Pie apvāršņa parādījās spīdoša zvaigznīte, kas arvien tuvojās. Tā bija metāla cepure, kas atmirdzēja saules staros un tuvojās nometnei lielā ātrumā.
«Pie zirgiem, mani bērni!» Segins iesaucās. «Atstājiet stopu, kur bija, kur to atradāt. Ātrāk vediet projām zir- gusl Veiklāki Veiklāk!»
Katrs satvēra savu zirgu aiz iemauktiem, un visi paslēpās aiz kokiem. Tur mednieki uzlēca zirgos un sāka gaidīt, kas notiks.
«Kaptein, vai pavēlēsit šaut, kad viņš piejās tuvāk?» prasīja nevaldāmais Sanhess. «Nē.»
«Tādā gadījumā mums būs viegli viņu notvert, kad viņš nolieksies pēc sava stopa.»
«Nekādā ziņā. Vajag ļaut viņam mierīgi aizjāt.»
«Ļoti žēl. Bet atļaujiet jautāt, kaptein, kamdēļ?»
«Jūs esat prātu zaudējis, Sanhes. Vai tad jūs nesaprotat, ka tad visa cilts dzīsies mums pakaļ un jau naktī mūs panāks … Mūsu pēdas viņš nepamanīs, jo mūsu zirgi nav apkalti, bet mums kājās mokasīni — tātad viņš neievēros mūsu klātbūtni.»
«Bet, ja viņš paskatīsies uz to pusi, ko tad?» Harejs prasīja, norādot uz kalna pakāji, kur gulēja sakropļotā indiāņa skalpētais līķis, kam jau vairāki baltie vilki pievērsa savu uzmanību.
Segins ar pārmetošu skatienu paskatījās Sanhesā, kas kaunīgi nolaida acis.
«Tad būs ar viņu jātiek galā ar šķēpu jeb laso palīdzību, vai jāsagūsta viņš dzīvs. Saut nekādā gadījumā nav atļauts. Nolieciet savas bises un sagatavojiet šķēpus un laso.»
«Kad mums sākt, kaptein?»
«Tad, kad es došu zīmi. Varbūt viņš nokāps no zirga, lai paceltu savu loku; varbūt pēc tādas auļošanas viņš vedīs zirgu padzirdīt. Tad mēs viņu ielenksim. Ja viņš ievēros digera līķi un dosies pie tā, mēs viņam nogriezīsim atpakaļceļu. Viss atkarāsies no apstākļiem. Gaidiet manu zīmi.»
Kamēr turpinājās apspriede, indiānis bija jau tik tuvu, ka viņu varēja apskatīt. Zirgs un jātnieks vienlīdz bija apbrīnošanas cienīgi. Zirgs — mustangs, melnāks par nakti, zibošām acīm, drebošām nāsīm, ap tā muti bija putas, sāni slapji un spīdoši. Jātnieks — līdz jostas vietai kails, tikai bagāta galvas sega, krelles ap kaklu un rokām rotāja šīs it kā senlaiku statujas kailumu. Preteji apaču paražām viņš nebija tetovēts, un āda bija brīnišķā bronzas krāsā. Sejas panti bija asi un cēli, skatiens lepns. Krāšņie mati sniedzās līdz zirga mugurai. Viņš veikli sēdēja spāņu seglos, bet šķēps bija iesprausts siksnā un balstījās pret viņa plecu. Kreisajā rokā bija balts vairogs, bet ajz muguras karājās maks ar bultām.
«A!» Harejs pārsteigts noteica, «tas ir Dakoma, navahu otrais virsaitis.»
Henrijs pagriezās pret Seginu, lai redzētu šo vārdu ietekmi. Viņš redzēja, ka Elsols bija pieliecies pie priekšnieka un nesaprotamā valodā ļoti satraukts kaut ko viņam stāstīja. Henrijs varēja uztvert tikai vienu vārdu «Dakoma», ko Elsols izteica ar briesmīgu naidu.
«Labi,» Segins atbildēja, acīmredzot piekrizdams El- sola teiktajam.
«Mēs viņu neizlaidīsim no mūsu rokām, kaut arī viņš neuzies mūsu pēdas. Tikai vajag iztikt bez bisēm: indiāņi no mums nav tālāk par desmit jūdzēm aiz šīs nogāzes. Ja mums neizdosies viņu ielenkt, tad mans zirgs ir spējīgs viņu panākt. Un, lūk, arī otrs zirgs, kas spēj to pašu,» viņš piebilda, norādīdams uz Moro un ar roku to glāstīdams.
Henrijs bez vārdiem bija ar mieru pakalpot Elsolam, ko jau bija paspējis iemīļot. Nebija nekādu šaubu, ka Dakoma ir viņa personīgs ienaidnieks.
-Jātnieks jau bija tuvu, un, paklausot Segina mājienam, visi apklusa. —
Indiānis sasniedza bijušo nometnes vietu. Iztrenkā- dams pa ceļam vilkus, viņš apjāja riņķi, meklēdams savu stop.ii. Pēkšņi viņš atbrīvoja vienu kāju no segliem un, nesamazinādams zirga ātrumu, noliecās tā, ka metāla galvas sega skāra zemi. Pēc mirkļa viņš atkal sēdēja seglos taisni ar stopu rokā.
«Lieliskil» Sanhess iesaucās. «Tādu varenu puisi būtu žēl nonāvēt.»
Medniekf saskatījās, ar to klusu izteikdami savu sajūsmu par indiāņa veiklību.
Apjājis auļos vēl vienu riņķi, indiānis jau gribēja doties projām, kad pēkšņi viņa .uzmanību saistīja digera līķis. Viņš tik strauji sarāva pavadu, ka viņa zirgs sacēlās pakaļkājās un palika kā sastindzis.
«Nepārspējami!» Sanhess atkal norūca.
Aina patiešām bija brīnišķa. Mustangs ar savu pie zemes piespiesto asti, saceltām krēpēm un piepūstām nāsīm» jātnieks — tipisks indiāņu skaistuma pārstāvis. Mirkli viņi abi palika kā sastinguši, tad indiāņa sejas izteiksme krasi pārmainījās, viņš sāka aizdomīgi skatīties apkārt, un beidzot viņa skatiens apstājās tai vietā, kur nesen dzirdīja zirgus — ūdens bija duļķains.
No jaunas, ātras jātnieka kustības mustangs salēcās un devās auļos pāri līdzenumam. Tai pašā mirklī Segins deva signālu, un visi jātnieki uzsāka pakaļdzīšanos. Vajadzēja pārjāt strautu; kapteiņa zirgs paklupa un iekrita ūdenī. Neviens neapstājās, lai viņam palīdzētu, jo lieta grozījās ap visu dzīvību vai nāvi. Henrijs piespieda piešus, un Moro drīz bija jau citiem priekšā. Indiānis bija viņam apmēram trīsdesmit metrus priekšā, bet atstatums ne tikai nesamazinājās, bet it kā pat palielinājās. Mednieki bija aizmirsuši, ka viņu zirgi beidzamā laikā bija badojušies un neilgi atpakaļ bija pārmērīgi daudz dzēruši.
Elsols, kas neatstājās no Henrija, jau sagatavoja laso, bet tas nokrita zemē, skardams viņa paša zirga gurnus. Henrijs saskatīja indiāņa sejā pilnīgu izmisumu.
Bet Moro arābu asinis pa to laiku sāka iekarst. Henrijs sāka panākt navahu un drīz jau bija no viņa tikai kādus divpadsmit soļus. Henrija rokās bija bise, un viņš viegli varēja izšaut uz Dakomu no mugurpuses, bet viņš atcerējās Segina aizliegumu. Varbūt ķerties pie naža jeb sist Dakomam ar bises resgali?
Kamēr viņš pārdomāja šo jautājumu, Dakoma, atskatījies pār plecu un pārliecinājies, ka viņam tuvumā ir tikai viens pretinieks, ātri pagrieza zirgu un ar šķēpu rokās metās Henrijam virsū. Pēdējais tikko spēja atvairīt sitienu, kas bija tēmēts tieši viņa krūtīs. Šķēps ķēra viņa roku, bise izkrita, bet negaidītais uzbrukums un ievainojums Henriju tā apmulsināja, ka pagāja dažas sekundes, pirms viņš varēja pagriezt zirgu atpakaļ. Pa to laiku Dakoma jau bija paspējis apjāt viņam apkārt, un, kad Henrijs no jauna satikās ar viņu aci pret aci, indiānis izšāva bultu, kas ieurbās jaunā cilvēka labajā rokā. Izmisumā Henrijs izrāva revolveri, indiānis sagatavoja savu šķēpu, un viņi gribēja atkal doties viens otram virsū.
Sadursmes mirkli Henrijs nospieda revolvera gaili… Šāviens nesprāga, viņa priekšā pazibēja ienaidnieka šķēps, tad kaut kas stipri iesita pa indiāņa seju — tā bija laso siksna. Cilpa pārslīdēja pāri viņa galvai un sažņaudza elkoņus. Dakoma šausmīgi iekliedzās, šķēps izkrita viņam no rokām, pats viņš atradās zemē un palika nekustīgs. Viņa mustangs ar tādu spēku uzdrāzās Moro, ka abi nogāzās zemē.
Tas viss notika vienā acumirklī. Henrijs ātri atžilba un piecēlās. Tad viņš ieraudzīja Elsolu, kas ar nazi rokā stāvēja pie sava upura.
«Zirgs! Ķeriet zirgu!» iztālēm kliedza Segins.
Mednieki sāka vajāt mustangu, kas auļoja pa līdzenumu. Beidzot Sanhesam ar arkāna palīdzību izdevās viņu noķert.
Elsols stāvēja pie gulošā indiāņa un svinēja uzvaru.
Viņa māsa atauļoja reizē ar citiem un, nokāpusi no zirga, steidzās pie sava brāļa.
«Skaties,» brālis viņai teica, «lūk, mūsu mātes slepkava.»
Jaunā meitene iekliedzās, izrāva savu dunci un gribēja tūlīt nonāvēt ienīsto slepkavu.
«Nē, Luna,» brālis viņu atturēja, «mēs neesam slepkavas. Un tā arī būtu par daudz viegla atriebība. Viņš jāparāda dzīvs mūsu cilts sievām. Lai viņas padejo ap lielo virsaiti, kas saņemts gūstā pavisam neievainots.»
Beidzamie, dziļā nicinājumā izteiktie vārdi, piespieda navahu saslieties.
«Marikopas cilts suns!» viņš iesaucās. «Suns, kas saistījies ar baltajiem neliešiem!»
«Tātad tu mani pazīsti, Dakoma?»
«Suns!» Dakoma caur zobiem atkārtoja, caururbdams viņu ar savu skatienu.
«Tas ir viņš! Viņš! Tas pats indiānis, kas pazīstams ar savu nežēlību!» kliedza Rube. «Sitiet viņu, cērtiet viņu! Es viņu pazīstu, neko labāku viņš nepelna.»
Sai brīdī piejāja Segins, viņa pirmās rūpes nebija indiānis, bet Henrijs.
«Jūs esat ievainots?» uztraukumā drebošā balsī viņš prasīja. Lielais Dievs! Es taču Sevrenam zvērēju, ka atdošu jūs viņam dzīvu un veselu! Vai jūs stipri ciešat? Jā, protams, jūs esat varonīgs, es to zinu, bet tomēr atļaujiet apskatīt ievainojumu … Bulta iedūrusies mīkstumā. Labi.
I3et ja nu tā ir saindēta? Eisol, nāciet šurp ātrāk un apskatieties bultu!»
«Vispirms tā jāizņem,» Elsols teica un tūlīt ķērās pie šīs operācijas, kas prasīja lielu veiklību. «Neapturiet asinis, pirms es neesmu pārbaudījis bultu. Kā liekas, tā nav kaujas bulta, bet tas ir taisnība, ka navahi lieto ļoti smalku indi. Par laimi man ir līdzeklis to pārbaudīt.»
Elsols izņēma no savas somas gabaliņu susināmā papīra un noslaucīja ar to asinis no bultas gala. Tad viņš atvēra nelielu pudelīti un uzpilināja dažus pilienus uz bultas metāla gala, vērodams šķidruma iespaidu.
Segins ar neslēptām bailēm gaidīja mēģinājuma beigas. Henrijs teica pats sev, ka grūti atstāt šo pasauli tad, - kad nākotnē gaida laime.
Beidzot Elsols priecīgi paziņoja:
«Hallera kungs, es jūs no sirds apsveicu: tā ir medību bulta, bet es esmu pārliecināts, ka Dakomam bija arī ļaunākas bultas. Interesanti paskatīties.»
Viņš pacēla navahu un izvilka otru bultu no viņa maksts, kas karājās uz muguras. Atkārtojis savu mēģinājumu, viņš izsaucās:
«Nu, vai man nebija taisnība? Paskatieties, bulta palika zaļa kā zāle. Bet tika taču izšautas divas bultas, kur tad otra.»
«Tā pārlidoja pār manu galvu,» Henrijs teica.
«Biedri, pameklējiet to. Nevar atstāt šo pierādījumu neievērotu.»
Bultu drīz atrada, un arī tā izrādījās saindēta.
«Patiesi jūs esat laimīgs, Hallera kungs,» teica indiānis, «labi, ka šī bulta jūs neievainoja. Tad būtu jāliek lietā ārsta zināšanas un visas man zināmās pretindes. Bet ko es redzu? Vēl ievainojums? Kā redzams, indiānis jūs ievainojis arī ar šķēpu. Atļaujiet paskatīties.»
«O, tas nav nekas vairāk kā skramba,» Henrijs atbildēja.
«Hallera kungs, vietējais klimats ir nepielūdzams. Es zinu no piedzīvojumiem, ka līdzīga skramba var pārvērsties nāvējošā brūcē, ja to atstāj novārtā. Luna, pasniedz mazliet korpiju… Es jums ievainojumu pārsiešu, lai nerastos pūžņi. Tas taču mans pienākums: es jau tā esmu jums pateicību parādā. Ja nebūtu jūs, šis indiānis katrā ziņā būtu mums izbēdzis.»
«Un bez jūsu palīdzības viņš mani droši vieņ būtu nonāvējis,» smaidot atbildēja jaunais cilvēks.
«Taisnība, bez manis jums būtu bijis grūti tikt galā. Nav nemaz tik viegli atvairīt ar bisi šķēpa dūrienu, bet jūs rīkojāties pareizi. Nav brīnums, ka pirms otrreizējā uzbrukuma jūs ķērāties pie revolvera. Es jūsu vietā butu darījis to pašu. Bet vislabākais tomēr ir tas, ka jūs tik laimīgi tikāt cauri. Pāris dienas neņemiet nost apsējus. Luna, dod savu jostul»
Bet Henrijs atteicās no lieliskās zīda jostas, ko jaunā meitene jau sāka noraisīt.
«Lūk, jums lakatiņš, Hallera kungs,» teica Harejs, kam acīmredzot bija nepatīkami, ka Luna zaudē daļu no savas rotas nepazīstamā cilvēka dēļ.
Kaut gan Henrijs ļoti labi saprata Hareja nolūku, viņš tomēr piedāvāja medniekam nelielu revolveri kā dāvanu lakatiņa vietā.
Tā bija vērtīga lieta, un Harejs ar pateicību to pieņēma, lai gan Lunas smaids viņam bija daudz vairāk vērts kā dāvana.
Elsols neizrādīja nekāda neapmierinājuma, viņš pat izlikās, ka nekā nebūtu ievērojis un turpināja pārsiet.
«Pēc divām dienām jūs atkal būsit brašs. Kas attiecas uz jūsu Moro, Hallera kungs, tad tas ir lielisks zirgs, tikai piederumi viņam slikti, sevišķi iemaukti. Nav brīnums, ka jūs negribējāt viņu pārdot.»
Sī saruna norisa angļu valodā, ko Elsols pārvaldīja visā pilnībā. Ar Seginu viņš runāja franciski kā īsts francūzis. Henrijs arvien vairāk un vairāk brīnījās par viņa prāta vingrumu.
Pēc visiem pārdzīvotajiem uztraukumiem mednieki atcerējās, ka ir briesmīgi izsalkuši. Viņi atgriezās nometnē, cerībā atrast tur gaļas atliekas, bet viņus sagaidīja vilšanās: prombūtnes laikā vilki visu bija pievākuši. Ne tikai no bifeļiem nekas nebija atlicis, bet pat digera līķa vietā bija vairs tikai skelets.