Pirmā diena Daijas piekrastē Bakam šķita kā murgs. Ik mirkli viņu izbiedēja kāds jauns pārsteigums. Viņš pēkšņi bija atrauts no civilizācijas sirds un iesviests pirmatnības dzīlēs. Te nebija ne vēsts no laiskās dzīves saules siltumā, kad Baka vienīgā nodarbošanās bija klaiņot savā nodabā un garlaikoties. Te nepazina ne miera, ne atpūtas, te viņš ne mirklīti nejutās drošībā. Visur te valdīja juceklis, visur darbojās un rosījās, un ik brīdi tika apdraudēta gan dzīvība, gan locekļi. Te nemitīgi vajadzēja nzmanīties, jo šejienes suņi un cilvēki nepavisam nelīdzinājās pilsētas suņiem un cilvēkiem. Tie bija mežoņi — visi kā viens — un nepazina cita likuma kā vien rungas nu ilkņa likumu.
Nekad vēl Baks nebija redzējis suņus kaujamies tā, kā kāvās šie vilkiem līdzīgie zvēri, un jau pirmā pieredze deva viņam mācību uz visu mūžu. Tiesa, šo pieredzi viņš neizbaudīja uz paša ādas, citādi dzīvs nebūtu palicis un nevarētu likt lietā no tās gūto mācību. Par upuri krita Karlija. Viņi abi bija novietoti netālu no baļķu būdas, kurā atradās veikals, un Kārlija, draudzīga kā arvien, gribēja iepazīties ar spēcīgu eskimosu laiku, kas gan bija pieauguša vilka lielumā, taču uz pusi mazāka par Kārliju. Bez kāda brīdinājuma sekoja zibenīgs lēciens uz priekšu, zobu sacirtiens ar metālisku klikšķi, tikpat straujš atlē- ciens, un Kārlijas purns bija pārplēsts no acs līdz žoklim.
Tas bija vilku cīņas paņēmiens — uzbrukt un tūdaļ atlēkt; bet tas vēl nebija viss. Tūdaļ saskrēja kādi trīsdesmit vai četrdesmit eskimosu suņi, sapulcējās lokā ap abiem cīnītājiem un klusēdami uzmanīgi vēroja. Baks nespēja izprast ne šo kluso vērību, ne arī tīksmi kārīgo ap- laizīšanos. Kārlija metās virsū pretiniekam, bet tas atkodās un atlēca sānis. Viņas nākamo uzbrukumu suns atvairīja, īpatnējā veidā pasizdams pretī krūtis, tā ka Kārlija uz vietas nogāzās no kājām. Vairs viņa kājās arī netika. Tieši šo mirkli bija gaidījuši skatītāji suņi. Visi lie rēkdami un riedami saklupa viņai virsū un apbedīja nāves bailēs kaucošo Kārliju zem pinkaino ķermeņu gūzmas.
Viss notika tik pēkšņi un negaidīti, ka Baks šausmās apstulba. Viņš redzēja špicbergenieti izkaram sarkano mēli — tā Špics mēdza smieties; viņš redzēja, kā Fransuā, cirvi vicinādams, metas iekšā pašā suņu ņūklī. Trīs vīri ar rungām palīdzēja viņam izvajāt suņus. Ilgi tas nevilkās. Divas minūtes pēc tam, kad Kārlija bija nokritusi, pēdējais uzbrucējs jau bija aiztriekts ar rungas belzieniem. Bet Kārlija bez dzīvības ļengani gulēja samīdītajā, asiņainajā sniegā, vārda pilnā nozīmē gandrīz gabalos saraustīta, un melnīgsnējais metiss stāvēja tai līdzās, drausmīgi lādēdamies. Šo ainu Baks vēlāk bieži skatīja murgainos sapņos. Tad tādas te ir paražasl Negodīgas un netaisnas. Ja tu reiz esi gar zemi, tad gals tev ir klāt.
Nu, Baks tagad pieraudzīs, lai nekad nebūtu gar zemi. Spics atkal izkāra mēli un pasmējās, un no šī mirkļa Baks viņu ienīda ar sūru, nāvīgu naidu.
Nepaguvis vēl atjēgties no šausmām par Kārlijas traģisko galu, Baks saņēma otru triecienu. Fransuā viņam aplika dīvainu ierīci no siksnām un sprādzēm. Tas bija iejūgs — dzimtenē viņš bija redzējis, ka zirgpuiši tādus uzmauc zirgiem. Un, gluži tāpat, kā Baks bija redzējis strādājam zirgus, tā tagad lika pie darba viņu: viņam vajadzēja aizvilkt nartas ar Fransuā uz mežu, kas ieskāva ieleju, un atpakaļ atvilkt malkas kravu. Padarīts par jūga lopu, Baks jutās sāpīgi aizvainots, tomēr bija pietiekami gudrs un pretī neturējās. Viņš pakļāvās labprātīgi un centās cik spēdams, kaut gan šis darbs bija jauns un neierasts. Fransuā bija stingrs, viņš prasīja tūlītēju paklausību un ar garās pātagas palīdzību šo tūlītējo paklausību arī panāca, pie tam Deivs, pieredzējis pajūga stūres suns, ko iejūdz vistuvāk nartām, koda Bakam gurnos, tiklīdz tas kaut ko darīja nepareizi. Špics — arī pieredzējis pajūga vilcējs — bija vadonis un, katrreiz nespēdams Baku aizsniegt. ik pa brīdim uzrūca tam niknu pārmetumu vai negaidīti ar visu savu smagumu triecās streņģēs, paraudams Baku uz to pusi, kur jāiet. Baks iegaumēja ātri, un abu viņa biedru un Fransuā kopējās pūles sekmējās. Pirms vēl viņi atgriezās apmetnē, Baks jau zināja, ka jāapstājas, ja saka «ha», jāiet uz priekšu, ja saka «maš», ka ceļa pagriezienos jāmet plašs līkums un ka jāturas tālāk no stūres suņa, kad piekrautās nartas pa nogāzi brāžas uz papēžiem.
— Visi trīs vareni suņi, — Fransuā stāstīja Pero. — Baks ņemas dūšīgi. Es viņu ātri vien apmācīšu.
Pēcpusdienā Pero, kas ļoti steidzās drīzāk doties ceļā ar savu pasta kravu, atveda vēl divus suņus. Viņš tos sauca par Billiju un Džo, abi bija brāļi — eskimosu laikas. Kaut arī vienas mātes dēli, savā starpā tie atšķīrās kā diena no nakts. Billija vienīgais trūkums bija viņa pārmērīgi labsirdīgā iedaba, bet Džo bija viņa tiešs pretstats — nikns, sevī noslēdzies, tas mūžam ņurdēja un ļauni blenza apkārt. Baks abus saņēma biedriski, Deivs nelikās gar tiem zinis, bet Spics nekavējoties lūkoja piekaut vispirms vienu un tad otru. Billijs lūdzoši kulstīja asti, taču, redzēdams, ka lūgumi nelīdz, apgriezās uz mukšanu un iesmilkstējās (arī lūdzoši), kad Špica asie zobi iecirtās vigam sānos. Toties ap Džo Spics veltīgi meta savus lokus — tas arvien apcirtās apkārt, stādamies aci pret .;ci, skaustu sabozis, ausis pieglaudis, zobus atņirdzis ņurdienā, klabinādams žokļus tik ātri, cik ātri vien jaudāja muti pavirāt, ar velnišķīgi zalgojošām acīm — īsts naidpilnu izbaiļu iemiesojums. Džo izskats bija tik bīstams, ka Spics atmeta nodomu viņu pārmācīt, bet, segdams savu neveiksmi, metās uz nevainīgo, vaimanājošo Billiju un ietrieca viņu apmetnes vistālākajā nostūrī.
Pievakarē Pero bija sadabūjis vēl vienu suni — vecu laiku, tievu, garu un nomērējušu, ar kautiņos saskrāpētu purnu un vienu vienīgu aci, taču tā kvēloja tik drosmīgi un brīdinoši, ka ikvienā modināja bijību. Suni sauca par Solleksu, kas nozīmē Niknais. Tāpat kā Deivs, viņš neko neprasīja, neko nepiedāvāja un neko negaidīja, un, kad viņš lēnām, apdomīgām kustībām soļoja citu suņu pulkā, pat Spics grieza viņam ceļu. Solleksam piemita kāda vājība, ko Baks nelaimīgā kārtā atklāja pirmais. Sollekss necieta, ja viņam kāds tuvojas no aklās acs puses. Baks, nenieka nenojauzdams, izdarīja tieši šo pārkāpumu un par savas rīcības neapdomīgumu uzzināja tikai tad, kad Sol- 1< kss apcirtās viņam pretī un trīs collu garumā pārplēsa plecu līdz kaulam. Turpmāk Baks sargājās tuvoties Sol- leksa aklajai pusei, un līdz pat viņu kopējās dzīves beigām nekādas nepatikšanas vairs negadījās. Šķita, ka Sollekss, tāpat kā Deivs, vēlas tikai vienu: lai liek viņu mierā; taču Baks drīz dabūja pārliecināties, ka abiem suņiem ir vēl kāda — daudz svarīgāka prasība no dzīves.
Tonakt Baks sastapās vaigu vaigā ar lielo problēmu par gulēšanu. Sveces liesmas izgaismotā telts silti kvēloja baltajā klajumā, bet, kad Baks pašapzinīgi ielīda teltī, kā Pero, tā Fransuā apbēra viņu ar lamu vārdiem un virtuves piederumiem, līdz Baks, atģidies no negaidītā pārbīļa, apkaunojošā veidā aizmuka, meklēdams glābiņu ārienes aukstumā. Pūta salts vējš, kas skaudri svilināja un īpaši neganti koda ievainotajā plecā. Baks nogulās sniegā un lūkoja aizmigt, bet drīz vien sals viņu drebošu uztrauca kājās. Nelaimīgs un noskumis suns klaiņoja ap daudza- jam teltīm, atklādams tikai to, ka viena vieta ir tikpat auksta kā otra. Sur tur viņam mēģināja uzbrukt mežonīgi suņi, bet Baks saboza spalvu uz kumbra un ieņurdējās (jo viņš ātri visu iemācījās), un suņi vairs nemācas virsū, ļaudami viņam iet savu ceļu.
Pēdīgi Bakam iešāvās prātā laba doma. Viņš ies atpakaļ un paskatīsies, kā tad iekārtojušies viņa pajūga biedri. Viņam par lielu pārsteigumu tie bija pazuduši. Viņš vēlreiz izstaigājās pa plašo apmetni, tos meklēdams, un atkal atgriezās vecajā vietā. Vai tie gulētu teltī? Nē, tas nevarēja būt, citādi jau viņu nebūtu izdzinuši. Kur tad gan tie varētu atrasties? Asti nokāris, pie visām miesām trīcēdams, Baks vientuļš un izmisis bezmērķīgi staigāja ap telti. Pēkšņi sniegs zem priekšķepām iebruka — un viņš nez kur iegrima. Kaut kas ķepurojās viņam zem kājām. Ņurdēdams un sabozies Baks lēca atpakaļ, jo baidījās no visa neredzētā un nezināmā. Taču kluss, draudzīgs rējiens viņu iedrošināja, un viņš pagājās tuvāk pārliecināties, kas tad tur ir. Silta gaisa pūsma iesitās viņam nāsīs, un tur gulēja Billijs, zem sniega saritinājies omulīgā kamolā. Suns pielabinādamies iesmilkstējās, visādi izlocījās un būkāja asti, cenzdamies izrādīt savu labprātību un miermīlību, un pat, gluži kā sniegdams miera ķīlu, uzdrošinājās ar silto, valgo mēli nolaizīt Baka purnu.
Vēl viena mācība. Ak tad tā viņi te rīkojas? Baks lietpratīgi izmeklēja sev vietiņu, kur, ilgi un smagi pūlēdamies, pēdīgi izkašāja sniegā alu. Pēc maza brītiņa jau viņa ķermeņa siltums bija piepildījis nelielo telpu — un suns aizmiga. Pēc garās, grūtās dienas viņš gulēja cieši un saldi, kaut gan pa miegam reizēm ierējās un noraustījās, jo viņu māca murgi.
Ātrāk Baks neatvēra acis, kamēr viņu pamodināja mos- tošās apmetnes trokšņi. Pirmajā brīdī viņš nesaprata, kur atrodas. Pa nakti bija snidzis, un viņš bija pilnīgi ieputināts. Sniega kupenas viņu spieda no visām pusēm, un Baku pēkšņi pāršalca šausmīgu izbaiļu vilnis — meža zvēra bailes no lamatām. Tā bija zīme, ka tagadējā dzīve viņu atsviedusi atpakaļ pirmatnībā, pamodinādama senču instinktus, jo Baks bija civilizēts suns, pat pārmērīgi civilizēts un savā mūžā lamatas nemaz nebija redzējis, tā ka aiz paša pieredzes baidīties nevarēja. Viss suņa ķermenis instinktīvi saspringa kā krampjos, spalva uz skausta un kumbra saslējās, un, mežonīgi ierēkdamies, viņš lēca augšup, ielēkdams spožā dienas gaismā tā, ka sniegs ap viņu pašķīda vizuļojošā mākonī. Vēl nenokritis uz kājām pēc lēciena, Baks ieraudzīja savā priekšā plašo, balto apmetni, atskārta, kur atrodas, un atcerējās visu, kas noticis kopš tā brīža, kad viņš ar Manuelu bija izgājis pastaigāties, līdz brīdim, kad viņš iepriekšējā vakarā izraka sev alu.
Fransuā izsauciens piesaistīja Baka uzmanību.
— Nu, vai es neteicu? — suņu dzinējs sauca uz Pero pusi. — Sitas Baks nudien visu iemācās tik ātri kā neviens cits.
Pero nopietni palocīja galvu. Būdams Kanādas valdības kurjers, kas pārvadā svarīgus sūtījumus, viņš kāroja sagādāt sev vislabākos suņus un bija sevišķi apmierināts, ka izdevies iegūt tādu suni kā Baks.
Stundas laikā vēl trīs eskimosu suņi tika pievienoti pajūgam, tagad pavisam sanāca deviņi, un vēl pēc stundas ceturkšņa tie visi bija iejūgā un moži rikšoja pa taku uz Daijas kanjonu. Baks priecājās, ka tiek projām, un, kaut gan darbs bija grūts, sevišķu iebildumu viņam pret to nebija. Pārsteigts Baks ievēroja, ka visu pajūgu pārņēmis tāds kā dedzīgs darba prieks, kas pielipis arī viņam, bet vēl vairāk viņu pārsteidza pārmaiņa, kāda notikusi ar Deivu un Solleksu. Tie taču nu bija pavisam citi suņi, iejūgs tos bija pilnīgi pārvērtis. Ne miņas vairs no vienaldzības un pasivitātes. Tie bija mundri un rosīgi dzīvnieki, kuri vēlējās, lai darbs veiktos labi, un neganti niknojās par visu, kas to traucēja, — vienalga, vai tā būtu suņu tūļība vai kada kļūme. Šķita, ka darbs uz sniega takas ir viņu būtības vispilnīgākā izpausme, ka tikai tā labad viņi dzīvo un vienīgi tas sagādā viņiem prieku.
Deivs bija stūres suns, iejūgts vistuvāk nartām, viņam priekšā aizjūgā novietoja Baku, tad Solleksu; pārējos suņus sajūdza virtenē, un vadoņa posteni ieņēma Špics.
Baks ar nodomu bija iekārtots starp Deivu un Solleksu, lai tie viņu apmācītu. Viņš bija spējīgs skolnieks, bet tie abi — tikpat spējīgi skolotāji, kas ne mirkli nekavējās izlabot Baka kļūdas, apmācīšanai izlietodami savus asos zobus. Deivs bija taisnīgs un ļoti gudrs. Bez iemesla viņš Bakam nekad nekoda, bet nekad arī neaizmirsa iekost, ja Baks to bija pelnījis. Tā kā Fransuā pātaga ikreiz apstiprināja šo pamācību, Baks nosprieda, ka izdevīgāk būs pakļauties Deiva prasībām, nevis kost pretī. Reiz kādā īsā atpūtas brīdī, kad Baks bija sapinies streņģēs, tādējādi aizkavēdams došanos ceļā, Deivs ar Solleksu kopīgi uzklupa viņam un sadeva pamatīgu sutu. Streņģes pēc šīs mācību stundas, protams, samudžinājis vēl trakāk, toties turpmāk Baks sirsnīgi pūlējās turēt streņģes taisnas un uz dienas beigām jau tik labi prata savu amatu, ka abiem skolotājiem gandrīz vairs nebija iemesla kost viņam. Fransuā pātaga plīkšķēja arvien retāk, un Pero parādīja Bakam īpašu godu, citu pēc citas paceldams viņa ķepas un rūpīgi tās pārbaudīdams.
Tās dienas pārgājiens bija grūts — augšup pa kanjonu, cauri Aitu Apmetnei, gar Klintīm un mežmalu, šķērsām pār šļūdoņiem un vairākus simtus pēdu augstiem sniega sanesumiem, pāri lielajai Cilkutas ūdensšķirtnes grēdai, kas stiepjas starp sāļajiem ūdeņiem un saldūdeņiem un kā bargs sargpostenis sargā pieeju drūmajiem, vientulīgajiem Ziemeļiem. Laimīgi viņi paveica ceļa gabalu gar ezeru virkni — ūdens pildītiem izdzisušu vulkānu krāteriem — un vēlu naktī nonāca milzīgā apmetnē pie Beneta ezera sākuma, kur tūkstošiem zelta meklētāju būvēja laivas, gaidīdami ledus uzlūšanu pavasarī. Baks izraka sev alu sniegā un aizmiga tik ciešā miegā, kādu guļ pārguruši taisnīgie, bet rītā viņu no bedres pārāk agri izrāva aukstajā tumsā un līdz ar citiem suņiem iejūdza nartās.
Todien viņi nogāja četrdesmit jūdžu, jo taka bija jau iemīdīta, toties nākamajā dienā un vēl daudzas dienas pēc tam bija spiesti paši mīdīt sev taku, darbs bija smags, bet ceļa gabals mazāks. Parasti Pero gāja pajūga priekšgalā, ar siksnu pinuma sniegkurpēm piebradādams sniegu, lai suņiem ceļš būtu vieglāks. Fransuā, kas ar suņu dzenamo kārti rokā vadīja nartas, dažreiz viņu nomainīja, taču ne visai bieži. Pero ļoti steidzās un mēdza lepoties, ka labi pazīstot ledu, bet šādas zināšanas bija neaizstājamas, jo rudens ledus bija pavisam plāns un straujo krāču posmos tā nebija nemaz.
Dienu pēc dienas, bezgala daudzas dienas Baks gāja aizjūgā. Atpūtai tie allaž vietu izraudzīja, kad bija jau tumsa, bet rītausma tos arvien sastapa minam taku, kad aiz muguras tiem jau virknējās tikko nostaigātas jūdzes. Un atkal un atkal uz naktsguļu tie apmetās pēc tumsas iestāšanās, aprija savu gabalu kaltētas zivs un ierušinājās uz guļu sniegā. Baks bija izbadējies. Tās pusotras mārciņas saulē kaltētas laša gaļas, kas bija viņa dienas deva, šķita pazūdam, kā nebijušas. Nekad viņam nepietika, visu laiku viņš juta mokošas izsalkuma graizes.
Taču citi suņi, saņemdami tikai mārciņu zivs, turējās žirgti un spēcīgi — tas tāpēc, ka tiem svars bija mazāks un tie bija dzimuši šādai dzīvei.
Agrākajā dzīvē Baks bija izlepis, bet tagad drīz vien atradinājās no tā. Pieradis ēst lēni un izvēlīgi, viņš konstatēja, ka iejūga biedri, pirmie pabeiguši maltīti, pakampj viņa vēl neapēsto porciju. To aizstāvēt nebija iespējams. Kamēr viņš karoja ar diviem vai trim, zivs pazuda pārējo suņu rīklēs. Lai no tā izvairītos, Baks bija spiests rīt tikpat aši kā citi; un izsalkuma vara bija tik liela, ka viņš mīļuprāt būtu paķēris arī to, kas viņam nepienācās. Baks vēroja un mācījās. Noskatījies, kā Paiks, viens no jauniegādātajiem suņiem, viltīgs apmānītājs un zaglis, veikli nosper šķiņķa šķēlīti, kamēr Pero pievērsis muguru, Baks šo mācību nākamajā dienā atkārtoja ar uzviju — viņš aizstiepa veselu gaļas gabalu. Sacēlās milzīga jezga, taču viņu neviens aizdomās neturēja; par Baka grēkiem sodu dabūja Dubs, bikls neveiksminieks, ko allaž un visur pieķēra.
Sī pirmā zādzība pierādīja, ka Baks ir spējīgs izdzīvot naidīgajā Ziemeļzemes vidē. Tā pierādīja viņa piemērotību, viņa spējas pieskaņoties mainīgiem apstākļiem; ja Bakam šādu spēju nebūtu, viņu gaidītu aša un briesmīga nāve. Bez tam tā pierādīja, ka druskās ir sašķīdusi viņa tikumība — lieks un nevajadzīgs kavēklis nežēlīgā cīņā par eksistenci. Dienvidos, kur valdīja mīlestības un biedriskuma likums, — tur varēja atļauties cienīt privātīpašumu un personiskās jūtas, taču Ziemeļos, kur spēkā rungas un ilkņa likums, nelga ir tas, kas ņem vērā šādus niekus — tie tikai traucē tikt uz augšu.
Baks jau šādu prātojumu sagudrot nevarēja. Viņš bija piemērots, tas ir viss, un gluži neapzinīgi viņš pieskaņojās jaunajam dzīves veidam. Savu mūžu viņš nebija mu- cis no kaujas lauka — lai vai kādu iemeslu dēļ. Taču cilvēks sarkanajā svīterī ar savu rungu bija iedauzījis viņa galvā pamatīgāku un primitīvāku kodeksu. Kamēr Baks vēl bija civilizēts, viņš būtu gatavs dzīvību atdot kādas morālas idejas vārdā — teiksim, kaut vai apsargājot tiesneša Millera jājamo pātagu; tagad viņš spēja atmest jebkuru morālu ideju, lai tikai glābtu savu ādu, un tādējādi apliecināja, cik pilnīga ir viņa atgriešanās barbarismā. Viņš zaga nevis izpriecas pēc, bet vēdera neatlaidīgās prasības urdīts. Aiz cieņas pret rungas un ilkņa likumu viņš nelaupīja atklāti, bet zaga slepus un izmanīgi. īsi sakot, Baks darīja visu to, ko vieglāk bija darīt nekā nedarīt.
Baka attīstība (vai arī regress) norisa strauji. Muskuļi viņam kļuva cieti kā tērauds, un viņš bezjūtīgi panesa visas parastās sāpes. Viņš norūdījās kā ārēji, tā iekšēji. Viņš spēja ēst itin visu, lai cik tas pretīgs vai nesagremojams, un viņa vēders no apēstā prata izsūkt vis- pēdējo barības vielu kriksīti, ko tad asinis iznēsāja pa ķermeņa visattālākajiem nostūriem, lai audi organismā veidotos sīksti un izturīgi. Redze un oža Bakam pieņēmās asumā, bet dzirde sasniedza tādu smalkumu, ka pat miegā viņš saklausīja visklusāko troksnīti un prata izšķirt, vai tas vēstī mieru vai briesmas. Viņš iemācījās ar zobiem izkodīt no pirkststarpām tur iesalušo ledu; ja bija izslāpis, bet āliņģi sedza bieza ledus blīva, viņš iemanījās to ielauzt, dauzīdams ar augsti celtām, taisni izslie- tām priekšķepām. Bet īpaši ievērības cienīga bija viņa prasme nojaust, vai būs vējš, un paredzēt tā virzienu veselu nakti uz priekšu. Kaut arī gaisā nemanīja ne pūs- miņas, ja viņš izraka sev alu pie koka stumbra vai krasta pārkares, tad vēlāk noteikti sacēlās vējš, bet suns nemaldīgi atradās aizvēja pusē un omulīgi gulēja pavēnī.
Ne jau ar pieredzi vien Baks visu to iemācījās — viņā bija atdzīvojušies sen atmirušie pirmatnējie instinkti. No piejaucētajām paaudzēm iegūtais mantojums izgaisa. Kaut kādos nejaušamos ceļos viņa atmiņas aiztaustījās atpakaļ līdz tiem laikiem, kad suņu cilts vēl bija jauna, kad mežonīgie suņi baros siroja pa mūžamežiem, dzīdami pēdas laupījumam un saplosīdami to. Bez kādām grūtībām Baks iemācījās cīnīties kozdams un plēsdams, piesavinājās vilka ašo kampienu. Tieši tā jau bija cīnījušies viņa senči. Tie atdzīvināja viņā senās paražas, un tagad viņš prata vecvecos cīņas paņēmienus, ko senči bija apguvuši un iedzemdinājuši tālākajām paaudzēm. Viņš tos pārmantoja bez kādām pūlēm un meklējumiem, gluži tā, it kā būtu tos pratis vienmēr. Un, kad viņš aukstajās bezvēja naktīs paslēja purnu pret kādu zvaigzni, uzsākdams gari stieptās vilka gaudas, tad viņā gaudoja sen mirušie un pīšļos sairušie senči, kas, purnu pret zvaigznēm pacēluši, tā bija gaudojuši cauri gadu simteņiem. Baka balsī vibrēja tās pašas modulācijas — mel- (lijas, ar kādām tie bija izpauduši savas ciešanas un izjūtas, ko sirdī modina klusums, sals un tumsība.
Tā nu senā dziesma virmoja Baka krūtīs, gluži kā pierādījums tam, ka dzīve spēlējas ar mums kā ar marionetēm, un viņš pamazām atgriezās savas cilts sākotnē; bet iespēja atgriezties radās tāpēc, ka cilvēki Ziemeļzemē bija atraduši dzeltenu metālu, un tāpēc, ka Manuels bija tikai dārznieka palīgs, kura alga nesedza viņa sievas un pēcteču bariņa — pamazināto paša kopiju — vajadzības.