- Pirms no rīta bija nodzisušās zvaigznes, žoga vārti atvērās un brauciens iesākās. Visiem priekša atradās Se- gins, viņam blakus ārsts Rihters; tiem sekoja Henrijs Hal- lers. Ceļa līkumā viņš nenocietās un apstājās, lai bei- ' dzamo reizi uzmestu skatienu mājai. Viņš palaida garām kalpus un palika beidzamais.
Varbūt tās bija tikai iedomas, bet caur rīta krēslu uz terases šķita saskatāma balta figūra. Ilgi viņš nevarēja novērst no tās acis., Bet nepacietīgais zirgs nevēlējās pa likt saviem biedriem iepakaļ un aizrāva jātnieku līdzi. Jaunais cilvēks atskatījās vēl ne vienu reizi vien; bet drīz viņi iejāja biezā mežā, un ferma vairs nebija redzama
Ceļš bija grūts, jo zemi klāja bieza žagaru kārta; pēdas gandrīz nebija saskatāmas. Apgabals bija mežonīgs, tuksnešains, un uz katra soļa no biezokņa medniekiem pretī skrēja brieži un antilopes. Ceļš gāja gar krastu te attālinoties, te atkal tuvojoties upes gultnei. Dažreiz viņiem gadījās jāt pā zemi, kas kādreiz bija tikusi apstrādāta, bet tagad atkal nolaista. Viņiem gadījās redzēt senu mitekļu pēdas un vienā vietā pat baznīcas drupas. Te kād reiz bijis vesels ciems, bet kas noticis ar tā iemītniekiem? Kamdēļ šie ļaudis aizgājuši bojā? … No drupām izlēca meža kaķis un pazuda biezoknī. No pussagruvušā torņa ar baigu kliedzienu izlidoja pūce, papildinādama baigo postījuma ainavu.
Henrijs skumji noskatījās uz šo postažu; piejājis Se- ginam, viņš prasīja, kālab iedzīvotāji atstājuši šo apgabalu?
«Indiāņi,» mednieks īsi atbildēja.
Patiesi, visur bija saskatāmas mežonīga uzbrukuma pēdas, ko bija izdarījusi ar šķēpu, cirvi un skalpu nazi apbruņota cilts, lai ar aizdedzinātām lāpām iznīcinātu civilizāciju.
«Navahi?» prasīja jaunais cilvēks.
«Navahi un apači.»
«Vai viņi arī tagad še ierodas?»
Henrijam kļuva baigi, domājot, ka mežoņi tik tuvu var pienākt fermas sienām. Vai tad grūti izpostīt žogu, un ko var aizsardzības labā izdarīt nedaudzie mājās palikušie kalpi?
«Tagad viņi te vairs neierodas,» it kā uzminējis Henrija domas, ar smaidu atbildēja Segins.
«Kamdēļ?»
«Tā ir mūsu valsts. Tūlīt jūs redzēsit šīs valsts savādos iemītniekus. Slikti klāsies indiāņiem, kas uzdrošināsies parādīties šajos mežos.»
Virzoties tālāk, ceļinieku skatiem pavērās jaunas ainavas: upes abās pusēs pacēlās kalnu grēdas, kas pakāpeniski tuvojās, atstādamas šauru aizu. Tur ūdens, stipri trokšņodams un putodams, lauzās starp divām stāvām klintīm. Klintis bija šķautņainas, neparasti gludas un pacēlās vairāk kā trīssimt metru augstu.
«Vai jūs redzat to smaili?» Segins pēkšņi prasīja jaunajam cilvēkam, norādīdams uz klinti, kas pacēlās visaugstāk pār bezdibeni.
«Jā, es redzu.»
«Uz šīs klints cilvēks izskatītos ne lielāks par kartona lelli. Un no turienes jūs gribējāt nolēkt, kad mēs jūs atradām. Jūs šūpojāties virs šī bezdibeņa.»
Henrijs nodrebēja … Viņam sāka reibt galva un, lai nenokristu, viņš bija spiests uz brīdi nokāpt no zirga.
«Ja nebūtu jūsu lieliskā zirga,» piezīmēja ārsts Rih- ters, «man būtu velti jālauza galva par to, kas bezdibeņa smiltīs būtu palicis no jums pāri.»
«O, Moro, dārgais Moro!» Henrijs iesaucās, skūpstīdams savu zirgu starp acīm.
Arī Segins ar sajūsmu noraudzījās brīnišķajā dzīvniekā. Vēlēdamies drīzāk atbrīvoties no nepatīkamā reiboņa, Henrijs mainīja sarunu; viņš Seginam prasīja:
«Man ļoti gribētos zināt vienu lietu, bet līdz šim man nebija izdevības jums par to jautāt. Kālab, kad mēs pirmo reizi sastapāmies, jūs katrā ziņā gribējāt nopirkt Moro?»
«Tā kā tagad jūs zināt manas ģimenes noslēpumus, tad es jums varu to paskaidrot. Lai nolaupītu manu meitu, ir vajadzīgs tieši tāds zirgs kā jūsu Moro. Tas bija vēl pirms tam, kad es uzzināju par manu ienaidnieku jaunajiem nodomiem. Es gatavojos kaut kādā veidā nokļūt viņu nometnē un izzagt savu meitu. Ar Moro es cerēju izvairīties no sekotājiem, jo viņu zirgi nevar tikt līdzi arābu zirgiem. Viņu nometnē es iekļūtu, pārģērbies par indiāņu kareivi; viņu valodu es jau sen pārvaldu pilnībā.»
«Un tomēr šis mēģinājums būtu ļoti bīstams, tāds vienmēr būs mans viedoklis,» teica doktors Rihters.
«Bet jūs zināt, doktor, ka es par to izšķiros tikai tamdēļ, ka visi citi līdzekļi bija jau izmēģināti. Tas būtu izmisuma pilns solis, bet es to biju nolēmis darīt, un, ja man izdotos iegūt zirgu, es to būtu īstenojis dzīvē.»
«Jūs ļoti labi izdarījāt, ka nepārdevāt Moro,» teica ārsts. «Tagad mēs daudz drošāk varam cerēt uz panākumiem.»
«Taisnība, liktenis it kā apžēlojās par mani. Nekad vēl apstākļi nav iegrozījušies tik labvēlīgi kā tagad. No vienas puses, mums ļoti izdevīgi ir tas, ka navahu kareivji nebūs nometnē no otras puses — mans pulks stipri palielinājies ar mednieku zvēru ķērāju ierašanos. Viņi nosprieduši, ka lāčāda nav šāviena vērta un vērtē augstāk indiāņu ādas. Jā, šoreiz es tiešām varu cerēt.»
Viņi iejāja kastaņkoku ēnā, un Segins lika priekšā atpūsties.
Zirgus palaida ganīties paši ceļinieki apmetās nelielā pļaviņā, lai pabrokastotu no pārtikas krājumiem, kas bija uzkrauti uz mūļu mugurām.
Runādami par apkārtnes īpatībām, viņi atpūtās vairāk kā stundu. Henrijs ar lielu prieku mācījās no saviem vairāk piedzīvojušajiem un zinošajiem ceļabiedriem. Pirmā ceļojumā kopā ar tirgotājiem apgabalu viņš iepazina mazj toreiz viņš bija stepju drudža varā un tālab iespaidi bija ļoti miglaini. Tagad viņš pilnīgi pārvaldīja visas savas spējas un pilnīgi apzināti uztvēra visus iespaidus.
Jaunā cilvēka fantāzijā risinājās viena doma pēc otras, — kā šo apgabalu iekaroja Ernans Kortess, tad viņiem to atkal atņēma iepriekšējie īpašnieki un no jauna izpostīja. Segins šodien bija sevišķi sabiedrisks; viņš labprāt atbildēja uz visiem jautājumiem un izrādījās, ka viņš ļoti daudz zina.
«Jums taisnība. No tiem laikiem nav saglabājušās gandrīz nekādas noteiktas un ticamas ziņas. Cilvēki, kas toreiz varēja nākamām paaudzēm uzzīmēt grafisku karti, bija par daudz aizrauti ar zelta meklēšanu. So ieceļotāju nožēlojamie pēcnācēji līdz šim laikam domā tikai par to, kā vienam otru apzagt, un tādējādi viņi sevi pazudina. Viņi nezina un negrib iepazīties ar zemi ārpus sava ciema robežām. Viņi zina tikai to, ka ienaidnieks viņiem draud no visām pusēm, un no tā viņi baidās kā bērni no cilvēkēdāja.» Segins turpināja: «Mēs tagad atrodamies zemes centrā, Amerikas Sahārā. Jaunā Meksika šai tuksnesī ir kā oāze, no kuras dažās vietās jābrauc tūkstoš jūdzes, lai sasniegtu citus auglīgus apgabalus. Par savu auglību Jaunajai Meksikai jāpateicas del Nortes upei. Tas ir vienīgais rajons starp Misisipi labo krastu un Kluso okeānu, ko apdzīvo baltie. Lai nokļūtu Santafē, jums taču bija jājāj caur tuksnesi.»
«Jā, jo vairāk mēs attālinājāmies no Misisipi, jo apgabals kļuva arvien neauglīgāks. Beidzamās trīssimt jūdzēs mēs ar grūtībām sameklējām vajadzīgo daudzumu zāles un ūdens.»
«Visā apgabalā, ko aizņem Klinšu kalni, jūs neatradīsit neviena kociņa. Austrumos var pat izsekot zemes vulkāniskajai dabai. Kaut gan vulkāni jau ļoti sen apdzisuši, tomēr visur vēl redzamas lavas pēdas; ne klimats, ne augi uz to nav atstājuši iespaidu. Tomēr klimatiskajiem apstākļiem šeit nav gandrīz nekādas nozīmes.»
«Kā tā? Es nesaprotu,» Henrijs piezīmēja.
«Es gribu teikt,» atbildēja Segins, «ka atmosfēras izmaiņas še ļoti maz izjūtamas? lietus un vētras gandrīz nekad neskar šīs zemes. Ir vietas, kur daudzus gadus nav nolijuši neviena rasas pile.»
«Kā tad jūs izskaidrojiet šo parādību?»
«Man ir sava teorija, kas, jādomā, zinātniekus neapmierinātu. Lūk, tās būtība. Lietus līst tikai tad, kad gaiss ir tvaika piesātināts. Tvaiks rodas tikai tad, ja uz zemes ir ūdens, bet ūdens te atrodams ļoti reti. Tas ir saprotams: vieta ir ļoti augsta (mēs atrodamies apmēram 3000 metru virs jūras līmeņa), tālab ļoti maz avotu, no kuriem vajadzētu pildīties augšējiem slāņiem, bet tādu te nav. Iedomājieties, ka viss šis apgabals kādreiz bija klāts ar ūdeni, tas ir bijis no visām pusēm kalnu ieslēgta jūra. Ūdenim nebija kur izplūst, bet tomēr ar laiku tas aizplūda uz okeānu, un te palika sauss dibens.»
«Bet kā tad tas varēja notikt? Izgarojot? Bet cik ilgs laiks tad bija vajadzīgs?»
«Taisni otrādi, aiz izgarojumu trūkuma.»
«Tādā gadījumā es nekā nesaprotu.»
«Tūlīt paskaidrošu. Te ir ļoti augsta vieta, gaiss samērā auksts, un izgarojumi niecīgi. Okeānā tie daudz lielāki, un, pateicoties gaisa slāņu maiņai, okeāna tvaiki nokļūst iekšējās jūrās un pilda tās ar ūdeni.»
«Liekas, es sāku saprast, kas par lietu.»
«Klausieties tālāk,» Segins turpināja. «Odens meklē izeju no jūras. Odens maz pamazām izgrauž sev gultni un izplūst. Protams, tas prasa daudzus gadu simtus laikā.
Bijušās jūras dibens pilnīgi izžuvis, un ģeologi tr nesa*
prašanā, kā radusies tāda ieleja.»
«Tātad jūs apgalvojat, ka ieleja starp Andu un Klinšu kalniem ir izžuvušu iekšzemes jūru dibens?»
«Es par to esmu pārliecināts.»
«Un patiesi, vēl līdz šim taču eksistē līdzīga jūra,» Henrijs teica.
«Lielais Sāls ezers? Jā, protams. Pareizāk vesela ezeru, strautu un avotu sāļūdens un saldūdens sistēma. To no visām pusēm cieši ietver kalni un pakalni, un tās ūdenim nav nekāda sakara ar okeānu.»
«Bet kamdēļ tad viņi neizzūd?»
«Vispirms tamdēļ, ka šis ezers neatrodas sevišķi augstu. Odens izgarojumu apmaiņa starp to un okeānu notiek puslīdz vienādi. Tātad ezers nepārplūst un neizsīkst. Sāls ezera krasti ļoti auglīgi, bet par šo auglību tiem jāpatei- cas nevis okeāna, bet ezera ūdens izgarojumiem.»
«Kā? Vai jūs patiesi gribat teikt, ka okeāna ūdens iz* garojumi nenonāk līdz kontinenta centrālajai daļai?»
«Es to nevaru apgalvot, jo tad tuksnesi nekad nelītu. Lielas vētras laikā mākoņi dažreiz tiek aizdzīti ļoti tālu. Tomēr, visos virzienos vērojot mūsu kontinenta auglību, tā, tuvojoties centram, pamazinās. Tas, protams, izskaidrojams ar ūdens trūkumu. Daudzās vietās, kur saskatāma sīka zālīte, pati zeme ir bagāta ar mitrumu. Vai nav taisnība, doktor?»
«Pilnīgi pareizi,» atbildēja doktors Rihters. «Sai-auglīgajai zemei trūkst vienīgi debesu veldzes. Tiklīdz uzlīst mazākais lietus, augsne kļūst krāšņa. Hallera kungs to būs ievērojis, ceļojot gar del Nortes krastiem. Tas pats vērojams bijušajās spāņu kolonijās Hīlas krastos.»
«Vai jūs man nevarētu pateikt,» Henrijs prasīja, «kam* dēļ spāņi savas celtnes pameta likteņa varā? Es nekad neesmu dzirdējis par šo brīnišķo koioniju iznīkšanas iemesliem.»
«O!» Segins strauji iesaucās, «iemesls slēpjas spāņu nācijas nespējā nodarboties ar kolonizāciju. Ir vajadzīgi neatlaidīgi ļaudis, kas nav dzīves ērtību un jaukumu izlutināti, kas spējīgi izturēt cīņu. Bet Kortesa pēcteči izrādījās bezspēcīgi pret apaču, navahu un komanču enerģiju, ko kādreiz pievarēja viņu slavenie senči. Novērojiet spāņu īpašniekus Sonorā un Cihuahu, tie palikuši gandrīz bez cilvēkiem! Paraugieties uz jauno Meksiku, tās iedzīvotājiem katru gadu jācieš no indiāņu uzbrukumiem. Bet, lūk.
doktors mums māj. Taisnība, mēs esam diezgan runājuši, un ari saule rāda, ka mums laiks doties ceļā. Zirgos — un uz priekšu. Lietus sen nav lijis, tālab mēs varam jāt gar krastu, citādi, mīļais Henrij, mums būtu jājāj pa kalniem, un tas būtu piecpadsmit jūdzes liels līkums. Turieties tuvāk klintīm un sekojiet manās pēdās? mūsu biedri zina, ka šais aizās katram solim jābūt sīki aplēstam.»
Saule jau taisījās rietēt, kad mūsu nelielais pulciņš sasniedza skalpu mednieku nometni. Viņu ierašanās nometnē nesacēla nekādu uztraukumu. Katrs turpināja nodarboties ar saviem darbiem un atjājušiem neizrādīja nekādu sevišķu cienību vai godu.
No tālā ceļa Henrijs bija noguris. Viņš izklāja segu, apsēdās un piespiedās kokam? tomēr, nevērojot nogurumu, viņš nevarēja aizmigt — viņu ļoti interesēja jaunā vide. Viņam šķita, ka viņš savā priekšā redz māksliniecisku gleznu, kurā attēlota laupītāju nometne Abruci aizā.
Nometne bija iekārtota uz neliela laukumiņa del Nortes krastā, kastaņkoku ietverta, kas augstu pārklāja nelielo palmu biezokni. Sliktas teltis bija uzceltas pamīšus ar indiāņu īstām ādas teltīm. Bet mednieku lielākā daļa samierinājās ar uz mietiem izplestām bifeļu ādām. Pateicoties daudzām tekām, kas gāja mežā, laukums izskatījās kā ceļu krustojums. Mežā bija saskatāms otrs laukums, kur garās virvēs piesieti ganījās mustangi un mūļi. Visur mētājās iemaukti, segli un saiņi. Telšu un būdu priekšā karājās sarūsējuši zobeni, zemē mētājās ieroči un to piederumi. Ap milzīgiem, no veseliem kokiem sakrautiem sārtiem sēdēja cilvēku grupas, nevis lai sasildītos, bet lai uzceptu sev kaut ko vakariņām. Daži laboja savus ieročus un drēbes.
Sai pulkā bija dzirdamas dažādas valodas un izloksnes. Henrija ausis uztvēra franču, angļu, spāņu un indiāņu vārdus. Lielāko tiesu tie bija rupji teicieni vai asprātīgas lamas. Varēja domāt, ka dažādas nācijas atsūtījušas šurp savus pārstāvjus uz lamāšanās sacīkstēm.
Sai raibā pūlī tomēr varēja atšķirt trīs grupas. Katrā no tām valdīja kāda noteikta valoda un bija vērojama neliela tērpu vienādība. Trīs cilvēki, kas sarunājās netālu no Henrija, varēja būt šo grupu pārstāvji. Viens no viņiem bija meksikānis? viņam bija zaļas samta bikses, ap vidu cieši savilktas, bet apakšā platas. Zābaki bija tumši sarkani ar platiem purniem, milzīgiem visādiem sīkumiem apkārtiem piešiem, kas žvadzēja pie katras mazākās kustības. Ap vidu bija apsiets sarkans zīda lakats, kura bārk- stainie gali karājās pie kreisajiem sāniem; brūnie vilnas svārki piekļāvās ķermenim. Redzams palika tikai platais atloks un uz krūtīm izšūtais zīda krekls. Galvā bija lakota ādas cepure ar platām malām un sudraba lenti. Uz viena pleca bija apmetnis, uz otra mednieku soma. Viņš atbalstījās uz bises, aiz jostas bija aizbāzti vairāki revolveri un kreisā pusē karājās garš spāņu duncis, kas papildināja apbruņojumu.
Otrs sarunu biedrs bija angloamerikānis. Viņš arī stāvēja atspiedies uz savas garās karabīnes un likās ļoti garš augumā. Viņš bija braši noaudzis, un no viņa dvesa sakšu senču spēks. Plato veselīgo seju pa pusei aizsedza biezā vaigu bārda. No dabas baltā seja bija nodegusi un, pateicoties daudziem jūras braucieniem un sauszemes klejojumiem, kļuvusi pavisam tumša. Tērps pilnā mērā bija vietējais; katrai tā atsevišķai detaļai bija savas izcelšanās Ipatība — acīmredzot tās bija iegūtas ar pulvera un ložu palīdzību. Ādas blūze no dūmiem bija palikusi mīksta, bikses un mokasīni (zābaki) bija no tā paša materiāla, tikai zoles bija pagatavotas no biezas bifeļa ādas. Blūzei apkārt bija ādas josta. Platā apkakle nokārās uz leju un skāra plecus. Zem apkakles bija saskatāms antilopes ādas krekls. Saksim galvā bija jenota ādas cepure, kuras priekšpusē bija redzams zvēra purniņš, bet mugurpusē aste. Viņa apbruņojums sastāvēja no meža kaķa ādas pulvera un ložu maka, līka naža, smaga revolvera un gandrīz divus metrus garas bises. Kaklā bija pakārts maisiņš ar pīpējamiem piederumiem, tā bija sakša vienīgā greznuma lieta.
Kas attiecas uz trešo mednieku, kas draudzīgi sarunājās ar diviem pirmajiem, tad nebija nekādu šaubu, ka tas bija indiānis.
Segins un ārsts devās apskatīt nometni un bija atstājuši Henriju vienu, tālab viņš griezās pie Godē pēc paskaidrojumiem.
«Ko tas nozīmē? Sagūstīti indiāņi? Bet viņi taču nav saistīti un brīvi staigā pa nometni.»
«Tie ir sabiedrotie,» kanādietis atbildēja, «no delavaru un pavniju cilts.»
Aizmirsis nogurumu, Henrijs aizgāja uz to pusi, kur atradās indiāņu teltis. Tātad viņš varēja iepazīties ar slavenas cilts pēctečiem, kas Atlantijas salās pirmie cīnījās ar baltajiem. Viņš tuvojās tiem ar cienības un ziņkāres jūtam. Daži sēdēja ap ugunskuru un pīpēja savas sarkanās, smalki Izgrieztās pīpes, citi cienīgi pastaigājās gar teltīm. Viņu vidū valdīja klusums, kas krasi norobežoja šo grupu no pārējo skaļā trokšņa. Laiku pa laikam viens vai otrs kaut ko jautāja un saņēma īsu atbildi; dažreiz domu apmaiņa notika ar galvas mājienu vai rokas kustību; pīpe, klusumam valdot, pārgāja no viena pie otra
Raugoties šajos tuksneša bērnos, Henrijs izjuta daudz dziļākas jūtas kā vienkāršu ziņkāri. Viņam nāca atmiņā visu cīņu vēsture ar delavaru cilti. Viņa priekšā bija šīs izmeklētās cilts tipiskākie pārstāvji.
Tad, lūk, kādi bija brīvību mīlošo tēvu pēcteči, kas tikai ar kauju atdeva katru zemes pēdu baltajiem iekarotājiem; arvien vairāk un vairāk viņi atkāpās zemes iekšienē, līdz pat «asiņainai» robežai. Bālģīmji turpināja viņus vajāt, bet viņi nekādā ziņā negribēja apmesties blakām uzvarētājiem un bija spiesti lauzties cauri saviem vairāk nekā trīskārt stiprākiem ciltsbrāļiem. Asiņainās cīņas, nodevība, lauztie līgumi stipri samazināja viņu skaitu.
Ozarkas upes aiza bija beidzamais atkāpšanās punkts; uzvarētāji atzina viņu tiesības uz šo apgabalu, bet bija jau par vēlu. Delavari bija tā pieraduši pie klejojošo karotāju dzīves, ka nespēja vairs uzsākt mierīgu zemkopju dzīvi. Pēc kāda laika visi karavīri kaut kur pazuda; viņu vietā palika tikai veči, sievietes un bērni. Rodas jautājums, kur tad viņi palika? Kur viņi apmetās uz dzīvi? Kas grib sastapt delavarus, tam viņi jāmeklē stepēs un mežos; visur, kur iespējamas lāču, bebru un bifeļu medības. Viņi klejo vai nu neatkarīgos pulkos vai kopā ar saviem agrākiem ienaidniekiem — bālģīmjiem karo pret mežonīgajām vuto, krou, navahu, apaču un citām mežonīgo indiāņu ciltīm.
Henrijs uzmanīgi ieskatījās viņu sejās un tērpos, un, lai gan nebija divu pilnīgi vienādi ģērbušos delavaru, tomēr vispār bija saskatāma zināma līdzība. Pa lielākai daļai viņiem bija raibas katūna blūzes. Visvairāk viņi atšķīrās ar savām galvas segām; uz galvas bija no spilgtas krāsas lakata pagatavots liels turbāns; virs tā vēl ērgļa, vai zilās dzērves spalvu kušķis. Tērpu papildināja zamšādas bikses un neapstrādātas ādas zābaki. Daudzi bija izrotāti arī ar skalpiem, un to lielāks vai mazāks daudzums liecināja par īpašnieka varonību. Zābaki atšķīrās no tiem, ko valkāja ielejas indiāņi — šuves bija ārpusē un dubultas; tiem nebija nekādu izgreznojumu. Sie sar- kanādainle kareivji jau sen bija atmetuši indiāņu stopu un bultu lietošanu, un daudzi no viņiem tik veikli rīkojas ar bisi, ka varēja būt par bālģīmju skolotājiem; bet savus tradicionālos cirvjus tomahaukus viņi bija uzglabājuši.
Klīzdams no vienas vietas uz otru, Henrijs uzdūrās Meksikas kalniešu grupai; viņi bija neliela auguma, bet izskatījās loti Jauni. Tie bija tā sauktie nibolero — liellopu gani; nepārtrauktās cīņās ar indiāņiem viņi bija ieguvuši spāņiem neparastu varonību. Viņi cītīgi pīpēja tabaku, ietīdami to kukurūzas lapās, un uz izklātām segām spēlēja kārtis; vinnests bija tabaka. Pazaudējušie skaļi lamājās, bet uzvarētāji viņus zoboja. Sarunas notika tikko saprotamā rupjā spāņu izloksnē.
Neskaitot šīs raksturīgās grupas, bija arī atsevišķas īpatnas personības. Bija franči, Kanādas ceļotāji, dienvidaustrumu armijas dezertieri, kurus varēja pazīt no viņu baltajiem mēteļiem. Viņi dziedāja kareivīgas dziesmas ar viņiem piemītošu straujumu. Tur bija arī iekaroto cilšu indiāņi, ar ko apgājās kā ar kalpiem. Beidzot bija arī mulati un nēģeri, kas bija izbēguši no Luiziānas plantācijām un labāk dzīvoja piedzīvojumu pilnu dzīvi, nekā pacieta pārvaldnieku sitienus. Te bija ļaudis arī formas tērpos, kas bija atstājuši savu dienestu kaut kur uz robežas. Bija pat ieceļotāji no Sandviču salām. Vārdu sakot, nometnē bija neparasts personu, cilšu un tērpu sajukums. Liktenis viņus bija še savedis no dažādām pasaules malām, un no viņiem radās kaut kas pavisam neparasti īpatns — skalpu mednieku armija.