— Mis Molufai, acīm redzot, ir zināmas tiesības, mister Vanderlip, un turklāt tik ļoti jāsteidzas, ka viņa nevar dāvāt man pat dažas sekundes jūsu laika, tādēļ lūgšu jūs pašu. Vai drīkstu tūliņ parunāt ar jums vienatnē?
Misis Makfī ar troksni sacirta zobus. Beidzot būs atrasta izeja no apkaunojošās situācijas.
— Jā, ē … protams, ar lielāko prieku … — nošļupstēja Floids Vanderlips, — protams, protams, — viņš vēl steigšus piebilda, ceredams uz drīzu atpestīšanu.
Vīrieši patiesībā nav nekas cits kā piejaucēti, pie mājas pieradināti bara mugurkaulnieki, un viss turpmākais izskaidrojams ar to, ka grieķietei savā laikā bija nācies savaldīt daudz mežonīgākus šo divkājaiņu sugas pārstāvjus. Viņa pagriezās pret Vanderlipu, un tumšajās acīs iezalgojās velnišķīgas dzirkstis — likās, viņa pārvērtusies par zvēru dresētāju vizuļiem izrotātā tērpā un cieši skatās virsū lauvam, kurš, pats sev par postu, iedomājies, ka drīkst darīt, ko grib. Vīrietī slēptais zvērs sāka kulstīt asti, it kā ar pātagu dabūjis.
— Tas ir, ē … mēs jau varam parunāties arī vēlāk. Rīt, misis Epingvela, jā, ja, rīt. Tā, man šķiet, būs vislabak.
Floids mierināja sevi ar domu: ja viņš paliks te, būs vēl ļaunāk. Turklāt viņam jāsteidzas uz satikšanos pie āliņģa aiz slimnīcas. Velns lai parauj! Izrādās, ka viņš Fredu nemaz nav pazinis! Apžilbinoša sieviete!
— Esiet tik laipna un atdodiet manu masku, misis Makfī.
Misis Makfī bija ka uz mutes sista, bet masku tomēr atdeva.
— Ar labu nakti, mis Molufa. — Pat uzvarēta misis Epingvela izturējās kā karaliene.
Arī Freda novēlēja labu nakti, kaut gan tikko novaldījās, cik gauži vēlējās apkampt šīs sievietes ceļus un lugties piedošanu … nē, nevis piedošanu — kaut ko pavisam citu, kas pašai nebija skaidrs, bet pēc kā sirds neprātīgi ilgojās.
Floids Vanderlips gribēja paņemt Fredu zem rokas, bet, tā kā viņa savu laupījumu bija izrāvusi vilku baram no rīkles, tad tās pašas jūtas, kas senlaiku valdniekiem lika piesiet uzvarētos pie triumfa ratiem, mudināja viņu doties uz izeju vienai; bet Floids Vanderlips, pūlēdamies atgūt dvēseles līdzsvaru, vilkās viņai aiz muguras.
Ārā spīvi sala. Ceļš meta līkumu, jānoiet bija vismaz ceturtdaļjūdzes; kamēr viņi gāja uz dejotājas māju, elpa sasalstot pārklāja ar sarmu Fredas uzacis un matus, bet Floidam kuplās ūsas tā apledoja, ka grūti bija vārdu izteikt. Ziemeļblāzmas zaļganajā gaismā varēja redzēt, ka ārā pie durvīm sasalis termometra dzīvsudraba stabiņš. Simtiem suņu žēlabaini gaudoja, sūdzot vienaldzīgajām zvaigznēm savas mūžsenās mokas un lūdzot palīdzību. Suņiem nebija kur paglābties no aukstuma, nebija nevienas paslēptuves, kur nolīst. Sals spiedās iekšā visur, bet suņi gulēja zem klajām debesīm, brīžam izstaipīdamies, atlaidinot skrējienā piepūlētos muskuļus un izgrūžot gari stieptu vilka kaucienu.
Ne namamate, ne viesis nesteidzās sākt sarunu. Kamēr kalpone iztīstīja Fredu no kažokiem, Floids Vanderlips piemeta krāsnī malku, bet, kad kalpone izgāja otrā istabā, viņš, pār dzelzs karsniņu pārliecies, joprojām vēl nopūlējas ap savām sasalušajām ūsām. Ticis ar šo darbu galā, viņš uztina smēķi un laiski sāka vērot Fredu kustamies smaržīgo dūmu lokos. Freda uzmeta zaglīgu skatienu pulkstenim. Līdz pusnaktij vēl pusstunda. I\ā ciemiņu aizturēt? Vai viņš apskaities? Vai labā omā? Kā pret viņu izturēties? Neba Freda šaubījās par sevi. Nē, nē. Kamēr Sitka Čārlijs un Devcro izdarīs to, kas katram no viņiem uzdots, viņa Floidu aizturēs, kaut vai vajadzētu piedraudēt ar revolveri.
Iespēju, kā viņu aizturēt, netrūka, un, tās apsverot, Freda sāka šo cilvēku aizvien dziļāk nicināt. Viņa atbalstīja galvu rokā, un prātā nāca pašas agrā jaunība, kas aprāvās tik sāpīgi un traģiski; viņa jau bezmaz dzīrās izstāstīt to Floidam, lai viņš gūtu mācību no viņas dzīves pieredzes. Ak dievs! Tikai vēl nelietīgāku radījumu nekā parastie divkājaiņi spētu atstāt vienaldzīgu šis stāsts, turklāt pastāstīts tā, kā to prastu Freda, bet… pie velna! Tik daudz viņš nav vērts; nav vērts to sāpju, ko šis stāsts sagādātu Fredai. Svece dega viņai aiz muguras, un, kamēr viņa kavējās atmiņās par pagātni, kas pašai šķita gan svēta, gan apkaunojoša, Floids tīksminājās ap viņas rožaino austiņu. To pamanījusi, Freda uzreiz saprata, kas darāms, un pagriezās pret Floidu profilā. Jāsaka, ka profils nebūt nebija no Fredas daiļuma niecīgākajām sastāvdaļām. Viņa, protams, nespēja pārvērst ne profilu, ne augumu, un pēc tā arī nebija nekādās vajadzības: kā viens, tā otrs bija apburošs; viņa tos bija izstudējusi un vajadzīgā brīdī prata parādīt vislabākajā aspektā. Sveces liesma sāka plīvot. Fredas kustībās viedās iedzimta grācija, un tomēr, nokniebdama sarkani kvēlojošajai daktij nodegušo galu, ap kuru plaiksnīja dzeltena liesma, viņa centās kustībām piešķirt vēl lielāku vijību. Pēc tam viņa atkal atbalstīja galvu uz rokas un pavērās Floidā ar apcerīgu skatienu. Kurš vīrietis gan spētu palikt vienaldzīgs, kad daiļa sieviete viņu uzlūko tādām acīm!
Freda nesteidzās sākt valodas. Ja jau Floids pats nesteidzas, lūdzu, viņa to neskubinās. Viņš jutās varen labi, vilkdams plaušās tīkamu dūmu un raudzīdamies Freda. Te bija omulīgi un silti, bet tur pie āliņģa sākās ceļš, pa kuru viņam drīz būs jāaizbrauc tumsā un salā. īstenībā vajadzētu uz Fredu dusmoties par traci, ko viņa sacēla, taču nezin kādēļ dusmoties nepavisam negribējās. Nekāda trača arī nebūtu bijis, ja nebūtu iejaukusies misis Makfī. Būtu viņš gubernators, tad vis nekavētos aplikt ar nodokļiem šo un tai līdzīgas sievas, tāpat visus sludinātājus un mācītājus, ņemtu no tiem ik gada ceturksni simt unces zelta smilšu. Freda neapšaubāmi izturējās kā īsta dāma … ne par matu sliktāk kā misis Epingvela. Viņam nebija bijis ne jausmas, cik labi šī meiča prot uzvesties. Vander- lips nesteidzīgi viņu vēroja, ik pa brīdim sastopoties ar viņas skatienu, taču pat nenojauta, ka dziļajā, nopietnajā skatienā slēpjas vēl dziļāks izsmiekls. Un, sasodīts, cik eleganti viņa ģērbjas! Interesanti, kāpēc tā viņu tik neatlaidīgi vēro. Arī varbūt sadomājusi kļūt par viņa sievu? Ļoti iespējams; nebūtu jau vienīgā, kas to vēlas. Turklāt viņai salīdzinājumā ar pārējām ir liela priekšrocība: skaistums. Un jaunība; viņa ir jaunāka par Lorēnu Lisnaji. Viņai būs gadi divdesmit trīs divdesmit četri, nekādā ziņā ne vairāk kā divdesmit pieci. Un viņa nekad neaptaukosies. Uzreiz var redzēt. Par Lorēnu gan to nevar apgalvot. Tā droši vien kļuvusi krietni tuklāka nekā tajos laikos, kad vēl pozēja māksliniekiem. Ko nu! Gan jau viņš tai taukus nodzīs, kad dzīvos kopā. Liks kāpt slēpēs un izbraukt suņiem taku. Tas ir pārbaudīts līdzeklis un vēl nekad nav pievīlis. Taču piepeši viņa domas aizklīda tālumā uz pili Vidusjūras krastā, kur pašas debesis aicināt aicina slinki pazvilnēt… Par ko tur pārvērtīsies Lorēna? Ne aukstuma, ne ceļojumu, ne bada, kas šeit, Ziemeļos, dzīvei piešķir dažādību. Lorēna kļūs vecāka, aizvien vecāka un ar katru dienu pieaudzēs vairāk tauku. Turpretī šī meiča, šī Freda… Viņš nopūtās, sirds dziļumos nožēlodams, ka nav piedzimis Turcijā, kur atļauta daudzsievība, un atkal atgriezās īstenībā — Aļaskā.
— Nu? — viņš ierunājās.
Abi pulksteņrādītāji stāvēja vertikāli, rādīdami pusnakti, un viņam bija pēdējais laiks doties ceļā uz āliņģi.
— O! — Freda nopūtas tik vilinoši, ka Floidam sajūsmā aizrāvās elpa. Kad vīrietis pārliecinās, ka sieviete pilnīgi aizmirsusies, uz viņu raugoties, tad tam jābūt tipam ar zivs asinīm, lai stingri noturētu rokā šotes un, neapmiglotu skatienu uz priekšu veroties, noturētu viļņos pareizo kursu.
— Es nupat domās sev jautāju, — ierunājās Floids, — kādēļ jūs gribējāt mani satikt. — To teicis, Floids pievilka krēslu pie galda, tuvāk viņai.
— Floid, — viņa iesāka, neatlaidīgi lūkodamās tam acīs, — esmu nejēdzīgi nogurusi. Gribu braukt projām.
Nespēju vairs palikt te un gaidīt, kamēr upē izies ledus. Ja tūliņ netikšu projām, nomiršu. Nudien, nomiršu. Gribu visu pamest un braukt projām, tūliņ.
Mēmā aicinājumā viņa uzlika plaukstu uz viņa rokas, bet tā pagriezās un sagūstīja Fredas roku. «Paskat,» viņš nodomāja, «vēl viena karas kaklā. Lai Lorēna pasalst vien vēl brītiņu pie āliņģa, nekada vaina nebūs.»
— Nu? — maigi un bikli šoreiz iejautājās Freda.
— Nezinu, ko lai atbildu, — viņš aši attrauca, klusībā nospriezdams, ka notikumi attīstās straujāk, nekā bija gaidāms. — Freda, es pats to no visas sirds vēlētos. Jūs to it labi zināt. — Floids cieši paspieda viņas roku, plauksta pieglaudās plaukstai.
Freda pamāja. Vai vēl jābrīnās, ka viņa nicina visu šo sugu!
— Bet es… es taču esmu saderinājies. Tas jums droši vien zināms. Un mana līgava ir ceļā uz šejieni, lai mēs varētu apprecēties. Pats nesaprotu, kas mani dīdīja viņu bildināt, bet tas notika sen, kad es vēl biju zaļš puika.
— Gribu braukt prom no šejienes, vienalga, kurp, — Freda turpināja, neliekoties ne dzirdis par traucēkļiem, kurus viņš minēja un par kuriem atvainojās. — Izdomājos krustu šķērsu par visiem vīriešiem, ko pazīstu, un izlēmu, ka … ka …
— Ka es būtu vispiemērotākais?
Viņa ar smaidu pateicās, ka tas viņu atbrīvojis no nepatīkamās nepieciešamības atzīties. Ar brīvo roku viņš pievilka Fredas galvu sev pie pleca un sajuta viņas matu smaržu. Otras rokas plauksta bija it kā sakususi ar Fredas plaukstu, un viņš juta, ka abu pulss saplūst vienā un pukst: tuk-tuk-tuk … Tāda paradība fizioloģiski it viegli izskaidrojama, bet vīrietim, kas to izjūt pirmo reizi, tā šķiet tīrais brīnums. Floids Vanderlips bija daudz biežāk turējis plaukstā lāpstas kātu nekā sievietes roku, tādēļ neparastā izjūta viņam šķita brīnumaina un mulsinoši jauka. Bet, kad Freda, neatraudama galvu no viņa pleca, mazliet pagriezās, pieskardamās ar matiem viņa vaigam, kad lielās, tuvās, valgi mirdzošās un maigās acis sasta- pas ar viņējām, vai tad vairs varēja ņemt ļaunā, ka viņš pilnīgi pazaudēja galvu? Ja jau viņš pievīlis Flosiju, kādēļ gan nedrīkstētu pievilt Lorēnu? Ja sievietes pašas skrien viņam pakaļ, tas nepavisam nenozīmē, ka viņam jāsteidzas ar izvēli. Naudas viņam ir kaudzēm, un Freda nu patiesi būtu īstā meitene, kas spēj piešķirt bagātībai spožumu. Tā būtu sieva, kuras dēļ visi viņu apskaustu. Tikai nedrīkst pārsteigties. Jābūt piesardzīgam.
— Jūs laikam sevišķi nekārotu dzīvot pilī? — viņš apvaicājas.
Viņa papurināja galvu.
— Man reiz bija tāda vēlēšanās, bet nesen pārdomāju, ka tāda dzīvē cilvēks tikai aptaukojas, palaižas laiskumā un izpeikst.
— Jā, ir jau gluži patīkami tā padzīvot īsu laiciņu, bet tas droši vien drīz apnīk, — Freda pasteidzās izkliedēt viņa šaubas. — Pasaule ir skaista, bet dzīvē jābūt daudzveidībai. Savu laiku strādāt, cīnīties ar vētrām, pēc tam kaut kur atvilkt elpu. Aizlaist ar jahtu uz dienvidu jūrām, apskatīt Parīzi, ziemu pavadīt Dienvidamerikā, vasaru Norvēģijā, pāris mēnešu Anglijā …
— Labā sabiedrībā …
— Protams, vislabakajā. Bet tad — heijā! — suņu pajūgā uz Hudzona līča piekrasti! Dažādība vajadzīga. Tāds spēkavīrs kā jūs, dzīvības un enerģijas pārpilns, nespētu ne gadu izturēt pilī. Tāda dzīve der mīkstčauļiem, jūs tai neesat radīts. Jūs taču esat vīrietis, īsts vīrietis.
— Jums tā šķiet?
— Nav šaubu. Es to zinu. Vai pats esat pamanījis, cik jums viegli savaldzinat sievieti?
Viņa vientiesīgās šaubas bija nepārspējamas!
— Gaužām viegli! Un kālab! Tālab, ka esat īsts vīrietis. Jūs protat pieskarties sievietes sirds slepenākajām stīgām. Gribas jums piekļauties tāpēc, ka esat tik muskuļains, stiprs un drosmīgs. Vardu sakot, tādēļ ka esat īsts vīrietis.
Viņa paskatījās pulkstenī. Pusstunda pāri norunātajam laikam. Sitkam Cārlijam viņa bija atļāvusi uzturēties tikai pusstundu, tādēļ vairs nebija svarīgi, kad ieradīsies De- vero. Savu viņa paveikusi. Viņa pacēla galvu, iesmējās no visas sirds, atbrīvoja roku un piecēlusies pasauca kalponi:
— Alis, pasniedziet misteram Vanderlipam kažoku. Dū- raiņi palika uz palodzes pie krāsniņas.
Floids nekā nesaprata.
— Pateicos par laipnību, Floid. Jūs bijāt ļoti mīļš, ka veltījāt man tik daudz laika, un es protu to novērtēt. Kad iziesiet no šejienes, pagriezieties pa kreisi — tas ir vistuvākais ceļš līdz āliņģini. Ar labu nakti. Došos pie miera.
Floids Vanderlips savu pārsteigumu un vilšanos izteica ļoti spēcīgiem vārdiem. Alisei nepatika klausīties vīriešu lāstos, tādēļ tā nometa kažoku uz grīdas, bet cimdus uzsvieda uz kažoka. Floids metās pakaļ Fredai, kas nepaspēja paglābties otrā istabā, jo sapinās kažokā un paklupa. Floids rupji sagraba viņu aiz rokas un uzrāva augšā. Bet viņa smējās atņemdamās. Freda vīriešu nebijās. Nekā ļaunāka par to, kas viņai nodarīts, tie nodarīt nespēja. Un viņa tomēr izturējusi!
— Rimstieties! — viņa beidzot uzsauca. — Labi, — viņa turpināja, palūkodamās uz savu sagūstīto roku, — nolēmu gulēt vēl neiet. Ierīkojieties ērtāk un neesiet smieklīgs. Gribat ko jautāt?
— Jā, kundze, turklāt mums jānokārto daži rēķini. — Floids joprojām nelaida vaļā viņas roku. — Kas jums zināms par āliņģi? Un kas bija prātā, kad… nē, lai paliek, to vēlāk. Tagad atbildiet uz pirmo jautājumu.
— Nekas īpašs man nav zināms. Sitkam Cārlijam tur bija norunāta satikšanās ar kādu personu, kas droši vien arī jums nav sveša, un viņš palūdza, lai es jūs brītiņu aizturot, baidīdamies, ka tik pieredzējis siržu lauzējs kā jūs varētu viņam satikšanos izjaukt. Tas ir viss. Nu jau viņš labu pusstundu ceļā …
— Uz kurieni? Pa Jukonu uz leju un bez manis? Viņš taču ir indiānis!
— Jums gan būs zināms, ka par gaumi nemēdz strīdēties, īpaši par sievietes gaumi.