā viņš nebija juties tik saniknots. Taču spēks viņam izsīka, acis kļuva miglainas, un viņš vairs pat neapjēdza, ka tika apturēts vilciens un abi vīrieši viņu iesvieda preču vagonā.
Atkal nācis pie atmaņas, Baks vispirms neskaidri apjauta, ka sāp mēle un ka viņu krata kādā satiksmes līdzekli. Lokomotīves aizsmakuŠais svilpiens pie pārejas lika saprast, kur viņš atrodas. Baks bieži bija ceļojis kopā ar tiesnesi, tāpēc zināja, kāda sajūta rodas, braucot preču vagonā. Viņš atvēra acis, un tajās uzdzalkstīja sagūstīta karaļa neapvaldāmais naids. Nolaupītājs pielēca kājās, lai grābtu suni aiz rīkles, taču Baks šoreiz bija veiklāks. Viņa žokļi sacirtās ap roku un tā arī neatlaidās, līdz aizžņaugts viņš atkal zaudēja samaņu.
— Nekas, sunim lēkmes, — cilvēks teica, slēpdams ievainoto roku no vilciena pavadoņa, ko cīniņa troksnis bija pievilinājis klāt. — Saimnieks lika to aizvest uz Frisko. Tur viens glauns suņu dakteris esot apņēmies šo izārstēt.
šās nakts brauciena iespaidus nolaupītājs kāda Sanfrancisko ostas krodziņa dibenistabā izklāstīja tik daiļrunīgi, cik jau nu spēja.
— Piecdesmit dolāru — tas ir viss, ko par to dabūju,— viņš gremzās, — otrreiz es to neņemtos pat ne par tūkstoti, tīrā sīknauda.
Roka viņam bija aptīta ar asiņainu kabatlakatiņu, bet labā bikšu stara pārplēsta 110 ceļgala līdz potītei.
— Cik ta tas otrais zellis dabūja? — krodzinieks pajautāja.
— Simtu, — nolaupītājs atbildēja, — nepielaidās ne par grasi.
— Kopā sanāk simt piecdesmit, — krodzinieks aplēsa. — Bet suns ir to vērts, vai arī es esmu galīgs nepraša.
Nolaupītājs attina asiņaino apsēju un apskatīja savu saplosīto roku.
— Ka tik nu es nebūtu saķēris trakumsērgu…
— Nekas tev nelēksies,jo tu esi piedzimis karātavām,— krodzinieks pasmējās. — Nāc nu piepalīdzi man drusciņ, lai varam nogādāt tavu kravu pie vietas, — viņš piemetināja.
Apdullināts, ar neciešami sāpošu mēli un rīkli, pa pusei nožņaugts, Baks tomēr centās turēties pretī saviem spīdzinātājiem. Taču viņu atkal un atkal nosvieda pie zemes un smacēja, savelkot virvi, līdz pēdīgi vīriem izdevās pārvīlēt suņa masīvo misiņa kaklinieku. Tad virvi noņēma un suni iegrūda krātiņam līdzīgā būrī.
Bezgala garās nakts atlikušo daļu Baks nogulēja būrī, mocīdamies niknumā un aizvainotā lepnumā. Viņš nespēja apjēgt, ko tas viss nozīmē. Ko šie svešie cilvēki no viņa grib? Kāpēc tie ieslodzījuši viņu šai šaurajā krātiņā? Viņu māca draudošu briesmu nojausma, kaut gan pats nezināja, kālab. Naktī viņš vairākkārt trūkās kājās, kad šķūņa durvis rībēdamas pavērās, cerēdams ieraudzīt tiesnesi vai vismaz zēnus. Taču ikreiz tā bija krodzinieka uz- blīdusī seja, kas pa durvju spraugu lūrēja uz viņu tauku sveces nespodrajā atblāzmā. Un ikreiz priecīgais rējiens, kas jau lauzās Bakam no krūtīm, izvērtās niknā rēcienā.
Taču krodzinieks viņu neaiztika, bet no rīta ienāca četri vīri un pacēla būri. Atkal jauni mocītāji, Baks atskārta, jo tie bija nelāga paskata radījumi, skrandaini un sapin- kojušies, un viņš plosījās un nikni rēca uz tiem caur būra redelēm. Vīri tikai smējās un bikstīja viņu ar mietiem, kuriem suns dedzīgi uzklupa, grauzdams tos ar zobiem, līdz atskārta, ka tieši to jau šie vīri vēlas. Pēc tam viņš gulēja, drūmi klusēdams, un Jāva, lai būri ieceļ furgonā. Tad Baks līdz ar krātiņu, kurā bija ieslodzīts, uzsāka ceļojumu caur daudzām rokām. Vispirms par viņu gādāja transportkantora darbinieki, tad viņu iecēla citā furgonā, pēc tam kopā ar veselu kravu kastu un saiņu vagonetē nogādāja uz tvaika prāmja, no turienes izcēla lielā dzelzceļa stacijā un pēdīgi atkal ievietoja ātrvilciena preču vagonā.
Divas dienas un naktis šis vagons ripoja uz priekšu, svilpjošu lokomotīvju vilkts, un divas dienas un naktis Baks nedabūja ne ēst, ne dzert. Savā niknumā viņš pirmos ātrvilciena kalpotāju tuvošanās mēģinājumus bija saņēmis ar rūcieniem, un tie viņam atmaksāja ar kaitināšanu. Kad suns, dusmā's drebēdams un putas no purna šķiezdams, triecās pret redelēm, vīri smējās un ņirgājās par viņu. Tie rūca un rēja līdzīgi pretīgiem suņiem, ņaudēja un, rokas uz sāniem vēcinādami, dziedāja gaiļu balsīs. Baks saprata, ka tas viss ir ļoti muļķīgi, bet tieši tāpēc tas jo vairāk aizskāra viņa pašcieņu, un viņa niknums auga augumā. Par izsalkumu viņš vēl neko nebēdāja, bet ūdens trūkums viņu ārkārtīgi nomocīja un sa- kveldināja naidu līdz drudža pakāpei. Tā kā Baks bija ļoti smalkjūtīgs un viegli aizvainojams, tad ļaunā apiešanās viņu ietekmēja tiktāl, ka viņam sacēlās temperatūra, un mokas vēl palielināja izžuvušās un pietūkušās rīkles un mēles iekaisums.
Tikai viens Baku iepriecēja: virves ap viņa kaklu vairs nebija. Tā bija devusi ienaidniekam negodīgas priekšrocības, bet tagad viņš ir no virves atbrīvots, nu viņš tiem parādīs. Otru virvi viņam ap kaklu apsiet tiem vairs neizdosies. To Baks bija cieši apņēmies. Divas dienas un naktis viņš iztika bez ēšanas un dzeršanas, un šo divu dienu un nakšu mocību laikā viņā bija sakrājies tik daudz naida, ka nelaime gaidīja ikvienu, kas pirmais viņu aiztiks. Acis Bakam bija pieplūdušas asinīm, un pats viņš bija pārvērties trakojošā sātanā. Viņš bija tā pārvērties, ka pat tiesnesis viņu vairs nepazītu, un ātrvilciena darbinieki atviegloti uzelpoja, kad Sietlā varēja izkraut būri no vilciena.
Četri vīri piesardzīgi aiznesa būri no furgona uz nelielu, augstas sētas ietvertu pagalmiņu aiz mājas. Pretī iznāca stalts vīrs sarkanā svīterī ar pakausī atļukušu apkakli un parakstījās vedēja pasniegtajā grāmatā. Tātad šis vīrs, Baks sprieda, ir nākamais spīdzinātājs, un viņš sāka mežonīgi plosīties gar redelēm. Vīrs drūmi pasmīnēja un iznesa no mājas cirvi un rungu.
— Jūs taču viņu tagad nelaidīsiet laukā no būra? — vedējs vaicāja.
— Protams, ka laidīšu, — cilvēks atbildēja un iecirta cirvi būra dēļu sienā.
Četri vīri, kas bija ienesuši būri, acumirklī pajuka uz visām pusēm un, ieņēmuši drošas pozīcijas uz augstās sētas, gatavojās noskatīties, kas tagad notiks.
Baks metās uz koka sienu, kas krakšķēja no cirtieniem, plosīja to zobiem, centās izgāzt un cīnījās ar to. Kur tikai cirvis nobrīkšķēja ārpusē, tūdaļ viņš tur bija klāt iekšpusē, viņš rēca un kauca, lauzdamies no krātiņa ārā tikpat dedzīgi, cik rāmi, nosvērti cilvēks sarkanajā svīterī pūlējās viņu izlaist no turienes.
— Nu, sarkanacainais velns, — vīrs teica, kad bija izcirtis pietiekami lielu spraugu, lai Baks varētu pa to izspraukties. Tūlīt pat cilvēks nosvieda cirvi un pakampa labajā rokā rungu.
Un Baks tik tiešām bija sarkanacains velns, kad viņš savilkās un saspringa lēcienam, — spalva sabozta, mute putās, asiņu pielijušās acis zalgoja kā ārprātā. Viņš tēmēja tieši uz cilvēku savas simt četrdesmit mārciņas neganta niknuma, kas kūsāja pār malām, jo divas dienas un naktis bija apvaldīts. Pašā lēciena brīdī, kad suņa žokļi jau grasījās kampties cilvēka miesā, viņš saņēma triecienu, kas apstādināja ķermeni gaisā un lika zobiem cieši sacirsties kā agonijā. Viņš gaisā sagriezās riņķī un smagi nokrita zemē uz muguras un sāniem. Nekad mūžā viņš nebija sists ar rungu un tagad nekā nesaprata. Ar rēcienu, kurā daļēji jautās rējiens, bet vēl vairāk — sāpju kauciens, suns atkal bija kājās un no jauna uzšāvās gaisā. Un atkal sekoja belziens, kas viņu notrieca zemē. šoreiz viņš apķēra, ka te vainīga runga, taču viņa trakums nepazina nekādas piesardzības. Reizes desmit Baks metās uzbrukumā, un tikpat reižu runga apturēja uzbrukumu, nogāzdama viņu zemē.
Pēc kāda īpaši neganta sitiena suns, uztrausies kājās, bija pārāk apstulbināts, lai uzbruktu. Ļenganiem locekļiem viņš steberēja uz priekšu, asinis tecēja no deguna, mutes un ausīm, skaistais kažoks bija saplūkāts un notraipīts ar asiņainām gļotām. Tad vīrietis panācās tuvāk un ar vēsu aprēķinu deva sunim briesmīgu belzienu tieši pa purnu. Visas iepriekš izciestās mocības šķita tīrais nieks salīdzinājumā ar šo svelošo sāpi. Izgrūzdams tik mežonīgu rēcienu, ka tas likās nākam no lauvas rīkles, suns atkal metās virsū cilvēkam. Taču tas, pārmetis rungu no labās rokas kreisajā, aukstasinīgi satvēra viņu aiz apakšžokļa, paraudams to uz leju un atpakaļ. Baks apmeta gaisā veselu loku, tad vēl pusloku un pēdīgi ietriecās zemē uz krūtīm un galvas.
Pēdējo reizi suns uzbruka. Cilvēks zvēla tam visnegantāko belzienu, ko tīšuprāt bija pataupījis beigām, un Baks, čokurā sarāvies, nogāzās zemē bez samaņas.
— Tam gan ir ķēriens suņu dresēšanā, jā, nudienl — kāds skatītājs no sētas augšas sajūsmināts iesaucās.
— Tad jau labāk katru dienu uzlauzt kādu kasi un svētdienās pa divi lāgi — būs mazāk bīstami, — atteica furgona vadītājs, uzrāpās uz bukas un saskubināja zirgus.
Bakam samaņa atgriezās, bet spēki vēl ne. Viņš palika guļam, kur nokritis, un ar acīm sekoja cilvēkam sarkanajā svīterī.
— «Klausa uz vārdu Baks,» — cilvēks balsī nolasīja, skatīdamies krodzinieka vēstulē, kurā bija ziņots par būra un tā iemītnieka nosūtīšanu. — Nu, Bak, vecais puika, — viņš laipni uzrunāja suni, — mēs te drusku paālējāmies, un vislabākais būs, ja pie tā vairs neatgriezīsimies. Tu tagad zināsi savu vietu un es savējo. Esi rātns sunītis, un viss ies kā pa taukiem. Ja nebūsi rātns, es tev sašķaidīšu pauri. Vai saprati?
Runādams viņš mierīgi glāstīja suņa galvu, ko nupat bija tik nežēlīgi dauzījis, un, kaut gan Baka spalva neviļus sabozās no šīs rokas pieskāriena, viņš to pacieta bez kurnēšanas. Cilvēks atnesa viņam ūdeni, un viņš kārīgi padzērās, bet pēc tam aprija bagātīgu maltīti — jēlu gaļu, ko kumosu pēc kumosa ņēma no cilvēka rokas.
Baks bija uzvarēts (viņš to apzinājās), bet ne salauzts. Uz visiem laikiem viņš bija izpratis, ka nav nekādu izredžu turēties pretī cilvēkam, kam rokā runga. To viņš bija iegaumējis un savu mūžu vairs neaizmirsa. Šī runga Bakam bija atklāsme. Runga viņu ievadīja pasaulē, kur valda pirmatnības likums, un to viņš ātri piesavinājās. Dzīve viņam atklājās visā savā nežēlīgajā tiešamībā, taču viņš stājās tai pretī bez bailēm, jo viņā bija modusies dzīvnieka dabas dzīlēs slēptā izmanīgā apķērība.
Dienām paejot, ieradās arvien jauni suņi, gan krātiņā iesprostoti, gan virvē piesieti, daži padevīgi, daži rēcoši un trakojoši, kāds bija Baks, kad tika atvests; un viņš vēroja, kā tie cits pēc cita pakļaujas sarkanajā svīterī ģērbtā vīra kundzībai. Arvien no jauna noskatīdamies šīs brutālās izrādes, Baks nostiprināja reiz iegaumēto gudrību: cilvēks ar rungu ir likumdevējs, saimnieks, kam jāklausa, taču pielabināties nav nepieciešams. Baks nekad nepieglaimojās, kaut gan redzēja sakautus suņus, kas liš- ķējās ap saimnieku, luncināja asti un laizīja tam roku. Bet viņš arī redzēja suni, kas negribēja ne pakļauties, ne paklausīt, un cīņā par virskundzību tas pēdīgi tika nogalināts.
šad un tad nāca cilvēki — svešinieki, kas sarunājās ar vīru sarkanajā svīterī — cits dusmīgi, cits glaimīgi. Ja tādās reizēs no rokas rokā tika dota nauda, svešinieki aizveda sev līdzi vienu vai vairākus suņus. Baks prātoja, kurp gan tos ved, jo atpakaļ tie nekad vairs neatgriezās, taču viņu māca baismas no nākamības, un tālab viņš ikreiz jutās laimīgs, ka nav izraudzīts.
Pēdīgi pienāca arī viņa kārta — ieradās sīks, sažuvis vīrelis, kas runāja lauzītā angļu valodā un lietoja daudz svešādu, dīvainu izteicienu, ko Baks nesaprata.
— Trīs simti, un arī tad tikpat kā dāvināts, — cilvēks nrkanajā svīterī attrauca. — Tā jau ir valdības nauda, IVro; un tu tak nesāksi kaulēties, vai ne?
Pero tikai pasmīnēja. Tā kā sakarā ar negaidīti lielo pieprasījumu suņu cenas bija sakāpušas vai līdz mākoņiem, tad šī summa par tik labu dzīvnieku nemaz nebija I rmērīga; Kanādas valdība no tā nekļūs nabagāka un tās p.ista sūtījumi neceļos lēnāk. Pero suņus pazina un, tikko uzmetis acis Bakam, saprata, ka tāds suns var gadīties v iens no tūkstoša. «Pat viens no desmit tūkstošiem,» viņš domās pats sevi pārlaboja.
Baks redzēja cilvēku rokas dodam un saņemam naudu un nemaz nebrīnījās, ka mazais, sažuvušais vīrelis aizveda sev līdzi viņu un Kārliju — labsirdīgu ņūfaundlen- dieti. Pēdējo reizi viņš skatīja cilvēku sarkanajā svīterī, un, kad viņi ar Kārliju no «Narvaļa» klāja noraudzījās, ka attālinās Sietla, viņš pēdējo reizi skatīja silto Dienvid- zeini. Pero noveda abus suņus lejā un nodeva kādam tumšsejainam milzim, vārdā Fransuā. Pero bija Kanādas francūzis, melnīgsnējs, bet Fransuā bija metiss — indiāņa jauktenis ar Kanādas francūzi un divtik melnīgsnējs. Ba- I am tā bija pavisam jauna cilvēku suga (un liktenis bija viņam lēmis vēl daudz tādu sastapt), un, kaut gan viņš tos sevišķi neiemīlēja, tomēr iemācījās godīgi cienīt. Visai drīz Baks iegaumēja, ka Pero un Fransuā ir taisnīgi cilvēki, kas tiesības piemēro mierīgi un lietišķi, un ka tie pārāk labi pazīst suņu paražas, lai suņi tos varētu apvest ap stūri.
«Narvaļa» starpklājā Baku un Kārliju novietoja kopā ar diviem citiem suņiem. Viens bija liels dzīvnieks ar sniegbaltu spalvu; kāds vaļu ķērāju kuģa kapteinis to bija atvedis no Špicbergenas, un pēc tam suns bija piedalījies ģeoloģiskā ekspedīcijā uz Tukšo Zemi. Tas bija glaimīgs, bet viltīgs suns, kas, draudzīgi skatīdamies otram acīs, jau gudroja kādu slepenu blēdību, kā, piemēram, pirmajā barošanas reizē, kad viņš nospēra daļu Baka porcijas. Baks lēca uz priekšu, lai viņam atmaksātu, bet Fransuā pātaga jau nožvīkstēja gaisā, pirmā sasniegdama vaininieku; Bakam atlika tikai pievākt atpakaļ savu kaulu. Baks nosprieda, ka Fransuā rīkojies taisnīgi, un kopš tā brīža viņam sāka rasties cieņa pret metisu.
Otrais suns nemaz nemēģināja tuvoties, ne arī kāds lūkoja iepazīties ar viņu; viņš arī netiecās apzagt jaunpie- nācējus. Tas bija drūms, saīdzis dzīvnieks un Kārlijai tūdaļ skaidri parādīja, ka viņa vienīgā vēlēšanās — lai viņam liek mieru, pie tam ļaudams saprast, ka būs lielas nepatikšanas, ja viņam neliks mieru. Viņu sauca par Deivu, viņš tikai ēda un gulēja, bet, nomodā būdams, nepārtraukti žāvājās un nelikās zinis itin ne par ko — pat tad ne, kad «Narvalis», šķērsodams Karalienes Šarlotes līci, šūpojās, zvalstījās un slējās pakaļkājās kā ārprātīgs. Baks un Kārlija aiz bailēm un šausmām vai prātu zaudēja, bet viņš tikai nepatikā par traucējumu reizēm pacēla galvu, pameta uz tiem vienaldzīgu skatienu, nožāvājas un atkal likās gulēt.
Dienu un nakti kuģi drebināja dzenskrūves nerimtīgais pulsējums, dienas līdzinājās cita citai, tomēr Baks ievēroja, ka kļūst arvien aukstāks un aukstāks. Pēdīgi kādu rītu dzenskrūve apstājās un visu «Narvali» pārņēma satraukta rosība. Baks un pārējie suņi to sajuta un saprata, ka būs kāda pārmaiņa. Fransuā visus suņus piesēja pavadās un izveda uz klāja. Sperot pirmo soli uz tā aukstās virsmas, Baks juta ķepas iegrimstam nez kādā mīkstā, irdenā vielā, kas atgādināja baltus dubļus. Viņš nospraus- lojās un palēcās atpakaļ. Tādas pašas baltas, mīkstas lēkšķes krita arī no gaisa. Suns nopurinājās, bet baltās lēkšķes tikai bira un bira pār viņu. Viņš tās ziņkārīgi paošņāja, tad mazliet uzlaizīja uz mēles. Baltā viela apsvilināja mēli kā uguns, bet nākamajā acumirklī jau bija izzudusi. Baks apjuka. Viņš palaizīja vēlreiz — iznākums bija tāds pats. Apkārt stāvošie sāka rēkdami smieties, un Baks nokaunējās, pats nesaprazdams, kālab, — jo šis taču bija pirmais sniegs viņa mūžā.