— Nu? Vai es neteicu? Taisnība bija, ka Bakā sēž divi velni.
Tie bija Fransuā vārdi nākamajā rītā, kad viņš atklāja, ka Špica trūkst, bet Baks saplēsts vienās brūcēs. Viņš pievilka suni pie ugunskura un liesmu atblāzmā apskatīja tā ievainojumus.
— Spics ir cīnījies kā pats nelabais, — Pero piezīmēja, vērodams vaļējās brūces un saplosīto miesu.
— Un Baks ir cīnījies kā divi nelabie, — Fransuā atcirta. — Bet nu mums būs labāk. Spica vairs nav, nebūs arī kautiņu, tas ir droši.
Kamēr Pero saiņoja apmetnes mantību un piekrāva nartas, dzinējs stājās pie suņu jūgšanas. Baks aizsoļoja pie vietas, ko, būdams pajūga vadonis, bija ieņēmis Spics, taču Fransuā, nelikdamies par viņu ne zinis, atveda Solleksu un novietoja šajā kārotajā pozīcijā. Pēc viņa uzskatiem, no atlikušajiem suņiem Sollekss bija visvairāk piemērots vadoņa amatam. Baks pārskaities uzklupa Sol- leksam, aizdzina to un pats nostājās viņa vietā.
— Kas tad tas? — Fransuā izsaucās, sajūsmā uzsizdams sev pa gurniem. — Nu paskat tik to Baku! Nožmie- dzis Spiču, viņš grib ieņemt šā amatu.
Ej nost, nejēga! — viņš uzbrēca Bakam, bet tas pat nedomāja klausīt.
Tad Fransuā saķēra Baku aiz skausta un, neklausīdamies suņa draudīgajos ņurdienos, atvilka to sānis, bet Solleksu atveda iepriekšējā vietā. Vecajam sunim tas nemaz nepatika, un viņš klaji lika saprast, ka baidās no Baka. Fransuā tiepīgi palika pie sava, bet, tiklīdz viņš aizgriezās, Baks jau atkal aiztrieca Solleksu, kas atstāja šo vietu ļoti labprātīgi.
Fransuā noskaitās.
— Nu, dievs sodi, es tev gan parādīšu! — viņš izsaucās un nāca atpakaļ ar smagu rungu rokā.
Baks atcerējās cilvēku sarkanajā svīterī un gausi atkāpās, vairs arī nemēģinādams iejaukties, kad Solleksu vēlreiz aizveda priekšgalā. Taču viņš, sarūgtinājumā nīgri ņurdēdams, meta lokus tepat vien apkārt — tieši tādā atstatumā, kur rungas vēziens nesniedz, pie tam piesardzīgi vēroja rungu, lai spētu izvairīties, ja Fransuā ar to sviestu, jo par rungu lietošanas paņēmieniem viņš bija pamatīgi izmācīts.
Dzinējs turpināja jūgt suņus citu pēc cita un pasauca arī Baku, kad bija nonācis pie viņa vecās vietas pajūgā — priekšā Deivam. Baks pakāpās dažus soļus atpakaļ. Fransuā gāja tam klāt, bet Baks atkāpās vēl tālāk. Kādu bridi izmēģinājies, Fransuā nosvieda rungu, domādams, ka Baks baidās kūliena. Taču Baks bija pieteicis atklātu dumpi. Viņš nevis sargājās no rungas, bet gribēja
kļūt pajūga vadonis. Tās ir viņa tiesības. Viņš to ir nopelnījis un ne ar ko mazāku nesamierināsies.
Pero nāca palīgā. Par abiem viņi tvarstīja Baku gandrīz vai stundu. Viņi svieda tam ar rungām. Suns izvairījās. Abi vīri lādēja Baku, viņa māti un vecmāmiņu, tēvu un vectēvu, visus viņa pēcnākamos līdz vistālākajām paaudzēm, katru spalviņu viņa kažokā un asins lāsīti viņa dzīslās, taču Baks lāstiem atbildēja ar rūcienu un turējās drošā attālumā. Viņš nemaz nemēģināja aizbēgt, bet klimta turpat vien pa apmetni, ar savu izturēšanos likdams skaidri saprast: kad viņa vēlēšanās būs apmierināta, viņš nāks atpakaļ un būs rātns.
Fransuā apsēdās sniegā un pakasīja pakausi. Pero paskatījās pulkstenī un nolamājās. Laiks steidzās, un viņiem jau kādu stundu vajadzēja būt ceļā. Fransuā atkal kasīja pakausi. Nogrozījis galvu, viņš ar stulbu sejas izteiksmi paskatījās kurjerā, bet tas paraustīja plecus par zīmi, ka atzīst abus par sakautiem. Tad Fransuā aizgāja pie vietas, kur stāvēja iejūgtais Sollekss, un sauca Baku. Baks pasmējās, kā suņi mēdz smieties, taču turējās pa gabalu. Fransuā atsprādzēja Solleksa iejūga siksnas un aizveda viņu atpakaļ vecajā vietā. Nu pajūga suņi stāvēja nepārtrauktā virtenē nartu priekšā, gatavi braukšanai. Bakam vairs cita vieta neatlika kā vien priekšgalā. Fransuā sauca vēlreiz, bet Baks vēlreiz pasmējās un klāt nenāca.
— Met nost rungu, — Pero aizrādīja.
Fransuā paklausīja, un Baks tūdaļ, uzvaroši smiedamies, pierikšoja klāt un nostājās pajūga priekšgalā. Siksnas tika sasprādzētas, iesalušās nartas izkustinātas no vietas, abi vīri uz slēpēm skrēja tām pakaļ, un viņi izbrauca uz upes trases.
Kaut gan suņu dzinējs bija augstu novērtējis Baku, aizrādīdams, ka viņā sēž divi velni, diena vēl nebija pusē, kad viņam jau nācās atzīt šo vērtējumu par nepilnīgu. Ar vienu rāvienu Baks bija iejuties vadoņa pienākumos; kur vien vajadzēja spriest taisnu tiesu, aši izšķirties un aši rīkoties, Baks parādīja sevi pat pārāku par Spiču, kuram līdzīgu pajūga vadoņa amatā Fransuā vēl nebija re- dzejis.
It īpaši izcilas bija Baka spējas ieviest likumību un piespiest savus biedrus tai pakļauties. Deivs un Sollekss neko neiebilda pret vadības maiņu. Tā nebija viņu darīšana. Viņu darīšana bija sparīgi gulties siksnās un vilkt nartas. Kamēr neviens tos netraucēja darbā, tie laida gar ausīm visu notiekošo. Viņu dēļ par vadoni varēja iejūgt kaut vai labsirdīgo Billiju, ja tikai tas gādātu par kārtību. Taču pārējie pajūga suņi, pa pēdējām Spica valdīšanas dienām galīgi izlaidušies, bija ļoti pārsteigti par Baka dedzību kārtības ieviešanā.
Paiks, kas iejūgā gāja aiz Baka un nekad nemēģināja krūšu siksnu savilkt stingrāk, nekā tieši nepieciešams, vairākkārt tika aši un pamatīgi iekaustīts par slinkošanu, un pirmā diena vēl nebija vakarā, kad viņš jau vilka tik sparīgi kā vēl nekad savā mūžā. Pirmo vakaru nometnē kašķīgais Džo dabūja pamatīgu brāzienu — Špicam tas nekad nebija izdevies. Baks viņu vienkārši notrieca zemē ar sava smaguma pārsvaru un tad pluinīja tikām, kamēr suns pārstāja kosties pretī un smilkstēdams lūdza žēlastību.
Visa pajūga kopējais noskaņojums tūdaļ sāka uzlaboties. Drīz pajūgs atguva agrāko laiku saskaņotību, un suņu vērze atkal drāzās uz priekšu, it kā aizjūgā skrietu viens vienīgs suns. Pie Slīdošajām krācēm iegādājās un pievienoja pajūgam divas Kanādas laikas — Tīku un Kūnu, un Baks jaunos suņus izdresēja tik ātri, ka Fransuā muti vien paplēta.
— Nudien nav otra tāda suņa kā Baks! — viņš izsaucās. — Nav gan! Dievs sodi, viņš ir tūkstoš dolāru vērts! Vai ne? Ko tu saki, Pero?
Un Pero palocīja galvu. Tobrīd viņš jau bija pārspējis citus braucējus un ik dienas vēl uzlaboja savus rādītājus. Ceļš bija lielisks — labi iebraukts un ciets, nebija arī svaigi sniguša sniega, ar kuru tik grūti cīnīties. Aukstums pieturējās ne pārāk liels. Temperatūra, kā noslīdējusi piecdesmit grādu zem nulles, tā arī turējās visu ceļojuma laiku. Abi vīri pārmaiņus gan brauca nartās, gan kāpa uz slēpēm un suņus spieda auļot, cik jaudas, apstājoties atpūsties tikai uz mazu brītiņu.
Trīsdesmitjūdžu upi visgarām klāja ledus, un augšup pa upi viņi vienā dienā nogāja ceļa gabalu, kuram šurp- ceļā bija vajadzīgas desmit dienas. Vienā pārgājienā viņi veica sešdesmit jūdžu garu gabalu no Lebārža ezera piekrastes līdz Baltā Zirga krācēm. Pāri Māršām, Tagišam un Benetam (septiņdesmit jūdžu pa ezeriem) tie pārdrā- zās tik ātri, ka vīram, kura kārta bija skriet ar slēpēm, vajadzēja turēties aiz virves, kam gals bija piesiets pie nartām. Un otrās nedēļas pēdējā vakarā viņi pārgāja pār Balto pāreju un sāka laisties lejup pa nogāzi uz jūras pusi, kur viņiem pie kājām mirgoja Skagvejas un trans- portkuģu ugunis.
Tas bija rekorda brauciens. Divu nedēļu laikā viņi ik dienas caurmērā bija nobraukuši četrdesmit jūdžu. Trīs dienas Pero un Fransuā, krūtis izgāzuši, pastaigājās pa Skagvejas galveno ielu, un no visām pusēm birtin bira uzaicinājumi nākt iemest pa malciņam, bet aizjūgu pa to laiku nepārtraukti lenca apbrīnotāju bars — gan izcilu suņu cienītāji, gan braucamo suņu pircēji. Pēc tam kādi trīs četri rietumu bandīti mēģināja aplaupīt pilsētiņu, taču par saviem pūliņiem tika saurbināti ar lodēm vienos caurumos, gluži kā piparnīcas, un publikas interese pievērsās jauniem elkiem. Tad kurjers saņēma oficiālu norīkojumu. Fransuā piesauca Baku sev klāt, apkampa abām rokām un noraudājās. Tā bija Baka pēdējā tikšanās ar Fransuā un Pero. Tāpat kā citi cilvēki, arī šie pazuda no Baka dzīves uz visiem laikiem.
Baku un viņa aizjūga biedrus nodeva kādam skotu metisam, un kopā ar duci citu suņu pajūgu viņi atkal pa to pašu grūtību pilno trasi devās uz Dausonu. Šoreiz tā bija nevis viegla skriešanās vai dzīšanās pēc rekorda ātrumiem, bet gan smags diendienas darbs, velkot smagi piekrautus vezumus, jo šis bija pasta transports, kas veda vēstules no visām pasaules malām tiem cilvēkiem, kuri meklēja zeltu Ziemeļpola paēnā.
Bakam tas nepatika, bet viņš strādāja uzcītīgi, lepodamies ar savu darbu tāpat kā Deivs un Sollekss, un pie- raudzīja, lai arī citi suņi, vai nu tie izjuta lepnumu vai ne, darītu visu, kas to spēkos. Tā bija vienmuļa dzīve, kas ritēja tikpat regulāri kā iedarbināta mašīna. Viena diena līdzinājās otrai. Ik ritu noteiktā stundā parādījās pavāri, tika iekurti ugunskuri un paēstas brokastis. Tad daži vīri jauca nost apmetni, citi jūdza suņus, un ceļā viņi devās kādu stundu pirms tam, kad tumsa sāk bālēt, vēstot rītausmas tuvošanos. Vakarā atkal ierīkoja apmetni. Citi cēla teltis, citi cirta malku un priežu zarus guļvietām, vel citi nesa ūdeni vai ledus gabalus pavāriem. Pēc tam pabaroja suņus. Tiem šis bija dienas vispatīkamākais brīdis, kaut gan nebija slikti arī pēc tam, kad zivs apēsta, kādu stundiņu paklaiņot dīkā starp citiem suņiem, kuru te bija vairāk nekā simts. To vidū atradās ari zvērīgi cīkstoņi, taču trīs cīniņi ar pašiem negantākajiem nodibināja Baka autoritāti, tā ka turpmāk viņam vajadzēja tikai sabozties un atņirgt zobus, lai visi dotu viņam ceļu.
Taču laikam gan vairāk par visu Bakam patika gulēt pie ugunskura — pakaļķepas pievilcis sev apakšā, priekš- ķepas pastiepis, galvu pacēlis, viņš, acis blisinādams, sapņaini vērās liesmās. Dažbrīd viņš domāja par tiesneša Millera lielo māju saules apmirdzētajā Santaklaras ielejā, par cementa peldbaseinu, par meksikāņu bezspalvas kucīti Isabelu un japāņu mopšeli Tūtsu, taču daudz biežāk viņš atcerējās vīru sarkanajā svīterī, Kārlijas bojā eju, lielo cīņu ar špicu, kā ari visādus gardumus, ko kādreiz ēdis vai labprāt vēlētos nobaudīt. Viņš neilgojās pēc mājām. Saulainā zeme tam šķita tāla un neskaidra, un šīm atmiņām nebija nekādas varas. Daudz dzīvīgākas bija no senčiem pārmantotās atmiņas, kuru ietekmē viņam šķita tuvs un pazīstams daudz kas tāds, ko viņš nekad nebija skatījis; agrāk notrulušie instinkti (tie taču arī ir tikai viņa senču atmiņas, kas vēlāk kļuvušas par ieradumu) tagad sarosījās un atdzīvojās.
Dažreiz, tā guļot un domīgi blenžot ugunī, viņam sāka likties, ka tās ir kāda cita gunskura liesmas, ka viņš saritinājies guļ pie šī cita gunskura un redz kādu citu cilvēku, kas nemaz nelīdzinās metisam — pavāram viņa priekšā, šim otram cilvēkam ir īsākas kājas un garākas rokas, kuru muskuļi šķiet stiegraini un mezglaini, nevis gludi un apaļīgi. Mati tam ir gari un savēlušies, bet piere slīpi tiecas atpakaļ no acīm līdz matu saknēm. Šis cilvēks izrunā dīvainas skaņas un šķiet ļoti baidāmies no tumsas, jo nepārtraukti blenž tajā, žņaudzīdams rokā, kas šūpojas starp celi un pēdu, nūju ar galā piesietu akmeni. Viņš ir gandrīz kails, tikai sadriskāta, uguns apsvilināta zvērāda karājas viņam pār plecu, toties uz ķermeņa aug daudz matu. Dažviet — uz krūtīm, pleciem, roku delmu ārpusē un plaukstu virspusē — tie biezi savēlušies tikpat kā zvērāda. Viņš nestāv gluži taisni, bet gurnos sveras mazliet uz priekšu, un kājas cejgalos ir saliektas. Visā ķermenī jaušams neparasts spriegums vai atsperīgums, gluži kā kaķim, un modra piesardzība kā būtnei, kam jādzīvo mūžīgās bailēs no kaut kā redzama vai neredzama.
Citreiz šis matiem noaugušais vīrs savilcies tup pie
ugunskura, galvu iespiedis starp ceļiem, un snauž. Tādās reizēs viņa elkoņi balstās uz ceļgaliem, bet rokas saņemtas virs galvas, it kā sargājoties no lietus, kam jāno- tek pa spalvainajiem delmiem. Bet aiz šī ugunskura apkārtējā tumsībā Baks redz kvēlojam daudzas oglītes, ik pa divām, arvien ik pa divām, un zina, ka tās ir milzīgu plēsoņu acis. Tumsā viņš dzird to šņākuļošanu un zaru brīkšķus, smagajiem ķermeņiem spraucoties caur krūmiem. Kamēr Baks te, Jukonas krastā, tā sapņoja, laiski vērdamies ugunī, šīs no citas pasaules nākušās balsis un nopūtas lika sabozties viņa spalvai uz pleciem un skausta, un viņš klusi, apspiesti iesmilkstējās vai_ dobji ieņurdējās, bet metiss pavārs viņam uzkliedza: «Ei, Bak, mosties augšā!» Tad šī otrā pasaule izzuda, un viņa acu priekšā atkal iznira īstenība; Baks piecēlās, nožāvājās un izstaipījās, it kā tiešām būtu bijis aizmidzis.
Šis brauciens ar pasta kravu nartās bija ļoti grūts, un smagais darbs suņus nomocīja. Pēdīgi nonākuši Dausonā, tie bija galīgi novājējuši un izkritušies miesās, un tiem būtu vajadzējis dienas desmit vai vismaz nedēļu atpūsties. Taču jau pēc divām dienām viņi pie Kazarmām nobrauca lejā pa Jukonas krasta krauju, vilkdami nartas ar vēstuļu saiņiem ārpasaulei. Suņi bija noguruši, dzinēji īgni, un, kā par spīti, piedevām vēl katru dienu sniga. Tas nozīmēja irdenu taku, aplipušas slieces un suņiem smagu vilkšanu. Taču, par laimi, dzinēji bija goda vīri' un rūpējās par dzīvniekiem, cik labi vien spēja.
Katru vakaru suņus apkopa pašus pirmos. Tos pabaroja, pirms vēl dzinēji paši bija paēduši, un neviens dzinējs neielīda guļammaisā, iepriekš nepārbaudījis savu suņu ķepas. Tomēr spēki tiem gāja mazumā. Kopš ziemas sākuma tie jau bija nostaigājuši tūkstoš astoņsimt jūdžu, pie tam visu grūto ceļu vilkdami piekrautas nartas; un tūkstoš astoņsimt jūdžu var gan ietekmēt veselību pat visspēcīgākajiem suņiem. Baks gan vēl turējās, spieda strādāt arī citus sava pajūga suņus un gādāja par disciplīnu, taču arī viņš bija ļoti noguris. Billijs katru nakti pa miegam kauca un smilkstēja. Džo bija tik nikns un ērcīgs kā vēl nekad, un Solleksam vairs nedrīkstēja tuvoties ne no aklās, ne no redzīgās acs puses.
Taču vairāk par visiem cieta Deivs. Ar viņu bija noticis kaut kas nelāgs. Viņš kļuva arvien īgnāks un nervozāks un vakaros apmetnē tūdaļ ielīda izkasītajā migā,
kur tad dzinējs nāca viņu barot. Tikko atbrīvojies no streņģēm un nolicies gar zemi, Deivs vairs kājās necēlās līdz pat rītam, kad atkal vajadzēja stāties aizjūgā. Dažu labu reizi, kad nartas, pēkšņi apturētas, stingri sarāva iejūga siksnas vai arī vajadzēja ar rāvienu izkustināt iesalušo vezumu, Deivs iekaucās aiz sāpēm. Dzinējs viņu vairākkārt pamatīgi aplūkoja, taču nekādu redzamu vainu atklāt nevarēja. Arī visi pārējie dzinēji ieinteresējās par šo gadījumu. Viņi to pārrunāja gan maltītes laikā, gan smēķēdami pēdējo pīpi pirms gulētiešanas, un kādu vakaru visi sarīkoja veselu konsultāciju. Deivu no migas atstiepa pie ugunskura un tikām spaidīja un bakstīja ar pirkstiem, līdz suns kauca vienā laidā. Kaut kas suņa iekšās nebija tā, kā vajag, bet vīri nevarēja sataustīt nevienu lauztu kaulu un tā arī neko nenoskaidroja.
Kad viņi sasniedza Kasjāra sēkli, Deivs jau bija tiktāl novārdzis, ka, aizjūgā iedams, klupa vienā laidā. Skotu metiss deva pavēli pieturēt un izjūdza suni, viņa vietā pie pašām nartām iejūgdams Solleksu. Viņš bija nodomājis Jaut Deivam atpūsties un tecēt brīvi nartām nopakaļ. Slimais Deivs, redzēdams, ka viņu grib atbrīvot no iejūga, jutās dziļi aizvainots un visu laiku, kamēr atsprādzēja siksnas, ņurdēja un ņerkstēja, bet, ieraudzījis Solleksu ievedām savā vietā, kurā tik ilgi bija godīgi kalpojis, suns sāka gaudīgi smilkstēt. Jo viņam piemita sniega takas un pajūga suņa lepnums, pat būdams uz nāvi slims, viņš nevarēja paciest, ka cits suns darītu viņa darbu.
Kad nartas sāka kustēties, Deivs klupdams krizdams steberēja pa mīksto sniegu blakus iemītajai takai, cenzdamies ar zobiem aizsniegt Solleksu vai triekties tam sānos, lai nogāztu to irdenajā sniegā otrpus takas, mēģināja pats ielēkt starp streņģēm, lai iesprauktos starp Solleksu un nartām, un visu laiku rēja un kauca aiz sāpēm un žēlabām. Metiss raudzīja viņu patriekt nost ar pātagu, taču suns neņēma vērā svilinošos cirtienus, un dzinējs aiz līdzjūtības nedrīkstēja sist stiprāk. Deivs neparko negribēja mierīgi tecēt pa taku aiz nartām, kur iešana būtu vieglāka, bet visu laiku, stigdams kupenās, klumburoja gar takas malu, līdz spēki galīgi izsīka. Tad viņš nokrita un palika guļam, sēri gaudodams, kamēr visa garā nartu virtene, sniega mākuļus putinādama, aizbrauca garām.
Sasprindzinot pēdējās spēka atliekas, Deivam tomēr izdevās piecelties, viņš streipuļoja nopakaļ, līdz kamēr nartu virtene vēlreiz apstājās, un tad aizklumzāja gar pārējām nartām līdz savējām, kur nostājās cieši blakus Solleksam. Viņa dzinējs brīdi pakavējās, lai iededzinātu savu pīpi pie aizmugures nartu dzinēja smēķa. Tad viņš atgriezās un paskubināja suņus. Tie rāvās uz priekšu un bez kādas piepūles paskrēja pāris soļu pa taku, tad apjukuši atskatījās un izbrīnā apstājās. Arī dzinējs nobrīnījās vien: nartas nebija izkustējušās no vietas. Viņš pasauca biedrus, lai parādītu tiem, kas noticis. Deivs bija pārkodis abas Solleksa streņģes un nu stāvēja tieši nartu priekšgalā savā īstajā vietā.
Suņa acis lūgtin lūdzās, lai ļauj viņam tur palikt. Dzinējs bija galīgā neziņā. Biedri pārrunāja, ka suns varot gan nobeigties aiz bēdām, kad viņam neļauj darīt ierasto darbu, kaut tas viņu nodzinis līdz nāvei, un atcerējās dažādus piedzīvotus gadījumus, kad darbam pārāk vecie vai ievainotie suņi nomiruši tāpēc, ka padzīti no pajūga. Viņi nosprieda, ka žēlsirdīgāk būšot atstāt Deivu pajūgā, jo gals tam klāt tik un tā, tad jau labāk lai nomirstot streņģēs — ar vieglu sirdi un apmierināts. Tālab suni atkal iejūdza — un viņš lepni vilka nartas tāpat kā agrāk, kaut gan bieži neviļus iekaucās aiz iekšējām sāpēm. Vairākkārt Deivs pakrita un siksnās tika vilkts pa zemi, un reiz nartas viņam uzdrāzās virsū, tā ka suns pēc tam kliboja ar abām pakaļkājām.
Taču Deivs izturēja tik ilgi, līdz sasniedza apmetnes vietu, un tur dzinējs viņam sačubināja migu pie ugunskura. No rīta suns jau vairs nebija vilcējs. Jūgšanas laikā viņš mēģināja aizrāptics līdz dzinējam. Izmisīgā piepūlē viņš uztrausās kājās, taču sagrīļojās un nokrita. Tad Deivs uz vēdera lēnām rausās turp, kur viņa biedrus jūdza streņģēs. Pastiepis priekškājas, viņš ar rāvienu pievilka ķermeni par kādu collu uz priekšu, tad atkal pastiepa priekšķepas un atkal pavilkās pāris collu tālāk. Tad spēki Deivu galīgi pameta — un pajūga biedri viņu pēdējo reizi redzēja elsājošu guļam sniegā un žēli skatāmies tiem pakaļ. Viņa gaudpilnās vaimanas tie vēl dzirdēja tikām, kamēr nozuda skatienam aiz piekrastes koku skupsnas.
Tur nartu karavānu apturēja. Skotu metiss lēnām aizgāja pa pēdām atpakaļ līdz apmetnes vietai. Pārējie vīri pārtrauca sarunas un palika klusu. Norībēja revolvera šāviens. Dzinējs steigšus nāca atpakaļ. Pātagas noplīkšķēja, zvārgulīši jautri iedžinkstējās, un nartu virkne, sniega putekļus sijādama, aizbrauca pa taku. Taču Baks zināja — un visi suņi zināja —, kas bija noticis tur aiz piekrastes koku skupsnas.