Henrijs atgriezās pie koka, zem kura jau agrāk bija novietojies. Sai laikā viņš izdzirda dzērves kliedzienu, pacēla acis un ieraudzīja nelielu zilu putnu, kas lidoja Joti zemu nometnes virzienā; viņš it kā gaidīja, lai uz to šautu. Patiesi, kāds meksikānis izšāva, bet tik nemākulīgi, ka putns turpināja lidot. Anglosakši sāka smieties, bet viens no viņiem skaļi teica:
«Muļķi, tu ar savu nederīgo bisi pat izklātā segā netrāpīsi.»
Henrijs pagriezās pret runātāju. Sai brīdī divi mednieki vienā laikā notēmēja. Vienu no tiem viņš jau agrāk bija ievērojis, otrs bija indiānis. Abi šāvieni saplūda vienā; putns gaisā apmeta kūleni un tādējādi katrs veiksmīgo šāvienu pierakstīja sev.
«Labs šāviens, Harej!» jaunajam medniekam teica viņa kaimiņš. «Lai Dievs pasargā katru no tava drošā šāviena.»
Indiānis šai laikā apstaigāja teltis. Izdzirdis minētos vārdus un ievērojis šāviena dūmus, viņš griezās pie Ha reja:
«Kungs, vai jūs šāvāt?»
Sis īsais teikums tika pateikts vistīrākajā angļu valodā. Sim apstāklim jau pašam par sevi vajadzēja pievērst Henrija uzmanību, bet indiāņa stāvs bija pārsteidzis viņu jau agrāk.
«Kas ir šis indiānis?» viņš prasīja Godē, kas atradās viņam blakus.
«Es jau apvaicājos par viņu — viņam tāds lepns iz- skatsl Bet neviens man nevarēja pateikt, kas viņš; tikai teica, ka viņš nesen atbraucis, ka neviens viņu nepazīstot, bet kapteinis sasveicinoties pasniedzis roku.»
Indiānim bija ap trīsdesmit gadu, viņš bija apmēram septiņas angļu pēdas garš. Viņa augstā piere, ērgļa deguns un stingrie sejas panti pauda prātu un enerģiju Viņš bija apģērbis mednieku ādas blūzi, kas bija lieliski izstrādāta un ko parasti lieto cimdu izgatavošanai. Uz krūtīm blūze bija izšūta, bet tās atloki apšūti ar sermu- liņu ādiņām. Ar veselām sermuliņu ādiņām bija apšūta arī blūzes apakšmala, tas bija skaists un reizē arī dārgs izgreznojums. Bet kas šim indiānim sevišķi lika atšķirties no pārējiem, tā bija viņa galvas rota. Garie, melnie mati krita pār pleciem līdz jostas vietai. Viņa cepurītei visapkārt bija iespraustas ērgļu spalvas — tas ir augstākais indiāņu lepnums. Augstā galvas sega darīja viņu vēl lielāku un cienīgāku. Baltā bifeļa āda skaisti krita pār viņa pleciem. Vispār viss atgādināja karali. Dārgakmeņi, kas rotāja apģērbu un ieročus, bija izmeklēti ar gaumi, bet bises koka daļā bija sudraba iekalumi. Tas vārda pilnā nozīmē bija indiāņa ideāls, bet tomēr ne ar ko neatgādināja mežoni. Viņš neparasti laipni griezās pie mednieka ar jautājumu; tas turpretim rupji atbildēja:
«Vai es šāvu? Bet vai tad tu nedzirdēji šāvienu un neredzēji, ka putns nokrita? Paskaties, lūk, kur viņš kokā karājas.»
«Jādomā, mēs esam izšāvuši vienā laikā.»
«Paskatieties uz šo kungu! Man nav nekādas daļas, vai tas notika vienā laikā vai dažādos laikos. Es zinu tikai vienu, ka es šāvu un trāpīju mērķī.»
«Man liekas, ka arī es trāpīju mērķī,» indiānis kautri iebilda.
«Kas to ticēs — no šīs rotaļu bises!» izsmejoši teica Harejs, nicinoši paskatījies uz sava sāncenša spīdošo ieroci, un lielā maigumā pievērsās savas milzu bises bronzas stobram.
Viņš rūpīgi to noslaucīja un atkal pielādēja.
«Ja vēlaties — rotaļlietiņa,» indiānis iebilda, «bet šāviena pareizības un lodes trieciena ziņā tā nav sliktāka par citām bisēm. Es galvoju, ka mans šāviens izgāja putnam cauri.»
«Redziet, kungs (tik greznu indiāni, protams, vajadzēja saukt par kungu), ļoti viegli uzzināt, kas trāpījis putnam. Jūsu kalibrs, jādomā, būs apmēram 50, mans — 90. Atliek tikai paskatīties.»
Harejs devās pie koka, kurā karājās dzērve.
«Kā tad tu dabūsi putnu? Viņš taču ļoti augstul» sacīja kāds cits mednieks, ko bija ieinteresējis strīds.
Neatbildēdams Harejs nolaida gaili, un atskanēja šāviens. Zars aizlūza, bet dzērve, ko piespieda vēl otrs zars, nenokrita zemē.
Lai gan šāviens nesasniedza mērķi, viņš tomēr bija ļoti veiksmīgs un izsauca klātesošo piekrišanu, kaut gan vispār uzslavās tie bija skopi.
Tūlīt pēc tam izšāva indiānis; viņš trāpīja aizlauztā vietā un zariņu it kā nogrieza, un tas nokrita kopā ar putnu. Klātesošie vēl skaļāk izteica savu sajūsmu.
Sāka apskatīt medījumu. Izrādījās, ka tajā atrodas divas dažāda lieluma lodes. Abi bija uzvarētāji, bet jaunais mednieks bija ļoti neapmierināts. Kaut kāds nepazīstamais pēkšņi sacentās ar viņu veiklībā un citu mednieku klātbūtnē viņu gandrīz pārspēja. Un visapvainojošākais bija tas, ka tas bija indiānis ar nieka bisīti.
Kalnieši izturējās ļoti neuzticīgi pret bisēm, kas bija izrotātas. «Izgreznotas bises tāpat kā izgreznoti bārdas naži der tikai vieglprātīgiem ļaudīm. Bet acīmredzot, izgatavojot šo bisi, ir ņemts vērā arī tās lietošanas nolūks.»
Medniekam vajadzēja sevi ļoti savaldīt, lai apslēptu savu nepatiku. Neteikdams ne vārda, viņš sāka no jauna pielādēt savu bisi. Acīmredzot viņš nepadevās un gribēja sacensību turpināt, riskēdams zaudē^. Viņš klusu paziņoja savu nodomu kādam no draugiem un tad skaļi teica:
«Trāpīt koka zariņā nemaz nav grūti. Katrs, kas prot pareizi tēmēt, to Izdarīs. Bet es protu arī citādi šaut, tas prasa daudz lielāku aukstasinību.»
Mednieks apklusa un paskatījās uz indiāni, kas ari pielādēja savu bisi.
«Sakiet, nepazīstamais,» viņš turpināja: «vai visā nometnē ir kāds cilvēks, kas jūs pazīst un pilnīgi uzticas jūsu veiklībai?»
«Jā,» pēc īsām šaubām atbildēja indiānis. «Bet kamdēļ jūs to prasāt?»
«Tamdēļ, ka es jums gribu parādīt kādu joku, ko mēs ne vienreiz vien esam izmēģinājuši Bentas fortā; tā nekas, bērnu spēle. Trāpīt nav grūti, tikai šai gadījumā mazliet jāizjūt uztraukums. «Aū, Rubel Kur tu esi, draugs?»
«Kāda velna pēc es tev esmu vajadzīgs, Harej?»
Beidzamos vārdus uzrunātais pateica tik dusmīgā balsī, ka piespieda visus pagriezties uz savu pusi. Caur kokiem un krūmiem Henrijs ieraudzīja kādu tumšu stāvu, kas sēdēja pie ugunskura. Tikai no roku kustībām varēja pazīt, ka tā ir dzīva būte; citādi viņš drīzāk izskatītos pēc kastaņkoka stumbra. Henrijs piegāja tuvāk, lai varētu labāk apskatīt šo savādo būti.
Viņa tērps sastāvēja no kaut kā, ko kādreiz varēja nosaukt par mednieku blūzi, bet tagad tā atgādināja drīzāk ādas maisu ar caurumu augšā un diviem piedurknēm līdzīgiem piekariem sānos, šis maiss bija pelēcīgi brūnā krāsā un pretīgs, jo bija netīrs un tauku piesūcies. Apkakle bija saplosīta, bikses un mokasīni nebija labāki par blūzi. Galvā viņam bija zvērādas cepure, kurai spalvas bija gandrīz izkritušas. Likās, ka šis cilvēks nav novilcis savu apģērbu no tās reizes, kad viņš to pirmo reizi uzvilka, bet tas varēja būt ļoti sen. Atsegtais kakls no iedeguma un dūmiem likās kā no bronzas.
Pēc izskata viņam varēja būt ap sešdesmit gadu; seja viltīga, bet acīs mirdzēja prāts. Viņš piederēja kādai sakšu ciltij.
Atskaitot viņa savādo kostīmu, viņa ārienē bija vēl kaut kas ļoti savāds: likās, ka viņam kaut kā trūkst. Ieskatījies uzmanīgāk, Henrijs pārliecinājās, ka viņam trūkst ausu.
Cilvēks bez ausīm — tas ir kaut kas briesmīgs. Tas negribot liek domāt par kaut kādu briesmīgu atriebību un attēlo iedomās asiņainu ainu. Henrijs risināja dažādas varbūtības; beidzot viņš atcerējās Segina vārdus un nolēma, ka tas, droši vien, ir tas pats gūsteknis, kas atnesa beidzamās ziņas no navahu nometnes.
Tik rupji atsaucies uz Hareja jautājumu, viņš turpināja grauzt cepeša kaulu, pie tam dobji rūkdams, it kā ēšanas laikā iztraucēts vilks.
«Nāc šurp, Rube, tu esi man vajadzīgs,» pavēlošā balsī teica Harejs.
«Kaut arī es tev esmu vajadzīgs, bet Mazais tomēr nekustēsies no vietas, pirms nebūs notīrījis kaulu. Vari arī pagaidīt.»
«Redz, kāds vecs sunsl Mazais, pasteidzies ar savu graušanu.» Izskatīdamies neapmierināts, mednieks nolika bisi zemē un sāka gaidīt. Rube (tā sauca šo ādas maisā ģērbto tūļu) nobeidza grauzt savu kaulu, lēni piecēlās un devās uz ziņkāro pūli, kas viņu gaidīja.
«Kas tev vajadzīgs, Harej?»
«Man vajag, lai tu paturētu, lūk, šo nieku,» atbildēja Harejs, pasniegdams viņam baltu čaulu parastā kabatas pulksteņa lielumā.
Sai vietā visa zeme bija nosēta ar tādām čaulām.
«Kas tas — derības?» «Nē.»
«Kamdēļ tad tu velti šķied pulveri? Vai tad tā tev tik daudz?»
«Mani pārspēja,» mednieks klusu teica, «un vai zirli kas? Indiānis.»
Rube pievērsa skatienu indiānim, kas taisni un cēli stāvēja netālu no viņiem. Pēc sejas izteiksmes varēja spriest, ka Rube jau kaut kur viņu sastapis. Viņš sāka kustināt lūpas, bet no izteiktajiem vārdiem varēja sadzirdēt tikai vienu: «marikopa».
«Tu domā, ka viņš ir marikopa?» ar redzamu interesi noprasīja Harejs.
«Vai tad tu esi akls palicis? Paskaties uz viņa apaviem.»
«Tev taisnība, bet es divus gadus dzīvoju šīs cilts vidū un viņu tur neredzēju.»
«Viņš ir bijis tālu, tādā zemē, kur sarkanādaiņu nemaz nav. Viņš, jādomā, ir labs šāvējs. Kādreiz agrāk viņš nekļūdīgi trāpīja mērķī.»
«Tu viņu pazīsti?»
«Jā, droši tēmē… skaista meitene… varens puisis,., Mazais viņus labi pazīst… Kur man jāstājas?»
Henrijs ievēroja, ka Harejs vēl labprāt būtu vecajā klausījies, jo skaistās meitenes pieminēšana redzami viņu ieinteresēja. Bet tā kā biedrs nevēlējās turpināt, viņš norādīja tam uz stidziņu un īsi teica:
«Sešdesmit.»
«Neiešauj tikai manos nagos, dzirdi? Jau tā indiāņi man vienai rokai norāva nagu, pārējie Mazajam vajadzīgi.»
To teikdams, vecais mednieks pavicināja labo roku, kurai trūka pirksta. Tad viņš sāka iet norādītajā virzienā. Noskaitījis sešdesmit soļus, viņš uz papēžiem asi pagriezās un izstiepa roku plecu augstumā; starp izstieptās rokas pirkstiem bija čaula.
«Kārtībā, Harej,» viņš teica, «vari šaut.»
Nelielais skatītāju bars bija ļoti ieinteresēts par viņu acu priekšā notiekošo izrādi. Tādi gadījumi kalnu mednieku starpā nenotiek bieži, kā to apliecina ceļotāji. Tāds šāviens pierāda ne tikai mednieka veiklību, bet arī aukstasinību un uzticību, ko pret viņu izjūt otrs. Sai gadījumā, protams, arī tam nav mazāks nopelns, kas savā rokā tur mērķi. Daudzi mednieki būtu ar mieru šaut, bet čaulu turēt — tikai nedaudzi.
Henrijs aiz bailēm drebēja; lielākā daļa klātesošo bija uztraukti, bet neviens neuzdrošinājās iejaukties. Dziļi ieelpojis un paspēris kreiso kāju uz priekšu, Harejs nostājas stingri, nostiprināja bisi un uzsauca savam biedram:
«Ei, tul Nežāvājies, vecais grauzēji»
Pēc tam viņš sāka rūpīgi tēmēt. Visapkārt valdīja kapa klusums. Visu skatieni bija pievērsti mērķim. Atskanēja šāviens, un čaula sadrupa sīkos gabaliņos. Pūlis apsveica Hareju ar skaļām gavilēm. Vecais Rube noliecās, lai apskatītu drumslas. Pacēlis vienu no tām, viņš izsaucās:
«Trāpīji pašā vidū!»
Tiešām jaunais mednieks bija trāpījis čaulai pašā vidū. Visu skatieni pievērsās indiānim. Līdz šim viņš bija stāvējis kā mēms liecinieks; tagad viņš raudzījās zemē un likās kaut ko meklēja. Pie kājām viņš ieraudzīja kādu augli, kas pēc lieluma, formas un pa daļai arī pēc krāsas atgādināja apelsīnu.
Indiānis to pacēla un uz plaukstas nosvēra. Neviens
nesaprata, ko viņš ar šo augii grib iesākt. Kādi piecdesmit cilvēki ar skatieniem viņam uzmanīgi sekoja.
Harejs lepojās ar tikko sasniegto uzvaru, bet tomēr kaut kāda nojauta nedeva viņam mieru, viņš aizdomīgi sekoja indiānim. Kas attiecas uz Rubi, tad viņš mierīgi atgriezās pie sava ugunskura un ķērās pie jauna kaula.
Indiānis, likās, bija pilnīgi apmierināts ar atrasto augli. Viņš paņēma pie krūtīm pakārto ērgļa stilba kaulu, kas bija smalki izstrādāts un kurā līdzīgi flautai bija ieurbti caurumiņi, pielika to pie lūpām un vienmērīgi atskanēja trīs asas skaņas. Tad viņš sāka raudzīties mežā vakaru virzienā. Mednieku ziņkāre bija stipri saasināta; viņi savā starpā sačukstējās. Pēkšņi tās pašas trīs skaņas atkārtojās mežā it kā attāla atbalss. Acīmredzot indiānim bija biedrs. Visiem, izņemot Rubi, tas bija negaidīts pārsteigums.
«Jūs redzēsit,» viņš pār plecu teica, «es esmu ar mieru likt savu kaulu ķīlā, ka tūlīt ieradīsies tik skaista meitene, kādu jūs pat iedomāties nevarētu.»
Atskanēja lūstošu zaru troksnis un sausu lapu čaboņa zem kāda gājēja vieglajām kājām. Brīdi vēlāk meža malā parādījās meitene, patiesi neparasti skaista, kā to bija pareģojis Rube. Visi klātesošie aiz sajūsmas palika gluži vai mēmi.
Viņa bija ģērbusies tikpat grezni kā indiānis. Viņai bija ļoti skaistu un raibu pāva spalvu tunika. Tunikas apakšmala bija noklāta sīkiem jūras gliemežvākiem, kas pie katras viņas mazākās kustības radīja troksni, līdzīgi kastaņetēm. Skaistas, platas vilnas bikses ar dažādiem izšuvumiem papildināja viņas apģērbu, bet mazajās kājās bija balti mokasīni. Skaista josta aptvēra slaido vidukli, un ap kaklu bija pērļu virknes. Galvas sega bija tāda pati kā indiānim, tikai daudz mazāka. Krāšņie, melnie mati viņu visu ietina kā mētelī, un tie sniedzās gandrīz līdz ceļiem.
Meitenes āriene pauda mežonīgu grāciju, nevainību un reizē arī lepnumu. Adas krāsa, protams, bija tumša, bet vaigos rotājās maigs sārtums. Viņa nāca arvien tuvāk, nemaz nevērojot iespaidu, kādu tā atstāja uz salasījušos pūli. Viņa nenovērsa no indiāņa savas lielās, melnās acis, kurās spulgoja mīlestība un cieņa.
Henrijs paskatījās Harejā un bija pārsteigts par viņa savādo uzvešanos: viņš briesmīgi uztraucās, viņa sakniebtās lūpas nobāla, zem acīm radās melni loki, un ar vienu roku viņš sažņaudza dunča spalu, ar otru krampjaini satvēra bises stobru.
Pa to laiku indiānis iedeva jaunajai meitenei augli un nesaprotamā valodā kaut ko viņai teica. Viņa aizgāja uz to vietu, kur nesen stāvēja Rube.
Līdz šim skatītāji klusēdami gaidīja, kas notiks. Tagad, kad kjuva skaidrs, ka tūlīt atkārtosies līdzīga izrāde, daži skaļi sāka izteikt savas domas.
«Viņš izšaus augli no meitenes rokas,» teica kāds meksikānis.
«Hāl Tas nav nemaz tik grūti,» piebilda otrs un tādējādi it kā izteica vispārējās domas.
«Tādā gadījumā viņš nebūs pārāks par Hareju,» smiedamies piebilda trešais, kāds anglosaksis.
Bet kāds gan visiem bija pārsteigums, kad jaunā meitene noņēma savu galvas segu, uzlika augli uz galvas, sakrustoja rokas uz krūtīm un nostājās nekustīgi kā statuja. Pūlī sacēlās troksnis, un kad indiānis pacēla bisi, lai notēmētu, viņam piesteidzās Harejs.
«Nē, to jūs nedarīsit… Es nepiejaušu, ka sieviete, sevišķi šī, tiktu pakļauta tādām briesmām. Nē, lai arī kā es gribētu jums atspēlēties, es nevaru pieļaut tik cietsirdīgu rotaļu.»
«Ko tas nozīmē?» iesaucās indiānis. «Kas uzdrošinās mani traucēt?»
«Es,» teica Harejs, izsliedamies visā savā augumā. «Droši vien, tā ir jūsu sieva … Viņa neieredz bālģīmjus, tāpat kā visas jūsu sievas, un droši vien aizmirsusi vecus draugus… Vediet viņu projām no šejienes un paņemiet sev līdzi, lūk, šo,» viņš teica, noraudams sev no kakla izšūtu tabakas maku, bet šaut uz viņu es jums neļaušu, kamēr vien man vēl ir spēks …»
«Ē, lieciet mūs mierā,» teica indiānis: «māsa nemaz nebaidās …»
«Māsa?»
«Nu ja, māsa.»
Hareja seja pēkšņi noskaidrojās. Viņš atviegloti nopūtās un redzamā cienībā teica:
«Tātad jūs esat Elsols?»
«Jā, tas ir mans vārds.»
«Atvainojiet mani, bet es jūs lūdzu, nedariet to.»
«Es labprāt jums piedodu, bet… atļaujiet man tur-, pināt.»
«Es jūs lūdzu, pārtrauciet sacīkstes. Man nevajag jūsu veiklības pierādījuma: es daudz par to esmu dzirdējis un atzīstu sevi par uzvarētu. Es jūs lūdzu, neriskējiet. Jūs droši vien savu māsu mīlat, negrūdiet taču viņu briesmās.»
«Te nav nekādu briesmu, es tūlīt to pierādīšu.»
«Ja jau jūs katrā ziņā gribat šaut, tad atļaujiet man nostāties viņas vietā,» Harejs teica lūdzošā un satrauktā balsī. «Es turēšu augli, man nebūs bail.»
«Ko tu uztraucies,» beidzot iejaucās Rube. «Taisies kā pazudi, ļauj mums papriecāties par šāvienu. Neuztraucies, viņš kā ar vēju notrauks šo ābolu.»
Vecais mednieks paņēma jauno aiz rokas un noveda viņu sāņus..
Visu šo laiku meitene stāvēja atspiedusies pret koku un, likās, nesaprata kavēšanās iemesla. Harejs stāvēja pret viņu ar muguru un viņa nevarēja to redzēt.
Kamēr Rube vilka Hareju projām, indiānis paspēja notēmēt un bija sagatavojies nospiest gaili.
Tagad jau bija par vēlu viņu aizkavēt. Tāds mēģinājums varēja beigties slikti. Visiem aizrāvās elpa; visi skatieni bija pievērsti meitenei, kas palika vienaldzīga.
Atskanēja šāviens — zibens, pērkons un dūmi, pēc tam apdullinošas gaviles, pūlis neviļus pavirzījās uz priekšu -r tas viss notika gandrīz vienā acumirklī. Vidū cauršautais auglis bija pazudis no meitenes galvas; viņa pati bija dzīva un neskarta. Arī Henrijs pavirzījās uz priekšu. Dūmi uz brīdi aizsedza viņa acis. Sai laikā atskanēja indiāņa svilpes asās skaņas. Kad dūmi izklīda, jaunās meitenes vairs nebija; pēc mežā lūstošo zaru trokšņa varēja nojaust, kur viņa nozūd, bet neviens neuzdrošinājās viņai sekot.
Arī indiāņa vairs nebija agrākajā vietā, viņš aizgāja, vienaldzīgs pret pelnītajām uzslavām. Nomaļus viņš draudzīgi sarunājās ar Seginu. Te Henrijs ievēroja, ka Harejs cītīgi kaut ko meklē pa zemi. Izrādījās — savu tabakas maku. Acīmredzot šī dāvana viņa acīs atkal bija ieguvusi vērtību un drīz ieņēma agrāko vietu uz viņa krūtīm.
Henrijs sāka pārdomāt, pūlēdamies iegūt sīku pārskatu par visu redzēto; vecā Rubes balss viņu pēkšņi iztraucēja no pārdomām.
«Klausieties, bērni!» bezausainais iesaucās. «Mazais arī nešauj slikti. Lai man nogrigž susļs, ja pepārspēšu indiāni.»
So joku uzņēma ar vispārējiem smiekliem; Rube tiešām meko neriskēja, jo viņa ausis bija jau pilnīgi nogrieztas.
«Kā tad tu domā pārspēt indiāni?» kāds iesaucās. «Varbūt tu šausi rnērķī, ko uzliksi pats uz savas galvas?»
«Pagaidiet, tad redzēsit,» teica Rube, paņēmis savu smago un garo bisi un rūpīgi to apskatīdams.
Visi sāka prātot par to, kādā veidā varētu pārspēt indiāņa lielisko šāvienu, bet neko labāku neviens nevarēja iedomāties. Lādēdams bisi, Rube turpināja lielīties.
«Es viņu pārspēšu, gan redzēsit. Es atļauju nocirst savas labās rokas mazo pirkstiņu.»
Atkal nošalca jauns smieklu vilnis, jo visi zināja, ka šī pirksta vecā mednieka rokai trūkst.
«Tiešām, es saku patiesību… ja mans šāviens būs sliktāks par viņa, tad es esmu ar mieru, lai mani skalpē.»
Te vairs neviens nevarēja smieklus valdīt. Kaut gan Rubem galvā bija ādas cepure, tomēr visi zināja, ka indiāņi jau kādreiz bija pie viņa pastrādājuši nežēlīgo atriebības darbu.
Godē acīmredzot jau agrāk pazina veco mednieku, jo varēja Henrijam sniegt visas šīs ziņas.
Rube norāva mazu kaktusa augli, nolupināja to un, biedriem rādīdams, teica:
«Vai jūs redzat šo lietu? Tā taču divreiz mazāka par to augli, ko ņēma indiānis, vai jūs to atzīstat?»
«Protams, kas lai to neapstiprinātu!» visi kliedza.
«Labi, un, lūk, arī es trāpīšu šai mērķī sešdesmit soļu atstatumā!»
«Liela lieta, neko teikt!» daži vīlušies atteica. «Uzspraud viņu uz koka, un katrs trāpīs mērķī. Pat Barnejs — arī viņš ar savu «kroņa bisi» trāpīs. Vai nav taisnība, Barnej?»
«Protams, vajag tikai pareizi notēmēt,» atbildēja mazs cilvēks, ģērbies novalkātā mundierī, kas kādreiz bija bijis debesszilā krāsā.
Henrijs jau agrāk bija pievērsis uzmanību šim mazajam cilvēkam, pateicoties viņa savādajam tērpam un vēl savdabīgākam matu sasukājumam. Viņa mati kādreiz bijuši īsi nogriezti, tagad tie sedza galvu kā biezi, cieti sari, būdami novārītu burkānu krāsā. Par Barneja tautību nevarēja šaubīties. Bet kas viņu noveda šai nometnē? Nebija šaubu, ka tas bija Amerikas kareivis. Droši vien viņš kalpoja kādā pierobežas cietokšņa garnizonā; viņam laikam bija apnicis dienu no dienas saņemt cūkgaļas un tauku devas. Barnejs bija aizbēdzis vai, kā saka, dezertējis.
Lai kāds ari būtu kareivja īstais vārds, tagad viņu sauca par Barneju.
«Tā jau katrs var izšaut. Svarīgākais ir tas, ka tu savā priekšā redzi skaistu meiteni, ko aiz neveiklības grēks sakropļot.»
«Tas taisnība; par to domājot vien jau man auksts pārskrien pār muguru,» teica kāds no meksikāņiem.
«Ak, un kas viņa par skaistuli!» rokas uz augšu paceldams, teica Barnejs. «Man katrā ziņā būtu sākusi trīcēt roka no bailēm, ka nenodaru viņai kaut mazāko ļaunumu. Vienīgi tikai brālis šādā gadījumā var palikt aukstasinīgs.»
«Ts*… cietiet klusu, sliņķi!» Rube viņiem uzkliedza, kad bija pielādējis savu bisi. «Es arī ņemšu sieviešu kārtas būtni, un viņa uzskatīs par godu turēt mērķi Mazajam. Lūk, kā!»
«Vai tad tev ir sieva, vai?» Barnejs ironiski iesaucās.
«Ir, un tāda, ko es nemainītu pat pret divām skaistulēm. Es arī nekādā ziņā nevēlos nodarīt savai vecenei kaut vismazāko ļaunumu. Pagaidiet, es tūlīt jūs iepazīstināšu ar viņu.»
Teicis šos vārdus, vecais jokdaris uzmeta plecā bisi un devās uz meža biezokni. Henrijs un vēl daži, kas nepazina Rubi, nodomāja, ka viņam patiesi mežā paslēpta sieva. Nometnē sievietes nebija redzamas, bet varbūt viņš bija uzcēlis tai mežā būdiņu, tālāk no trokšņainās sabiedrības. Bet mednieki, kas viņu labi pazina, saprata, ka viņš gatavo kādu joku.
Ilgi nebija jāgaida. Rube drīz parādījās, un blakus viņam soļoja viņa sieva — tā bija veca, gara, vāja un kaulaina ķēve. Starp ķēvi un saimnieku bija vērojama zināma līdzība, tikai ausis ķēvei bija neparasti garas, kādas ir tīrasiņu mustangiem.
Kādreiz viņa varbūt bijusi sirma, bet gadi un ievainojumi bija pārmainījuši viņas pirmatnējo krāsu — sevišķi galva un kakls bija pilnīgi pelēki. Zirgs bija apsvilināts, un elpojot, viņa mugura ik brīdi krampjaini raustījās. Krusti bija šauri, un galva nokarājās zemāk par pleciem.
Zirgs bija greizs, bet vienīgā acs, kas tam bija palikusi vesela, ar savu mirdzumu pauda noteiktu vēlmi vēl ilgi dzīvot un kalpot.
Sl invalīda parādīšanās izsauca veselu rindu zobgalību.
«Smejieties, cik jums patīk,» nesamulsdams teica Rube. «Mazais jūs vēl pārsteigs. Viņš jums pierādīs, ka nelielās.»
Visi zināja, ka Rube ir viens no labākajiem šāvējiem kalnos, bet nevarēja izprast, kādu pārsteigumu viņš gatavo. Beidzot prasīja paskaidrojumus.
«Vispirms,» viņš iesāka, «šis auglis ir divreiz mazāks. Otrkārt — indiānis to notrieca no galvas, es to notriekšu no astes. Tas būs vēl labāk.»
«Protams. Pareizi, RubeI» daži kliedza, citi locījās smieklos; visiem patika Rubes izdoma.
Savu zirgu viņš nostādīja tur, kur bija stāvējusi jaunā indiāniete. Bet viņš nenostādīja to sāniski, lai tādējādi pasargātu galvu un rumpi — viņš izvēlējās nogāzi un nostādīja zirgu tā, ka priekšējās kājas bija zemāk, bet pakaļpuse un aste pacēlās visaugstāk.
Iečukstējis kaut ko savam zirgam ausī, Rube novietoja augli uz viņa mugurgala un atgriezās savā vietā.
Zirga stāvoklis izskatījās tik smieklīgs, ka skatītāji nevarēja valdīt smieklus.
«Vai jūs beigsit reiz smieties?» tēmēdams viņiem uzkliedza Rube.
Visi apklusa, šāvienu gaidot. Neviens nešaubījās par panākumiem; bet tad notika kaut kas negaidīts. Šāviena mirklī zirga mugura krampjaini sarāvās, un auglis nokrita zemē. Lode nosvilpa gar zirga ausīm un skāra viņa mugurkaulu. Nelaimīgais dzīvnieks sāka spārdīties un skraidīt pa nometni. Rube, nobijies, ka savu draugu stipri ievainojis, briesmīgi lamājās, bet pūlis kliegdams izteica savu piekrišanu. Ar tādu komisku atgadījumu beidzās indiāņa un Hareja lielās sacensības.