Baks, piecās minūtēs nopelnījis Džonam Torntonam tūkstoš seši simti dolāru, deva savam saimniekam iespēju nomaksāt šādus tādus parādus un kopā ar biedriem doties ceļojumā uz Austrumiem meklēt kādas teiksmainas, sen pazudušas zelta atradnes, par kurām leģendas bija tikpat vecas kā visa šī novada vēsture. Daudzi bija tās meklējuši, tikai nedaudzi atraduši, bet krietni liels vairums nekad vairs neatgriezās no meklējumiem. Sīs pazudušās atradnes slīga traģēdijās un tinās noslēpumos. Neviens nezināja, kurš pirmais tās uzgājis. Vissenākie vēstījumi pārtrūka, līdz šim pirmajam tā arī nenonākuši. No neminamiem laikiem kaut kur tur stāvot veca, pussabrukusi būdiņa. Cilvēki uz nāves cisām bija to apzvērējuši un arī to, ka šī būdiņa iezīmējot atradņu vietu. Savas liecības apstiprināšanai viņi bija rādījuši tīrradņus, kuriem līdzīgu nebija visos Ziemeļos.
Taču no tiem, kuru rokas grābušas šajā dārgumu krātuvē, dzīvs vairs nebija neviens, bet mirušie ir miruši; tālab nu Džons Torntons ar Pītu un Hansu, ar Baku un vēl sešiem suņiem devās uz Austrumiem pa nezināmu taku, lai sameklētu to, ko citi vīri un citi suņi, ne sliktāki par viņiem, nebija sasnieguši. Viņi nobrauca septiņdesmit jūdžu augšup pa Jukonu, nogriezās uz kreiso pusi pa Stjūartas upi, pagāja garām Majo un Makveščonas apmetnēm un turpināja ceļu līdz tai vietai, kur pati Stjuarta kā sīka urdziņa vijas starp klinšu krāvumiem kalnu grēdā, kas bija visa kontinenta mugurkauls.
Džona Torntona prasības no cilvēkiem un dabas bija mazas. No mežonīgām, vientuļām vietām viņš nebaidījās. Ar saujiņu sāls kabatā un šauteni rokā viņš devās iekšā mūžamežā, klaiņodams, kur vien patika un cik ilgi patika. Nekad nekur nesteigdamies, tāpat kā indiāņi, viņš pa visu dienu ceļā samedīja sev pārtiku, bet, ja arī nelaimējās neko sadabūt, gāja vien tālāk, gluži kā indiānis paļaudamies uz apziņu, ka agrāk vai vēlāk jau kaut ko nomedīs. Tā arī šajā lielajā ceļojumā uz Austrumiem ēdienu kartē bija paredzēti pašu medījumi, nartu kravu sastādīja galvenokārt patronas un darba rīki, bet laika plānojums sniedzās neierobežotā nākotnē.
Bakam tā bija neizmērojama izprieca — šī medīšana, zvejošana un bezgalīgā klejošana pa svešiem novadiem. Nedēļām no vietas viņi diendienā virzījās uz priekšu un tad atkal uz vairākām nedēļām apmetās šur vai tur, suņi klaiņoja dīkā, bet cilvēki raka bedres sasalušajās dūņās vai grantī un ugunskura kvēles karstumā skaloja neskaitāmas plātis ar smiltīm. Dažreiz viņi staigāja izsalkuši, dažreiz dzīroja bez mēra un jēgas — atkarībā no tā, cik daudz bija medījuma un cik veiksmīgas medības. Pienāca vasara, un suņi un cilvēki, saiņiem apkrauti, ar plostiem cēlās pār ziliem kalnu ezeriem un slaidās laivās, kas izzāģētas no augošiem kokiem, brauca augšup vai lejup pa nezināmām upēm.
Mēneši nāca un gāja, bet ceļotāji arvien vēl klaiņoja šurp un turp pa kartē nekad neatzīmētiem plašumiem, kur nebija neviena cilvēka un kur tomēr cilvēki kādreiz bija staigājuši, ja taisnība leģendai par Pazudušo būdu. Viņi kāpa pār ūdensšķirtņu grēdām, kur pat vasaru plosījās sniegputeņi, pusnakts saules staros drebinājās kailajos pakalnos starp mežu robežu un mūžīgajiem sniegiem, brida pa vasarīgām ielejām, gaiņadami odu un mušu niā- kuļus, un šļūdoņu paēnā lasīja tik sulīgas zemenes un pluča tik košas puķes, ar kādām pat Dienvidzeme varētu lepoties. Rudens nogalē viņi nonāca dīvainā ezeru novadā, drūmā un klusā, kur vasaru mitušas meža zosis, bet tagad vairs nebija nevienas dzīvas dvašas — pūta vienīgi auksti vēji, rāmos ielīčos čaukstēja ledus vižņi, bet gar vientuļām krastmalām skumīgi šļakstinājās viļņi.
Vēl vienu ziemu viņi klaidoja pa kādreiz te staigājušu cilvēku sen izgaisušam pēdām. Reiz mežā tie uzdūrās takas vietai, kas bija apzīmēta ar iecirtumiem kokos, tā bija sena taka, un šķita, ka Pazudusī būda nu jau ir pavisam tuvu. Taču noslēpumainā taka nekur nesākās un nekur neaizveda, un noslēpumā tīti palika kā cilvēki, kas to iezīmējuši, tā arī iemesli, kālab tas darīts. Citreiz viņi uzgāja vējos un sniegā nopelēksnējušas mednieka telts atliekas, un starp satrunējušu segu skrandām Džons Torntons atrada garstobra krama šautenes aizslēgu. Viņš šādas šautenes pazina — tās izlaida Hudzona līča sabiedrība tajās senajās dienās, kad ļaudis traucās uz Ziemeļrietumiem, un toreiz šādas šautenes cena bija cieši sablīvētu bebrādu kaudze — tik augsta, cik gara pati šautene. Bet tas arī bija viss — ne mazākā norādījuma par cilvēku, kas uzslējis šo telti un pametis starp segām savu šauteni.
Vēlreiz pienāca pavasaris, un tad pēdīgi pēc visiem klejojumiem viņi atrada — ne jau Pazudušo būdu, bet plašu ieleju ar zelta smilšu iegulām zemes virspusē, un skalojamās plāts dibenā gluži kā sviesta kārta vizmoja zelts. Tālāk viņi vairs nemeklēja. Katra nostrādātā diena ienesa gan zelta smiltis, gan tīrradņus par tūkstošiem dolāru, un strādāja viņi ik dienas. Zeltu sabēra aļņādas maisos, pa piecdesmit mārciņām katrā, un gluži kā malku nokrāva tos grēdiņā gar egļu zaru telti. Viņi pūlējās kā milži, diena pēc dienas aizslīdēja kā sapnī, bet viņi tikai krāva savus dārgumus kaudzē.
Suņiem nekas nebija darāms, tikai reizi pa reizei jāatnes apmetnē kāds medījums, ko Torntons nošāvis, un Baks stundām gulēja pie ugunskura, klusās apcerēs gremdēdamies. Tagad bezdarbībā viņa iztēlē arvien biežāk rādījās īskājainais, matiem apaugušais cilvēks, un, blisinādams acis uguns spožumā, Baks līdz ar šo cilvēku aizklaidoja tajā otrajā pasaulē, kas slēpās viņa atmiņu dzīlēs.
Visraksturīgākais šinī otrajā pasaulē šķita bailes. Vērodams matiem apaugušo vīru pie ugunskura tupam aizmigušu, ar galvu starp ceļiem un virs galvas sakļautām rokām, Baks redzēja, ka miegs tam ir nemierpilns, bieži tas satrūkdamies mostas augšā, bailēs ieplestām acīm skatās tumsā un steigšus piemet zarus ugunskuram. Ja viņi abi staigāja pa jūras krastu, kur matiem apaugušais cilvēks lasīja gliemjus, tos tūdaļ uz vietas apēzdams, tad viņa acis skraidīja uz visām pusēm, vērojot pēc slepenām briesmām, un kājas bija gatavas mukt vēja ātrumā, tikko tādas manītu. Pa meža biezokņiem viņi līda klusītiņām — un Baks turējās cilvēka pēdās; abi bija modri un piesardzīgi — ausis smailējās un ausījās, nāsis raustījās, jo šā cilvēka dzirde un oža bija tikpat smalka kā Bakam. Matiem apaugušais cilvēks spēja ielēkt kokā un tur augšā skriet tikpat ātri kā pa zemi, ar rokām pārsviežoties no zara zarā, — reizēm desmit vai divpadsmit pēdu šķīra atlaisto koku no satvertā, bet nekad viņš nenokrita un nekad netvēra garām. Tiešām likās, ka kokos viņš jūtas tikpat ērti kā uz zemes, un Bakam atmiņā plaiksnījās naktis, kas pavadītas nomodā zem koka, kura zaros matiem apaugušais vīrs tupēja kā uz laktas, pa miegam cieši turēdamies ar rokām.
Tuvu rada šīm matiem apaugušā cilvēka vīzijām bija sauciens, kas visu laiku skanēja mūžameža dzīlēs. Tas piestrāvoja Baku ar milzu nemieru un dīvainām ilgām, rosīja viņā vāru, tīksmīgu laimes sajūtu un nenosakāmas, traukmainas skumjas nezin par ko. Dažreiz viņš centās sekot šim saucienam un ieklīda dziji mežā, raudzīdamies apkārt it kā cerībā saskatīt kādu tveramu būtni, maigi ieķiukstēdamies vai nikni ieriedamies, kāds nu kuro reizi bija garastāvoklis. Viņš bāza purnu vēsajā pameža sūnā vai melnajā augsnē, kur auga gara zāle, un sajūsmā ieelpoja zemes leknās smaržas vai arī stundām ilgi it kā slēpdamies gulēja pieplacis aiz krituša koka piepjainā stumbra, ar platām acīm un saslietām ausīm ieskatīdamies un ieklausīdamies kustībās un skaņās visapkārt. Viss var būt, ka, tā gulēdams, viņš cerēja kādreiz pārsteigt šo neizprotamo saucienu. Tomēr pats viņš nezināja, kālab visu to dara. Viņš juta dziņu tā rīkoties un nemaz neprātoja par to.
Viņš bija neatvairāma dzinuļa varā. Gulēdams apmetnē un laiski snauduļodams pusdienas tveicē, viņš reizēm pēkšņi pacēla galvu un saslietām ausīm cieši ieklausījās, tad uzlēca kājās un aizdrāzās — skrēja stundām ilgi arvien tik uz priekšu un priekšu, cauri mūžameža koku ailēm un pari klajumiem, kur kupli ceroja tumšziedu puķes. Viņam patika tecēt pa izsīkušu strautu gultnēm un, klusu pielienot, slepus vērot putnu rosīšanos kokos. Pat veselu dienu no vietas viņš spēja nogulēt brikšņos, kur varēja noskatīties Virdžīnijas paipalas dobji bungojam un lepni pastaigājamies. Visvairāk viņam patika skriet vasaras nakšu dūmakainajā mijkrēslī, klausoties miegainā meža apslāpētajā murdoņā, lasot zīmes un skaņas tikpat skaidri, ka cilvēks lasa grāmatu, un meklējot šo noslēpumaino kaut ko, kura balss viņu sauca, — gan nomodā, gan miegā ik mīļu brīdi viņš dzirdēja šo saucienu aicinām, lai nāk.
Kādu nakti viņš trauksmaini uztrūkās no miega — acis modri gailēja, nāsis ostīdamas drebēja, krēpes bozdamās viļņiem pludoja pār skaustu. No meža atskanēja sauciens (vai arī tikai vienīga no tā balsīm, jo balsis saucienam bija visdažādākās) tik skaidri un noteikti kā vēl nekad: gari stiepts kauciens — it kā līdzīgs un atkal nepavisam ne līdzīgs indiāņu suņu kaukšanai. Un viņš to pazina — viņš bija to dzirdējis sensenos laikos, tas bija tuvs viņa sirdij. Baks izlēkšoja cauri miegā dusošajai apmetnei un ātriem, klusiem lēcieniem aizjoņoja pa krūmāju. Jo vairāk viņš tuvojās šai balsij, jo gausāka kļuva gaita, jo piesardzīgākas kustības, līdz pēdīgi Baks sasniedza klajurniņu starp kokiem un, palūkojies pa stumbru starpu, ieraudzīja garu, kalsenu meža vilku, kas sēdēja uz gurniem, pacēlis purnu pret debesīm.
Baks nebija sacēlis ne mazāko troksnīti, taču vilks pārtrauca gaudas, ošņaja un klausījās, lūkodams izdibināt, kas tuvojas. Baks iznāca klajumā, pa pusei pieplacis, ar saspringtu ķermeni un taisnu, stīvu asti, ķepas tīri neviļus likdams uzmanīgi. Ikviena viņa kustība lika manīt reizē gan piesardzīgus draudus, gan vēlēšanos draudzīgi tuvināties. Tas bija draudpilnais pamiers, kas arvien pavada plēsīgo meža zvēru sastapšanos. Taču vilks, viņu ieraudzījis, metās bēgt. Baks mežonīgos lēcienos sekoja, degdams kaismē bēgošo panākt. Vilks iespruka aklā spraugā — šaura strauta gultnē, kur ceļu aizžogoja kritušu koku blīva. Vilks apsviedās apkārt, apgriezdamies uz pakaļkājām, tieši tāpat, kā to mēdza darīt Džo un citi eskimosu suņi, kad bija iedzīti strupceļā; viņš rūca un bozās, nepārtraukti un ļoti ātri kņadzinādams zobus.
Baks neuzbruka, bet staigāja viņam apkārt un gar priekšu, mēģinādams draudzīgi tuvoties. Vilks bija aizdomu un baiļu pilns, jo Baks bija reizes trīs par viņu smagāks, bet vilka galva sniedzās Bakam tikai līdz pleciem. Izdevīgā brīdī viņš kā bulta aizšāvās projām, un vajāšana atkal atsākās. Ik pa laiciņam izdevās vilku iedzīt kādā strupceļā, un tad visa spēlīte atkārtojās no jauna; vilks bija novārdzis, citādi jau Bakam nebūtu tik viegli to panākt. Vilks arvien tikai skrēja un skrēja, līdz kamēr Baka galva tuvojās viņa sāniem, tad bezizejas izmisumā cirtās apkārt, lai pirmajā izdevīgajā brīdī atkal muktu projām.
Pēdīgi Baks guva atalgojumu par savu neatlaidību, jo galu galā vilks, redzēdams, ka neko ļaunu viņam nedara, saostījās ar Baku. Līdz ar to draudzība bija nodibināta, un abi sāka rotaļāties — bikli un pa pusei kautrīgi, kā plēsīgie zvēri to mēdz darīt, it kā slēpdami savu plēsīgumu. Pēc kāda laiciņa vilks viegliem rikšiem sāka virzīties projām, ar savu gaitu nepārprotami rādīdams, ka notieši dodas uz kādu zināmu vietu. Viņš lika Bakam saprast, ka arī tam jānāk, un abi blakām viņi miglainajā mijkrēslī aizrikšoja augšup pa gultni līdz aizai, kur bija strauta sākums, un tad pāri kailajai pakalnu virknei tās visaugstākajā vietā.
Ūdensšķirtnes pretējā nogāzē viņi nonāca jaukā novadā, pa kuru stiepās platas meža joslas un daudzas upes, un pa šīm meža joslām viņi nu nenoguruši rikšoja stundu pēc stundas, kamēr saule kāpa augstāk un diena metās siltāka. Baks bija mežonīgi laimīgs. Viņš saprata, ka nu pēdīgi viņš atbild aicinošajam saucienam, līdzās brālim no meža dzīlēm dodamies turp, no kurienes skanējis sauciens. Senās atceres strauji atdzīvojās Bakā, un viņš tām pakļāvās tāpat, kā tajos tālajos laikos bija pakļāvies tiešamībai, ko šīs atceres tagad atblāzmoja. Šo visu Baks jau kādreiz bija piedzīvojis tajā otrajā pasaulē, ko neskaidri glabāja viņa atmiņas, un tieši to pašu viņš piedzīvoja pašreiz: viņš skrēja savā vaļā, zem kājām neskarta zeme un pār galvu plašās debesis.
Pie strauja strautiņa abi apstājās padzerties, un apstājies Baks pēkšņi atcerējās Džonu Torntonu. Viņš aptupās. Vilks sāka skriet tālāk — droši vien turp, no kurienes skanēja sauciens, tad atgriezās pie Baka, piedūra degunu viņa purnam un visādi mēģināja viņu iedrosmināt. Taču Baks apgriezās un gausi devās atceļā. Tepat vai stundu brālis no meža dzīlēm tecēja viņam līdzās, klusu smilkstēdams. Pēdīgi tas apstājās, pacēla purnu augšup un iegaudojās. Šīs sērās gaudas Baks, kas nenovērsdamies rikšoja atpakaļ, dzirdēja vēl ilgi — tās kļuva klusākas un klusākas, līdz pēdīgi izdzisa tālē.
Džons Torntons patlaban ēda pusdienas, kad Baks iedrāzās apmetnē un pāri plūstošā mīlestībā metās pie saimnieka, notrieca to gar zemi, pats uzmetās tam virsū, laizīja seju un kodīja roku, — vārdu sakot, «ārdījās pēc dulla», kā Džons Torntons to apzīmēja, kad savukārt šūpoja Baku uz priekšu un atpakaļ, maigi apbērdams viņu lamām.
Divas dienas un divas naktis Baks neatstāja apmetni un ne uz brīdi neizlaida Torntonu no acīm. Viņš sekoja saimniekam, kur tas strādāja, vēroja to mielojamies, noskatījās, kā tas vakarā ietinas segās un rītā pieceļas no guļvietas. Taču pēc šīm divām dienām sauciens mežā saka skanēt tik pavēloši kā vēl nekad. Baks atkal kļuva nemierpilns, viņu neatlaidīgi vajāja atmiņas par brāli no meža dzīlēm, viņš atcerējās piemīlīgo novadu aiz pakalnu grēdas un skrējienu plecu pie pleca cauri plašajām meža joslām. Viņš atkal sāka klaidot pa biezokņiem, taču brālis no meža dzīlēm vairs nerādījās, un, kaut gan Baks vērīgi ausījās augām naktīm, sērīgās gaudas viņš vairs ne reizi nesaklausīja.
Viņš pasāka dienām ilgi pazust no apmetnes, pārnakšņodams, kur pagadījās, un reiz pat pārgāja pār uzkalnu grēdu strauta augštecē, tālu aizklīzdams biržu un upju novadā. Kādu nedēļu viņš tur klaiņoja, veltīgi meklēdams svaigas pēdas, ko būtu atstājis brālis no meža dzīlēm. Baks pārtika no tā, ko pa ceļam samedīja, un arvien skrēja gariem, atsperīgiem lēcieniem, kas šķita viņu nekad nenogurdinām. Viņš ķēra lašus platā upē, kas, jādomā, kaut kur tālienē ieplūda jūrā, un pie šīs upes pieveica arī lielu, melnu lāci, kurš tepat bija ķēris zivis; acīs salīdušie moskītu pūļi to bija padarījuši gandrīz vai aklu, un tagad tas drāzās pa mežu — briesmīgs savās bezpalīdzīgajās mokās. Tomēr arī ar nomocīto pretinieku cīniņš bija grūts un lika Bakā uzbangot vispēdīgajām snaudošā zvēris- kuma lāsītēm. Kad viņš pēc divām dienām atgriezās pie sava medījuma un atrada kādus desmit tiņus plūcamies ap šo laupījumu, viņš tos izpaisīja kā pelavu maisus; citi aizmuka, bet divi palika uz vietas, lai nekad vairs neplūktos.
Bakā pamodinātā asinskāre pieņēmās tik spēcīga kā vēl nekad. Viņš bija plēsoņa, kas pārtiek no laupījuma; lai dzīvotu, viņš nonāvēja dzīvos. Gluži viens, bez jebkāda atbalsta, paļaudamies tikai pats uz savu spēku un drosmi, Baks valdonīgi pieveica naidīgo dabu un izdzīvoja tur, kur izdzīvot spēj tikai stiprais. Šī apziņa viņu pildīja ar
lielu pašlepnumu, kas apzīmogoja arī viņa ārieni. Tas izpaudās viņa kustībās, bija jaušams ikviena muskuļa sa- vilcienā, skaidri apliecināja sevi visā viņa iznesībā un lika pat krāšņajam kažokam laistīties vēl spožāk, ja vien tas iespējams. Ja nebijis brūno plankumu uz purna virs acīm, kā ari baltās spalvu svēdras krūšu viducī, viņu varētu noturēt par milzu vilku, vislielāko no savas sugas. No tēva — sanbernāra Baks bija mantojis apjomu un svaru, bet māte — aitusuns šim apjomam un svaram bija piešķīrusi savu veidolu. Viņa purns bija garais vilka purns, tikai daudz prāvāks nekā jebkuram vilkam, un viņa galva, kaut gan platāka un masīvāka, tomēr bija īsta vilka galva.
Bakam piemita vilka izmanība un meža zvēra viltība, kā arī aitusuņa un sanbernāra apķērīgā gudrība; tai vēl pievienojās paša pieredze, kas iegūta visnežēlīgākajā no skolām, un tā Baks bija izvērties par neuzveicamu radījumu, briesmīgāko no visiem zvēriem, kādi vien klaiņoja pa pirmatnējiem mežiem. Būdams gaļēdājs dzīvnieks un pārlikdams tikai no stingras gaļas diētas, viņš nu bija sasniedzis pilnbriedu, dzīves plaukumu, spars un spēks viņā kūsāt kūsāja. Kad Torntons glāstot pārlaida roku pār suņa muguru, kažoks aiz rokas tā vien sprakstēja un dzirksteļoja, ik spalviņa no pieskāriena izlādēja savu spriego magnētismu. Ikviena ķermeņa šūniņa — smadzenēs un muskuļos, nervos un cīpslās — bija saspriegota visvēlamākajā pakāpē, un visas ķermeņa daļas dzīvoja vispilnīgākajā līdzsvarā un saskaņotībā- Baka atbildes reakcija ik kustībai, skaņai vai rīcībai bija aša kā zibens. Eskimosu laikas aizstāvēdamās vai uzbrukdamas lēca strauji, taču Baks spēja lēkt divreiz straujāk. Viņš pamanīja kustību vai skaņu un atbildēja uz to tik aši, ka citi suņi šai laikā bija paspējuši vēl tikai aptvert ieraudzīto vai saklausīto. Ievērot, izlemt un reaģēt — to visu Baks paveica vienā mirklī, īstenībā šīs trīs darbības norisinājās secīgi, taču laika intervāli starp tām bija tik netverami niecīgi, ka Bakā tās visas šķita notiekam reizē. Viņa muskuļi bija piesātināti ar enerģiju un saspriega acumirklī, gluži kā tērauda atsperes. Līksma un nevaldāma dzīvība varenā bangojumā kūsāja visā Baka būtībā, un tā vien šķita — nupat tā sprieguma pārpilnībā saraustīs viņu gabalgabalos, izlauzīsies uz āru un pārplūdinās visu plašo pasauli.
— Tāda suņa vēl pasaulē nav bijis, — kādu dienu teica
Džons Torntons, kopā ar biedriem noraudzldamies, kā Baks stalti aizsoļo no apmetnes.
— Jā, kad viņu atlēja, tad veidne, jādomā, sasprāga, — Pīts piebilda.
— Dievs sodi! Man ar tā liekas, — Hanss apliecināja.
Biedri redzēja suni aizejam no apmetnes, bet tie neredzēja, cik aši un drausmīgi viņš pārvērtās, tiklīdz bija nokļuvis meža aizsega. Viņš vairs nesoļoja stalti. Acumirklī kļuvis par mežonīgās pirmatnības sastāvdaļu, viņš zagās uz priekšu nemanāmām kustībām, klusītiņām, kā uz kaķa ķepiņām, kā ēna pavīdēdams un izgaisdams starp citām ēnām. Viņš prata likt lietā ikvienu aizsegu, līst uz vēdera kā čūska un kā čūska arī izšauties un dot belzienu. Viņš mācēja izvilkt irbi no ligzdas, nokost aizmigušu trusīti un gaisā notvert lecošu burunduku, kas sekundi par vēlu traucās paglābties kokā. Zivis plašajos dīķos nebija tik žiglas, lai spētu izbēgt no viņa, un bebrus, kas laboja savus dambjus, nepaglāba nekāda modrība. Baks nonāvēja ēšanai, nevis aiz untuma, bet viņam patika ēst tikai to, ko nomedījis pats. Viņa rīcībā reizēm izpaudās arī slēpta humora izjūta, un viņam sagādāja patiku piezagties vāverēm tik tuvu, ka atliek tikai saņemt ciet, bet tad ļaut tām, nāves bailēs čakstinot, uzsprukt koka galotnē.
Rudenim tuvojoties, saradās arvien vairāk aļņu, kas gausām kustībām virzījās lejup pa nogāzēm, lai ziemu pārlaistu ielejās, kur klimats maigāks. Baks jau reiz bija pieveicis noklīdušu pusaudzi alnēnu, bet viņam gauži kārojās lielāka un grūtāk pievārējama upura, un kādu dienu viņš to sastapa ūdensšķirtnes pakalnos pie strauta iztekas. Bars aļņu — kādi divdesmit dzīvnieki — bija pārnācis pār uzkalniem no biržu un upju novada, un vadonis bija milzīgs tēviņš. Tas bija jau sakaitināts, pie tam pēdas sešas augsts, tā ka grūtāk pieveicamu pretinieku Baks nemaz nevarēja vēlēties. Alnis mētāja uz visām pusēm pēdas septiņas platos žuburoto lāpstu ragus, kuriem bija četrpadsmit smailes. Ieraudzījis Baku, viņš dusmās iebau- rojās un viņa mazajās ačelēs iegailējās niknas, jaunas liesmiņas.
Aļņa sānos netālu no krūtīm rēgojās apspalvots bultas gals, kas arī ļava izskaidrot dzīvnieka sīvo niknumu. Baks, ko vadīja no pirmatnējās pasaules senajām medību dienām pārmantotais instinkts, centās tēviņu atšķirt no bara. Tas nebija viegls uzdevums. Suns riedams lēkāja alnim gar priekšu, turēdamies tik tālu, lai to nesniegtu lielo ragu smailes un šķeltie nagi, — viena nagu trieciena pietiktu, lai izdzēstu suņa dzīvību. Nespēdams pagriezt muguru ilkņotajam briesmonim un doties projām, alnis šausmīgi niknojās. Ik pa brīdim viņš centās uzklupt Bakam, kas viltīgi atkāpās un, medījumu vilinādams, izlikās, ka nespēj aizbēgt. Tomēr, tiklīdz alnis bija atšķīries no pārējiem biedriem, divi vai trīs no jaunākajiem tēviņiem sāka uzbrukt Bakam, tādējādi dodami iespēju ievainotajam atgriezties pie bara.
Dzīvniekiem piemīt milzīga pacietība — stūrgalvīga, nenogurdināma, neatslābstoša, gluži kā pati dzīve, — šī pacietība ļauj zirneklim stundām ilgi nekustīgi kvernēt savā tīklā, čūskai gulēt gredzenu rituļos vai panterai tupēt slēpnī, šāda pacietība ir nepieciešama ikvienai dzīvai radībai, kas medī sev citu dzīvu radību uzturam, un tāda piemita arī Bakam — viņš neatlaidīgi turējās līdzās ajņu baram, kavēja tā virzīšanos uz priekšu, kaitināja jaunos tēviņus, biedēja aļņu mātes ar pusauga telēniem un ietracināja ievainoto tēviņu bezpalīdzīgā niknumā. Tā tas turpinājās pusi dienas, šķita, ka Baks gluži vai daudzkār- šojas — viņš uzbruka baram no visām pusēm, apjoza to it kā ar nepārtrauktu draudu viesuli, ikreiz atkal izdzīdams savu upuri no pulka, tiklīdz alnis bija paguvis tam pievienoties, un tā izvezdams no pacietības aplenktos aļņus, jo dzīvniekiem, kurus medī, pacietība mēdz būt mazāka nekā tiem, kas tos medī.
Mokpilnajai dienai slīgstot uz vakarpusi un saulei laižoties tuvāk savai guļvietai ziemeļrietumu pusē (tumsa atkal bija atgriezusies, un rudens naktis jau ilga sešas stundas), jaunie aļņu tēviņi arvien negribīgāk griezās atpakaļ palīdzēt savam apdraudētajam vadonim. Tuvīnā ziema steidzinaja aļņus doties uz lejākiem novadiem, bet šis nenogurdināmais uzbrucējs tos aizkavēja, un no viņa nekādi nevarēja atkratīties. Galu galā ienaidnieks jau neapdraudēja ne pašu baru, ne arī jaunos dzīvniekus. Viņš kāroja tikai pēc viena vienīga bara locekļa, bet tā dzīvība nebija tik svarīga kā visu pārējo dzīvības, un pēdīgi jaunie tēviņi bija ar mieru maksāt šos meslus.
Mijkrēslim uznākot, vadonis palika stāvam un, galvu nodūris, noskatījās pakaļ saviem biedriem — tur dziestošajā dienas gaismā pa krauju nogāzi smagnēji aizsoļoja aļņumātes, kas viņam bijušas tuvas, telēni, kas bija viņa bērni, un jaunie tēviņi, pār kuriem viņš valdījis. Vecais alnis nevarēja tiem sekot, jo viņam gar degunu lēkāja šis nežēlīgais, ilkņotais briesmonis, kas neļāva nekur aiziet. Alnis svēra vairāk nekā pustonnas, viņš bija nodzīvojis garu, raženu mūžu, bagātu ar kaujām un cīniņiem, un nu pēdīgi viņš sastapās ar nāvi, kas uzglūnēja viņam no šā radījuma zobiem, — bet šim dzīvniekam galva sniedzās tikko līdz vecā aļņa platajiem, mezglainajiem ceļgaliem.
Kopš šā brīža Baks ne dienu, ne nakti neatkāpās no sava medījuma, ne mirklīti neļaudams tam atpūsties, ne arī pagrauzties koku lapas vai jauno bērziņu un kārklu atvases. Viņš arī nedeva ievainotajam alnim iespēju dzesēt dedzinošās slāpes urdzošajos strautiņos, kam viņi brida pāri. Šad un tad alnis savā izmisumā meklēja glābiņu bēgšanā, noauļodams lielus attālumus. Šādās reizēs Baks pat nemēģināja to atturēt, bet viegliem lēkšiem sekoja tam uz papēžiem, ļoti apmierināts ar šādu medību pavērsienu; viņš atgulās, kad vecais vadonis apstājās, bet, tiklīdz tas grasījās paganīties vai padzerties, Baks tam mežonīgi uzklupa.
Aļņa milzīgā galva zem ragu krūmāja slīga zemāk un zemāk, bet smagnējie soļi kļuva arvien ļodzīgāki. Nu jau viņš reizēm ilgāku laiku palika stāvam uz vietas, nodūris purnu pie zemes un gurdi nokāris ausis, tā ka Bakam atlika vairāk laika, lai atpūstos un sameklētu, kur padzerties. šādos brīžos, kamēr Baks atlaidies gulēja un, mēli izkāris, elsoja, nenolaizdams acis no milzīgā aļņa, viņain sāka likties, ka apkārtnē kaut kas pārmainījies. Visā dabā viņš juta kādu jaunu — citādu kustību. Līdz ar aļņu atnākšanu novadā bija uzradusies jauna veida dzīvība. Mežs, upes un gaiss šķita pulsēt pulsējam no tās. Par šo jauno Baks neuzzināja ar redzi, dzirdi vai ožu, to viņam pavēstīja kādi citi — daudz smalkāki jutekļi. Viņš neko nesaskatīja un nesaklausīja, taču nojauta apkārtnē kādu pārmaiņu, juta dīvainas būtnes kaut kur ložņājam un trokšņojam un nolēma izpētīt šo parādību, tiklīdz būs ticis galā ar pašreizējo pasākumu.
Ceturtās dienas beigās Baks pēdīgi pievārēja milzīgo alni. Visu dienu un nākamo nakti viņš palika pie sava medījuma, pārmaiņus te ēzdams, te gulēdams. Tad atpūties, atkopies un sastiprinājies viņš devās ceļā uz apmetni pie Džona Torntona. Viņš auļoja slaidiem, viegliem lēkšiem nemitīgi, stundu pēc stundas, ne mirkli nešaubīdamies samudžinātajās takās, drāzdamies taisni vien cauri svešajam novadam ar tādu virziena apjautu, kas atstāja kaunā cilvēku ar visu viņa magnētisko adatu.
Atceļā Baks arvien vairāk pārliecinājās, ka apkārt uzradies jauns plūsmojums. Te uzturējās jauna veida dzīvība, atšķirīga no tās, kas bija pildījusi novadu augu vasaru. Nu jau šī apziņa Bakam vairs nebija tikai neskaidra, noslēpumaina nojausma. Par to čivināja putni, par to čakstināja vāveres, pat vēja pūsmas viņam to čukstēja ausīs. Reizi pa reizei Baks apstājās un dziļiem vilcieniem ieelpoja svaigo rīta gaisu, tā nolasīdams vēsti, kas lika viņam traukties uz priekšu vēl lielākā steigā. Viņu māca nojauta par nelaimi, kam jānotiek, ja tikai šī nelaime nav jau notikusi, un, pārskrējis pār pēdējo ūdensšķirtnes pakalnu virkni, pa nogāzi uz nometnes pusi Baks virzījās jau ļoti piesardzīgi.
Pēc jūdzēm trim viņš uzdūrās svaigām pēdām, no kurām spalva uz skausta viņam sabozās un sāka viļņoties. Pēdas veda tieši uz apmetni pie Džona Torntona. Baks traucās tālāk žigli un klusiņām, ikviens nervs viņam saspringumā trīsēja, uztverdams neskaitāmas pazīmes, kas pauda par notikumu gaitu, tikai iznākums vēl nebija skaidrs. Deguns viņam pavēstīja daudz ko par dzīvajām būtnēm, pa kuru pēdām viņš sekoja. Viņš ievēroja, ka mežā valda ļaunu vēstošs klusums. Putni bija aizlaidušies. Vāveres salīdušas slēptuvēs. Baks pamanīja vienu vienīgu vāveri — spožu, pelēku dzīvnieciņu, pieplakušu pie pelēka, nokaltuša zara, tā ka šķita ar to pilnīgi saplūs- tam — koka žuburs, izaudzis no paša koka.
Baks zagšus slīdēja pa mežu kā neskaidra ēna, kad viņa deguns tik pēkšņi parāvās sānis, it kā kāds spēks to būtu satvēris un pagriezis. Viņš sekoja šai jaunajai smaržai, kas veda biezoknī, un atrada Nigu. Suns gulēja uz sāniem, nokritis beigts tai vietā, līdz kurai bija atvilcies, un no viņa ķermeņa rēgojās ārā bulta abās pusēs — vienā pusē smaile, otrā spalvojums.
Jardus simt tālāk Baks uzgāja vienu no vilcējsuņiem, ko Torntons bija pircis Dausonā. Suns svaidījās nāves agonijā tieši uz takas, un Baks paskrēja tam garām pat neapstājies. No apmetnes puses tikko dzirdami skanēja daudzu balsu dūkoņa, kas cēlās un plaka vienmuļā dzie- >J« 'dējumā. Uz vēdera pielīdis pie klajotnes malas, Baks ieraudzīja Hansu guļam uz mutes, un spalvotās bultas
klāja viņa muguru kā adatas dzeloņcūku. Acumirklī Baks caur zariem pavērās turp, kur bija atradusies egļu zaru būda, un tas, ko viņš redzēja, lika spalvai uz muguras un skausta saslieties stāvus. Viņu pāršalca bezgalīga niknuma brāzma. Viņš pat nemanīja, ka rēc, bet rēca skaļi un šaušalīgi nikni. Pēdējo reizi mūžā Baks ļāva kvēlām jūtām ņemt pārsvaru pār viltīgu gudrību un saprātu, viņš galīgi zaudēja galvu — un tikai aiz dziļas mīlestības pret Džonu Torntonu.
Jīhetu cilts indiāņi patlaban dejoja ap egļu zaru būdas paliekām, kad viņi sadzirda šausmīgu rēcienu un ieraudzīja drāžamies virsū dzīvnieku, kādu vēl nekad nebija redzējuši. Tas bija Baks, dzīvs niknuma orkāns, kas, iznīcināšanas trakumā iesvēlies, metās uz indiāņiem. Viņš uzklupa tuvākajam, kas gadījās priekšā (tas bija jīhetu vadonis), un ar zobiem pārplēsa tam rīkli tā, ka asinis platā šaltī šļācās no vēnas. Viņš pat nepakavējās paplosīt ienaidnieku, bet brāzās garām un jau ar nākamo lēcienu plaši pārrāva otrā upura rīkli. Viņam pretī turēties nebija iespējams. Viņš, šausmas sēdams, ienira pašā pūļa biežņā un, nepārtraukti šaudīdamies šurp un turp, plēsa, šķaidīja, koda, tā ka indiāņu šautās bultas viņu nemaz neskāra. Viņa lēcieni bija tik neaprēķināmi strauji un indiāņi sablīvējušies tik cieši, ka ar savām bultām tie īstenībā apšāva cits citu, un kāds jauns mednieks, sviezdams šķēpu Bakam lēcienā, trāpīja citam medniekam tieši krūtīs ar tādu sparu, ka smaile pāršķēla muguras ādu un izspraucās ārpusē. Tad jīhetus pārņēma panika, viņi šausmās bēga uz mežu un skriedami klaigāja par Ļaunā gara at- nākšanu.
Un Baks tik tiešām kā pats sātana iemiesojums trakodams brāzās tiem pa pēdām, kad tie šaudījās starp kokiem, un gāza tos gar zemi kā briežus. Jīhetiem tā bija liktenīga diena. Viņi izklīda pa malu malām, izkaisījās tālu pa novadu, un tikai pēc nedēļas pēdējie no tiem, kas bija palikuši dzīvi, sapulcējās kādā lejienes ielejā un pārskaitīja savus zaudējumus. Bet Baks, pārguris no vajāšanas, atgriezās izpostītajā apmetnē. Tur viņš atrada Pītu, kas bija negaidīti pārsteigts guļvietā un tāpat zem segām arī nogalināts. Par Torntona izmisīgo cīņu liecināja svaigas, zemē atstātas pēdas, un Baks ar degunu izpētīja ikvienu Šā cīniņa detaļu, sekodams pēdām līdz pat dziļam dīķim. Krastmalā gulēja Skīts ar galvu un priekšķepam ūdeni — uzticams līdz pēdējam. Pats dīķis, dūņains un skalojamo dragu saduļķots, cieši glabāja savos dziļumos slēpto, bet dīķa dziļumos gulēja Džons Torntons, jo Baks bija izsekojis viņa pēdām līdz pat ūdenim, no kura pēdas nekur ārā vairs neveda.
Augu dienu Baks drūmi kvernēja dīķa malā vai arī nemierpilns klīda pa apmetni. Viņš zināja, kas ir nāve, — tad dzīva būtne vairs nekustas, tā ir aizgājusi un pazūd no citu dzīvo vidus, — un viņš zināja, ka Džons Torntons ir miris. Viņā uzradās dziļa tukšuma sajūta, kas līdzinājās badainam izsalkumam, taču šis tukšums nemitīgi smel- dza un sāpēja, un ar barību to nevarēja piepildīt. Brīžam, kad viņš savās gaitās apstājās pavērot jīhetu līķus, šīs sāpes piemirsās, šādos mirkļos Baks juta sevī augam lielu pašlepnumu — tik dziļu lepnumu, kādu viņš vēl nekad nebija izbaudījis. Viņš bija nonāvējis cilvēku, viscildenāko medījumu, un nonāvējis to, par spīti rungas un ilkņa likumam. Baks ziņkārīgi apošņāja mirušo ķermeņus. Izrādījās, ka cilvēki ir tik viegli nokaujami. Daudz grūtāk ir nonāvēt eskimosu laiku nekā šos te. Tie viņam vispār nav nekādi pretinieki, ja vien tiem nebūtu bultu, šķēpu un rungu. Turpmāk viņš no tiem vairs nebaidīsies nemaz, ja tie neturēs rokās bultas, šķēpu un rungu.
Pienāca nakts, pār koku galotnēm debesu plašumā pacēlās pilns mēness, arvien vairāk iegaismodams zemi, līdz tā šķita spokainas dienas gaismas pārplūdināta. Līdz ar nakts iestāšanos Baks, kas sērodams kavējās dīķmalā, sajuta, ka mežā atkal plūsmo kāda jauna dzīvība — citāda nekā tā, kas bija atnākusi līdz ar jīhetiem. Viņš piecēlās, ieklausījās, paostīja gaisu. No tālas tālienes tikko dzirdami ieskanējās skarbs kauciens, kam pievienojās citu tikpat skarbu kaucienu koris. Kaucieni ik brīdi tuvojās un kļuva skaļāki. Baks no jauna juta, ka to visu jau dzirdējis tajā otrajā pasaulē, kas glabājās viņa atmiņu dziļumā. Viņš izgāja klajuma vidū un klausījās atkal. Tas bija sauciens, šis daudzbalsīgais sauciens, kas nu skanēja tik aicinoši un pavēlnieciski kā vēl nekad. Un Baks bija gatavs tam paklausīt tik labprātīgi kā vēl nekad. Džons Torntons bija miris. Pēdējā saite satrūkusi. Cilvēks un cilvēka prasības viņu vairs nesaistīja.
Sekojot dzīvajam medījumam, vilki turējās gar sāniem pārvietojošos aļņu plūsmai, tieši tāpat kā to bija darījuši jīheti, un tā vilku bars no biržu un upju novada bija pārnācis šaipusē un pēdīgi nokļuvis ielejā, kur uzturējās Baks. Sudrabaini vizmojošā plūsmā vilki sanāca mēness apmirdzētajā klajotnē, kuras vidū nekustīgs kā statuja stāvēja Baks, sagaidīdams viņu ierašanos. Ieraudzījuši milzīgo stāvu, vilki satrūkās, un brīdi valdīja klusums, tad vispārdrošākais vilks lēca tieši uz Baku. Baks ar zibenīgu kustību deva prettriecienu un pārlauza tam sprandu. Tad viņš atkal stāvēja nekustīgi kā pirmāk, kamēr ievainotais vilks agonijā vārtījās viņam aiz muguras. Vēl trīs vilki cits pēc cita mēģināja uzbrukt, bet tāpat cits pēc cita atkāpās, asinīm plūstot no sakostā pleca vai kakla.
Tagad nu viss bars metās uz priekšu, drūzmēdamies juku jukām blīvā gūzmā, savā kārē nogāzt pretinieku paši traucēdami cits citu. Bakam lieti noderēja viņa brīnumainais kustību straujums un ašā atjauta. Pasliedamies un apcirzdamies uz pakaļkājām, viņš kampa un plēsa vienlaicīgi uz visām pusēm, tā ka izveidoja sev priekšā tikpat kā nepārraujamu frontes līniju, strauji sviezdamies šurp un turp, aizstāvēdamies gan te, gan tur. Tomēr, lai neļautu vilkiem sevi apiet no aizmugures, viņš bija spiests atkāpties un virzījās garām dīķim un augšup pa izsusējuša strauta gultni, līdz sasniedza augstu grants krauju. Iedams gar to, viņš uzdūrās dziļam dobumam, ko, rakda- mies pēc zelta smiltīm, bija izgrābuši cilvēki, un te arī ierīkojās galīgajās pozīcijās, jo no trim pusēm bija aizsegā, tā ka atlika tikai aizstāvēt priekšpusi.
Viņš aizstāvējās tik teicami, ka pēc pusstundas vilki sakauti atvilkās atpakaļ. Mēles visiem elsojot gari karājās, baltie ilkņi asinskārīgi laistījās mēnesnīcā. Daži vilki atgulās, galvu pacēluši un ausis saslējuši uz priekšu, citi palika kājās un stāvēdami vēroja Baku, vēl citi laka ūdeni no dīķa. Kāds vilks — garš, kalsnējs un pelēks — bikli panācās uz priekšu ar draudzīgām kustībām, un Baks pazina brāli no meža dzīlēm, ar kuru kopā bija skrējis veselu nakti un dienu. Vilks klusītēm iesmilkstējās, un, kad Baks ar smilkstienu atbildēja, abi saostījās.
Tad priekšā iznāca vecs vilks, kārns un cīņu rētām saskrambāts. Baks atņirdza lūpas, it kā gatavodamies ieņurdēties, tomēr pastiepa purnu, un abu deguni saskārās. Pēc tam vecais vilks attupās, paslēja purnu pret mēnesi un uzsāka garo vilka gaudojienu. Arī pārējie apsēdās un pievienojās gaudām. Te nu bija šis sauciens, kas runāja uz Baku nemaldīgā valodā. Baks tāpat apsēdās un sāka gaudot. Kad gaudošana beidzās, viņš iznāca no sava dobuma, un bars viņu cieši aplenca, apošņādams pa pusei draudzīgi, pa pusei naidīgi. Vadonis iekaucās, aicinādams baru cejā, un ielēkšoja mežā. Vilki, korī kaukdami, lēcieniem sekoja viņam. Un Baks joņoja līdz ar viņiem, sānu pie sāna brālim no meža dzīlēm, un skriedams kauca tāpat kā visi.
Te nu varētu nobeigt stāstu par Baku. Nepagāja ne daži gadi, kad jīheti ievēroja, ka meža vilku sugā notiek pārmaiņas, jo bija pamanīts viens otrs vilks ar brūniem plankumiem uz pieres un purna vai baltu spalvu svēdru gareniski pār krūtīm. Taču visdīvainākais, tā stāsta jīheti, esot Spoku suns, kas skrienot bara priekšgalā. Visi viņi baidās no šā Spoku suņa, jo tas viltībā pārspējot cilvēkus, bargās ziemās apzogot viņu apmetnes, izlaupot lamatas, apkožot suņus un atstājot kaunā visizveicīgākos medniekus.
Stāsti ar laiku vērtās vēl briesmīgāki. Esot bijuši gadījumi, kad dažs mednieks vairs neatgriezies apmetnē, un citi gadījumi, kad ciltsbrāļi atraduši medniekus ar mežonīgi saplosītu rīkli, bet apkārt sniegs bijis nomīņāts vilka pēdām — tik lielām, kā vilkiem nemēdz būt. Rudeņos, kad jīheti seko aļņu bariem, kas pārvietojas, viņi nekad neiegriežas kādā zināmā ielejā. Un ir sievietes, kuras kļūst skumjas ikreiz, kad pie ugunskura tiek pieminēts notikums, kā Ļaunais gars izraudzījies šo ieleju par savu mājvietu.
Bet vasarās šajā ielejā tomēr mēdz ierasties kāds apmeklētājs, par ko jīhetiem nekas nav zināms. Tas ir milzīgs vilks ar krāšņu kažoku, līdzīgs citiem vilkiem un tomēr atšķirīgs. Viņš atnāk viens pats no piemīlīgā biržu novada un nokāpj kādā klajotnē starp kokiem. Te no satrunējušiem aļņādas maisiem plūst dzeltena straumīte, kas izsīkst smiltīs, bet tai cauri spraucas gara zāle, sargādama tās dzelteno mirdzu no saules stariem. Te vilks kādu laiciņu pakavējas, tad, gari un drūmi nogaudojies, atkal aiziet.
Tomēr ne jau allaž viņš ir viens pats. Kad pienāk garās ziemas naktis un vilki, sekodami medījumam, parādās lejienes ielejās, šis vilks ir redzēts skrienam bara priekšgalā gan mēnesnīcas blāvajā vizmā, gan ziemeļblāzmas dzirkstošajā mirgā; viņš stalti auļo pa priekšu citiem vilkiem, krietni pārsniegdams tos ar savu milzīgo augumu, un viņa spēcīgā balss skan kā dobjš zvans, kad viņš uzsāk dziesmu no tiem laikiem, kad pasaule vēl bija jauna,— tā ir vilku bara dziesma.