Bija laiks paslēpties. Skaidri bija dzirdams zirgu pakavu troksnis. Zirgi, jautri zviegdami, rādīja, ka jūt ūdens tuvumu. Drīz varēja saskatīt šķēpu galus un plīvojošus karogus un ari puskailos indiāņu stāvus, kas mēness gaismā mirdzēja kā bronzas statujas. Jātnieki piejāja strautam un ļāva saviem zirgiem padzerties, tad aizrikšoja uz ielejas vidu, nokāpa zemē un palaida zirgus ganīties. Acīmredzot viņu nolūks bija te iekārtot nometni un pavadīt nakti.
Gājiens turpinājās kādu stundu, un Henrijs saskaitīja vairāk nekā divsimt indiāņu kareivju. Vērotāji nebaidījās, ka viņus varētu ieraudzīt, viņi bija paslēpušies aiz klintīm un kokiem, bet paši tomēr varēja redzēt un dzirdēt visu, kas notika ienaidnieku nometnē.
Indiāņi iesāka ar to, ka piesēja zirgus pie mietiem, kas atradās klajuma vidū, kur bija sevišķi bieza zāle. Savā tuvumā viņi atstāja visu iejūgu — zirgu saru iemauktus un pelēkās lāču ādas un bifeļa ādu segas. Segli bija tikai nedaudziem, jo kara gaitās indiāņi reti kad tos lieto. Katrs kareivis iedūra zemē savu šķēpu un novietoja sev blakus vairogu, stopu un bultas. Vienādā atstatumā viens no otra zemē iedurtie šķēpi izveidoja vairākus simtus soļu garu fronti.
Vispārējais nometnes izskats varēja būt kā paraugs katram regulāram karaspēkam. Nometne bija sadalīta divās daļās, jo indiāņi piederēja divām ciltīm: apačiem un navahiem. Pēdējo bija mazāk, un viņi novietojās tālāk no novērotājiem.
Indiāņi ieradās kalna pakājē un sāka cirst kokus; sagatavojuši pietiekoši daudz kurināmā, viņi aiznesa to nometnē un vairākās vietās drīz iedegās milzīgi ugunskuri. Indiāņi sasēdās tiem apkārt un sāka gatavot vakariņas. Uguns gaismā uz sejām un krūtīm varēja saskatīt tetovējumus, kur, kā likās, bija sakopotas visdažādākās figūras un krāsas. Daži bija izkrāsoti gaiši sarkanā, citi melnā krāsā, daļa bija plankumaina, bet citi svītraini kā zebras. Uz krūtīm un vaigiem bija zvēru attēli: vilku, panteru un citu. Uz sirds dažiem bija uzzīmēta sarkana roka, citiem kā devīze bija miroņgalvas vai kaulu kaudzes atveids.
īsāk sakot, katrs no viņiem bija piesavinājies sev to simbolu, kas visvairāk atbilda viņa raksturam, ciltij un gaumei. Lepnība piemīt visām nācijām visās civilizācijas pakāpēs, tālab arī te, tāpat kā Eiropā, bija vērojama bagāta fantāzija ģerboņu izvēlē. Daudziem indiāņiem bija galvā strausu spalvām izrotātas kapara galvas segas, ko viņi bija atņēmuši nonāvētiem huzāriem.
Vairāk nekā divas stundas viņi smējās, sarunājās, plātījās kā jokdari teātros un stipri trokšņoja. Viņi nemaz nelīdzinājās indiāņiem — mežu iemītniekiem, kas atšķiras ar lepnu un klusu gaitu.
PēG paēstām vakariņām viena daļa devās sargāt zirgus, pārējie ietinās segās un aizmiga. Uguns palēnām apdzisa, suņi mielojās ar vakariņu atliekām un pie mazākā trokšņa rēja. Dažreiz atskanēja kāda sarga sauciens.
Mūsu pulciņam bija laiks pārdomāt savu stāvokli un nodarboties ar savām lietām. Sī doma ienāca prātā visiem vienā laikā.
«Indiāņi taču te var palikt uz medībām.»
«Ļoti iespējams,» Segins nopietni piezīmēja. «Viņi acīmredzot vēl nav sagatavojuši gaļas krājumu ceļojumam caur tuksnesi. Sis apgabals bagāts ar medījumu, un cilvēki un zirgi te var uzkrāt spēkus. Mani nemaz nepārsteigs, ja viņi te apmetīsies uz ilgāku laiku.»
«Tādā gadījumā mēs esam iekļuvuši sprostā,» teica kāds no medniekiem, norādīdams uz izeju no aizas vienā galā un stāvo klinti otrā. «Kā tad mēs no šejienes izkļūsim? Lūk, tas mani ļoti interesē.»
Visi paskatījās uz to pusi, kur mednieks norādīja ar roku: ne tālāk kā simt soļu no izejas, kas bija klinšu aizsargāta, atradās indiāņu nometne. Nebija pat ko domāt izkļūt pa šo ceļu, pat ja sargi aizmigtu, jo suņi katrā ziņā saceltu trauksmi. Otrā pusē stateniski pacēlās klintis. Viņi patiešām atradās it kā slazdā.
«Bet mēs taču te nomirsim aiz bada un slāpēm, ja šie nolādētie indiāņi no šejienes neaizvāksiesl» iesaucās kāds meksikānis.
šī varbūtība, kaut arī maz ticama, tomēr varēja piepildīties. Indiāņi, protams, neizvēlēsies šo kalnu ceļu, jo tas, patiesībā, nebija nemaz ceļš, bet viņi varēja netīšām te ienākt, lai savāktu ciedru čiekurus. Arī suņi varēja te ieskriet, sekojot medījumam — tas viņiem draudēja ar bojāeju.
Segins gribēja pacelt savu ļaužu nošļukušo garastā-. vokli un, griezdamies pie viņiem, teica;
«Ja mūsu paslēptuvi neatklās, tad mēs divas trīs dienas varēsim pārtikt ar riekstiem, pēc tam mēs varam nonāvēt kādu no mūsu zirgiem. Vai mums ir daudz ūdens?»
«Mūsu trauki ir gandrīz pilni,» Harejs atbildēja, mūsu stāvoklī tā ir liela laime.»
«Bet mums nav ar ko barot mūsu nabaga zirgus,» skumji piezīmēja Henrijs, paredzēdams tās ciešanas, kas sagaida viņa mīļo Moro.
«Viņiem nebūs jācieš bads un slāpes, kamēr būs vēl kaut viens kaktuss,» sacīja EIsols, norādīdams uz šī auga milzīgajiem krūmiem.
Patiesi, kaktusi tuksnešos izglābj daudzus cilvēkus un dzīvniekus no bada nāves.
«Draugi,» Segins teica, «ir velti priekšlaikus izmist. Kas var gulēt, lai atpūšas. Pietiek, ja nostādīsim sardzi, lūk, še un tur. Nāciet šurp, Sanhes!»
Un priekšnieks norādīja divas vietas, no kurām varēja vērot aizas ieeju.
Pārējie nogāja lejā, apskatīja savus zirgus, ietinās segās, apgūlās, un drīz tomēr visi iemiga.
Pirms saules lēkta visi jau bija kājās un vēroja ienaidnieku. Indiāņu nometnē bija klusu; tas nozīmēja, ka šodien viņi atpūtīsies, jo mežoņi parasti dodas cejā pirms rītausmas.
Kad austrumi sāka sārtoties, nometne pamodās, sāka kustēties melni stāvi. Vispirms indiāņi aizdedzināja ugunskuru.
Tie, kas sēdēja paslēptuvē, čukstoši izteica viens otram savus vērojumus.
«Interesanti zināt, cik ilgi viņi mūs noturēs šai slazdā kā mušas zirnekļa tīklā?»
«Mazākais trīs dienas, bet varbūt arī visas sešas.»
«Kāda velna pēc tad viņiem tik ilgi jāpaliek? Viņiem taču pietiek vienas dienas, lai sagatavotu vajadzīgos gaļas krājumus. Skatieties, kur nāk milzīgs bifeļu bars — lūk, viņiem krājums rokā.»
«Tā,» teica kāds no meksikāņiem, «būs nepieciešamas mazakais trīs dienas, līdz šī gaļa izžūs, un būs nelaime, ja saule noslēpsies — tad būs vajadzīgs vēl ilgāks laiks.»
Henrijs Hallers, noklausoties šīs sarunas, tikai tagad skaidri izprata stāvokli, kādā viņi atradās.
Tātad bija jāsēž uz vietas ne mazāk kā četras dienas. No bada nebija jābaidās, jo jēlas zirgu gaļas bija pietiekoši, bet draudēja ūdens trūkums. Vai kaktusu pietiks, lai vairākas dienas apmierinātu cilvēku un zirgu slāpes?»
Pa to laiku kļuva gaišs. Apbruņotie indiāņi kāpa savos zirgos un veda tos dzirdīt, lai pēc tam dotos bifeļu medībās. Nometnē palikušie gatavoja kurināmo, dziņa mietus un stiepa virves.
«Lūk, kāl» iesaucās viens no Segina medniekiem. «Virves izstieptas, un mēs esam cilpā!»
Nebija šaubu: indiāņi bija nolēmuši kādu laiku te palikt.
Pēc divām stundām indiāņi mednieki lēni, nelieliem pulciņiem sāka atgriezties. Katrs uz zirga muguras veda medījumu. Tie bija gaļas kalni, no kuriem pacēlās tvaiki. Vieni veda sānus un gurnus, otri — muguras, trešie — mēles, aknas un citas zvēru iekšas. Visu to viņi nosvieda zemē. Tikai tad sākās troksnis un steiga! Mežoņi skraidīja uz priekšu un atpakaļ un jautri pļāpāja. Viņi sagrieza gaļu šķēlēs un lika uz sakaitētām oglēm; izgrieza taukus un piepildīja ar tiem zarnas. Aknas viņi kā meža zvēri ēda jēlas, bet kaulus viņi pārcirta un izsūca no tiem smadzenes. Sī mežonīgā aina, ko pavadīja lēcieni, mežonīgi kliedzieni un dažādas muļķības, turpinājās mazākais kādu stundu. Tad nākošā indiāņu grupa kāpa zirgos un devās medībās. Pārējie izkāra gaļu uz izstieptām virvēm, lai tā saules iedarbībā pārvērstos par tazaijo (kaltētu gaļu).
Nelielais balto pulciņš tagad zināja, kas viņus sagaida, bet šie stiprie vīri savā dzīvē bija jau pārcietuši tik daudz nedienu, ka dažu bada dienu perspektīva viņus nebaidīja.
«Nav ko uztraukties, kamēr mums pašiem neķeras klāt,» kāds teica.
Otrs jokodamies atbildēja:
«Kas tad mums cits var ķerties klāt kā izsalcis vēders? Bet man jāatzīstas, ka es varētu apēst dzīvu ēzeli, ja tikai tas gadītos.»
«Ei, mazais!» Rube teica. «Nevajag būt tik rijīgam, sāks sāpēt vēders. Sadalīsim riekstus un ēdīsim tos kā īsti vientuļi.»
Mūsu mednieki bija ļoti norūpējušies, jo drīz ievēroja, ka šo vērtīgo augļu nebija daudz.
«Būs drīz jāķeras pie zirgu gaļas,» Sanhess piezīmēja.
Rube sausi viņam atbildēja:
«Es ceru, ka līdz tam vēl pagrauzīsim savus nagus.»
Sāka dalīt ūdeni. Katrs dabūja mazu krūzīti. Segins, gribēdams parādīt citiem piemēru, sāka tīrīt kaktusus, lai apmierinātu zirgu slāpes, kam nebija iespējams dot pat daļu ūdens. Mednieki sekoja vacļoņa piemēram un veselai kaudzei kaktusu notīrīja mizas un dzeloņus. No caurumiem tecēja gaišs šķidrums, un zirgi alkatīgi sāka to dzert.
Tā pagāja pirmā ieslodzījuma diena. Indiāņi apgūlās vēlu un arī otrā dienā piecēlās vēlu: viņiem tā bija atpūtas un dzīru diena. Pat suņi no nometnes neatkāpās ne soli. Nometnē pārtikas bija pietiekoši, tamdēļ mūsu medniekiem nebija jābaidās, ka suņi varētu ieklīst viņu slēptuvē. Sai dienā saule stipri dedzināja, un mūsu mednieki no karstuma stipri cieta, bet viņi nedrīkstēja žēloties, jo taisni šis karstums viņiem solīja drīzu atbrīvošanu. Vēl viena tāda diena, un gaļa būs izžuvusi.
Ūdens krājums bija izžuvis; slāpes bija jāveldzē tikai ar slapjajām kaktusu lapām. Arī visi rieksti bija apēsti, un viņi sāka domāt par zirgu gaļu.
«Pagaidīsim līdz rītam,» teica Rube: «dosim šiem nabaga radījumiem kaut mazu cerību izglābties. Kas zina, kas notiks rit.»
So priekšlikumu pieņēma, jo pret vecā mednieka ieteikumiem vispār izturējās ar lielu cienību, un katrs mednieks arī baidījās par sava zirga likteni: stepē saimnieks arvien ļoti stipri iemīl savu zirgu. Cilvēki aizgāja gulēt neēduši un sapņos redzēja bagātīgus ēdienus.
Trešajā dienā indiāņi uzcēlās tikpat vēlu, un, padzirdījuši pie avota zirgus, tūlīt sāka mieloties. Ceptas bifeļu un antilopju gaļas smarža, ko atpūta vējš, stipri palielināja izsalkušā pulciņa apetīti. Vajadzēja nodurt kādu zirgu, bet kuru? Bija pavisam divpadsmit zirgu (tikpat, cik mednieku), un katrs, protams, sargāja savu. Nolēma vilkt lozes: tukšā podā iemeta vienpadsmit baltus un vienu melnu akmentiņu; katram ar aizsietām acīm vajadzēja pieiet un izņemt vienu akmeni. Henrijs Hallers, izņemdams lozi, drebēja tā, it kā jautājums skartu viņa personīgo dzīvību. Liktenis izglāba Moro. Loze krita vienam no vecākajiem mustangiem, kas piederēja kādam meksikānim.
Sardze atgriezās savās vietās, bet pārējie apstāja izvēlēto upuri. Viņu piesēja pie koka un sasēja kājas. Kāds no medniekiem turēja lielu nazi, otrs — spaini, lai neietu zudumā neviena pile no dārgā šķidruma.
Neparasts troksnis pārtrauca šo skumjo upurēšanu.
Meža malā parādījās liels, pelēks, vilkam līdzīgs dzīvnieks.
«Indiāņu suns!» Rube iesaucās. «Nevajag viņu palaist. Kaut kā klusā veidā viņš jāaizsūta uz viņpasauli.»
Mednieki tūlīt izvilka nažus no makstīm un tuvojās dzīvniekam. Bet suns, uzminējis viņu naidīgos nolūkus, sāka rūkt un devās uz aizas izeju.
Taisni tai vietā sardzē stāvēja nāvei nolemtā zirga saimnieks; viņš tīšām bija izlūdzies palikt sardzē, lai nebūtu jābūt klāt pie zirga nogalināšanas. Tagad viņš sagatavoja savu šķēpu, ar prieku vēlēdamies nodurt suni. Suns sāka atkāpties, lai ar vienu lēcienu aizkļūtu garām bīstamajai vietai, bet tūlīt atskanējušie gaudi visiem vēstīja, ka meksikāņa šķēps ķēris suni.
Segins un Henrijs ātri steidzās uz savu lūkotavu, jo baidījās, ka indiāņi var izdzirdēt gaudus, bet tur viss bija klusu.
Suni sadalīja un apēda, pirms viņš vēl paspēja atdzist. Ar sāpošu sirdi ēda arī Henrijs Hallers, jo citādi viņam būtu jānomirst badā. Kad pēc kāda laika uzkāpa novērošanas punktā, tad ievēroja labvēlīgākas pazīmes: indiāņi, sasēdušies ap ugunskuriem, bija atsākuši miesas izkrāso- šanu. Baltie zināja, ko tas nozīmē. Gaļa bija nomelnojusi un to varēja iesaiņot. Daži mērcēja savas bultas indīgā šķidrumā.
Mūsu gūstekņi kļuva mundrāki, viņi domāja, ka ienaidnieks jau rīt pat dosies ceļā. Viņu cerības piepildījās agrāk, nekā viņi to gaidīja. Pirms saules rieta nometnē sacēlās liela kņada. Gaļu noņēma un satina saiņos, padzirdīja un apsegloja zirgus. Kareivji sakāpa zirgos un viņu garā rinda devās uz dienvidiem. Apaču cilts jāja pa priekšu, no sākuma navahi viņiem sekoja, tad atdalījās un nogriezās uz rietumiem «Govs acs» avota virzienā.
Pirmā Segina ļaužu vēlme bija steigties pie strauta, lai apmierinātu slāpes, un tad ielejā, lai apmierinātu badu ar indiāņu atstātās gaļas atliekām.
«Pagaidiet, kamēr viņi vairs nebūs redzami,» Segins viņus atturēja. «Var gadīties, ka kāds kaut ko nometnē aizmirsis un vēl atgriežas šurp. Lai kāds no jums viņus novēro un pasaka, kad indiāņi vairs nebūs saredzami, bet pārējie lai gatavojas doties ceļā.»
Visi, izņemot vienu, aizgāja pie zirgiem, lai tos apseglotu. Zirgi bija acīmredzot iepriecināti, kad tos atbrīvoja no smagajām segām, ar ko visu laiku bija apsegtas viņu galvas.
«Mani ļoti interesē,» teica Henrijs, griezdamies pie Segina, «kamdēļ navahi devās uz «Govs aci».»
«Es pats velti meklēju atbildi,» ar zināmu nemieru atbildēja Segins. Par laimi, mūsu biedru tur nav.»
«Viņi droši vien ļoti garlaikojas, mūs gaidīdami,» Harejs teica, «vienīgi varbūt viņi tur būs atraduši daudz medījuma.»
«O!» iesaucās Sanhess, «viņiem, protams, nevajadzēja tā savilkt siksnas ap vēderu kā mums. Paskatieties, es esmu kļuvis īsts skelets. Kad doktors mani ieraudzīs, viņš. ja gribēs, varēs pārbaudīt visus manus kaulus.»
Viss bija sagatavots gājienam, un cilvēki izrādīja lielu nemieru.
«Mūsu sardze laikam guļ,» nepacietīgais Harejs piezīmēja. «Kamdēļ gan lai indiāņi atgrieztos, ja viņi jau tik tālu aizgājuši. Droši vien viņi steidzas uz priekšu, jo tur viņus sagaida bagātīgs laupījums.»
Redzēdams, ka grūti būs nepacietīgos savaldīt, Segins, lai nepieļautu disciplīnas pārkāpumu, paprasīja sardzei. Sardze atbildēja, ka tālumā saredzamas tikai galvas.
«Labi,» teica vadonis, «vediet zirgus aiz iemauktiem.»
Ļaudis steidzīgi nogāja ielejā. Segina kalps gāja citiem pa priekšu, jo viņam ļoti gribējās ātrāk padzirdīt sava kunga zirgu. Nonācis pie izejas, viņš šausmās atsviedās atpakaļ.
_ «Kungs! Kungs! Viņi vēl ir tur!» viņš nesakarīgi šļupstēja.
«Kādi viņi?»
«Indiāņi.»
«Tu laikam esi prātu zaudējis. Kur tu viņus redzi?»
«Nometnē, paskatieties pats!»
Henrijs Hallers gāja Seginam līdzi uz izeju. Tur viņiem atklājās savāds skats: nometne bija tādā pašā stāvoklī, kādā to pameta indiāņi: tur mētājās bifeļu ādas un milzīgs daudzums kaulu, ugunis dzisa, simtiem vilku klīda pa nometni, meklēdami sev garšīgus kumosus, un vajāja tos savus biedrus, kam bija vairāk laimējies. Arī pieci vai seši cilvēku stāvi kustējās ap ugunskuriem. Arī tie meklēja sev barību un mēģināja to atņemt vilkiem, kas atbildēja, dobji rūkdami. Daži grauza sameklētos kaulus. Bija grūti saskatīt viņos cilvēciskas īpašības. Henrijs nevarēja apslēpt savu nicināšanu pret šiem izdzimumiem. Viņu miesa bija vāja, kaulaina, āda krunkās, bet rokas tik garas kā mērkaķiem, galvas nesamērīgi lielas, mati netīri un savēlušies. Apģērba vietā dažiem bija kaut kādas skrandas, pārējie bija pilnīgi kaili.
«Jamparikosu cilts!» teica kalps meksikānis.
«Digeri, tas ir kaprači,» teica kāds cits, gribēdams ar šo vārdu jaunajam cilvēkam paskaidrot, ka šie indiāņi pieder tai neattīstītajai ciltij, kas dzīvo uz citu rēķina kā parazīti un kam dzīvnieciskais instinkts stiprāks par cilvēcisko.
«No šiem nelaimīgajiem idiotiem nav ko baidīties,» Segins teica, «iesim pie viņiem.»
«Mēs varam pat nopelnīt,» jautri teica Rube, «par šī briesmoņa skalpu maksā tikpat kā par apaču virsaiša skalpu.»
Segins stingri atbildēja.
«Saut neviens nedrīkst. Vēl beidzamie indiāņi nav nozuduši no mūsu redzesloka.»
«Bet kā tad citādi tos var iegūt?» Sanhess prasīja. «Viņi aizskries kā stirnas un pazudīs klintīs.»
«Nu lai arī skrien, nelaimīgie!» atbildēja kapteinis, jo viņš nevēlējās, lai tiktu izlietas asinis.
«Nē, tas nu gan nenotiks. Mēs nešausim, bet katrā ziņā viņus panāksim. Surp, biedri!»
Sanhess gribēja virzīt savu zirgu tā, lai nogrieztu indiāņiem ceļu uz kalniem, bet viņam tas neizdevās. Sai brīdī pie izejas parādījās Elsols ar savu māsu, un viņu spilgtie tērpi vērsa uz sevi indiāņu uzmanību. Viņi tūlīt skrēja uz kalnu un sāka rāpties tā galotnē.
Sanhesam izdevās saķert tikai vienu; tai brīdī, kad indiānis rāpās kalnā, laso aptinās ap viņa kaklu un novilka viņu lejā. Kad viņš nokrita lejā, tā ķermeni vairs nevarēja pazīt. Ieraudzījis, ka Sanhess gatavojas viņu skaļpēt, Henrijs pasteidzās aiziet.
Zirgi un cilvēki steidzās uz upi, lai remdētu slāpes. Tad sāka gaiņāt vilkus, sviežot viņiem ar akmeņiem. Tai laikā, kad visi bija aizņemti ar gaļas meklēšanu nometnē, atskanēja Hareja izsauciens:
«Aizmirsts stops, pavisam balts. Acīmredzot tas pieder kādam ievērojamam indiānim.»
«Jā,» norūpējies teica Segins, «viņa saimnieks, tiklīdz ieraudzīs savu zaudējumu, nekavēsies atgriezties. Ā! Lūk, viņš jau auļo šurp pār ieleju.»