Freda paraustīja plecus.
— Posieties! lešu un palūgšu, lai kāds man aizdod divus suņu pajūgus, un mēs tūliņ braucam.
— Piedošanu, es gan iešu gulēt.
— Kravājieties, un ieteicu nepretoties. Vai nu gribat iet gulēt vai ne, tas man vienalga, bet, kad piebraukšu ar suņiem, tad lai velns par stenderi paliek, ja jūs nesēdī- sieties kamanās. Iespējams, ka gribējāt mani piemuļķot, bet es tādus jokus neciešu. Turu jiīs pie vārda. Skaidrs?
Floids tik neganti žņaudza Fredas roku, ka viņai sāka sāpēt, tomēr viņa smaidīja, vērīgi klausīdamās troksnī, kas skanēja ārā. Iedziedājās suņu pajūga zvārgulīši, vīrieša balss uzsauca: «Ho!» — kamanas iegriezās ap stūri un apstājās pie mājas.
— Vai tagad atļausiet man iet gulēt?
Freda plaši atvēra durvis. Istabā ievēlās salta gaisa vilnis, un ziemeļblāzmas gaismā pa durvīm nedrošiem soļiem ienāca sieviete, ģērbusies ceļā apbružātās zvērādu drānās, līdz ceļiem ietīta tvaiku mutuļos. Viņa noraisīja šalli, kas bija aizsegusi seju līdz pašām acīm, un, sveces gaismas apžilbināta, nevarīgi mirkšķināja plakstus. Floids Vanderlips metās uz priekšu.
— Floid! — līksmi un atviegloti iesaucās sieviete, gurdiem soļiem iedama viņam pretī.
Nekas cits viņam neatlika kā noskūpstīt zvērādu kaudzīti. Bet zvērādu kaudzīte bija ļoti glīta un tā pieglaudās viņam — pārguruši, bet laimīga.
— Cik tu biji labs, atsūtīdams man pretī misteru Dc- vero ar jaunu suņu pajūgu! •— sacīja zvērādu kaudzīte. — Ja nebūtu viņa, es atbrauktu tikai rīt.
Floids apjucis paraudzījās uz Fredu, bet tad pēkšņi saprata.
— Devero bija ļoti laipns, ka neatteicās braukt, — viņš izlāpījās.
— Tu laikam nevarēji sagaidīt un gribēji drīzāk mani redzēt, vai ne, mīļais? — Un Flosija vēl ciešāk pieglaudās līgavainim.
— Jā, sāku jau uztraukties, — tas nekautrīgi atziņas un, pacēlis Flosiju uz rokam, iznesa ārā.
Tajā pašā naktī gluži neizskaidrojams gadījums notika ar dieva vīru Džeimsu Braunu, misionāru, kas dzīvoja dažas jūdzes lejāk Jukonas krastā — dzīvoja iezemiešu vidu, cenzdamies rādīt tiem patiesības ceļu, ceļu, kas ved uz baltā cilvēka paradīzi. Viņu pamodināja nepazīstams indiānis, kurš nodeva viņa gādība ne tikai nepazīstamas sievietes dvēseli, bet arī miesu, un pats tūliņ aši aizbrauca. Sieviete bija tukla, glīta un varen nikna. Dusmās par viņas lūpām plūda nejauki vārdi. Cienījamais misionārs jutās šokēts: viņš vel bija jauns, un sievietes uzturēšanās viņa mājā varēja izraisīt nepiedienīgas domas viņa vientiesīgajās avīs; par laimi, svešiniece, gaismai austot, kājām aizgāja uz Dausonu.
Pēc krietna laika, kad jau bija iestājusies vasara, visai Dausonai pienāca brīdis justies šokētai; iedzīvotāji, par godu kādai karaļnamam piederīgai Vindzoras lēdijai sapulcējušies Jukonas krastā, uzgavilēja Sitkam Cārlijam, kad tas parādījās upes līkumā un, airus saulē zibinādams, pirmais sasniedza finiša līniju. Šaja sacīkšu diena misis Epingvela, kas pa šo laiku bija paguvusi daudz ko uzzināt un par šo to mainīt savus ieskatus, pirmo reizi pēc notikumiem bagatās masku balles ieraudzīja Fredu. «Iedomājieties tikai, visiem redzot,» vēlāk stāstīja misis Makfī, «ignorējot visas sabiedrības morālās jūtas, viņa piegāja pie dejotājas un sniedza tai roku.» Sākumā, ka atceras aculiecinieki, grieķiete atkāpusies; tad viņas pārmijušas dažus vārdus, un Freda, lepnā Freda neizturējusi un apraudājusies uz kapteiņa sievas pleca. Dausonai nebija lemts uzzināt, ko misis Epingvela bija nodarījusi šai grieķu dejotājai, bet viņa, visiem redzot, lūdza Fredai piedošanu, un tas vairs nebija pieklājīgi.
Neaizmirsīsim arī misis Makfī. Viņa nolīga kajīti uz pirmā tvaikoņa, kas nāca pa Jukonu. Un aizbraukdama paņēma līdzi teoriju, ko bija izkaldinājusi, bez miega vārtoties, garajās, tumšajās naktīs; proti, viņai bija radusies pārliecība: Ziemeļos pievērst cilvēkus garīgai dzīvei nav iespējams tādēļ, ka tur ir pārāk auksts. Tos, kas dzīvo ledus mājokļos, nevar iebiedēt ar elles uguni. Var jau būt, ka šim apgalvojumam nav pamata, bet tāda ir misis Makfī teorija.