Trīsdesmit dienas pēc izbraukšanas no Dausonas Sāļo Odeņu pasta transports ar Baka vadīto pajūgu priekšgalā sasniedza Skagveju. Suņi bija pārmocīti, novārguši un slimi. Baka svars no simt četrdesmit mārciņām bija sarucis uz simt piecpadsmit. Pārējie pajūga suņi, kaut gan netik smagi, salīdzinājumā bija zaudējuši vēl vairāk svara nekā Baks. Simulants Paiks, kas savos spēka laikos bieži vien ar panākumiem bija izlicies, ka tam savainota kāja, tagad kliboja no tiesas. Kliboja arī Sollekss, bet Dabs bija izmežģījis plecu.
Ķepas visiem suņiem bija noberztas jēlas. Kājas vairs nebija ne atsperīgas, ne lokanas. Tās stīvi un smagi k rita pret zemi, tā ka suņu ķermeņi ikreiz sakratījās, tāpēc suņi pārgājienā nogura divtik ātri. īstenībā tiem cits nekas nekaitēja, tikai visi bija nāvīgi paguruši. Tas nebija nogurums pēc pārmērīga, bet īsa pūliņa — no tāda var atpūsties dažās stundās; tas bija nāvīgs pārgurums, kas sakrājies no lēna, nemitīga spēku pārtēriņa mēnešiem ilgā grūtā darbā. Suņiem vairs nebija nekādu spēka rezervju, nekādu iespēju tās atjaunot. Spēki bija izsīkuši galīgi un pavisam, līdz pēdējai kripatiņai. Ikviens muskulis, ik šķiedriņa, ik audu šūna bija noguruši, nāvīgi noguruši. Un bija jau arī iemesls. Nepilnos piecos mēnešos suņi bija nogājuši divi tūkstoši piecsimt jūdžu, pie tam pēdējo tūkstoš astoņsimt jūdžu ceļā tikai piecas dienas atpūtušies. Kad pajūgs sasniedza Skagveju, bija acīm redzams, ka suņi bezmaz gāžas no kājām. Tie tikko jaudāja sastiept streņģes un slīpumos ar pūlēm izvairījās, lai nartas tiem neuzskrietu virsū.
— Pateciet nu vēl, mani nabaga klibkājīši, — dzinējs tos mudināja, kad suņi grīļodamies vilkās pa Skagvejas galveno ielu. — Tas nu ir pēdējais gājiens. Tad mēs varēsim ilgi atpūsties. Jā, jā, no tiesas. Putīsimies ilgi un dikti.
Braucēji tik tiešām bija pārliecināti, ka te nu bus ilgāka pakavēšanās. Arī paši viņi bija cejojuši tūkstoš divsimt jūdžu ar divu dienu atpūtu un pēc tiesas un taisnības godīgi nopelnījuši pavaJas brīdi. Taču Klon- daikā bija saskrējuši tik daudz vīriešu — un tiem bija tik daudz draudzenīšu, sievu un bērneļu, kas nebija šurp atskrējuši, ka pārblīvēto pasta maisu blāķi sasniedza vai Alpu kalnu augstumu. Bija sakrājies arī lērums valdības norīkojumu. Ceļam vairs nederīgo suņu vietā bija sagādāta tikko iepirktu Hudzona līča suņu partija. No nederīgajiem kaut kā vajadzēja tikt vaļā, un, tā kā dolāri ir vērtīgāki par suņiem, tad suņus nolēma pārdot.
Pagāja trīs dienas, bet šajā laikā Baks ar pajūga biedriem tikai spēja atģist, cik tie īstenībā gurdi un vārgi. Tad, ceturtās dienas rītā, uzradās divi amerikāņi no Savienotajām Valstīm un tikpat kā par sviestmaizi nopirka suņus līdz ar iejūgu un visu pārējo. Sie cilvēki uzrunāja viens otru par Helu un Čārlzu. Čārlzs bija vīrs vidējos gados, ar pelēcīgi bālu seju, tuvredzīgām, asarojošām acīm un braši saskrullētām ūsām, kas nomaskēja gļēvi atkārušās lūpas. Helu, gadus deviņpadsmit vai divdesmit vecu jaunekli, cieši apjoza ar patronām līdz plīšanai piestūkāta josta, pie kuras kuļājās milzīgs Kolta revolveris un medību duncis. Šī josta bija viņa personas visizcilākā sastāvdaļa. Tā apliecināja, ka tās īpašnieks ir pienapuika — galīgs un neiedomājami zaļš pienapuika. Bija skaidrs kā uz delnas, ka šiem abiem cilvēkiem te nepavisam nav vietas, bet, kāpēc šādi tipi riskē doties uz Ziemeļiem, tas ir un paliek cilvēka prātam neizdibināms noslēpums.
Baks noklausījās kaulēšanos, noskatījās, ka nauda pāriet no šā vīra rokas valdības aģenta rokā, un saprata, ka skotu metiss un pasta transporta suņu dzinējs ir aizgājuši no viņu dzīves gluži tāpat kā Pero un Fransuā, un visi citi pirms tam. Līdz ar pārējiem suņiem aizvests uz jaunā īpašnieka apmetnes vietu, Baks visapkārt ieraudzīja nevīžību un nolaidību: telts pusnojaukta, trauki nemazgāti, visādas mantas vāļājās, kur pagadās. Bez tam viņš tur ieraudzīja sievieti. Vīrieši viņu sauca par Mersedesu. Tā bija Čārlza sieva un Hela māsa, - tātad īsts ģimenes izbraukums.
Baks ar bažām vēroja, kā viņi nojauc telti un piekrauj nartas. Viņi varen rosījās un pūlējās, bet lielas jēgas no tā nebija. Telti savīkstīja nejēdzīgā murskulī — trīsreiz lielākā, nekā jābūt salocītai teltij. Alvas bļodiņas iesaiņoja nemazgātas. Mersedesa visu laiku maisījās vīriešiem pa kājām un nepārtraukti tarkšķēja gan nopaļādama, gan pamācīdama. Kad vīri drēbju maisu gribēja novietot nartu priekšgalā, viņa aizrādīja, ka tam jābūt pakaļgalā, bet, kad tas bija iekārtots pakaļgalā un apkrauts ar vairākām citām paunām, viņa pamanīja kādus piemirstus drēbju gabalus, kas ievietojami tieši tanī maisā un nekur citur, tā ka nartas atkal vajadzēja pārkravāt.
No kaimiņu telts izlīda trīs vīri un sāka vērot šo kņadu smīnēdami un samirkšķinādamies.
— Jums gan ir vesela grēda mantības, — viens no tiem ieminējās. — Nav mana darīšana jūs mācīt, bet es, būdams jūsu vietā, telti līdzi nestaipītu.
— Kaut kas nedzirdēts! — Mersedesa izsaucās, koķe- tīgās šausmās paceldama rokas. — Kā es varētu iztikt bez telts?
— Pavasaris ir klāt, un sala vairs nebūs, — virs atteica.
Mersedesa noraidoši papurināja galvu, un Čārlzs ar Helu vēl sasvieda pēdējās pindeles mantu kalna virsotnē.
— Vai domājat, ka pavilks? — kāds no tiem trim ieminējās.
— Kāpēc ne? — Čārlzs strupi atcirta.
— Labi jau, labi, — vaicātājs steidza mīkstināt izteikto. — Es tik tā nodomāju, es jau neko. Vezums šķiet tā kā maķenīt par augstu.
Čārlzs pagrieza tiem muguru un sāka savilkt saiņojamās siksnas, cik labi prazdams, taču nekas labs tur nesanāca.
— Pats par sevi saprotams, — otrais skatītājs apliecināja, — ar šitādu būvējumu aizmugurē suņi var skriet cauru dienu.
— Protams, — Hels atteica ledaini laipnā tonī un, saņēmis nartu vadāmo kārti vienā rokā, ar otru pavicināja pātagu. — Maš! — viņš uzbrēca. — Uz priekšu!
Suņi strauji iegula krūšu siksnās, kādu brīdi sparīgi pūlējās, bet tad atlaidās. Nebija viņu spēkos pakustināt nartas.
— Ak jūs, slinkie lopi, es jums gan rādīšu! — Hels iebļāvās un grasījās sist suņiem ar pātagu.
Taču te iejaucās Mersedesa.
— Ai, Hel, nedari tā! — viņa izsaucās, satvēra pātagu un izrāva to brālim no rokas. — Nabaga sunīši! Apsoli man, ka pārgājiena laikā tu nebūsi bargs pret viņiem, citādi es nekustēšu ne soli!
— Daudz ko tu saproti no suņiem, — brālis noņir- dzās. — Labāk liec mani mierā! Es tev saku, viņi ir slinki, un, lai kaut ko no viņiem izspiestu, brangi jāsadod ar pātagu. Citādi viņi neklausa. Vari jautāt, kam gribi. Paprasi kādam no tiem!
Mersedesa lūdzoši paskatījās uz kaimiņiem, un viņas glītajā sejiņā atspoguļojās riebums pret dzīvnieku mocīšanu.
— Ja gribat zināt, jūsu suņi ir vārgi kā zāles stiebri,— kāds no vū iem tai atbildēja. — Viņi ir galīgi izpumpēju- šies, tur visa vaina. Suņiem vajadzīga atpūta.
— Pie velna atpūtu! — norūca Hela bezūsainās lūpas, bet Mersedesa, izdzirdusi viņu lādamies, sāpīgi aizskarta nopūtās: «Oh!»
Taču radniecības jūtas viņā sakņojās dziļi, un viņa tūdaļ metās brāli aizstāvēt.
— Neliecies ne dzirdam, ko tas tur stāsta, — viņa ar uzsvaru teica. — Tie ir mūsu suņi, un tu vari ar tiem rīkoties, kā uzskati par pareizu.
Hela pātaga atkal noplīkšķēja pār suņiem. Tie vēlreiz sparīgi metās vilkt vezumu, zemu pieplakuši, atspērās kājām pret nomīdīto sniegu un pūlējās, cik spēka. Nartas stāvēja kā noenkurotas. Divas reizes izmēģinājušies, suņi, smagi elsodami, atlaidās. Pātaga mežonīgi šņakstēja, un Mersedesa atkal metās starpā. Ar asarām acīs viņa nokrita ceļos līdzās Bakam un apskāva suņa kaklu.
— Nabaga mīļie sunīši! — viņa līdzjūtīgi vaimanāja. — Nu kāpēc jūs negribat piespiesties? Tad taču jums nesitīs ar pātagu!
Bakam Mersedesa nepatika, bet viņš jutās tik nelāgi, ka nejaudāja tai pretoties, tālab pacieta viņas glāstus kā daļu no visām šās dienas nepatikšanām.
Viens no skatītājiem, kas visu laiku, zobus sakodis, bija valdījis niknu vārdu birumu, pēdīgi ierunājās:
— Atklāti sakot, par jums man maza bēda, bet man žēl suņu, un tāpēc es pateikšu, ka jūs viņiem krietni vien varat palīdzēt, ja izkustināsiet nartas. Slieces taču ir piesalušas. Ar visu svaru spiedieties uz vadāmās kārts, šūpojiet to uz abām pusēm, un tā jūs kamanas izkustināsiet.
Izmēģināja vēl trešo reizi, bet šoreiz Hels, paklausīdams padomam, izkustināja pie sniega piesalušās nartas. Sitienu krusas brāzmā Baks līdz ar citiem suņiem izmisīgi pūlējās, un pārslogotās, nestabili piekrautās nartas sāka virzīties uz priekšu. Pēc kādiem simt jardiem stiga meta līkumu un pa krauju stāvumu nolaidās uz galvenās ielas. Lai šai vietā noturētu līdzsvarā neļomeni piekrauto vezumu, būtu nepieciešams pieredzējis dzinējs, bet Hels tāds nebija nepavisam. Suņiem iegriežoties līkumā, nartas apgāzās, un tepat vai puse kravas izvēlās pa vaļīgi savaržāto saišķu spraugām. Taču suņi pat nedomāja apstāties. Apgāztās nartas, nu jau krietni vieglākas, uz sāniem šļūca tiem pakaļ. Suņus bija saniknojusi gan netaisnā un nežēlīgā apiešanās, gan pārmērīgi smagais vezums. Baks bija pārskaities līdz neprātam. Viņš rāvās lēkšos, cik jaudas, un pārējie sekoja vadonim. Hels auroja: «Stāt! Stāt!» — taču suņi neklausīja. Hels paslīdēja, un garām traucošās nartas to notrieca gar zemi. Apgāztās ragavas pāršļūca tam pāri, un suņi aizdrāzās pa ielu, par lielu uzjautrinājumu garāmgājējiem izkaisīdami vēl atlikušo mantību pa visu Skagvejas galveno maģistrāli.
Atradās mīkstsirdīgi pilsoņi, kas apturēja suņus un palīdzēja vākt kopā izkaisītās mantas. Viņi neskopojās ari ar padomiem. Pustik kravas un divtik suņu, ja cer sasniegt Dausonu, — tādi bija viņu ieskati. Hels, viņa māsa un svainis ieteikumus uzklausīja ļoti skābām sejām, taču uzslēja telti un sāka pāršķirot bagāžu. Konservu bundžas viņi atsvieda sānis pirmās, tādējādi sasmīdinādami apkārtējos, jo konservi taču ir ikviena Garā Ceļa braucēja sapnis.
— Segu gan jums tikpat kā viesnīcā, — piezīmēja kāds no smējējiem un palīgiem. — Pat ar pusi vēl par daudz, — pārdodiet nost! Telti metiet prom un visas tās bļodeles ar! Kas ta jums ņemsies šīs mazgāt? Ak tu kungs, jūs laikam iedomājaties, ka ceļosiet Pulmana guļamvagonā?
tā pamazām bez žēlastības tika attīrīts nost viss liekais. Mersedesa apraudājās, kad viņas drēbju saiņu saturu vienkārši izkratīja zemē un apģērba gabalus aizsvieda projām citu pēc cita. Viņa lēja asaras par pašu šo faktu vispār un bez tam vēl atsevišķi apraudāja katru sānis atlikto tualetes piederumu. Rokas sakrampējusi ap ceļgaliem, viņa lielās dvēseles mokās klanījās uz priekšu un atpakaļ, zvērēdamās, ka nesperšot vairs ne solīti, kaut viņu lūgtos vai ducis tādu Čārlzu. Viņa izlūdzās pēc kārtas ikvienu cilvēku un par ikvienu priekšmetu, taču pēdīgi noslaucīja asaras un ņēmās sviest ārā pat tādus apģērbus, kas bija absolūti nepieciešami. Mersedesa tā iedegās centībā, ka, tikusi galā ar pašas ģērbiem, uzbruka savu vīriešu garderobei un plosījās pa to kā viesulis.
Kad šķirošana bija pabeigta, līdzņemamā mantība bija sarukusi uz pusi, taču arī tad iznāca milzonīgs vezums. Čārlzs ar Helu vēl pašā vakarā aizgāja uz pilsētiņu un nopirka sešus suņus — ne vietējos, bet ievestos. Kad šos pievienoja sākotnējā pajūga veterāniem, pieskaitot arī Tīku un Kūnu, kas bija nopirkti pie Slīdošajām krācēm rekorda brauciena laikā, iznāca četrpadsmit suņu aizjūgs. Taču ievestie suņi, kaut gan pēc atvešanas skaitījās izdresēti, neko lieti nederēja. Trīs bija īsspalvas pointeri, viens ņūfaundlendietis, bet abi pārējie — nenosakāmas sugas jaukļi. Likās, ka jaunpienācēji neprot itin neko. Baks un viņa pajūga biedri noraudzījās uz tiem ar riebumu, un, kaut gan vadonis aši jo aši lika jaunajiem saprast, kur viņu vieta, un iedīdīja, ko nedrīkst darīt, tomēr iemācīt, kas īsti jādara, — to viņš nespēja. Jaunajiem nepatika vilcējsuņu darbs. Ja neskaita abus jaukļus, pārējie suņi bija apstulbuši no neparastajiem, mežonīgajiem apstākļiem, kādos tie iegrūsti, kā arī no pārciestajām nežēlībām, un tie bija garīgi salauzti. Abiem kvank- šķiem vispār nebija nekā tāda, ko varētu apzīmēt par garu, — tiem varēja salauzt vienīgi kaulus.
Tā kā par jauniegādāto suņu noderību cerības lolot bija velti, bet vecā pajūga suņi pārguruši pēc divtūkstoš piecsimt jūdžu nepārtraukta ceļa, tad izredzes nepavisam nebija spožas. Taču abu vīriešu noskaņojums bija priecīgs. Viņi pat lepojās. Kā nu ne — brauciens notiks lielā stilā, ar četrpadsmit suņiem! Viņi gan bija redzējuši pajūgus šķērsojam Balto pāreju ceļā uz Dausonu vai arī atgriežamies no turienes, tomēr ne reizi nebija manījuši nartas ar tik daudziem suņiem — veseliem četrpadsmit! īstenībā Arktikas ceļotājiem ir savs dibināts iemesls, kāpēc četrpadsmit suņus nevar jūgt vienās nartās, — proti, vienās nartās nav iespējams iekraut pārtiku četrpadsmit suņiem. Taču Čārlzs un Hels to nezināja. Viņi šo ceļojumu bija aplēsuši ar zīmuli rokā: tik un tik katram sunim, tik daudz suņu, tik daudz dienu, quod erat detnons- trandum[7]. mersedesa, raudzīdamās tiem pār plecu, bija atzinīgi mājusi ar galvu — viss taču bija tik ļoti vienkārši.
Nākamā rīta agrumā Baks vadīja pajūgu ar garo suņu vērzi augšup pa ielu. Aizjūgā nemanīja nekādas cītības, ne Baks, ne viņa biedri neizrādīja ne mazākās mundruma pazīmes. Ceļā tie devās nāvīgi noguruši. Četras reizes Baks jau bija nostaigājis atstatumu starp Sāļajiem Ūdeņiem un Dausonu, un apziņa, ka viņam, nodzītam un novārgušam, vēlreiz stāv priekšā šī pati grūtā taka, viņu dziļi sarūgtināja. Darbs viņa sirdij nesagādāja prieku, un pārējie suņi jutās gluži tāpat. Jaunpienākušie suņi bija apstulbuši un iebiedēti, bet šejienieši nejuta nekādu uzticību pret jaunajiem saimniekiem.
Baks neskaidri nojauta, ka uz šiem diviem vīriešiem un sievieti paļauties nevar. Viņi neko nezināja un neko neprata, un, dienām paejot, bija skaidri redzams, ka arī iemācīties viņi neko nespēj. Visās lietās viņi bija ļoti nolaidīgi, nepazina ne kārtību, ne disciplīnu. Puse vakara viņiem pagāja, šā tā nevīžīgi ierīkojot apmetni, un puse rīta cēliena bija pagalam, kamēr to atkal nojauca un mantas sakravāja nartās, taču tas tika darīts tik pavirši, ka pārējo dienas daļu aizpildīja pieturas, lai pārkrautu pusizjukušos saiņus. Dažu labu dienu tie nenobrauca pat desmit jūdzes. Bija dienas, kad viņi vispār nespēja savīkšties ceļā. Bet nebija dienas, kad tie būtu veikuši vairāk nekā pusi distances, kādu ceļotāji pieņem par pamatu, aprēķinot suņu vajadzībām līdzņemamo barības daudzumu.
Bija skaidrāks par skaidru, ka suņiem barības nepietiks. Taču piedevām vēl ceļotāji baroja suņus pārāk devīgi, tādējādi pasteidzinādami tās dienas iestāšanos, kad barības pietrūks pavisam. Ievestie suņi, kuru gremošanas orgānus regulāra badošanās nebija ietrenējusi iztikt ar mazumu, rija kā negauši. Tā kā arī izvārdzinātie eskimosu suņi nartas vilka slābi, Hels nosprieda, ka parastā barības norma esot par mazu. Viņš to dubultoja. Un visu vēl vainagoja Mersedesa — ja viņa ar asarām skaistajās acīs un guldzošām trīsām balsī nespēja pielabināt Helu, lai taču dodot sunīšiem vēl vairāk, tad čiepa zivis no maisa un baroja tos paslepšus. Taču ne jau barības trūka Bakam un pārējiem suņiem — tiem trūka atpūtas. Kaut arī viņi vilkās uz priekšu loti lēnām, tomēr pārlieku smagi piekrautā vezuma stiepšana nežēlīgi grāva viņu spēkus.
Un tad bija klāt pārtikas trūkums. Hels kādu rītu pamodies konstatēja, ka no suņu barības atlikusi puse, bet no ceļa noieta tikai ceturtā daļa; bez tam izrādījās, ka papildināt suņu ēdmaņas krājumu nav iespējams ne par naudu, ne par skaistām acīm. Tad nu viņš apcirpa barības devu pat zem pieņemtās normas un centās palielināt dienā noieto jūdžu skaitu. Hela māsa un svainis bija ar viņu pilnīgi vienis prātis, taču visus plānus izjauca pār mēru smagā bagāža un pašu nemākulība. Dot suņiem mazāk ēst — tas bija vieglāk par vieglu, bet neiespējami bija piespiest tos soļot ātrāk, turklāt cilvēki paši neat- ģidās no rītiem iztuntuļoties laikus ceļā un līdz ar to zaudēja daudzas stundas. Viņi ne tikai neprata pareizi nodarbināt suņus, bet nejēdza pareizi strādāt arī paši.
Pirmais krita par upuri Dabs. Kaut arī nabaga neveiksmīgs zaglēns, ko arvien pieķēra un piekaustīja, viņš tomēr bija centīgs pajūga vilcējs. Viņa izmežģītā lāpstiņa, kas netika nekādi kopta, ne arī atpūtināta, iekaisa arvien vairāk, līdz pēdīgi Hels bija spiests viņu nošaut ar lielo Kolta revolveri. Ziemeļu novados valda uzskats, ka ievestie suņi visi aiziet bojā, ja tiem jāpārtiek no eskimosu laiku barības devas, un arī Baka vadītajam sešiniekam neatlika nekas cits kā nosprāgt, kad tie dabūja vairs tikai pusi no vietējo suņu porcijas. Ņūfaundlendietis nobeidzās pirmais, tam sekoja visi trīs īsspalvas pointeri; vissīkstāk pie dzīvības turējās abi kvankšķi, taču pēdīgi atstiepās arī tie.
šai laikā visi trīs cilvēki jau bija atmetuši ar roku jebkādām dienvidnieku laipnības un sirsnības izpausmēm. Ceļojums pa Arktiku, galīgi zaudējis romantisko valdzinājumu, bija kļuvis par tiešamību — pārāk skarbu kā viņu vīrišķībai, tā sievišķībai. Mersedesa vairs neraudāja par sunīšiem, jo viņu pārāk nodarbināja raudāšana pašai par sevi un ķīviņi ar vīru un brāli. Vienīgi ķildoties viņi nepiekusa nekad. Aiz pastāvīgām klizmām viņi bija kļuvuši viegli aizkaitināmi, nākot arvien jaunām nedienām, šī ērcība auga augumā, līdz pārspēja visas citas nelaimes. Abi vīrieši un sievietes nepazina tālajās takās iegūstamo brīnumaino pacietību, kādu iemācījušies cilvēki prot grūti strādāt un smagi ciest, tomēr nezaudē rāmu garu un laipnu valodu. Šiem ļaudīm trūka pat nojausmas par šādu pacietību. Viņi bija pārmocījušies stīvi, viņiem sāpēja muskuļi, sāpēja kauli un sāpēja arī sirdis, tālab valoda bija skabargaina un nikni vārdi bira par viņu lūpām pirmie no rīta un pēdējie vakarā.
Tiklīdz Mersedesa atstāja Čārlzu un Helu mierā, viņi tūdaļ sāka ecēties paši savā starpā. Katrs sevī loloja pārliecību, ka no kopīgi veicamā darba padarot vairāk, nekā viņam pienāktos, un nepalaida garām nevienu izdevību klaji izteikt šo pārliecību. Reizēm Mersedesa turējās vīra, reizēm brāļa pusē. Gala iznākumā valdīja nepārtraukts ģimenes ķīviņš. Strīds kaut vai par to, kuram šoreiz jāsaskalda pāris malkas šķilu ugunskuram (šis strīds attiecās tikai uz Čārlzu un Helu), parasti pletās plašumā, pēdīgi apņemdams visu radu saimi — tēvus un mātes, tēvočus un brālēnus tūkstošiem jūdžu tālumā un citus pat jau apakš zemes. Nav iespējams izskaidrot, kādā ziņā Hela ieskatiem mākslas jautājumos vai viņa mātesbrāļa sarakstīto lugu sociālajai tendencei varētu būt sakars ar žagaru ciršanu ugunskuram, taču tie tika iepīti ķīviņos tikpat bieži kā, piemēram, Čārlza politiskie aizspriedumi. Un vienīgi Mersedesai bija skaidrs, kāda Čārlza māsas pļāpīgajai mēlei var būt saistība ar ugunskura iekuršanu Jukonas krastā, taču par šo tematu viņa spēja izteikties gari un plaši, piedevām neaizmirsdama pieminēt arī citu Čārlza radagabalu netīkamās rakstura īpašības. Bet pa to laiku ugunskurs palika neiekurts, telts tikai pa pusei uzslieta un suņi nebaroti.
Mersedesai bija vēl savas īpašas — tīri sievišķīgas dabas sūdzības. Viņa bija glīta un izlutināta, visu mūžu radināta pie bruņnieciskas aplidošanas. Taču šobrīd vīra un brāļa izturēšanās pret viņu bija tālu no bruņniecis- kuma. Mersedesa bija pieradusi būt bezpalīdzīga. Čārlzs ar Helu protestēja. Taču Mersedesa padarīja abu dzīvi neciešamu, tiklīdz kaut mazlietiņ tika apšaubīts tas, ko viņa uzskatīja par sava dzimuma galveno priekšrocību. Suņus viņa vairs nežēloja itin nemaz un, juzdamās vārga un nogurusi, katrā ziņā gribēja sēdēt nartās. Glīta un maiga jau viņa bija, tomēr svēra simt divdesmit mārciņu — šis pēdējais salmiņš uz novārgušo, izbadējušos suņu vilktā vezuma bija krietni prāvs. Mersedesa mēdza vizināties augām dienām, līdz kamēr suņi pakrita aizjūgā un nartas apstājās. Čārlzs ar Helu centās viņu pierunāt, izlūdzās gan ar labu, gan ar ļaunu, lai taču kāpj nost no nartām un stājas uz slēpēm, bet viņa tikai šņukstēja un žēlojās pret debesīm, bezgalīgā vārdu birumā uzskaitīdama tām visu, kas viņai nodarīts pāri.
Vienreiz abi vīrieši ar varu norāva Mersedesu no nartām. Otrreiz viņi to vairs nemēģināja. Mersedesa sāka klibot kā gražīgs bērns un pēdīgi apsēdās sniegā tieši uz takas. Vīrieši aizbrauca tālāk, bet viņa pat nedomāja kustēties. Nobraukuši jūdzes trīs, tie bija spiesti izkraut vezumu, griezties atpakaļ un ar varītēm atkal iecelt viņu nartās.
Aiz pašu posta dienu pārmērības viņi kļuva nejūtīgi pret savu jūga vilcēju ciešanām. Hels uzskatīja, ka nepieciešama norūdīšanās, taču šo teoriju arvien centās piemērot citiem. Viņš vispirms izmēģinājās sprediķot par to māsai un svainim, bet, cietis neveiksmi, ar rungu lūkoja iedauzīt to suņiem. Pie Piecu Pirkstu krācēm suņu barība izbeidzās pavisam, un kāda veca, bezzobaina skvo piedāvājas iemainīt dažas mārciņas sasalušas zirgādas pret Kolta revolveri, kas lielā medību dunča sabiedrībā dižojās Helam pie gūžas. Sī āda gan bija tikai nožēlojams barības aizstājējs, jo pirms pusgada bija nodīrāta kāda lopu dzinēja badā nosprāgušajam zirgam. Sasalusi tā vairāk atgādināja skārda loksni, un, ja ari sunim izdevās iemurdzīt kādu strēmeli vēderā, tad atkususi tā pārvērtās par plānu, nesagremojami ādainu cīpsliņu ņudzekli un īsu spalviņu jūkli, kas tikai kairināja kuņģi, bet nedeva sāta.
Tomēr, par spīti visam, Baks gluži kā murgos kliboja uz priekšu sava vadāmā pajūga priekšgalā. Kamēr vien spēja, viņš vilka; kad vairs nejaudāja, nogāzās gar zemi un palika guļam, līdz rungas vai pātagas sitiens viņu atkal uztrieca kājās. Viņa krāšņais, biezais kažoks vairs nebija ne kupls, ne spožs. Savazātās, saķepušās spalvas karājās lēkšķēm, vietvietām, kur Hela runga bija nobrāzusi miesu, aplipušas sakaltušām asinīm. Muskuļi bija sarukuši par mezglainām cīpslām, bet miesas mīkstumi izzuduši, tā ka ikviena riba un kauls skaidri rēgojās zem vaļīgi pārkārtās ādas krokām. Te jau katrai sirdij vajadzēja lūzt, tomēr Baka sirds nebija salaužama. To bija pierādījis vīrs sarkanajā svīterī.
Baka pajūga biedri bija uz mata tādi paši — staigājoši skeleti. Baku ieskaitot, bija atlikuši vairs tikai septiņi suņi. Pārmērīgās mocībās tie bija kļuvuši nejūtīgi pret pātagas siksnas dzēlieniem vai rungas belzieniem. Sitienu radītās sāpes šķita tālas un trulas, tāpat arī viss, ko viņu acis redzēja un ausis saklausīja, šķita tāls un neskaidrs. Viņi vairs nebija pat pa pusei dzīvi, pat ne pa ceturtai daļai. Tie vienkārši bija septiņi kaulu maisi, kuros vārgi līpinājās dzīvības dzirkstīte. Pieturas vietās suņi turpat streņģēs sakrita gar zemi kā beigti, un dzīvības dzirkstīte plēnēdama dziesnāja, līdz šķita izdzisusi pavisam. Tomēr, kad runga vai pātaga brāzās pār nokritušajiem, dzirkstīte atkal vāji ielāktījās, suņi grīļodamies trausās kājās un steberēja tālāk.
Tad pienāca diena, kad labsirdīgais Billijs pakrita un vairs nejaudāja piecelties. Savu revolveri Hels bija iztirgojis, tāpēc paķēra cirvi un trieca ar to turpat aizjūgā guļošajam Billijam pa galvu, pēc tam pārcirta streņģes, izvilka suņa ķermeni ārā un nosvieda sānis. Baks noskatījās, viņa pajūga biedri noskatījās, un visi zināja, ka šāds liktenis nav necik tālu arī viņiem. Nākamajā dienā nobeidzās Kūna, un tā palika pieci suņi. Džo — pārāk nodzīts, lai vēl būtu ēncīgs, Paiks — kropls un klibs, pa pusei jucis un visas blēdības aizmirsis, vienacis Sollekss — arvien vēl centīgs vilcējs pajūgā un nelaimīgs par to, ka spēka vilkšanai tik maz, Tīks, kas toziem nebija izstaigājis tik tālus ceļus kā pārējie, bet ko tagad dauzīja vairāk par citiem, jo viņš bija vismundrākais, un pēdīgi Baks, kurš arvien vēl soļoja pajūga priekšgalā, taču vairs nejaudāja gādāt par disciplīnu un arī necentās to darīt; aiz pārguruma viņš vairs lāgā neredzēja, tik tikko spēja saskatīt takas aprises un ceļu vairāk ieturēja, taustīdams ar kājām.
Bija iestājies brīnišķīgs pavasara laiks, bet ne suņi, ne cilvēki to nemanīja. Ar katru dienu saule uzlēca agrāk un norietēja vēlāk. Ausma blāzmoja jau trijos no rīta, bet dziesna kavējās līdz deviņiem vakarā. Visu garo dienu mirdzēja spoža saule. Ziemas spokaino klusumu bija aiztraukusi mostošās dzīvības pavasarīgā čala. Sī čala plūda no visas apkārtējās, dzīvības prieka pārpilnās zemes. Viss, kas garajos sala mēnešos bija stindzis ne- kustībā, gluži kā nāves skauts, tagad atdzīvojās un sāka kustēties. Sula kāpa pa priežu stumbriem. Vītoli un apses briedināja jaunus pumpurus. Krūmi un vīteņaugi tērpās svaigā zaļumā. Pa naktīm čirpstināja sienāži, bet pa dienu piesaulē rāpoja un kņadēja visdažādākā dzīvā radība. Meža biezokņos dobji bungoja paipalas un klaudzināja dzeņi, tarkšķēja vāveres, dziedāja sīkputniņi, bet virs galvas, atgriezdamies no dienvidiem, klaigāja meža zosis, šķeldamas gaisu prasmīgi izkārtotos kāšos.
No katra pakalna nogāzes čalodami plūda strautiņi, gaisā vibrēja neredzamu avotiņu urdzoņa. Apkārt viss kusa, plauka un locījās vējā. Jukona pūlējās uzlauzt ledus bruņas un atbrīvoties no jūga. Upe irdināja ledus klāju no apakšas, bet saule — no virspuses. Veidojās āliņģi, plaisas sprēgādamas skrēja uz visām pusēm, un šur tur plāni vaļēja ledus gabali jau grima ūdenī. Un cauri šai plaukstošajai, pulsējošajai, pukstošajai dzīves atmodai kā nāves svētceļnieki kluburoja divi vīrieši, sieviete un suņi.
Suņi klupa vienā laidā, Mersedesa, nartās sēdēdama, raudāja, Hels nevarīgās dusmās lamājās, Čārlza bēdīgās acis asaroja — tādi viņi iesteberēja Džona Torntona apmetnē pie Baltās upes ietekas. Tiklīdz pajūgs apstājās, suņi nogāzās gar zemi kā pēkšņas nāves nopļauti. Mersedesa noslaucīja asaras un paskatījās uz Džonu Torn- tonu. Čārlzs atsēdās uz baļķa atpūsties. Viņš sēdās ļoti gausi, sāpēs kunkstēdams, jo bija galīgi stīvs. Stāstītājs bija Hels. Džons Torntons patlaban beidza apdarināt cirvja kātu, ko bija izdrāzis no bērza stumbēna. Viņš drāza un klausījās, atbildēja īsi un, ja tika vaicāts, tikpat īsi deva padomus. Sito ļaužu sugu viņš pazina un, dodams padomus, skaidri zināja, ka vērā ņemti tie netiks.
— Tur augšā jau arī mums stāstīja, ka takas vieta ledū drīz izkusīšot un ka mums labāk vajagot nogaidīt, — Hels atsaucās par atbildi Torntona brīdinājumam vairs neuzticēties izņidrējušam ledum. — Viņi teica, ka mēs nesasniegšot Balto upi, bet klāt mēs esam. — Pēdējā piebildē izskanēja ņirdzīgs uzvarētāja pārākums.
— Un viņi ir teikuši taisnību, — Džons Torntons atbildēja. — Takas dibens kuru katru bridi var iegrūt. Pa to izbraukt varēja vienīgi muļķi, jo muļķiem jau gadās akla laime. Es jums skaidri pasaku — es ar saviem kauliem neriskētu doties uz šāda ledus pat ne par visu Aļaskas zeltu.
— Nu jā, jūs jau neesat muļķis, — Hels atcirta. — Bet mēs tomēr turpināsim ceļu uz Dausonu. — Viņš atritināja garo pātagas siksnu. — Augšā, Bak! Nu! Celies augšā! Maš — uz priekšu!
Torntons mierīgi turpināja drāšanu. Viņš zināja, ka veltas būtu cerības izmācīt muļķi; divi trīs stulbeņi vairāk vai mazāk — no tā pasaulē nekas nemainīsies.
Taču suņi pavēlei neklausīja un augšā necēlās. Tie jau sen bija sasnieguši tādu stāvokli, kad piecelt kājās tos iespējams vienīgi ar sitieniem. Pātaga žvlkstēja gan še, gan tur, veikdama savu nežēlīgo uzdevumu. Džons Torntons saknieba lūpas. Sollekss pirmais uztrausās kājās. Tīks cēlās nākamais, tad Džo, kas kauca aiz sāpēm. Paiks mocīdamies pūlējās, cik spēka. Divreiz viņš puspa- cēlies atšļuka atpakaļ, un tikai trešo reizi viņam izdevās uzslieties kājās. Baks pat nepūlējās. Viņš nekustīgi gulēja, kur nokritis. Pātaga viņu dzēla atkal un atkal, bet viņš pat neiesmilkstējās, pat nenoraustījās. Vairākkārt Torntons ievilka elpu, grasīdamies ierunāties, taču ikreiz noturējās. Acīs viņam sasūcās valgums, un, kad pātago- šana nemitējās, viņš piecēlās un, it kā nevarēdams izšķirties, pagājās uz priekšu un atpakaļ.
Sī bija pirmā reize, kad Baks atteicās paklausīt, — tas vien jau bija pietiekžms iemesls, lai satracinātu Helu. Viņš nometa pātagu un pakampa ierasto rungu. Arī rungas smago sitienu krusa, kas nu brāzās pār Baku, nevarēja piedabūt viņu pakustēties. Tāpat kā pārējie suņi, arī Baks ar pūlēm būtu jaudājis piecelties, tomēr pretēji pārējiem viņš bija nolēmis necelties. Viņam bija tāda kā priekšnojausma par draudošu bojā eju. Sī nojausma viņu pārņēma jau tad, kad viņš vilka nartas uz krastu, un nebija izgaisusi visu laiku. Augu dienu viņš bija jutis zem kājām plāno, izdēnējušo ledus kārtiņu un šķita nojaušam tuvu nelaimi tur priekšā uz ledus klāja, kurp saimnieks viņu tagad pūlējās izdzīt. Baks atteicās kustēties. Viņš bija jau tik daudz izcietis un tik tālu nonācis, ka sitieni vairs gandrīz nedarīja sāpes. Sitieni tikai gāzās un gāzās pār viņu, bet dzīvības dzirkstīte viņā līpinājās un dzisa. Tā bija jau gandrīz izdzisusi. Viņš bija kļuvis dīvaini bezjūtīgs. It kā no liela attāluma Baks ģida, ka tiek sists, bet sāpju sajūtas vairs nebija. Viņš vispār vairs nesajuta nekā, kaut gan pavisam vāji saklausīja rungu blīkšķam pret savu ķermeni. Taču tas vairs nebija viņa ķermenis — viņš šķitās tālu projām no tā.
Un tad pēkšņi bez kāda brīdinājuma, izgrūzdams neartikulētu kliedzienu, kas vairāk atgādināja dzīvnieka brēcienu, Džons Torntons metās virsū cilvēkam, kas vicināja rungu. Hels novēlās augšpēdus, it kā viņu būtu nogāzis krītošs koks. Mersedesa iespiedzās. Čārlzs bēdīgi pacēla skatienu, izslaucīja asarainās acis, bet aiz stīvuma nejaudāja piecelties.
Džons Torntons stāvēja līdzās Bakam un centās savaldīties, jo niknums viņā vārījās tā, ka viņš nevarēja parunāt.
— Ja tu vēlreiz iesitīsi sunim, es tevi nogalināšu, — viņš pēdīgi izgrūda aizžņaugtā balsī.
— Tas ir mans suns, — Hels attrauca, sliedamies augšā un slaucīdams asinis no mutes. — Vācies nost no kājām, vai arī es noduršu tevi uz vietas! Mēs braucam uz Dausonu.
Torntons stāvēja starp Helu un Baku un pat negrasī- jās vākties nost no kājām. Hels izrāva savu garo medību dunci. Mersedesa krita histērijā — viņa ķērca, raudāja un smējās pilnā kaklā. Torntons viegli iesita ar cirvja kātu pa Hela pirkstu krumšļiem, un duncis izkrita zemē. Kad liels gribēja to pacelt, viņš atkal saņēma paukšķi pa krumšļiem. Tad Torntons noliecās, pats pacēla dunci un ar diviem vēzieniem pārcirta Baka aizjūga atsaites.
Helam bija pārgājusi patika cīnīties. Bez tam viņam bija pilnas rokas darba, jo Mersedesa bija iezvēlusies brāļa apkampienos, un Baks jau tik un tā bija pusbeigts, tas vairs nebūs nartu vilcējs. Pēc dažām minūtēm pajūgs nobrauca no krasta un attālinājās pa upi. Baks dzirdēja viņus aizbraucam un pacēla galvu, lai paskatītos. Paiks bija pajūga vadonis, Sollekss — stūres suns, bet Džo un Tiks iejūgti pa vidu. Visi suņi kliboja un grīļojās. Mersedesa sēdēja pašā galā uz piekrautajām nartām. Hels virzīja vadāmo kārti, bet Čārlzs klunkuroja nopakaļ.
Kamēr Baks skatījās pakaļ aizejošajiem, Torntons, nometies ceļos tam blakus, ar raupjām, bet saudzīgām rokām aptaustīja, vai nav lauzts kāds kauls. Kad Torntons bija izmeklēšanu pabeidzis, konstatēdams vienīgi daudzus pušumus un šausmīgu novājējumu, nartas bija nobraukušas kādu ceturtdaļjūdzi. Suns un cilvēks vēroja, kā tās lēnām šļūc pa ledus virsu. Piepeši viņi ieraudzīja, ka nartu pakaļgals iegrimst it kā bedrē, bet priekšgals līdz ar vadāmo kārti, pie kuras pieķēries Hels, uzšaujas gaisā. Līdz viņu ausīm atlidoja Mersedesas griezīgais kliedziens. Viņi redzēja Čārlzu pagriežamies un pasperam soli atpakaļ, bet tad vesels ledus gabals nogrima un tam līdzi zem ūdens pazuda suņi un cilvēki. Palika redzams vienīgi liels lāsmenis — vairāk nekas. Takas dibens bija ielūzis.
Džons Torntons un Baks saskatījās.
— Ak tu, nabadziņš, — teica Džons Torntons, un Baks nolaizīja viņam roku.