Pirmatnējais zvērs bija cieši pakļāvis Baku, un smagie dzīves nosacījumi uz sniega takas vērta šo virskundzību arvien stingrāku. Taču tas viss notika dziļā slepenībā. Bakā pamodusies dzīvnieka viltība mācīja viņu savaldīties un kontrolēt sevi. Bakam neklājās viegli, jo vajadzēja taču pieradināties pie jaunā dzīves veida, tālab viņš ne tikai pats nelīda kauties, bet arī vairījās no kautiņiem cik vien spēdams. Viņa izturēšanās kļuva piesardzīga. Viņam nepiemita sliecība uz strauju un pārsteidzīgu rīcību, un pat sīvajā naidā, kāds valdīja starp viņu un Spiču, Baks saglabāja pacietību, neizrādīdams tiešu agresivitāti.
Toties Spics no savas puses — droši vien nojauzdams Bakā bīstamu sāncensi — nekad nepalaida garām izdevību parādīt zobus. Viņš kaitavāja Baku kā vien prazdams un allaž centās izraisīt kautiņu, kas varēja beigties tikai ar viena vai otra suņa nāvi.
Tāds cīniņš būtu noticis jau pašā ceļojuma sākumā, ja vien to neizjaucis neparedzēts gadījums. Tās dienas vakarā apmetne tika ierīkota visiem vējiem pakļautā, nepiemīlīgā vietā Lebārža ezera krastā. Sniegputenis, vējš, kas graizīja tikpat kā ar nokaitētiem nažiem, un tumsas iestāšanās bija spiedusi ceļiniekus salūkot atpūtas vietu. Sliktāku viņi pat meklēdami nebūtu varējuši atrast. Aiz muguras slējās stāva klintssiena, un Pero ar Fransuā neatlika nekas cits kā iekurt ugunskuru un izklāt guļammaisus tieši uz ezera ledus. Telti tie bija pametuši Daijā, lai būtu vieglāks vezums. Sadabūjuši dažus palu atskalo- tus zarus, viņi iekūra uguni, bet tā izkausēja ledu, žagari nogrima, un vakariņas vajadzēja ēst tumsā.
Baks izkašāja sev migu aizvējā cieši pie klints. Ala bija tik omulīga un silta, ka viņš no tās izlīda pavisam negribīgi, kad Fransuā sāka dalīt zivis, ko iepriekš virs uguns bija atkausējis. Taču, kad Baks, noēdis savu devu, atgriezās pie alas, viņš atrada to aizņemtu. Brīdinošs rūciens pavēstīja, ka okupants ir Špics. Līdz šim Baks bija izvairījies no kautiņa ar ienaidnieku, bet tas te nu bija par daudz. Zvērs, kas viņā bija slēpies, ierēcās. Viņš metās uz špicu tik trakā niknumā, ka tas pārsteidza viņus abus, bet jo īpaši špicu, kuru iepriekšējā pieredze bija pārliecinājusi, ka Baks ir pavisam bailīgs suns, kas spēj tikt cauri sveikā tikai sava smaguma un lielā auguma dēļ.
Arī Fransuā bija pārsteigts, kad abi suņi, kamolā saķērušies, izkūleņoja no sabradātās migas, bet viņš tūdaļ atskārta, kas tam par iemeslu.
— He-e-i! — viņš uzsauca Bakam. — Sadod viņam, velns parāvisl Sadod krietni tam nelietīgajam zaglim!
Špics alktin alka pēc kautiņa. Viņš kauca aiz dusmām un nepacietības, riņķodams ap Baku no visām pusēm un gaidīdams izdevīgu brīdi lēcienam. Baks bija tikpat sakaitināts un arī tikpat piesardzīgi soļoja ap Spiču, izlūkodams iespējas. Bet tad notika neparedzētais, kas abu suņu cīniņu par pirmo vietu atvirzīja tālu nākotnē, kad būs nostaigātas daudzas grūta ceļa un smaga darba jūdzes.
Pero izkliegtais lāsts, rungas dobjais būkšķis pa kaulainu muguru un spalgs sāpju kauciens pasludināja sākumu ellišķīgai jezgai. Visa apmetne pēkšņi mudžēja no slapstīgām, pinkainām ēnām — kāds simts izrnērējušu suņu, apmetnes smaržas saoduši, bija atdrāzušies no tuvējā indiāņu ciemata. Tie bija ielavījušies, kamēr Baks cīnījās ar Špicu, un, kad abi vīri ar resnām bozēm rokā ielēca suņu pulkā, tie rādīja zobus un kodās pretī. Barības smarža tos padarīja vai trakus. Pero ieraudzīja kādu suni iebāzušu visu galvu pārtikas kastē. Viņa runga smagi triecās pret izspīlētajām ribām, un kaste apgāžas. Acumirklī kādi divdesmit badaini nezvēri plēsās ap izbi- rušo pārtiku — maizi un žāvētu gaļu. Rungas blīkšķēja pa suņu mugurām, bet tie nelikās ne zinis. Suņi tikai kauca un smilkstēja zem belzienu krusas, bet plēsās tikpat neganti, līdz pēdējais ēdiena krikslītis bija aprīts.
Pa to laiku pajūga suņi izbīlī bija izsprukuši no saviem midzeņiem, bet mežonīgie iebrucēji nekavējoties klupa tiem virsū. Tādus suņus Baks vēl nebija redzējis. Šķita, ka kauli tiem tūdaļ izdursies ādai cauri. Tie vairāk izskatījās pēc skeletiem, kas vaļīgi iebāzti savazātās adās; acis tiem dzalkstīja, no ilkņiem tecēja slienas. Taču bada trakums vērta tos drausmi neuzvaramus. Tiem pretim stāties nebija iespējams. Pajūga suņus tie jau pirmajā uzbrukumā atspieda pie pašas klintssienas. Bakam uzklupa trīs suņi reizē un vienā mirklī ieplēsa dziļas brūces galvā un piecos. Troksnis bija šausmīgs. Billijs, kā jau parasti, žēli smilkstēja. Deivs un Sollukss, kam asinis plūda no neskaitāmām brūcēm, dūšīgi cīnījās plecu pie pleca. Džo koda uz visām pusēm kā pats nelabais. Sagrābis zobos kāda eskimosu suņa priekškāju, viņš ar kraukšķi pārkoda tai kaulu. Blēdnieks Paiks uzlēca sakropļotajam dzīvniekam uz muguras un pārlauza tam skaustu, zibenīgi iecirzdams zobus un strauji paraudams. Bakam izdevās sakampt aiz rīkles uzbrucēju, kas ar putainām lūpām gāzās viņam virsū, un, kad zobi pārcirta kakla artēriju, viņš visgarām nošķīda ar asinīm. Silto asiņu garša viņu satracināja līdz mežonībai. Tieši tai brīdī, kad Baks metās virsū nākamajam pretiniekam, viņš sajuta asus zobus iecērtamies sev pašam kaklā. Tas bija Spics, kas nodevīgi uzbruka no sāniem.
Pero un Fransuā, iztīrījuši daļu apmetnes, skrēja glābt savus braucamos suņus. Viņiem parādoties, badaino zvēru trakojošā lavīna pavēlās atpakaļ, un Bakam izdevās nokratīt kaklā iekodušos Spiču. Bet atelpa ilga tikai vienu mirkli. Abiem vīriem vajadzēja steigties atpakaļ, lai saglābtu pārtikas krājumus, un pa to laiku eskimosu suņi atkal klupa klāt pajūga vilcējiem. Billijs, aiz izmisuma saņēmis drosmi, izlauzās caur velnišķīgo uzbrucēju loku un laidās mukt pa ezera ledus klāju. Paiks un Dabs sekoja viņam pa pēdām, bet pārējie aizjūga suņi tiem pakaļ. Kad Baks saspringa lēcienam, lai sekotu to piemēram, viņš ar vienu acs kaktiņu pamanīja drāžamies klāt Spiču, kam acīm redzami bija prātā nogāzt viņu no kājām. Ja viņš reiz būtu gar zemi un viņam pāri veltos visa eskimosu laiku lavīna — uz glābiņu velti cerēt. Visus speķus saņēmis, Baks atsita Spica triecienu un tad aizjoņoja pa ezera ledu pakaļ pārējiem bēgļiem.
Pēc kāda laiciņa visi deviņi pajūga suņi salasījās pulciņā un meklēja pavēni mežā. Neviens viņus vairs netrenkāja, taču viņu stāvoklis bija nožēlojams. Ikvienam varēja saskaitīt piecas sešas brūces, bet daži bija cietuši ļoti nopietni. Dabam bija smags ievainojums pakaļkājā, Dollijai — laikai, kas Daijā pēdējā bija pievienota aizjūgam, neganti saplosīts kakls, Džo bija zaudējis aci, bet labsirdīgais Billijs, no kura sakostās auss karājās vienīgi skrandas, visu nakti kauca un smilkstēja. Rītam austot, suņi piesardzīgi aizkliboja atpakaļ uz nometni un ieraudzīja, ka marodieri ir projām, bet abi vīri pārskaitušies. Vairak nekā puse pārtikas krājumu bija pagalam. Suņi bija sagrauzuši gabalos nartu saiņojamās siksnas un brezenta pārsegus. īstenībā no to zobiem nebija paglābies nekas, lai vai cik nepiemērots ēšanai. Tie bija aprijuši Pero briežādas mokasīnu pāri, saēduši ādas aizjūgu un apēduši pat pēdas divas garu strēmeli no Fransuā suņu dzenamās pātagas. Nartu vadītājs pārtrauca drūmo pātagas izpēti un sāka aplūkot ievainotos suņus.
— Ak, mani draudziņi, — viņš maigi runāja. — Kā jūs esat sakosti! Ka tik nu jūs nekļūtu traki! Nolāpīts ar ārā, viņiem nudien var piemesties trakumsērga. Kā tu domā, Pero?
Kurjers noraizējies pagrozīja galvu. Starp viņu un Dausonu vēl atradās četrsimt jūdžu ceļa, un būtu gauži nelāga, ja suņiem uzkristu trakumsērga. Pēc divu stundu lādēšanās un pūlēšanās aizjūga piederumi bija savesti kārtībā — un savainotie suņi ar stīviem locekļiem devās ceļā; tas bija vismokošākais pārgājiens, kādu tie līdz šim pārvarējuši, un arī pats par sevi tas bija visgrūtākais posms visā ceļā uz Dausonu.
Trīsdesmitjūdžu upe nemaz nebija aizsalusi. Tās straujie ūdeņi spītēja salam, un ledus spēja aizķerties tikai gar pašām krastmalām un rāmajos lāsmeņos! Sešas dienas pagāja vienās mocībās un pūliņos, līdz bija noietas šīs trīsdesmit briesmīgās jūdzes. Tās tiešām bija briesmīgas, jo ik solis apdraudēja dzīvību gan sunim, gan cilvēkam. Pero, kas izlūkoja taku, reižu desmit ielūza ledus tiltos, un viņu glāba tikai līdznestā garā kārts, ko viņš turēja tā, lai kārts allaž kristu šķērsām pāri āliņģim, ko izlauzis viņa ķermenis. Bez tam uzplūda aukstuma vil-! nis, termometrs rādīja piecdesmit grādu zem nulles, un ikreiz pēc tam, kad bija iebrucis ledū, viņš savas dzīvības pasargāšanai bija spiests iekurt ugunskuru un izžāvēt drēbes.
Taču Pero nekas nespēja iebiedēt. Tieši tāpēc, ka bija neiebiedējams, viņš bija izraudzīts par valdības kurjeru. Viņš uzņēmās jebkādu risku, spītīgi vērsa savu kalsno, krunkaino seju pretī salam un veica visgrūtākos pienākumus no palsās rītausmas līdz pat tumsai. Viņš virzījās gar drūmām krastmalām pa šauro malas ledus strēmeli, kura šūpojās un krakšķēja zem kājām un uz kuras nedrīkstēja ne mirkli apstāties. Reiz nartas ielūza kopā ar Deivu un Baku, un suņi bija pa pusei nosaluši un gandrīz jau noslīkuši, kad tos izvilka sausumā. Lai glābtu suņus, atkal bija nepieciešams kārtējais ugunskurs. Suņus klāja bieza ledus kārta, un, lai to atkausētu, abi vīri bez mitas trenkāja dzīvniekus cieši ap ugunskuru, tik tuvu ugunij, ka liesmas tos brīžam apsvilināja.
Citreiz ūdenī iebruka Spics, ieraudams sev pakaļ visu pajūgu līdz pat Bakam, kas visiem spēkiem rāvās atpakaļ, priekšķepas atspiedis pret slideno āliņģa malu, kamēr ledus visapkārt birža un plaisāja. Aiz Baka aizjūgā nāca Deivs, kas tāpat pūlējās kāpties atpakaļ, un aiz nar- tām stāvēja Fransuā, turēdams un vilkdams tā, ka vai dzīslas strinkšķēja.
Malas ledus ielūza atkal un atkal — gan priekšā, gan aizmugurē, un cits nekas neatlika kā rāpties krasta klintīs. Pero, kā par brīnumu, izdevās tajās uzrāpties, kamēr Fransuā lejā lūdza dievu, lai šis brīnums notiktu. Viņi sasēja garu trosi, izmantodami ikvienu pātagas siksnu un nartu pārsēju līdz pat pēdējai iejūga strēmelītei, un ar tās palīdzību izdevās suņus citu pēc cita uzvilkt klinšu korē. Fransuā uzkāpa pēdējais, pēc tam kad bija uzvilktas nartas un krava. Tad vajadzēja meklēt vietu nokāpšanai, ar tās pašas troses palīdzību pēdīgi arī nolaidās lejā, un vakarā viņi atkal bija upes krastā, bet dienas pārgājiena garumu varēja rēķināt uz ceturtdaļjūdzi.
Kad viņi sasniedza Hutalinku, kur ledus bija stiprs, Baks bija galīgi pārmocījies. Tādā pašā stāvoklī bija ari pārējie pajūga suņi, taču Pero, lai atgūtu zaudēto laiku, dzina tos no gaismas līdz tumsai. Pirmajā dienā viņi nogāja trīsdesmit piecas jūdzes līdz Lielajiem Lašiem, nākamās trīsdesmit piecas jūdzes noveda līdz Mazajiem Lašiem, un pēc četrdesmit jūdzēm trešajā dienā viņi tuvojās Piecu Pirkstu krācēm.
Baka ķepas nebija tik izturīgas un cietas kā eskimosu laikām. Kopš tām dienām, kad kāds alu vai pāļu celtņu iemītnieks piejaucēja viņa pēdējo savvaļas senci, šās sugas suņu kājas no paaudzes uz paaudzi bija izlutušas. Augām dienām Baks kliboja, ciezdams nežēlīgas sāpes, un, tikko bija sasniegta apmetnes vieta, nokrita zemē kā beigts. Kaut arī izbadējies, viņš pat nepakustējās, lai ietu pēc savas zivs devas, un Fransuā vajadzēja to pienest viņam klāt. Katru vakaru pēc maltītes suņu dzinējs kādu pusstundu masēja Baka kājas un pat ziedoja savu mokasīnu stulmus, lai pagatavotu Četrus mazus mokasīniņus Bakam. Tie viņam sniedza lielu atvieglojumu, un kādu ritu Bakam izdevās izvilināt smaidu pat Pero krunkainajā sejā, jo Fransuā bija aizmirsis uzaut sunim mokasīnus, bet Baks atgulās uz muguras un lūdzoši vicināja visas četras ķepas pa gaisu, nevēlēdamies doties ceļā basīkņi. Tomēr ar laiku arī viņa ķepas norūdījās un kļuva cietas, tā ka suņa novalkātos apavus varēja sviest projām.
Kādu rītu Pellijā, kad suņus pašlaik jūdza aizjūgā, Dollija, kuras uzvedībā līdz šim nekas aizdomīgs nebija novērots, pēkšņi kļuva traka. Par savu stāvokli viņa pavēstīja ar garu, sirdi plosošu vilka kaucienu, no kā visiem suņiem šausmās spalva saslējās stāvus, un tad lēca tieši virsū Bakam. Viņš nekad nebija redzējis suni kļūstam traku, ne arī viņam bija kāds iemesls baidīties no tāda, tomēr viņš apjauta, ka te draud briesmas, un panikā metās bēgt. Baks drāzās taisni uz priekšu, bet Dollija, smagi elsodama un putas no mutes šļakstīdama, turējās no viņa lēciena attālumā; viņa nespēja Baku panākt, jo tas bija šausmīgi pārbijies, ne arī Baks spēja aizmukt, jo Dollijas trakums bija pārāk negants. Baks izlauzās cauri saliņas biezajiem brikšņiem un nokļuva tās zemākajā galā, pārbrida ar ledus smalkni pildītu atteku un izrāpās uz otras saliņas, pēc tam uz trešās, apmetis līkumu, atgriezās pie upes galvenās teces un izmisumā metas auļot tai šķērsām pāri. Visu laiku, kaut arī atpakaļ neskatījās, Baks dzirdēja Dollijas rēcienus viena lēciena atstatumā. Noskrējis kādu ceturtdaļjūdzi, viņš izdzirda Fransuā saucienus un cirtās atpakaļ, — Dollija lēciena garumā aiz viņa, — elsdams, ar mokām vilkdams elpu, viņš metās pie Fransuā, cerēdams, ka vienīgi tas viņu vēl varētu izglābt. Suņu dzinējs turēja roka paceltu cirvi, un, tiklīdz Baks bija aizdrāzies garam, cirvis krak- šķēdams iebelza trakumsērgas apsēstajai Dollijai pa galvu.
Baks ar pūlēm vilkās uz nartu pusi pārmocījies, nokusis, tik tikko elpu dvesdams. Sī nu bija īstā reize Spi- cam. Tas metās uz Baku un, saplosīdams miesu līdz kaulam, divreiz iecirta zobus sānos ienaidniekam, kas nejaudāja pretoties. Tad nosvilpa Fransuā pātaga — un Baks gandarīts varēja noskatīties, ka Spics saņem tik negantu kūlienu, kādu vēl nebija izbaudījis neviens no pajūga suņiem.
— īstais velns tas Spics! — Pero piezīmēja. — Kādu dienu viņš Baku nomiegs.
— Bakā sēž divi velni, — Fransuā attrauca. — Es Baku vēroju visu laiku un zinu to labi. Liec aiz auss: kādā jaukā dienā viņš tā pārskaitīsies, ka sagrauzīs tavu Špicu smalkos gabaliņos un izspļaudīs pa sniegu. Tas ir droši. Es zinu labāk.
Kopš tā laika abu suņu starpā valdīja karastāvoklis. Spics, būdams pajūga vadonis un pieredzējis vilcējsuns, nojauta, ka šis dīvainais Dienvidzemes suns apdraud viņa virskundzību. Bet Baks viņam tiešām šķita dīvains, jo no daudzajiem Dienvidzemes suņiem, ko viņš kādreiz saticis, neviens nebija pratis tā piemēroties dzīvei apmetnēs un darbam uz takas. Tie visi bija pārāk izlutuši, tie cits pēc cita apmira aiz pārmocīšanās, aiz sala un aiz bada. Baks bija izņēmums. Viņš vienīgais spēja to visu pārciest un pat veiksmīgi iedzīvojās apstākļos, neatpa- likdams no eskimosu laikām ne izturībā, ne mežonībā, ne viltībā. Jo Baks bija valdītkārs suns, un par bīstamu pretinieku viņu darīja apstāklis, ka cilvēks sarkanajā svīterī ar savu rungu bija izdauzījis no viņa agrāko aklo pārdrošību un neapdomīgo karstasinību, kas būtu tikai traucējums viņa dziņā pēc virskundzības. Viņš bija neiedomājami viltīgs un prata nogaidīt īsto brīdi ar pacietību, kādu pazīst vienīgi meža zvēri.
Sadursmei, kurā izšķirtos virskundzības jautājums, nenovēršami bija jānotiek. Baks alktin alka pēc tās. Viņš alka tāpēc, ka tāds bija viņa raksturs, un tāpēc, ka viņu bija pārņēmis tas vārdā nenosaucamais, neizprotamais sniega takas lepnums, kas suņiem liek turēties uz grūta ceļa līdz pēdējam elpas vilcienam, kas liek tiem ar priecīgu prātu nomirt iejūgā un salauž tiem sirdi, ja tos padzen no pajūga. Šis lepnums piemita Deivarn, kas bija stūres suns, un Solleksarn, kas arvien vilka, cik tikai jaudāja. Šis lepnums darīja suņus mundrus, tiklīdz sāka nojaukt apmetni, un pārvērta ķildīgos, īgnos dzīvniekus par centīgiem, dedzīgiem, godkāriem radījumiem; šis lep- nums tiem lika augu dienu traukties pa taku un atslāba tikai vakaros, kad tika ierīkota apmetne, un tad suņus mocīja drūms nemiers un neapmierinātība. Šis lepnums urdīja špicu pārmācīt vilcējsuņus, kas rīkojās aplam, centās izvairīties no siksnu vilkšanas vai rītos, kad tuvojās iejūgšanas brīdis, lavīties projām, šis lepnums ari lika viņam baidīties, ka tikai Baks nek|ūtu par pajūga vadoni. Lūk, šāds lepnums bija pārņēmis Baku.
Viņš gluži atklāti centās izvirzīties vadoņa vietā. Viņš mēdza spraukties starp Špicu un sliņķi, ko tas centās pārmācīt. To viņš darīja tīšuprāt. Kādu nakti bija sasnidzis dziļš sniegs, un no rīta Paiks, kas arvien mēdza izlikties slims, neieradās pie nartām. Viņš bija droši paslēpies savā migā zem pēdu biezās sniega kārtas. Fransuā viņu velti izsaukājās un izmeklējās, špics ārdījās aiz dusmām. Kā traks viņš skraidelēja pa apmetni, ošņādams un kašņādams ikvienu aizdomīgu vietiņu, un rēca tik nikni, ka Paiks, to padzirdis, drebēja savā slēptuvē.
Taču, kad vaininieks pēdīgi bija izvilkts no kupenas un Spics metās to pārmācīt, Baks tikpat nikni drāzās tiem starpā. Lēciens bija tik negaidīts un gudri izplānots, ka Spics atsprāga atpakaļ un nogāzās no kājām. Gļēvi trīcošais Paiks sadūšojās, ieraudzījis šo atklāto dumpoša- nos, un lēca virsū savam pieveiktajam vadonim. Arī Baks, kas sen jau bija atmetis godīgas cīņas noteikumu ievērošanu, savukārt klupa Spicam klāt. Tomēr Fransuā, kaut gan šis starpgadījums viņu uzjautrināja, turēja par savii pienākumu likt valdīt taisnībai un sparīgi uzšāva Bakam ar pātagu. Kad ar to nepietika, lai atrautu Baku no zemē notriektā pretinieka, suņu dzinējs laida darbā pātagas kātu. Sitiens Baku attrieca atpakaļ gluži apdullušu, un nu pātaga dancoja pa viņa muguru, bet špics pa to laiku pienācīgi sadeva daudzkārtējam grēciniekam Paikam.
Turpmākajās dienās, kas viņus veda arvien tuvāk un tuvāk Dausonai, Baks visu laiku nemitīgi jaucās pa vidu, kad Špics izrēķinājās ar kādu vaininieku, taču nu viņš to darīja izmanīgāk — kad Fransuā nebija tuvumā. Baka slepenā dumpošanās izraisīja nepaklausības uzplūdus visā pajūgā, un tie auga augumā. Vienīgi Deivs un Sollekss strādāja kārtīgi, bet pārējie suņi uzvedās arvien sliktāk un sliktāk. Disciplīnas vairs nebija nekādas. Ķīviņi un plūkšanās negribēja rimties. Ik bridi gadījās kādas nepatikšanas, un aiz visa tā slēpās Baks. Viņa dēļ Fransuā vairs nepazina miera, jo ik brīdi bažījās, ka nupat starp abiem sāncenšiem var sākties cīniņš uz dzīvību un nāvi; viņš zināja, ka agri vai vēlu tam jānotiek. Ne vienu nakti vien suņu dzinējs bija spiests rāpties ārā no guļammaisa, jo, sadzirdējis kaut kur suņu kautiņu un jezgu, skrēja skatīties, vai tur necīkstas Baks ar špicu.
Taču izdevīgs gadījums divcīņai neradās, un, kad viņi kādā mākuļainā pēcpusdienā iebrauca Dausonā, lielā cīņa vēl bija priekšā. Dausonā bija daudz cilvēku un milzums suņu, un Baks ievēroja, ka tie visi strādā. Acīm redzami tāda bija dzīves kārtība, ka suņiem jāstrādā. Augu dienu pa galveno ielu gan uz vienu, gan otru pusi auļoja gari suņu aizjūgi, un arī naktī nerimās džinkstēt pajūgu zvārgulīši. Suņi vilka būvkokus un malku, kas jānogādā raktuvēs, un darīja visus darbus, kādus Santaklaras ielejā veica zirgi. Sur tur Baks pamanīja arī kādu Dienvidzemes suni, bet lielais vairums bija ziemeļu laikas — vilku cilts pēcteči. Ik nakti ap pulksten deviņiem, divpadsmitiem un trijiem suņi pacēla balsis savam naksnīgajam dziedājumam — šim noslēpumainas baismas modinošajam stieptu kaucienu korim, kam Baks ar sajūsmu pievienojās.
Naktīs, kad virs galvas auksti liesmoja ziemeļblāzma vai zvaigznes trizuļoja sala dejā, bet sniegainā līķauta klātā zeme gulēja stinga un sasalusi, varēja likties, ka šī suņu dziesma ir izaicinājums dzīvei, taču tā bija sa- balsota minora toņkārtā,'tajā skanēja gari vilktas žēlabu gaudas, gandrīz vai elsas, un tā vairāk izklausījās pēc pazemīga lūguma dzīvei, pēc skundēšanās par eksistences mokām. Tā bija sensena dziesma, tik veca kā visu dziesmu pirmsākums, — viena no tikko tapušās pasaules pirmajām dziesmām, no tiem laikiem, kad visas dziesmas vēl bija skumīgas. Šajā dziesmā bija ieplūdušas neskaitāmu paaudžu vaimanas, un šis sēru dziedājums Baku dīvaini saviļņoja. Līdz ar citiem viņš kunkstēdams izrau- dāja savas ciešanas, gluži tāpat kā jau kopš sirmās senatnes viņa mežos mītošie senči bija apraudājuši savu ciešanu pilno dzīvi, un viņu tāpat mocīja šausmas un bailes no sala un tumsas noslēpuma, kā tās bija mocīju- jušas viņa senčus. Baka dziļais saviļņojums, ko izraisīja šīs dziesmas, tikai liecināja, cik pilnīga ir viņa atgriešanās cauri gadu simteņiem, kas pavadīti pie ugunskura un pajumtē, līdz pat dzīves skarbajai sākotnei, līdz laikposmam, kad dzimušas šīs gaudas.
Septiņas dienas pēc ierašanās Dausonā viņi no jauna devās lejup pa stāvo krauju gar Kazarmām uz Jukonas trasi, lai dotos atce|ā uz Daiju un Sāļajiem Ūdeņiem. Pero veda sūtījumus, kas bija pat vēl steidzamāki par tiem, ko viņš nogādāja šurp, bez tam, ceļotāja lepnuma aizrauts, viņš bija nolēmis veikt šā gada rekorda pārgājienu. Vairāki apstākļi šķita šim pasākumam labvēlīgi. Pēc nedēļas atpūtas suņi bija atguvuši spēkus un tagad bija ļoti labā stāvoklī. Taku, ko viņi pirmie iemina cauri visam novadam, vēlākie ceļotāji bija iebraukuši cietu un gludu. Bez tam policija divās vai trijās vietās pa ceļam bija iekārtojusi suņu un cilvēku pārtikas noliktavas, tā ka Pero varēja braukt ar vieglu kravu.
Pirmajā dienā viņi nokļuva Sešdesmitajā Jūdzē — un tas bija piecdesmit jūdžu brauciens, bet otrajā dienā, strauji traukdamies pa Jukonu, jau tuvojās Petlijai. Taču šāds izcils ātrums Fransuā maksāja daudz pūliņu un raižu. Baka ievadītā slepenā dumpošanās bija sašķēlusi pajūga vienotību. Suņi vairs netecēja iejūgā saskaņoti, it kā viss pajūgs būtu viens vienīgs suns. Tā kā Baks ne- klaušas allaž aizstāvēja, tie iedūšināti atļāvās visdažādākās vaļības. No Spica kā pajūga vadoņa neviens vairs sevišķi nebaidījās. Agrākā bijība bija zudusi, un nu arī citi suņi, tāpat kā Baks, vairs negribēja pakļauties viņa autoritātei. Paiks kādu vakaru nospēra Spicam pusi zivs un, Baka aizstāvēts, aprija to vienā guldzienā. Citu vakaru Dabs ar Džo kopīgi uzklupa Spicam, tā aizsteigdamies priekšā kāvienam, ko bija pelnījuši paši. Pat labsirdīgais Billijs vairs nebija tik labsirdīgs un nesmilkstēja tik žēlabaini kā agrāk. Bet Baks. satikdams Špicu, ikreiz draudīgi rūca un bozās. Taisnību sakot, viņš uzvedās gandrīz kā huligāns un labprāt plātīgi dižojās Spicam gar pašu degungalu.
Disciplīnas sairums ietekmēja arī suņu savstarpējās attiecības. Nekad vēl viņi nebija tik bieži ņerījušies un plēsušies, un dažbrīd apmetnē valdīja tāds jūklis kā tra- konamā. Vienīgi Deivs un Sollekss nemainīja izturēšanos, taču arī viņi bija kļuvuši nervozi no pastāvīgās plūkšanās visapkārt. Fransuā lamājās visnešķīstākajiem vārdiem, bezspēcīgās dusmās spārdīja kājām sniegu un plēsa sev matus. Viņa pātaga nepārtraukti svilpoja pār suņu baru, bet tas maz ko līdzēja. Nebija viņš vēl muguru pagriezis, kad atkal gāja vaļā kautiņš. Viņš ar savu pātagu aizstāvēja špicu, bet Baks aizstāvēja visus pārējos pajūga suņus. Fransuā zināja, ka visu nepatikšanu cēlonis ir Baks, un Baks zināja, ka dzinējam tas ir zināms, taču viņš bija pārāk gudrs, lai vēl kādreiz ļautu sevi pieķert nozieguma vietā. Iejūgā viņš strādāja dūšīgi, jo darbs uz takas viņam sagādāja prieku, bet vēl vairāk viņš priecājās, ja varēja izgudrēm saērcināt kautiņam savus biedrus un pēc tam sajaukt pēdas.
Kādu vakaru pēc vakariņām Dabs pie Tehkīnas ietekas iztramdīja sniegkurpju trusīti, taču notūļājās un nepaguva to noķert. Nākamajā mirklī visi pajūga suņi riedami metās tam pakaļ. Jardus simt tālāk atradās Ziemeļrietumu policijas novietne ar kādiem piecdesmit suņiem — tie visi bija ziemeļu laikas un arī pievienojās medībām. Trusītis drāzās lejup pa upi un tad iegriezās šaura strautiņa ietekā, līkumodams pa tā sasalušo gultni. Trusītis viegli skrēja pār kupenām, kamēr smagie suņi ik uz soļa iebruka sniegā. Baks lēkšoja pa priekšu baram — kādiem sešdesmit suņiem —, līkumu pēc līkuma sekodams trusītim, taču noķert to nejaudāja. Viņš skrēja zemu pieplacis, medību kaismē smilkstēdams, viņa krāšņais stāvs drāzās uz priekšu, ik pie lēciena noplaiksnīda- mies palsajā mēnesnīcas mirgā. Bet sniegkurpju trusītis, gluži kā blāvs aukstuma rēgs, tāpat lēcieniem vien allaž mirgoja priekšā.
Tie paši senie, satraucošie instinkti, kuru vilināti cilvēki zināmos gadalaikos steidzas ārā no trokšņainajām pilsētām, lai mežos un laukos ar mākslīgi vadītām svina bumbiņām nogalinātu dzīvus radījumus, asinskāre, nāvēšanas tīksme — visas šīs izjūtas pārpārēm pildīja Baku, tikai viņam tas viss bija nesalīdzināmi dabiskāk. Zvēru bara priekšgalā Baks dzina medījumu — dzīvu gaļu, viņš kāroja to notriekt, pats saviem zobiem nokost un līdz pat acīm iegrūst purnu karstajās asinīs.
Ir tāda ekstāze, kas iezīmē dzīves virsotni, visu dzīvības spēku augstako kāpinājumu. Bet — tāds ir dzīves paradokss — šī ekstāze, likdama izjust visdziļāko dzīves piepildījumu, tai pašā laikā sniedz pilnīgu sevis aizmiršanu. Šī ekstāze, šī aizmirstība, ka tu vispār dzīvo, pārņem iedvesmas uguns kveldinātu mākslinieku, tā pārņem karavīru kaujas laukā, kad viņš, karošanas kaismes apreibināts, cīnās, nežēlodams ne sevi, ne citus, un tā bija pārņēmusi arī Baku, kad tas traucās bara priekšgalā, kaukdams seno vilka kaucienu, kāri tiekdamies pēc dzīvās ēsmas, kas zibenīgi bēga no viņa blāvajā mēnesnīcā. Šī ekstāze bija izaugusi no viņa dabas dzīlēm, kas sniedzās dziļāk par apziņu un aizveda atpakaļ līdz pat visu laiku šūpulim. Viņu apskaloja pats dzīves bangojurns, esamības paisums, viņš jūsmīgi izjuta, ka viņa dzīvo ikviens muskulis, cīpsla un dzīsliņa, ka viss viņa ķermenī pulsē un spriegi darbojas, — šī dzīvība salējās kustībā, un Baks līksmi lidot lidoja auļojumā zem zvaigznēm pa nedzīvo, nekustīgo zemi.
Bet špics, vēss aprēķinātājs pat kūsājoša azarta brīžos, atšķīries no bara, devās šķērsām pāri šaurai zemes strēmelei, ap kuru strauts meta garu likumu. Baks to pat nepamanīja, un, apliecis strauta līkumu, sekodams trusītim, kas kā sala rēgs slīdēja pa priekšu, viņš ieraudzīja otru — lielāku sala rēgu nolecam no pārkaru krasta tieši trusītim ceļā. Tas bija Špics. Trusītis nepaspēja apgriezties, un, kad suņa baltie zobi vēl gaisā iecirtās dzīvnieciņa mugurā, tas iebrēcās tik skaļi, kā kliedz ievainots cilvēks. Tur kliedza Dzīve, no dzīvības kalngaliem ienirdama Nāves skavās, un viss suņu bars, kas sekoja Bakam uz papēžiem, šo skaņu izdzirdis, iekaucās ellišķīgā sajūsmā.
Klusēja vienīgi Baks. Ne brīdi nevilcinājies, viņš gāzās špicam virsū, taču straujumā pielēca plecu pie pleca un nepaguva sagrābt to aiz rīkles. Kūleņu kūleņiem abi suņi aizvēlās pa irdeno sniegu. Špics atkal bija kājās tik žigli, it kā nemaz nebūtu pakritis, iekoda Bakam plecā un atlēca drošā attālumā. Divreiz viņš sacirta zobus gluži kā lamatu tērauda žokļus un pakāpās atpakaļ, lai labāk varētu atsperties, sarauktās, plānās lūpas raustījās, un viņš atņirdzies rēca.
Baks acumirklī saprata. Šis brīdis ir klāt. Cīņa uz dzīvību un nāvi. Kad abi suņi rūkdami, ausis piemieguši, riņķoja viens ap otru, nogaidīdami īsto brīdi uzbrukumam, Bakam šī aina likās sen pazīstama. Viņam šķita, ka atceras ko sen piedzīvotu — baltos mežus un zemi, mēnesnīcu, cīņas kaismi. Baltajā klusumā jautās rēgains miers. Gaisā nemanīja ne pūsmiņas, nekustējās itin nekas, nešūpojās neviens zariņš, tikai suņu sasalusi dvaša
gausi kāpa un ilgi turējās ledaini aukstajā gaisā. Ar sniegkurpju trusīti šie suņi, īstenībā vāji piejaucēti vilki, bija tikuši galā īsi un aši, un tagad tie nogaidīdami sa« tupās lokā. Ari suņi bija pavisam klusi, vienīgi acis tiem gailēja un elpa lēnām cēlās augšup. Bakam šī senlaiku aina nelikās nekas svešs vai nezināms. Šķita, tā tas ir bijis vienmēr, tā ir visu lietu parastā gaita.
Spics bija pieredzējis cīnītājs. Savā ceļā no Špicberge- nas pa Arktiku, cauri Kanādai un Tukšajai Zemei viņš bija cīnījies ar visādu sugu suņiem un tos visus pie- veicis. Viņa niknums bija zvērīgs, bet nekad tas nebija akls. Tvīkdams kārē saplosīt un iznīcināt, viņš ne mirkli neaizmirsa, ka arī ienaidnieks tvīkst kārē saplosīt un iznīcināt. Viņš nekad nelēca virsū pretiniekam, nebūdams sagatavojies, ka tas lēks pretī, nekad neuzbruka, iepriekš neparūpējies, lai uzbrukums izdotos.
Velti Baks centās iecirst zobus lielā, baltā suņa kaklā. Lai kur viņa ilkņi meklēja mīkstu miesu, visur tie atdūrās pret Špica ilkņiem. Ilkņi klakšķēdami sitās kopā, suņu lūpas bija sakostas un asiņoja, taču Bakam nekādi neizdevās pārraut ienaidnieka aizsardzību. Tad viņš iekarsa un kā viesulis klupa Spicam virsū no visām pusēm. Atkal un atkal viņa zobi tiecās pēc sniegbaltās vilnas segtās rīkles, kur dzīvība burbuļo tik tuvu virspusei, bet ikreiz un vienmēr Spics atkodās un atlēca. Tad Baks izmēģināja uzbrukumu, it kā lēktu pie rīkles, bet pēkšņi pacirta galvu atpakaļ un, sagriezies sāniski, grūda plecu pret Spica plecu, gribēdams viņu taranēt. Tomēr ikreiz Baka plecs tika pārkosts, bet Špics veikli palēcās sānis.
Špicam vēl nebija nevienas brūces, kamēr Baks asiņoja vairākās vietās un smagi elsoja. Cīniņš kļuva izmisīgs. Un visu laiku klusējošo vilku aplis gaidīja, lai šo cīniņu pabeigtu, vienalga, kurš pretinieks būs gar zemi. Kad Baks jau bija aizkusis, Špics sāka uzbrukumus, un Baks grīļojās vien, cenzdamies noturēties uz kājām. Reiz Baks krita, un aplī visi sešdesmit suņi pietrūkās kājās, taču Baks sasprindza spēkus vēl kritiena laikā un noturējās nenogāzies, bet skatītāji lokā atkal sagula, lai gaidītu.
Taču Bakam piemita īpašība, kas ikvienu dzīvu būtni dara diženu, — iztēles spēja. Viņš gan cīnījās instinktīvi, bet prata cīnīties arī ar galvu. Viņš uzbruka, it kā atkārtodams iepriekšējo paņēmienu — taranēt ar plecu, bet pēdējā mirklī cieši pieplaka sniegā. Viņa zobi sakampa Špica kreiso priekškāju. Nokrakšķēja lūstošs kauls, un baltais suns stāvēja viņam pretī uz trim kājām. Baks vēl trīsreiz izmēģināja pretinieku nogāzt, tad atkārtoja veiksmīgo paņēmienu un pārkoda špicam labo priekškāju. Par spīti sāpēm un nevarībai, Špics cīnījās kā traks, cenzdamies noturēties uz kājām. Viņš redzēja aplī tupam klusējošos suņus ar kvēlošām acīm un izkārtām mēlēm, kamēr sudrabaini dvašas mākulīši lēnām cēlās augšup; suņi blīvējās arvien ciešāk un tuvāk, kā Špics pagājušajos laikos jau daudzkārt bija redzējis tos tuvojamies uzvarētajam pretiniekam. Taču šoreiz uzvarētais bija viņš pats.
Špicam vairs nebija nekādu izredžu. Baks bija nepielūdzams. Žēlsirdība ir jūtas, kas paredzētas maigāka klimata joslām. Viņš gatavojās izšķirīgajam triecienam. Loks bija saslēdzies tik cieši, ka Baks juta suņu elpu sev uz sāniem. Viņš tos ari redzēja gan pāri Špicam, gan abās pusēs — tie bija puspieplakuši lēcienam un nenolaida no viņa acis. Iestājās pauze. Ikviens dzīvnieks stāvēja nekustīgi, gluži kā pārakmeņojies. Vienīgi špics trīcēja un bozās, grīļodamies šurp un turp, un rēca tik neganti, it kā gribētu atbaidīt nenovēršamo nāvi. Tad Baks lēca uz priekšu un tūdaļ atpakaļ, bet, izlēcis uz priekšu, viņš ar plecu pēdējo reizi bija spēcīgi pagrūdis pretinieka plecu. Tumšais suņu aplis saplūda vienā lielā plankumā uz mēness apmirdzētā sniega, un Špics pazuda skatienam. Baks stāvēja un noraudzījās — Baks, veiksmīgais uzvarētājs, virskundzību guvušais pirmatnējais zvērs, kas bija nonāvējis savu pretinieku un atzina šo rīcību par labu.