Vēl nebija paspējuši apklust smiekli par vecā Rubes neveiksmi, kad atskanēja taures skaņas, un visi devās uz kapteiņa telti nometnes vidū. Segins saaicināja savu armiju. Pavēli gaidīdams, pūlis godbijīgi apstājās.
«Biedri,» Segins teica, «rīt no rīta mēs atstāsim nometni un dosimies pretim mūsu ienaidniekiem. Es jūs aicināju, lai paziņotu savu lēmumu un uzklausītu jūsu domas.»
Atbildes vietā pūlī atskanēja piekrītoša rūkoņa. Cilvēkiem, kas dzīvo karojot, vienmēr patīkami dzirdēt par gaidāmu uzbrukumu.
Kapteinis turpināja:
«Tuvākajā laikā mums kaujas nav gaidāmas. Visbīstamākais tagad būs mūsu pārgājiens caur tuksnesi. Tam mums jāsagatavo pienācīgi krājumi. No ticama avota es zinu, ka mūsu ienaidnieki dodas laupīt uz Sonoras un Ci- huahu pilsētām. Ja valdības karaspēks tos neaizturēs, viņi aizies līdz Durangai. Aizejot tik tālu uz dienvidiem, viņi pamet savu nometni neaizsargātu. Izmantojot šo gadījumu, es gribu nokļūt pašā navahu galvaspilsētā.»
«Bravol Urā! Lieliski!»
Tādi un līdzīgi saucieni pavadīja kapteiņa priekšlikumu.
«Daļa no jums zina, kāds šoreiz ir mans mērķis. Es vēlos, lai visi zina, ko es gribu …»
«Protams, savākt pēc iespējas daudz skalpu,» viņu rupji pārtrauca kāds mednieks.
«Nē, Kirker, nebūt nē!» neapmierinātā balsī atbildēja kapteinis. «Mēs uzbruksim nometnei, kur atradīsies vienīgi tikai sievietes, un neviens no jums nedrīkst aizskart sievietes — par to draud sods. Es jums maksāšu par katru izglābtu sievieti, par katru izglābtu bērnu.»
«Bet kāda tad mums būs peļņa no šī karagājiena?» Kirkers iebilda, «ja pat gūstekņus mēs nevarēsim ņemt? Kamdēļ tad, jājautā, mēs lai ciešam visas tuksneša mokas?»
Sī piezīme lielākajai daļai šķita pareiza, un pūlis nemierā sakustējās.
«Jūs nekā nezaudēsit,» Segins mierīgi turpināja. «Tur uz vietas saskaitīs visus gūstekņus, un katrs saņems pienācīgu atlīdzību.»
«Tā mēs esam ar mieru.»
«Tātad jautājums izšķirts. Ne sievietēm, ne bērniem netiks nodarīts ne mazākais ļaunums. Laupījums piederēs tam, kas to iegūs; tāpat kā vienmēr. Bet nedrīkst izliet nevienu asins pilienu. Mēs jau diezgan tās esam lējuši. Kas man nepiekrīt, lai runā.»
Sava vadoņa nodomus atzīdami, visi klusēja.
«Es priecājos, ka sastopu tādu jūsu vienprātību. Tagad es jums paskaidrošu šī karagājiena nolūku.»
«Interesanti, kas tas varētu būt,» ziņkāri teica Kirkers. «Ko tad mēs tur darīsim, ja skalpēt nav brīv?»
«Lūk, ko: mēs dosimies meklēt savus radus un draugus, kas jau sen smok navahu gūstā. Mēs dosimies atbrīvot savas sievas, māsas un meitas.»
Meksikāņu žēlie saucieni apstiprināja teikto vārdu pareizību.
«Arī es esmu cietušo skaitā,» uztrauktā balsī turpināja Segins. «Ir pagājuši jau daudzi gadi, kad navahi nozaga manu meitu. Nesen es uzzināju, ka viņa dzīva un kopā ar citām baltajām gūsteknēm atrodas viņu galvaspilsētā. Mēs viņas atbrīvosim un atdosim bēdu sagrauztajām ģimenēm.»
«Bravo!» pūlis kliedza. «Lai dzīvo kapteinis. Mēs ar prieku sekosim viņam.»
Kad atkal iestājās klusums, Segins turpināja: «Tagad, kad par mūsu pārgājiena mērķi mēs visi esam vienojušies, es jums paziņošu pašu pasākuma plānu, un tad es labprāt uzklausīšu arī jūsu domas… Ir trīs ceji, pa kuriem mēs varam nokļūt indiāņu teritorijā. Vispirms ceļš caur Puekro uz austrumiem — tas ir pats īsākais ceļš.»
«Pa to arī vajag braukt,» teica kāds meksikāņu mednieks. «Es ļoti labi pazīstu pilsētas, kas atrodas pie šī ceļa.»
«Bet šīs pilsētas var būt arī šķēršļi. Tur droši vien ir indiāņu spiegi, un pirms mēs nonāksim līdz del Nortes iztekai, navahi jau būs brīdināti, un mēs cietīsim neveiksmi.»
«Tas ir pareizi! Pilnīgi pareizi!» sauca no visām pusēm.
«Tā paša iemesla dēļ mēs nevaram izvēlēties arī Pol- videras aizu. Un tad vēl — šai gadalaikā, ejot pa šiem abiem ceļiem, mēs atrastu maz medījuma. Tā kā krājumi mums nav lieli, tad, pirms mēs dodamies tuksnesī, mums jāiet pa tādu ceļu, kur daudz dzīvnieku. Tātad mēs vispirms dosimies uz dienvidiem, tad pagriezīsimies uz austrumiem, uz vecās Misijas ieleju, no turienes virzīsimies uz ziemeļiem un nonāksim apaču zemē. Mūsu ceļojums turpināsies diezgan ilgi, bet toties tas būs drošs. Ielejās mēs atradīsim bifeļus. Bet, kas vissvarīgākais — mēs varam nogaidīt izdevīgu uzbrukuma brīdi. Noslēpušies kalnos, mēs redzēsim, kad un kur dosies ienaidnieki. Kad viņi būs nozuduši dienvidu virzienā, mēs pārcelsimies pār Hīlas upi un gar Azulas vai Prieto upes krastiem nonāk- sirn pie indiāņu nometnes. Atgriežoties, protams, mēs izvēlēsimies īsāko ceļu.»
Visi sajūsmā apsveica šo plānu, un nevienam nebija nekādu iebildumu. Mednieki sevišķi priecājās, kad tika pieminēta Prieto upe. Sīs upes vārdam bija maģisks iespaids: mednieku leģendās tā tēlojās kā kaut kāda Eldo- rado, upe ar zelta dibenu. Visas leģendas stāstīja par to, ka Prieto lieli zelta gabali peld pa ūdens virsu un sedz visu upes dibenu.
Mednieki daudzkārt bija rīkojuši ekspedīcijas uz šīm nepazīstamajām zemēm. Tomēr tikai nedaudzi bija tur nokļuvuši, bet atgriezies atpakaļ nebija neviens.
Tagad radās iespēja bez sevišķām briesmām nokļūt šajās tālēs, un līdz ar šīm domām daudziem iedegās fantāzija. Daudzi taču tikai tamdēļ bija iestājušies Segina pulkā, ka cerēja viņa vadībā kādreiz nokļūt šais zelta krātuvēs. Tamdēļ bija saprotams viņu prieks, kad tie uzzināja kapteiņa nodomus. Sajūsma izpaudās skaļās gavilēs.
«Rīt, gaismai austot, mēs dosimies ceļā,» Segins nobeidza runu, «esiet sagatavoti.»
Mednieki tūlīt izklīda, un sākās sagatavošanās darbi. Saule norietēja, un iestājās tumša nakts, jo krēslas stundu šajos platuma grādos nav.
Ugunskuros iesvieda jaunus kokus, un liesmas spilgti apgaismoja visu nometni. Henrijs tīksminājās par to poētisko nekārtību, kas bija saskatāma šai raibajā nometnē, kas te atmirdzēja spilgtā gaismā, te iegrima tropu nakts tumsā. Segins uzlika viņam roku uz pleca un teica:
«Iesim, vakariņas gatavas, un doktors mūs jau gaida.»
Jaunais cilvēks ļoti priecājās par šo aicinājumu, jo svaigā gaisā pavadītais ilgais laiks bija radījis lielu ēstgribu. Viņi devās uz kapteiņa telti, kuras priekšā arī dega uguns. Pie ugunskura Rihters ar Godē un vēl kāda meksikāņa palīdzību pabeidza gatavot vakariņas. Kad ēdienu pasniedza, cilvēki teltī novietojās uz maziem saiņiem, kas bija salikti ap lielu saini — galdu.
Vakariņu laikā Henrijs uzzināja ārsta dzīves gājumu. Arī viņš bija elzasietis, piedzimis Strasbūrā, kur sekmīgi darbojies kā ārsts. Vēlme pētīt dabu viņu atvilinājusi uz Jauno pasauli. Vispirms viņš bija pētījis augus Ziemeļamerikas Savienoto Valstu rietumos, vēlāk mēģinājis iespiesties vēl maz izpētītos apgabalos, lai studētu un klasificētu turienes floru. Vairākus gadus viņš nodzīvojis
Misisipi ielejā. Pievienojies karavānai, kas nākusi no Sent- luisas, viņš caur stepēm un tuksnešiem nonācis līdz Jaun- meksikas oāzei. Savos zinātniskos ceļojumos gar del Nor- tes krastiem viņš sastapis skalpu medniekus un lūdzis Seginam atļauju viņiem pievienoties, lai gūtu iespēju nokļūt tādās vietās, kas dabzinātniekiem līdz šim bija pilnīgi svešas. Viņa lūgumu ievēroja, jo viņš kā ārsts varēja pulkam izdarīt svarīgus pakalpojumus. Divu gadu laikā viņš nebija šķīries no Segina. Kļuva viņa labākais draugs un iepazinās ar viņa ģimeni. Tur viņš arī dzīvoja karagājienu starplaikos. Ārsts pilnīgi attaisnoja viņam dāvāto uzticību; viņam bija cieta griba un laba sirds. Viņš dalījās ar Seginu visās briesmās un prata glabāt tā noslēpumus. Viņš ar patiku vadīja Zojas audzināšanu un prata nomierināt Segina kundzi, kad tā viņu iztaujāja par vīra prombūtni. Tādā nemiera pilnā dzīvē ārsts bija pratis saglabāt savu jautro raksturu. Viņa sapnis bija izdot plašu darbu — zinātniskajai pasaulei vēl nepazīstamās floras aprakstu.
Vakariņas noslēdza ar pudeli delpazo vīna. Sī vīna un tāpat arī degvīna nometnē bija pietiekoši. Ārā dzirdamais jautrais troksnis norādīja, ka degvīns netika taupīts.
Pirms vēl svīda gaisma, pulks bija sagatavojies gājienam. Pēc pirmajām taures skaņām tas devās ceļā, pārcēlās pār nelielu upīti, pajāja garām mežam un iejāja smilšainajā stepē, kas izpletās uz austrumiem līdz Mim- bras augstienei. Smalkās smiltis bija tik dziļas, ka zirgi stiga gandrīz līdz ceļiem.
Uz priekšu viņi virzījās izstiepušies garā lentē, kā to parasti dara indiāņi, tā ir visizdevīgāk un saprātīgāk ne tikai šaurās aizās un mežu tekās, bet arī stepē.
Viņi jāja visu dienu, jo smilšainā apgabalā nebija izdevīgas vietas atpūtai. Pēc pusdienas pie apvāršņa bija saskatāma tumša līnija, un ap saules rietu ceļotāji to sasniedza. Tas bija kastaņu mežs. Pulks devās mežā un drīz vien sasniedza dzidru strautu, uz šī krasta bija nodomāts pavadīt nakti.
Telšu nebija, tās atstāja nometnes vietā un noslēpa mežā, jo daudz mantu ņemt līdzi nevarēja. Katram bija apmetnis, kam vajadzēja noderēt arī kā segai. Iekūra sārtus un izcepa gaļu, bet pēc vakariņām visi apgūlās.
Otrā dienā piecēlās agri, atkal pēc pirmajām taures skaņām. Vispār pulkam bija militāra stāja, un tas klausīja signāliem. Atri sagatavotās brokastis tika steidzīgi apēstas, un pēc tam visi devās tālākā ceļā.
Nākošajās dienās nenotika nekas sevišķs. Jāja pa kaktusiem un dižskābaržiem apaugušu līdzenumu; zirgu pakavu rīvēšanās gar augiem sacēla reibinošu smaržu. Ceturtā dienā pulks apmetās pie strauta, ko sauca par «govs aci». Te bija robeža. Austrumos pacēlās augstais Pinona kalns, gar kuru aizvijās apaču kara ceļš.
Segins bija nodomājis paslēpties kalna pakājē viņam vien zināmā vietā un tur nogaidīt, kamēr indiāņi paies garām. Bet šī nodoma īstenošanā radās svarīgs traucēklis. Lai sasniegtu kalnu, bija jāšķērso indiāņu kara taka. Kā lai noslēpj no indiāņu vērīgajiem skatieniem vesela pulka pēdas?
Segins izmantoja atpūtu, lai saaicinātu visus (audis uz apspriedi.
«Izklīdīsim līdzenumā un dažādās vietās pa vienam pāriesim viņu taku. Viņi nepiegriezīs vērību šur tur izkaisītām pēdām.»
«Gaidi vien, ka tā būs!» teica otrs. «Esi tik laipns un atrod man indiāni, kas, ieraudzījis zirga pēdas, neizsekos tām līdz beigām. Ja tu tādu brīnumu atradīsi, es esmu ar mieru atdot tev tik daudz zelta, cik viņš svērs.»
«Zirgu kājas var ar kaut ko aptīt.»
«Tas būs vēl sliktāk,» Harejs iebilda. «Es vienreiz šo līdzekli izmēģināju un gandrīz zaudēju skalpu. Varbūt tikai aklu indiāni var piemānīt ar tādu viltību.»
«Viņi nemaz tik uzmanīgi nav, kad dodas karā,» vēl kāds teica, «un es neredzu iemesla, kāpēc mēs nevarētu lietot šo līdzekli.»
Bet mednieku vairums piekrita Harejam. Daudz maskētas pēdas var indiāņiem likt domāt par slazdiem. Bet ko tad lai uzsāk?»
Rube, kas līdz šim visu laiku bija klausījies citu runās, izkliedza savu parasto saucienu: pšl..
«Nu saki, ko tu esi izdomājis,» Harejs viņam teica.
«Vispirms es teikšu, ka jūs visi esat visnevainīgākie bērni. Es izdarīšu tā, ka zirgi pāries takai, neatstādami ne pēdas un nesacels indiāņos nekādas aizdomas.»
«Kā tad tu to izdarīsi?» Segins prasīja.
«Tūlīt paskaidrošu, kaptein; bet sakiet man, lūdzu, kādēļ mums šis ceļš jāpāriet?*
«Lai paslēptos kalnos.»
«Bet kā tad mēs tur iztiksim bez ūdens?»
«Kalna pakājē ir avots.»
«Zinu, bet, ejot gar šo vietu, indiāņi dosies pie a^ota, lai piepildītu savus ādas maisus. Un, lūk, Mazais nevar saprast, kā jūs apslēpsit savas pēdas pie avota?»
«Jums taisnība, Rubej tās jau arī ir mūsu grūtības.»
«Nekāda cita padoma es pulkam nevaru dot, kā doties uz priekšu pāri līdzenumam un medīt bifeļus. Es domāju, ka pietiek, ja paslēpsies kādi divpadsmit cilvēki. Tādam pulciņam nedraudēs briesmas tur, kur veselu kavatērijas eskadronu uzies katrā ziņā.»
«Bet kur tad paliks pārējie, Rube?»
«Lai dodas uz ziemeļrietumiem līdz Meskitu augstienei. Tur ir ērta, ūdens un zāles bagāta vieta, kur viņi var palikt tik ilgi, līdz noskaidrosies mūsu tālākais liktenis.»
«Bet ūdens un zāles ir taču pietiekoši arī pie šī avota.»
«Iespējams, ka indiāņi gribēs te atpūsties, tamdēļ man liekas labāk no šejienes aizvākties.»
Rubes vārdu pārliecība ietekmēja visus. Segins nolēma paklausīt vecā mednieka padomam. Izvēlējās tos, kam bija jāpaliek še novērot indiāņus. Visi pārējie devās uz ziemeļrietumiem. Se palika Segins, Henrijs, Elsols ar māsu, Rube, Harejs un vēl kāds pusducis mednieku.
Pirms tie aizgāja no atpūtas vietas, viņi atkala zirgus un piepildīja naglu caurumus ar smiltīm, lai zirgu pēdas līdzinātos mustangu pēdām. Sī viltība bija nepieciešama: visu šo cilvēku dzīvība varbūt bija atkarīga no smiltīs atstātā pakava nospieduma. Tuvojoties indiāņu kara takai, viņi izklīda lielā attālumā, lai viens no otra būtu mazākais pusjūdzi tālu. Vienkop viņi sapulcējās tikai pie Pi- nona pakājes.
Saule jau rietēja, kad viņi sasniedza strautu, bet aiz uzmanības ceļinieki savus zirgus nepadzirdīja un apslēpās kalna aizā.
Otrā dienā viņi ievēroja nelielu klinšainu un ar mežu apaugušu kalnu grēdu, no kurienes varēja redzēt ne tikai strautu un taku, bet te pavērās ari plašs skats uz trim pusēm. Tas bija lielisks novērošanas punkts.
Vajadzēja vispirms papildināt ūdens krājumus. Tāpēc divi mednieki devās uz strautu un piepildīja ar ūdeni visus viņu rīcībā esošos traukus. Neviens indiānis nerādījās.
Pie strauta nāca nelieli bifeļu, briežu un antilopju bari. Padzērušies dzīvnieki atgriezās savās ganībās. Medniekiem tas bija vilinošs medījums, bet neviens neuzdrošinājās šaut, jo indiāņu suņi katrā ziņā piegrieztu vērību izlietajām asinīm.
Visu nākošo dienu Segins pavadīja, velti vērodams. Viņa tālskatis, ar ko varēja redzēt trīs jūdzes tālu, nekā neatklāja. Kad arī trešā dienā neviens neparādījās, viņi sāka bažīties, vai navahi nav izvēlējušies citu ceļu. Bija arī vēl cits nemiera iemesls: izsīka pārtikas krājumi. Bija jāpārtiek no riekstiem, kurus viņi ēda zaļus, jo uguni kurt baidījās.
Kāds ieteica medīt antilopes.
«Viņu asiņu pēdas mūs pazudinās.»
«Es apņemos iegūt medījumu, neizlejot nevienas asins piles,» teica kāds meksikāņu mednieks: «Man ir laso, pēo cīņas ar zvēru es rūpīgi izdzēsīšu visas pēdas.»
«Pamēģiniet,» kapteinis teica.
Meksikānis ar savu biedru devās uz strautu. No sava augstā novērošanas punkta Segins un Henrijs varēja sekot viņu rīcībai.
Pēc ceturtdaļstundas parādījās bars antilopju. Viņas tuvojās strautam rindā. Pēkšņi antilopes apstājās un sāka ostīt gaisu. Viņas sajuta briesmas, bet bija jau par vēlu. Cilpa nosvilpa gaisā un sažņaudzās ap priekšējās antilopes kaklu, bet pārējās metās bēgt. Mednieks iznāca no paslēptuves, uzvēla dzīvnieku sev uz pleciem un devās atpakaļ uz aizu. Viņa biedrs tam sekoja, iznīcinādams palikušās kāju pēdas. Antilopi apēda jēlu. Neraugoties uz pretīguma sajūtu, arī Henrijs ņēma dalību šai mežonīgajā mielastā.
Naktī, kas sekoja ceturtai dienai, bija gaiša mēnesnīca. Sardze, kas drošības dēļ bija nolikta, pusnaktī visus pamodināja. Apvāršņa ziemeļu pusē bija saskatāmi kaut kādi melni stāvi. Tie varēja būt arī bifeļi. Bet pēkšņi pamirdzēja ieroči un iezīmējās zirgu silueti. Tie bija indiāņi, par to nebija ko šaubīties.
«Bet ja mūsu zirgi sāks zviegt?» Segins iesaucās.
Mednieki ātri steidzās lejā, kur meža biezoknī bija piesieti viņu zirgi. Sī steiga bija nepieciešama, jo zirgi viens otru sajūt jau dažas jūdzes tālu, bet paaugstinājumā mazākais troksnis sadzirdams neparasti skaidri. Mednieki paņēma segas, ar ko parasti tiek apsegtas zirgu muguras un uzmeta tās zirgu galvām. To izdarījuši, viņi atgriezās novērošanas punktā.