Kad Džons Torntons pagājušajā decembrī bija apsaldējis kājas, biedri viņu iekārtoja cik iespējams ērtāk, atstāja apmetnē veseļoties un paši devās pa upi augšup, lai sietu plostā zāģbaļķus pludināšanai uz Dausonu. Tai laikā, kad Torntons izglāba Baku, viņš vēl viegli piekliboja, bet, laikam pieturoties siltam, arī šis niecīgais klibums pārgāja. Un te nu, aug^s garas pavasara dienas gulēdams upes krastā, vērodams plūstošos ūdeņus un laiski ausīdamies, kā dzied putni un kā visapkārt san un dūc, Baks lēnām atguva spēkus.
Pēc tam kad nostaigātas trīstūkstoš jūdzes, atpūta šķiet īpaši tīkama, un jāatzīst, tai laikā, kad Baka brūces bija sadzijušas, muskuļi noapaļojušies un miesa atkal apse- gusi kaulus, viņš arvien vairāk sāka palaisties slinkumā. Tiesa gan, te laiskojās visi — Baks, Džons Torntons, kā arī Skīta un Nigs, jo gaidīja plostu, kas viņus aizvestu uz Dausonu. Skīta, neliela īru seteru sugas kucīte, jau pašā sākumā bija taisījusies lielos draugos ar Baku, bet tas, būdams uz nāvi slims, nejaudāja atvairīt viņas laipnības pierādījumus. Viņai bija īpaša dziedināšanas maka, kāda piemīt dažiem suņiem, un, tāpat kā kaķene nemitīgi laiza savus kaķēnus, tā viņa laizīja un tīrīja Baka brūces. Ik rītus, tiklīdz Baks bija paēdis brokastis, Skīta kārtīgi nodevās labprātīgi izraudzītajam pienākumam, līdz pēdīgi Baks sāka gaidīt viņas pakalpojumus tikpat pateicīgi kā Torntona rūpēšanos. Nigs — milzīgs, melns dzinējsuņa un kurta krustojums — arī bija ļoti draudzīgs, tikai savaldīgāks, viņam bija jautras acis un bezgala lādzīgs raksturs.
Bakam par lielu izbrīnu šie suņi nebija itin nemaz greizsirdīgi uz viņu. Šķiet, tie bija pārņēmuši Džona Torntona laipnību un augstsirdību. Baka spēkiem nostiprinoties, tie sāka vilināt viņu uz dažādām jautrām rotaļām, un pat Torntons reizēm nevarēja atturēties tajās nepiedalījies, tā Baks gandrīz vai rotaļādamies atveseļojās un uzsāka jaunu dzīvi. Pirmo reizi viņš iepazina mīlestību — īstu, kaismīgu mīlestību. Tādu viņš nekad nebija izjutis tiesneša Millera mājā saules apmirdzētajā San- taklaras ielejā. Ar tiesneša dēliem viņš gāja medībās un klaiņojumos — starp viņiem valdīja lietišķs biedriskums; pret tiesneša mazbērniem viņa jūtas atgādināja tādu kā augstprātīgu aizgādnieciskumu, bet ar tiesnesi pašu viņu saistīja cēlsirdīga un pašcieņas pilna draudzība. Taču drudžaini kvēlu mīlestību, neprātam līdzīgu pielūgsmi — to viņa sirdī bija lemts modināt vienīgi Džonam Tornto- nam.
Sis cilvēks bija izglābis viņam dzīvību — jau tas vien kaut ko nozīmēja; bet vēl bez tam — viņš bija ideāls saimnieks sunim. Citi cilvēki mēdz gādāt par savu suņu labklājību aiz pienākuma vai arī tāpēc, ka tas izdevīgi viņu pasākumiem; Džons Torntons rūpējās par suņiem kā par paša bērniem — viņš citādi nespēja. Un ne tikai tas vien. Viņš nekad neaizmirsa laipni apsveicināt suņus vai uzsaukt tiem jautru vārdiņu, viņš pat mēdza apsēsties, lai brīdi ar tiem parunātos («patērgātu», kā viņš to apzīmēja), — un tas viņam pašam sagādāja ne mazāku prieku kā suņiem. Viņam bija paradums satvert Baka galvu savās raupjajās plaukstās, piespiest vaigu pie suņa vaiga un tad šūpot suni uz priekšu un atpakaļ, apsaukājot viņu dažādos lamu vārdos, kas Bakam nozīmēja glāstu vārdus. Baks nepazina lielākas laimes par šo raupjo apskāvienu un. maigi murminātajām lamām, un ik pie šūpojiena sunim šķita, ka sirds viņam aiz sajūsmas vai izlēks no krūtīm. Tiklīdz saimnieks suni bija atlaidis vaļā, tas pielēca kājās un palika nekustīgi stāvam, pavēris muti it kā smaidā, bet acis tam runāja un rīklē drebēja neizdvestas skaņas. Džons Torntons tad mēdza ar cieņu piebilst: «Ak kungs! Tev taču tikai valodas vien trūkst!»
Baka mīlestības izpausmes paņēmiens bija diezgan sāpīgs. Viņš mēdza sakampt mutē Torntona roku un tik dedzīgi saspiest, ka zobu dobulīši miesā bija redzami vēl labu laiku. Bet Baka sirdī lamas atbalsojās kā vismīļākie vārdi, un tāpat viņa saimnieks šo kodienu prata uztvert par glāstu.
Visbiežāk tomēr Baka mīlestība izpaudās klusā pielūgsmē. Kaut gan Baks kļuva vai negudrs aiz laimes, ja Torntons viņu aizskāra vai uzrunāja, viņš tomēr pats glāstus nelūdza. Ne tā kā Skīta, kas bija paradusi iebāzt purniņu Torntonam saujā un tad bikstīja un bikstīja tikām, kamēr tika noglāstīta, vai arī Nigs, kurš mēdza pienākt pie saimnieka un uzlikt savu lielo galvu viņam uz ceļgala, — Baks bija apmierināts, dievinādams saimnieku iztālēm. Viņš vai stundu varēja nogulēt pie Torntona kājām un sasprindzinātā uzmanībā raudzīties viņam sejā, aplūkot, pētīt to, ar modru ziņkāri vērojot tās izteiksmi, uztverot ikvienu vaibstu rotaļu. Dažreiz atkal Baks atgulās tālāk nost, sānis vai aizmugurē, un tad vēroja cilvēka auguma aprises un kustības. Šādās reizēs bieži gadījās — tik cieša bija abu tuvība —, ka Baka spriegais skatiens lika Džonam Torntonam pagriezt galvu un atbildēt šim skatienam; viņš neteica ne vārda, tikai acīs bija lasāms viss, ko runā sirds, un tāpat Baka acīs atspoguļojās viņa sirds valoda.
Vēl labu laiku pēc izglābšanās Baks nelabprāt izlaida Torntonu no sava redzes loka. Tiklīdz saimnieks iznāca no telts, Baks sekoja tam cieši pa pēdām, līdz saimnieks atkal iegāja teltī. Kopš ierašanās Ziemeļzemē Bakam vairākkārt bija mainījušies saimnieki, tālab viņš domāja, ka saimnieki nav pastāvīgi. Viņš baiļojās, ka Torntons var pazust no viņa dzīves tāpat, kā bija pazuduši Pero un Fransuā, un skotu metiss. Šīs bailes viņu vajāja pat naktīs pa sapņiem. Tādās reizēs suns nopurināja miegu, izlīda no migas aukstumā, aizlavījās līdz telts ieejai un ilgi stāvēja tur, ieklausīdamies saimnieka elpas vilcienos.
Kaut gan suņa sirds loloja kvēlu mīlestību pret Džonu Torntonu un varētu likties, ka tieši tā viņu virzīs uz pak|aušanos civilizācijas ietekmei, pirmatnības dziņa, kādu Ziemeļzeme bija viņā atmodinājusi, nenoslāpa un nenotrula. Viņš gan pazina uzticību un padevību — īpašības, kas dzimst tikai cilvēka pajumtē pie ugunskura, tomēr saglabāja arī meža zvēra viltību. Viņš vairāk bija zvērs, kas no mūžameža ieradies pasēdēt pie Džona Torntona ugunskura, nekā maigās Dienvidzemes suns, ko apzīmogojusi daudzu paaudžu civilizācija. Šo cilvēku Baks mīlēja, tāpēc zagt kaut ko no viņa nespēja, taču no citiem cilvēkiem citās apmetnēs viņš zaga bez mazākās kautrēšanās, pie tam tik izmanīgi, ka vienmēr izspruka sveikā.
Baka purnu un ķermeni bija saskrambājuši daudzu suņu zobi, un viņš kāvās tikpat neganti kā agrāk, tikai vēl atjautīgāk. Skīta un Nigs bija pārāk labsirdīgi, lai ar tiem ķīvētos, bez tam tie piederēja Džonam Torntonam, bet ikviens svešs suns — vienalga, kādas sugas, vienalga, cik stiprs, — bija spiests tūdaļ atzīt Baka virskundzību vai arī tam bija uz dzīvību un nāvi jācīnās ar bīstamu pretinieku. Un žēlastību Baks nepazina. Viņš bija labi iegaumējis rungas un ilkņa likumu, nekad nepameta neizmantotu kādu priekšrocību, nekad nepalaida vaļā ienaidnieku, pirms nebija to galīgi nobeidzis. To viņš bija mācījies no Spica, kā arī no kauslīgajiem policijas un pasta suņiem, viņš zināja, ka vidusceļa nav. Vai nu uzvarēt, vai krist; izrādīt žēlsirdību — tā ir vājība. Pirmatnējā dzīvē žēlsirdība neeksistēja. Tur to uzskatīja par gļēvumu, bet gļēvums varēja beigties tikai ar nāvi. Nokauj — vai nokaus tevi; ēd — vai arī tu tiksi apēsts — tāds ir likums, un Baks pakļāvās šim likumam, kas bija nonācis līdz viņam no tālu laiku dzīlēm.
Viņš bija vecāks nekā dienas, ko pieredzējis, nekā dvaša, ko elpoja. Pagātne viņā apvienojās ar tagadni, un sen pagājusi mūžība pulsēja viņa dzīslās varenā ritmā — kā paisums un bēgums, kā gadalaiku maiņas. Baks sēdēja pie Džona Torntona ugunskura — suns ar platām krūtīm, baltiem ilkņiem un garu spalvu, bet aiz viņa guma visdažādāko senču ēnas — suņi, kas jau bija pusvilki, un vēl tālāk īsti meža vilki, tie gumdīja un skubināja viņu, tie baudīja viņa ēstās gaļas garšu un remdēja slāpes ar viņa dzerto ūdeni, līdz ar viņu tie ievilka nāsīs vēja dvesmas, ausījās, ieklausīdamies dažādajos pirmatnējā meža trokšņos un skaidrodami to nozīmi, tie iedvesa viņam savas noskaņas, virzīja viņa rīcību, nolikās gulēt kopā ar viņu, sapņoja kopā ar viņu un sapņoja par daudz senākiem notikumiem, un paši kļuva par viņa sapņu tēliem.
Un tik pavēlniecisks bija šo ēnu aicinājums, ka dienu no dienas cilvēki un cilvēku pretenzijas aizvirzījās arvien tālāk no Baka apziņas. Tālu meža dzīlēs skanēja sauciens, un ikreiz, kad Baks dzirdēja šo saucienu, noslēpumaini satraucošu un vilinošu, viņš juta neatvairāmu dziņu pamest ugunskuru un nomīņātās zemes strēmeli ap to, traukties mežā arvien dziļāk un dziļāk, pats nezinot, kurp vai kālab; viņš arī neprātoja, kurp vai kālab, jo meža dzīlēs skanošajam saucienam nebija iespējams pretoties. Taču ikreiz, kad Baks jau bija sasniedzis mīksto, cilvēka kāju neskarto zemes joslu un zaļo meža pavēni, mīlestība uz Džonu Torntonu atgrieza viņu atpakaļ pie ugunskura.
Vienīgi Torntons Baku atturēja. Pārējie cilvēki viņam nekā nenozīmēja. Garāmbraucoši ceļinieki viņu reizēm paslavēja vai noglaudīja, bet Baks palika vienaldzīgs, un, ja cilvēks kļuva pārāk uzbāzīgs, suns piecēlās un aizgāja. Kad pēdīgi ieradās sen gaidītais plosts ar Torntona kompanjoniem Hansu un Pītu, Baks sākumā nelikās par tiem ne zinis, bet vēlāk, atskārtis, ka tie ir Torntonam tuvi cilvēki, vienkārši pacieta viņu klātbūtni, pieņemdams viņu laipnības ar tādu izskatu, it kā pats tā parādītu vigiem laipnību. Hanss un Pīts bija tāda paša kaluma cilvēki kā Torntons — augstsirdīgi, dabai tuvi, ar vienkāršām domām un skaidru skatienu, un plosts vēl nebija iegriezies plašajā vērpetē pie Dausonas kokzāģētavas, kad viņi jau bija iepazinuši Baku un tā paražas un pat necentās panākt, lai suns viņiem pieķertos tikpat sirsnīgi kā Skīta un Nigs.
Pret Torntonu Baka mīlestība auga augumā. Vienīgi viņš vasaras pārgājienu laikā drīkstēja uzsiet Bakam uz muguras nesamo. Nebija nekā tāda, ko Baks nebūtu ar mieru darīt, ja to pavēlētu Torntons. Kādu dienu (par ieņēmumiem no pārdotajiem plosta baļķiem viņi bija sa- pirkušies pārtiku un atstājuši Dausonu, lai dotos uz augšējo Tananu) cilvēki un suņi sēdēja klints korē, un zem viņu kājām trīssimt pēdu augstā klintssiena krita tieši lejup, uz izžuvušu, akmeņainu upes gultni. Džons Torntons sēdēja uz pašas kraujas, bet Baks viņam pie pleca.
Torntonam iešāvās prātā neprātīgi untumaina iedoma, un viņš pavēstīja Hansam ar Pītu, ka gribot izdarīt eksperimentu.
— Lec, Bak! — viņš pavēlēja, paceldams roku uz priekšu pāri bezdibenim. Nākamajā mirklī viņš jau cīnījās ar Baku uz pašas aizas malas, kamēr Hanss un Pīts centās abus atvilkt atpakaļ drošā atstatumā.
— Tas ir pārdabiski, — noteica Pīts, kad viss jau bija galā un vīri tiktāl atelsušies, ka spēja parunāt.
Torntons pakratīja galvu.
— Nē, tas ir brīnišķīgi, bet reizē arī baismīgi. Zināt, man brīžam pat bail sametas.
— Negribētu vis būt tā cilvēka ādā, kurš uzdrīkstētos piedurt tev pirkstu, ja šis te ir tuvumā, — Pīts nobeidza, pamezdams ar galvu pret Baku.
— Visu velnu vārdā, — Hanss pievienojās. — Es arī ne.
Gads vēl nebija galā, kad Pīta nojautas piepildījās;
tas notika Sērklsitijā. Melnais Bartons, ļaunprātīgs un nelietīgs cilvēks, bārā bija uzsācis ķildoties ar kādu jau- nuli, bet Torntons savā labsirdībā gribēja abus salabināt. Baks pa savai paražai gulēja kaktā, galvu nolicis uz ķepām, un vērīgi sekoja ikvienai saimnieka kustībai. Bartons sita bez kāda brīdinājuma, atvēzējis roku visā garumā. Torntons virpuliski atsprāga sānis un noturējās stāvus, tikai pieķerdamies pie bāra letes margām.
Tie, kas šo scēnu noskatījās, sadzirda ne īsti rējienu, ne īsti ņurdienu, bet visdrīzāk gan ko līdzīgu īsam rēcienam un ieraudzīja Baka ķermeni no grīdas uzlidojam gaisā, kad viņš lēca Bartonam pie rīkles. Tas instinktīvi pasita priekšā roku un tikai tā paglāba savu dzīvību, taču nogāzās augšpēdu uz grīdas, un Baks uzvēlās viņam virsū. Baks tūdaļ atrāva zobus no viņa rokas un atkal meklējās pēc rīkles. Šoreiz Bartonam izdevās aizsegties tikai pa pusei — un Baks pārplēsa viņam kaklu. Tūdaļ arī cilvēki barā metās Bakam klāt un atgrūda viņu nost, bet visu laiku, kamēr ārsts centās apturēt asiņošanu, suns, nikni ņurdēdams, ložņāja -turpat apkārt, arvien no jauna lūkodams uzklupt ienaidniekam, un tikai vesels mežs niknu rungu spēja viņu atturēt. Turpat uz vietas sasauktā «zeltraču sapulce» izsprieda, ka sunim bijis pietiekams iemesls uzbrukumam, un Baks tika attaisnots. Bet viņa reputācija nu bija nodibināta, un kopš tās dienas viņa vārdu daudzināja pa visām Aļaskas apmetnēm.
Vēlāk, tā paša gada rudenī, Baks izglāba Džonam Torntonam dzīvību pavisam citādā veidā. Visi trīs biedri tolaik dzina garu un šauru stumjamo laivu lejup pa stipri krāčainu posmu Četrdesmitās Jūdzes strautā. Hanss un Pīts gāja gar krastu, bremzēdami laivu ar tievu kaņepāju virvi, ko apmeta ap kokiem, bet Torntons stāvēja laivā, vadīdams tās gaitu ar kārti un saukdams uz krastu norādījumus par virzienu. Baks arī rikšoja gar krastu, ļoti noraizējies un uztraucies arvien turējās tieši pretī laivai un nenolaida acu no saimnieka.
Kādā sevišķi bīstamā vietā, kur upi šķērsoja pa pusei ūdens segts kailu klinšu rifs, Hanss, kārtējo reizi atraisījis virvi no koka, tās galu rokā turēdams, skrēja pa krastu, lai atkal nobremzētu laivu, kad tā būs tikusi rifam pāri, bet Torntons ar kārti virzīja laivu ūdenstecei pa vidu. Izlavējusi caur klinšu atradzēm, laiva aizšāvās pa straumi, kas te brāzās tik ātri kā pār dzirnavu ratu, un Hanss to strauji nobremzēja, apmetis virvi ap koka stumbru, taču rāviens bija pārāk spējš. Laiva apsviedās uz mutes un, virves rauta, ar dibenu augšup tuvojās krastam, bet Torntonu, kas stāvu bija izgāzies no laivas, straume nesa tieši uz pašu negantāko krāču posmu, kur ūdens vērpetēs neviens peldētājs nevarēja cerēt palikt dzīvs.
Baks acumirklī bija ielēcis ūdenī un, nopeldējis trīssimt jardus pa trako ūdens virpuli, panāca Torntonu. Sajutis, ka Torntons pieķeras tam pie astes, Baks pagriezās uz krasta pusi un peldēja, likdams lietā visu savu vareno spēku. Taču krastam viņi tuvojās ļoti lēni, toties drausmīgā ātrumā slīdēja pa straumi lejup. Priekšā jau dārdēja nelaimi vēstoša rēkoņa — tur mežonīgā krāce auļoja vēl negantāk, šļakatas un putu šaltis pa gaisu šķiezdama, tā virpuļoja starp klintsradzēm, kas rēgojās virs ūdens kā milzu ķemmes zobi. Pašās krāces beigās straume gāzās kraujā gravā, raudamās ar tik šausmīgu spēku, ka Torntons zināja — krastu sasniegt nav nekādas iespējas. Viņš jau bija saskrambājies pret vienu klints- radzi, apdauzījies pret otru un ar apdullinošu triecienu atsitās pret trešo. Te Torntons atlaida vaļā Baka asti, abām rokām apķēra radzes slideno virsotni un, cenzdamies pārkliegt putās sakultā ūdens šalkoņu, kliedza:
— Prom, Bak! Prom!
Baks nespēja apstāties, straume viņu rāva lejup, kaut gan viņš izmisīgā piepūlē airējās ar ķepām, cenzdamies peldēt atpakaļ. Izdzirdis divreiz atkārtoto Torntona pavēli, viņš, paslējies virs ūdens, atgāza galvu, it kā vēl gribētu uzmest pēdējo skatienu saimniekam, tad paklausīgi sāka virzīties uz krasta pusi. Viņš peldēja, nežēlodams savus varenos spēkus, un Hansam ar Pītu izdevās viņu izvilkt krastā tieši tajā brīdī, kad viņš peldēt vairs nejaudāja un sāka grimt.
Abi vīri zināja, ka cilvēks tikai nedaudzas minūtes spēj noturēties pie slideni glumas klintsradzes putojošas krāces vidū, tāpēc skrēja, cik jaudas, augšup gar krastu uz kādu iekāri labu gabalu no tās vietas, kur karājās Torntons. Tur tie apsēja laivas bremzēšanai lietoto virvi Bakam ap skaustu un pleciem, rūpīgi pieskatīdami, lai tā nežņaugtu un arī netraucētu peldēšanu, pēc tam iegrūda suni ūdenī. Baks peldēja varonīgi, taču nevirzījās tieši šķērsām straumes galvenajai tecei. Savu kļūdu viņš atskārta par vēlu, kad bija jau Torntonam blakus un būtu varējis to aizsniegt ar dažiem ķepu vēzieniem, tomēr straume, par spīti viņa pūliņiem, aizrāva Baku saimniekam garām.
Hanss tūdaļ sāka vilkt aiz virves, itin kā Baks būtu laiva. Virvei tik negaidīti sažņaudzoties un virzot viņu pretēji straumes brāzmām, Baks tika parauts zem ūdens, un zem ūdens viņš arī palika, līdz kamēr ķermenis atsitās pret krastu un abi vīri to izvilka malā. Suns bija jau gandrīz noslīcis, un Hanss ar Pītu metās viņu elpināt, cenzdamies izspiest sarīto ūdeni. Baks uztrausās kājās un atkal pakrita. Līdz viņu aušām atlidoja tikko sadzirdamas Torntona balss skaņas, un, kaut gan vārdus saklausīt nevarēja, viņi saprata, ka Torntona spēki ir galā. Saimnieka balss ietriecās Bakā tikpat kā elektriskā strāva. Suns pielēca kājās un pa priekšu cilvēkiem aizdrāzās gar krastu uz to vietu, no kuras pirmīt bija sācis peldējumu.
Atkal Bakam apsēja virvi un iegrūda viņu ūdenī, un atkal Baks sāka peldēt vareniem vēzieniem, taču šoreiz tieši šķērsām straumei. Vienreiz viņš bija pārrēķinājies, otrreiz vairs nekļūdīsies. Hanss turēja virvi, to pa gabaliņam pakāpeniski atlaizdams un pieraudzīdams, lai neatslābinās, bet Pīts izbraucīja tai dzergzdes. Baks peldēja tikām, kamēr nokļuva straumē tieši virs Torntona, tad pagriezās ar galvu uz priekšu un ekspresvilciena ātrumā traucās lejup. Torntons redzēja viņu tuvojamies, un, kad
Baks, straumes nevaldāmā spēka triekts un rauts, gluži kā tarāns atsitās pret Torntonu, tas pastiepās un abam rokām cieši apķērās ap pinkaino kaklu. Hanss aptina virvi ap koku, un Baks līdz ar Torntonu tika parauti zem ūdens. Viņus žņaudza un smacēja, dažreiz viens iznira virs ūdens, dažreiz otrs, viņus rāva pa šķautnaino dibenu, trieca pret radzēm un siekstām — tā viņus aiz virves pēdīgi izvilka krastā.
Torntons nāca pie samaņas, gulēdams uz vēdera šķērsām pār palu izskalotu stumbru, kamēr Hanss ar Pītu visiem spēkiem cilāja viņa ķermeņa augšdaļu augšup un lejup. Torntona pirmais skatiens meklēja Baku, kurš šķietami nedzīvs ļengani gulēja zemē, bet Nigs, tupēdams tam blakus, sērīgi gaudoja, kamēr Skīta ņēmās laizīt Baka slapjo purnu un aizvērtās acis. Pats būdams savainots un no vienas vietas apdauzīts, Torntons, tikko spēja kustēties, rūpīgi aptaustīja Baku un atrada, ka lauztas trīs ribas.
— Tas visu izšķir, — viņš paziņoja. — Mēs apmetīsimies šeit pat.
Un viņi apmetās turpat un palika tik ilgi, kamēr Baka ribas sadzija un viņš varēja turpināt ceļojumu.
Toziem Dausonā Baks paveica vēl vienu ievērības cienīgu darbu — ne gluži tik varonīgu, toties tādu, kas viņa vārdu Aļaskas leģendu totēmu stabā [8] pacēla par vairākiem robiņiem augstāk. Bez tam šis veikums bija īpaši izdevīgs visiem trim biedriem, jo sagādāja viņiem tik ļoti nepieciešamo ekipējumu, tā ka viņi nu varēja doties sen kārotajā pārgājienā uz neskartajiem Austrumiem, kur zelt- rači līdz šim vēl nebija' apmetušies. Viss iesākās bārā «Eldorado» ar sarunu, kurā vīri iesvilās lielībā par saviem izcilajiem suņiem. Baks kādreizējā rekordbrauciena dēļ kļuva par mērķi visādiem uzbrukumiem, un Torntonam vajadzēja viņu sīvi aizstāvēt. Pēc pusstundas kāds vīrs paziņoja, ka viņa suns spējot izkustināt un pavilkt nartas ar piecsimt mārciņu kravu, cits palielījās, ka viņa suns velkot sešsimt mārciņu, trešais jau plātījās ar septiņsimt mārciņām.
— Tas viss ir nieks! — Džons Torntons iesaucās. — Baks spēj pavilkt tūkstoš mārciņu.
— Un izkustināt nartas, un aizvilkt vezumu simt jardus lielu gabalu? — uzstāja Metjūsons, Bonanzas raktuvju karalis, tas pats, kas bija plātījies ar septiņsimt mārciņām.
— Un izkustināt nartas, un aizvilkt vezumu simt jardus lielu gabalu, — Džons Torntons aukstasinīgi apgalvoja.
— Labs ir, — Metjūsons sacīja lēni un skaidri, lai visi varētu dzirdēt. — Es deru uz tūkstoš dolāriem, ka Baks to nespēj. Un te tie ir.
To teikdams, viņš smagi nometa uz letes zelta smilšu maisiņu Boloņas desas resnumā.
Neviens nebilda ne vārda. Torntona plātīgums — ja vien tas bija plātīgums — šķita atmaskots. Viņš juta seju karsti pietvīkstam. Paša mēle bija izspēlējusi ar viņu ļaunu joku. Ne jausmas viņam nebija, vai Baks spēj vai nespēj izkustināt tūkstoš mārciņu smagu vezumu. Puston- nas! Šis milzu svars viņu satrieca. Uz Baka spēkiem Torntons ļoti paļāvās un bieži bija iedomājies, ka laikam gan tas spētu pavilkt arī šādu kravu, bet ne reizi viņam nebija ienācis prātā to izmēģināt; nu tas bija jāpārbauda, jo vairāk nekā desmit acu pāru cieši raudzījās viņā un cilvēki klusēdami gaidīja. Pie tam viņam taču nebija tūkstoš dolāru — un Hansam vai Pītam arī ne.
— Man tepat ārā stāv nartas ar divdesmit miltu maisiem, katrā pa piecdesmit mārciņu, — Metjūsons turpināja nežēlīgi un uzstājīgi, — tā ka šinī ziņā kavēkļu nav.
Torntons neatbildēja. Viņš vienkārši nezināja, ko teikt. Viņa acis izklaidīgi virzījās no sejas pie sejas kā cilvēkam, kurš zaudējis domāšanas spēju un tagad cenšas saskatīt kaut ko, kas viņu atkal ierosinātu domāt. Torntona skatiens apstājās pie Mastodonas raktuvju karaļa — viņa kādreizējā biedra Džima O'Braiena sejas. It kā at- grūdienu dabūjis, Torntons pēkšņi izšķīrās par rīcību, kāda viņam ne sapņos nebūtu rādījusies.
— Vai vari aizdot man tūkstoti? — viņš gandrīz čukstus pajautāja.
— Protams, — O'Braiens atteica, ar būkšķi nokraudams vai līdz plīšanai pieblīvētu maišeli blakus Metjūsona likmei. — Kauču ticība man maza, Džon, ka tas suņaga- bals šito joku var dabūt gatavu.
Visi, kas bija sēdējuši «Eldorado», izbira uz ielas noskatīties pārbaudi. Galdiņi telpās palika vientuļi, un kāršu spēlmaņi un derību turētāji spiedās uz priekšu, lai neko
nepalaistu garām neredzētu un ari paši izmēģinātu roku derībās. Vairāki simti cilvēku kažokādas ģērbos un dūrai- ņos blīvā gūzmā sastājās ap nartām nelielā atstatumā. Metjūsona nartas, piekrautas ar tūkstoš mārciņām miltu, bija stāvējušas savas pāris stundas, un spalgajā salā (termometrs rādīja sešdesmit grādus zem nulles) slieces bija cieši piesalušas pie kloni nomīdītā sniega. Vīri jau piedāvāja derības — divi pret vienu —, ka Baks šīs ragavas nespēs izkustināt no vietas. Izcēlās strīdiņš par vārdu «izlauzt» vai «izkustināt» nozīmi. O'Braiens uzskatīja, ka Torntonam esot tiesības atdauzīt piesalušās slieces, lai tad Baks pats nartas «izkustinātu» no vietas. Metjūsons pastāvēja pie tā, ka jēdziens «izkustināt» ietverot arī slieču atlaušanu no ciešā ledus tvēriena. Vairākums no derību lieciniekiem izšķīrās viņa labā, un derību likmju piedāvājums pret Baku nu jau sakāpa uz trim pret vienu.
Taču neatradās neviens, kas gribētu šādas derības pieņemt. Neviens pats neticēja, ka Baks spēj tādu spēka numuru paveikt. Torntons bija ticis ierauts derībās, pats stipri vien šaubīdamies par iznākumu, un tagad, ar paša acīm skatot derību konkrēto priekšmetu — nartas, kuru priekšā, sniegā saritinājušies, gulēja šādai kravai paredzētais pajūgs — desmit suņi, uzdevums viņam šķita neizpildāms. Metjūsons jau sāka līksmot.
— Trīs pret vienu! — viņš paziņoja. — Tornton, ar šādiem noteikumiem es lieku vēl otru tūkstoti. Iet tā lieta?
Torntona sejā skaidri atspoguļojās šaubas, taču viņā bija pamodies cīņas gars — tas cīņas gars, kas iet pāri visām derībām, neatšķir iespējamo no neiespējamā, ir kurls pret visu pasauli un sadzird tikai kaujas saucienus. Viņš pieaicināja pie sevis Hansu un Pītu. To zelta smilšu maisiņi bija plāni, tāpat kā viņējais, un par visiem trim izdevās sagrabināt tikai divsimt dolāru. Patlaban veiksme bija uzgriezusi viņiem muguru, un šī summa bija viss viņu kopējais kapitāls, taču viņi nevilcinādamies lika to pret Metjūsona sešsimt dolāriem.
Desmit suņu aizjūgu atsprādzēja vaļā no streņģēm un to vietā pie nartām piejūdza Baku viņa paša iejūgā. Ari viņam bija pielipis apkārtējais satraukums, un suns juta, ka viņam kaut kādā veidā jāveic svarīgs darbs saimnieka labā. Pūli pāršalca apbrīna murdoņa par suņa krāšņo ārieni. Baks bija lieliskā stāvoklī, nevienas liekas unces mīkstuma, un viņa svars — simt piecdesmit mārciņu — sastāvēja tikai no spēka un izturības. Biezais kažoks lās- moja zīda spožumā. Skaustu un plecus sedza kuplas krēpes, kas pat miera stāvoklī turējās pacilu, bet, sunim pakustoties, viļņot viļņojās, it kā aiz enerģijas pārpilnības dzīvotu un darbotos katra atsevišķa spalviņa. Platās krūtis un smagās priekšķetnas bija tieši samērīgas ar pārējo ķermeni, kur zem ādas blīvos, garenos kamolos iezīmējās muskuļi. Vīri pataustīja šos muskuļus un apliecināja, ķa tie esot cieti kā tērauds, un derību likmes piedāvājumi saruka uz divi pret vienu.
— Dievs sodi, ser! Tas tik ir suns, ser! — murmulēja kāds no visjaunākās dinastijas — Skūkuma Sēkļa atradņu karalis. — Piedāvāju jums, ser, par viņu astoņus simtus vēl pirms pārbaudes, ser; astoņus simtus — tā, kā viņš te stāv.
Torntons pakratīja galvu un piegāja pie Baka.
— Jūs nedrīkstat stāvēt viņam klāt, — Metjūsons protestēja. — Dodiet viņam pilnu vaļu un plašu vietu!
Pūlis palika klusu; tikai šur tur dzirdēja kāda azartista balsi veltīgi piedāvājam divus pret vienu. Ikviens atzina, ka Baks ir apbrīnojams dzīvnieks, bet divdesmit miltu maisi, pa piecdesmit mārciņām katrā, — šis vezums viņu acu priekšā tomēr bija pārāk liels, lai viņi riskētu atraisīt makus.
Torntons nometās ceļos pie Baka. Viņš saņēma tā galvu abās rokās un piespieda savu vaigu pie suņa vaiga. Viņš Baku rotaļīgi nešūpoja, kā bija paradis, un nemurmināja arī sirsnīgos lamu vārdus, viņš tikai čukstēja Bakam ausī. «Tāpēc ka tu mani mīli, Bak. Tu taču mani mīli,» — tādi bija viņa čukstētie vārdi. Baks, tikko valdīdams nepacietību, iesmilkstējās.
Apkārtstāvošie ziņkārīgi vēroja. Sī rīcība jau vērtās noslēpumaina. Izskatījās gluži pēc buršanās. Kad Torntons piecēlās, Baks satvēra starp žokļiem viņa dūrainī ģērbto roku, saspieda zobus un tad gausi, gandrīz vai negribīgi atlaida tos. Tā bija atbilde — ne vārdos izteikta, bet mīlestības pausta. Torntons labu gabalu atkāpās.
— Nu, Bak! — viņš teica.
Baks savilka streņģes stingri un tad atlaida tās par dažām collām vaļīgāk. Sādu paņēmienu viņš bija iemācījies.
— Rauj! — Torntona balss spalgi pāršķēla saspringto klusumu.
Baks pasitās pa labi, izdarīja spēju izrāvienu, saspriegdams vaļīgās siksnas, un ar pēkšņu grūdienu uz vietas apturēja sava ķermeņa simt piecdesmit mārciņu masu. Vezums nodrebēja, un zem sliecēm kaut kas sprēgādams nokrakšķēja.
— Vēlreiz! — Torntons komandēja.
Baks atkārtoja savu manevru šoreiz uz kreiso pusi. Krakšķēšana izvērtās brīkšķos, nartas pagriezās uz vietas, un slieces čīkstēdamas paslīdēja vairākas collas sānis. Nartas bija izlauztas. Cilvēki, paši to nemanīdami, aizturēja elpu.
— Nu — maš!
Torntona pavēle norībēja kā pistoles šāviens. Baks gāzās uz priekšu, ar sparīgu izrāvienu sastiepdams streņģes. Viss ķermenis saspringtās pūlēs savilkās kamolā, muskuļi kā dzīvi locījās un mezglojās zem zīdainā kažoka. Platās krūtis gandrīz skāra zemi, pastieptā galva nodurta lejup, bet kājas darbojās trakā ātrumā, tā ka nagainās ķepas cieti noblietētajā sniegā izkašāja divas paralēlas gropes. Nartas šūpojās un drebēja, un gandrīz, gandrīz jau padevās uz priekšu. Viena kāja sunim paslīdēja, un kāds cilvēks skaļi novaidējās. Tad nartas sāka ļodzīties uz priekšu tādiem kā ātriem, sīkiem rāvieniem, kaut gan īstenībā ne uz mirkli vairs neapstājās pavisam… puscollu… collu… divas collas… Rāvieni kļuva arvien mazāk manāmi, un, kad nartas pēdīgi bija jau ieguvušas inerci, Baks to uztvēra un turpināja kustību, līdz kamanas sāka slīdēt vienmērīgi. ,
Cilvēki nopūtās un atkal sāka elpot, pat neatskārzdami, ka uz brīdi bija elpošanu pārtraukuši. Torntons skieja nopakaļ, mudinādams Baku ar īsiem, jautriem uzsaucieniem. Distance bija izmērīta jau iepriekš, un, kad Baks tuvojās malkas grēdai, kas iezīmēja simt jardu atstatuma gala punktu, sāka skanēt jūsmīgi saucieni, kas auga un auga, līdz izvērtās sajūsmas rēkoņā, kad suns pagāja garām malkas grēdai un pēc komandas apstājās. Visi auroja kā negudri, pat Metjūsons. Cepures un dūraiņi lidoja gaisā. Cilvēki kratīja cits citam roku, pat nevērodami, kuram, un visapkārt murdēja balsis, saplūzdamas vienā vienīgā nesakarīgā klaigoņā.
Bet Torntons bija nokritis ceļos līdzās Bakam. Galvu pie galvas — tā viņš šūpoja suni uz priekšu un atpakaļ.
Tie, kas bija piesteigusies tuvāk, dzirdēja viņu lamājam Baku — viņš lamāja ilgi un kaismīgi, maigi un sirsnīgi.
— Dievs sodi, ser! Tas tik ir suns, ser! — burkšķēja Skūkuma Sēkla atradņu karalis. — Es dodu jums, ser, tūkstoti par viņu — tūkstoti un divus simtus, ser!
Torntons piecēlās kājās. Acis viņam bija valgas. Asaras neslēptas lāsoja lejup pa vaigiem.
— Ser, — viņš teica Skūkuma Sēkļa atradņu karalim, — nē, ser! Varat iet pie visiem velniem, ser. Vairāk es jūsu labā neko nevaru darīt, ser.
Baks saņēma Torntona roku zobos. Torntons šūpoja viņu uz priekšu un atpakaļ. Kopējas izjūtas skubināti, skatītāji atkāpās godbijīgā attālumā, un neradās vairs neviena tik netaktiska, kas būtu lūkojis pārtraukt šo sarunu.