Segins savāca savu pulciņu, lai pārrunātu tālāko rīcību. Viņš nebija aizmirsis novietot uz klints sardzi, kam vajadzēja brīdināt, ja parādītos indiāņi.
Stāvoklis bija neapskaužams. Gūstekni, kas bija navahu cilts otrs virsaitis, viņa cilts nekādā ziņā nepametīs; viņu droši vien sāks meklēt. Sastopoties ar skaita ziņā daudz pārāko ienaidnieku, medniekiem būtu jāiet bojā. Kādu laiku Segins klusēja, pārdomādams stāvokli, bet medniek cienībā nogaidīja.
«Biedri,» viņš teica, «nav labi tas, ka mēs ieguvām šo navahu Bet mums nebija citas izejas, jo citādi tas varēja beigties vēl ļaunāk. Mums rūpīgi jāapsver visi apstākļi. Navahi atgriezīsies, tas ir skaidrs. Paslēpties no viņiem kalnos mēs nevaram, mēs nevaram arī šķērsot kara taku, pa ko viņi aizgāja.»
«Bet kamdēļ mēs nevaram mēģināt pievienoties mūsu pulkam? Mēs varētu iet ar līkumu, izvairoties no viņu kara takas,» teica kāds meksikānis.
«Jā,» Harejs atbildēja, «lai pēc tam aci pret aci sastaptos ar mūsu ienaidniekiem pie viņu pilsētas vārtiem? Vēlāk daudz tādu nebūs, kas varēs pastāstīt, ko viņi redzējuši.»
«Kamdēļ tad mums viņi jāsastop?» meksikānis iebilda. «Pārliecinājušies, ka Dakoma pazudis, viņi atgriezīsies pie saviem biedriem.»
«Tas taisnība,» teica Segins, «viņi pa kara taku atgriezīsies atpakaļ. Bet mēs nevaram doties tai virzienā, ko jūs norādāt. Es apkārtni pazīstu. Tur nav medījumu, un pirms sasniegsim Mimbru, mēs būsim nomiruši badā.»
«Arī ūdens nav,» Harejs piebilda, «pat peles nevarētu remdēt savas slāpes.»
«Tomēr nepieciešams,» pēc īsām pārdomām turpināja Segins, «kaut kā tikt pāri viņu kara takai un cloties uz Prieto vai arī jāatsakās no tālākā gājiena.»
Doma par atteikšanos no gājiena visus sabaidīja un piespieda strādāt visām galvām. Viens pēc otra tika ierosināti dažādi plāni, bet visi tie bija nepilnīgi un tālab tos noraidīja. So strīdu laikā vecais Rube neteica neviena vārda, viņš sēdēja saliecies un zīmēja smiltīs kaut kādas figūras.
«Ko tu tur dari, ādas mais?» Harejs viņam prasīja.
«Beidzamā laikā es slikti dzirdu, bet man liekas,» kāds teica, «ka, ja mēs dosimies pa indiāņu taku, tad viņi divu dienu laikā mūs panāks. Bet nebūtu nemaz slikti viņus piemānīt.»
«Nu ko tad tu tādu izdomājis, vecais jokdari?» Sanhess prasīja. -
«Ciet klusu, mujķil Tev mēle tāda kā bebram aste.»
«Rube,» Segins teica, «ja tu esi kaut ko izdomājis, tad saki. Es atzīstos, ka izejas neredzu.»
«Ar lielāko prieku es jums teikšu, kaptein. Jūs varat manu priekšlikumu pieņemt vai nepieņemt — kā vēlaties. Bet, ja mēs darīsim tā, kā es jums ieteikšu, tad ne apači, ne navahi mazākais nedēļas laikā neatradīs mūsu pēdas. Lai man nogriež ausis, ja tas tā nav.»
Sis vecā mednieka iemīļotais joks kā parasti sasmīdināja klausītājus.
«Vispirms es apgalvoju, ka agrāk par divām dienām viņi pazudušo meklēt nesāks.»
«Kamdēļ tā?»
«Jūs zināt, ka viņš ir cilts otrais virsaitis, tātad bez viņa var arī iztikt. Tad vēl viņš aizmirsa savu stopu, bet uz to indiāņi ļoti slikti skatās.»
«Pareizi,» Harejs viņu pārtrauca.
«Tātad, lūk, es varu dot goda vārdu, ka, atgriežoties uz nometni, viņš nevienam nekā nav teicis. Taisni otrādi, ja vien tas bijis iespējams, viņš papūlējies iemeslu noslēpt.»
«Ļoti iespējams,» teica Segins. «Turpini, vecais draugs.»
«Vēl vairāk, es apgalvoju — viņš aizliedza sev sekot, lai neviens nedabūtu zināt, kas par lietu. Ja tur būtu zināms, ko viņš pazaudējis, tad viņš varētu atsūtīt kādu citu. Nav nekādu šaubu, ka pulks, ko viņš vada, atgriezīsies šurp, bet tas notiks ne agrāk kā pēc trim četrām dienām.»
«Bet nākamā dienā viņi jau dzīsies mums pakaļ pa mūsu pēdām.»
«Jā, ja mēs būsim tik muļķi un atstāsim pēdas.»
«Kā tad lai no tā izvairās?»
«Tas nav nemaz grūtāk, kā nocirst koku.»
«Bet kā tad? Kā?» visi vienā balsī prasīja.
«Jādomā, kaptein, ka neveiksmīgais lēciens, vajājot indiāni, ir bojājis jūsu smadzenes. Citādi jūs pasmietos par šiem muļķīšiem, ka viņi nevar atminēt, kas par lietu.»
«Atzīstos,» smaidīdams teica Segins, «arī es neizprotu, kādā veidā jūs gribat piemānīt indiāņus.»
«Labi,» teica vecais mednieks, ļoti apmierināts, ka izdomā pārspējis visus. «Mazais jums tūlīt parādīs, kā viņus samulsināt. Vai jūs redzat indiāņa bultu maksti. Bultu tur ir vairāk nekā vajadzīgs. Kādam vajag uzkāpt mugurā Dakomas mustangam, pārjāt kara taku un izkaisīt bultas ar galiem uz dienvidiem. Un, ja navahi nejās pa šīm pēdām līdz satiksies ar apačiem, es esmu ar mieru atdot savu skalpu par Kentuki vissliktākās tabakas saujiņu.»
«Lai dzīvo vecais Rubel» visi sāka kliegt.
«Indiāņi labi nesapratīs, kamdēļ viņš izvēlējies taisni šo ceļu, bet tomēr pēdas nepametīs. Bet pa to laiku mēs izkļūsim no šiem slazdiem un atgriezīsimies pie savējiem.»
«Lieliskil Labāk nemaz nevar izdomāt.»
«Mūsu biedriem nemaz nav jāiet pa šo vietu. Viņi indiāņu taku var šķērsot netālu no Hīlas un savienoties ar mums kalnu otrā pusē, kur mēs atradīsim bagātīgu medījumu.»
«Tas viss ir ļoti labi izdomāts,» Segins teica, «kā kopumā, tā arī sīkumos. Es jums pilnīgi pievienojos. Līdz saules rietam mums vēl palikušas kādas divas stundas laika, ko mēs tagad varētu iesākt?»
«Pēc manām domām, vispirms vajag kādu aizsūtīt pie mūsu biedriem, lai informētu viņus par apstākļiem.»
«Sanhes, jums labs zirgs,» kapteinis teica, «un jūs labi pazīstat apkārtni. Auļojiet jūs pie mūsējiem. Mūs jūs atradīsit uz ziemeļiem no kalna. Ja jūs jāsit visu nakti, tad no rīta jūs mūs panāksit.»
Neteicis neviena vārda, Sanhess uzlēca zirgā un aizjāja.
«Laime,» Segins teica, «ka indiāņi šo vietu tā izrakņājuši, nemaz nevar ievērot beidzamās cīņas pēdas ar Dakomu.»
«Par to nav jābaidās,» iebilda Rube. «Bet, lūk, kas, mums nepieciešams uzmeklēt akmeņainu taciņu, lai apjātu ap kalnu. Es vēl ieteiktu novākt arī nelaimīgā digera līķi, jo citādi viņš var izsaukt aizdomas.»
«Ieraksim viņu zemē,» kāds ieteica.
«Ko vēl ne! Izrakņāt zemi, lai taisni tur sāktu meklēt. Labāk sadedzināt.»
Tā arī nolēma darīt. Iznīcināja uz akmeņiem redzamās asins pēdas, bet līķi sadedzināja ,uz viena no sārtiem.
«Bet tagad vajag ķerties pie bultām,» vecais mednieks teica. «Mēs ar Hareju tās tā izkaisīsim, ka katrā ziņā samulsināsim indiāņus. Sai nolūkā mums būs jānojāj kādas trīs jūdzes, bet mēs būsim atpakaļ, kaptein, pirms jūs vēl būsit paspējuši sagatavot nepieciešamo ūdens krājumu.»
«Lieliski! Lūk, bultas.»
«O, mums visas nav vajadzīgas. Mums pietiek ar četrām bultām,» Rube teica. «Pārējās noderēs vilku medībām, jo agrāk kā aiz Pinona mēs labāku medījumu nesa- stapsim. Harej, noķer man indiāņa mustangu. Labs zirgs! Bet no tā nebūt nevar secināt, ka es gribētu viņu mainīt pret savu veco ķēvi. Paņem arī strausa spalvu no indiāņa galvas segas. Man vēl vajadzīga sega… Pagaidiet taču, nerunājiet visi reizē.»
«Lūk, sega, ņem manu!» no visām pusēm sauca mednieki.
«Diezgan, pietiek ar vienu, vēl mana un Hareja, lūk, visas trīs. Tagad, Harej, jāj pa kara taku kādus divsimt metrus uz priekšu, un lai tavas pēdas būtu pavisam labi saredzamas. Piespied zirgam piešus un brīžiem palaid auļos.»
Harejs paklausīgi izpildīja visu, ko viņam pavēlēja, un apstājās, gaidīdams jaunas pavēles.
Pa to laiku Rube paņēma bultu, piestiprināja tās izrobotajam galam kušķīti strausa spalvu un iesprauda bultu mietā, kas bija palicis pēc indiāņu aiziešanas. Bultas virziens rādīja uz dienvidiem, un tai katrā ziņā vajadzēja pievērst indiāņu uzmanību. Tad Rube, uzmanīgi turēdamies sānis no takas, piegāja pie Hareja un nolika zemē otru bultu, kuras asais gals rādīja uz to pašu pusi. Tad viņš pavēlēja Harejam aizjāt vēl kādas divas vai trīs jūdzes uz priekšu, bet pats viņam sekoja, uzmanīgi iedams gar kara takas malu. Nojājis norunāto attālumu, vispirms auļos, tad soļos, Harejs apstājās.
Rube aizgāja līdz viņam, pārklāja takai trīs segas un pavēlēja Harejam nokāpt no zirga, vest viņu uz austrumiem pāri ceļam, uzmanīgi ejot no vienas segas uz otru. Tā kā zirgs vienā laikā atradās uz divām segām, tad trešā bija brīva, un Rube ātri un veikli to pārnesa uz priekšu. Tādā veidā zirgam vajadzēja noiet kādus simt soļus uz ielejas pusi, pēc tam Harejs savāca segas un atgriezās pie pulka.
Rube atgriezās uz takas un nolika trešo bultu tai vietā, kur zirgs nogāja no ceļa, tad, aizgājis vēl kādu jūdzi uz dienvidiem, Rube nolika tur ceturto bultu un pēc tam atgriezās pie savējiem. Viltībai vajadzēja izdoties, jo neīstās pēdas bija ierīkotas meistariski.
Arī Elsols nedzīvoja bezdarbībā. Viņš nošāva vairākus vilkus, ko mednieki paspēja sagriezt. Visus traukus, kādi vien viņiem bija, piepildīja ar ūdeni. Dakornu uzsēja uz mūļa muguras. Gaidīja, kamēr atgriezīsies Rube.
Segins nolēma atstāt divus medniekus Pinona virsotnē. Vienam no viņiem ar tālskati bija neatlaidīgi jāvēro apvārsnis, otram bija jārūpējas par sava biedra un zirga uzturu. Indiāņiem tuvojoties, viņiem bija jānokāpj kalna pakājē un jāpārliecinās par virzienu, kādā devušies indiāņi un tikai tad pēs iespējas ātrāk jāsteidzas uz pulku.
Kad Harejs un Rube atgriezās, visi rīkojumi jau bija doti; un viņi sāka virzīties ar līkumu ap kalna pakāji. Tur viņi atrada akmeņainu taku, kur zirgu soļi neatstāja nekādas pēdas, un gandrīz līdztekus kara takai viņi sāka virzīties uz ziemeļiem.
Viņi nojāja kādas divdesmit jūdzes, pirms sasniedza to vietu, kur viņiem bija jāsavienojas ar lielo pulku. Tas bija neliela avota krastā, te bija arī zāle zirgiem un malka ugunskuram. Lielais pulks ieradās tikai rīta pusē, jo ceļoja visu nakti.
Tā kā ne vieniem, ne otriem pārtikas krājumu nebija, tad te zirgiem nevarēja ļaut ilgāk atpūsties. Bija tūlīt jādodas tālākā ceļā pāri kalniem, lai meklētu medījumu kalnu otrā pusē.
Ap pusdienas laiku viņi nonāca ielejā, kur auga bieza zāle un zaļoja birzis. Visur bija saskatāmas mednieku pēdas — iemītas taciņas, aplauzti ragi un tā saucamais govju kurināmais, tas ir, govju mēsli, kurus dedzina, ja nav cita kurināmā.
Pulks apstājās. Visapkārt auga daudz sarkano un dzelteno kaktusu, lauku bumbieru, ogu un dažādu sakņu, tā medniekiem iznāca garšīgas vakariņas. Bet vakariņas, kas sastāvēja tikai no augiem, dažus neapmierināja, tā kā pēc pāris stundu atpūtas daļa mednieku devās meklēt medījumu. Rube uzņēmās ceļveža lomu un gāja pulka priekšgalā. Pēc stundas viņš griezās pie Segina ar vārdiem:
«Kaptein, lūk, svaigas pēdas.»
«Vai jūs varat pateikt, cik dzīvnieku?»
«Tas ir vesels bars, mazākais kādi piecdesmit gabali. Priekšā vajag būt laukumam, kur viņi pašlaik ganās.»
«Stāviet, kungi,» Segins teica, «klusāki Rube, ejiet pa priekšu, es jums sekošu. Mēs abi izpētīsim dzīvnieku pēdas.»
«Vai es varu jums pievienoties?» Henrijs prasīja; pa
teicoties Elsola medicīniskai palīdzībai, viņš no saviem diviem ievainojumiem nesajuta nekādu sāpju.
Visi trīs sāka lēni virzīties uz priekšu, spiezdamies caur biezokni. Viņi savā priekšā beidzot ieraudzīja diezgan plašu laukumu, ko ieskāva koki, bet daudzie vītoli norādīja, ka tuvumā ir ūdens.
Bifeļi klejoja dažādos virzienos, daži bija gluži slapji, jo tikko bija peldējušies.
«Vai varēs viņiem pieiet tik tuvu, lai viņus noķertu?» Segins prasīja Rubem.
«Jā,» vecais mednieks teica, «krūmu aizsegā mēs varam pieiet viņiem pavisam tuvu.»
«Un tomēr viņi no mums aizbēgs, jo laukums ir mazs, un, izdzirduši mazāko troksni, viņi paspēs paslēpties mežā.»
«Pilnīgi pareizi.»
«Kā tad tādā gadījumā lai mēs viņus iegūstam?»
«Vajag viņus ielenkt.»
«Tā. Bet kādā virzienā pūš vējš?»
«Nekādā. Gaiss ir tikpat nekustīgs kā indiānis, kam noņemts skalps,» vecais mednieks teica pēc parastā mēģinājuma ar spalvu. «Tātad nav ko baidīties, ka bifeļi mūs varētu sajust, bet tautas mums ir diezgan, lai mēs viņus varētu ielenkt.»
«Tad pie darba!» Segins iesaucās. «Henrij, jūs varat palikt savā vietā. Tā nav sliktāka par kuru katru citu. Kad es došu signālu, jūs, ievērojot lielu uzmanību, dosi- ties uz priekšu. Mums taču vajag sevi taupīt priekšā stāvošajai lietai. Tamdēļ labāk zaudēt bifeli, nekā dabūt ievainojumu. Tātad sargājiet sevi, mans mīļais, sevis un … citu dēļ.»
Beidzamos vārdus Segins pateica smaidīdams un aizgāja. Jaunais cilvēks, palicis viens, iegrima patīkamos sapņos. Pagāja kāda ceturtdaļstunda. Viņš atcerējās, ka tuvojas darbības laiks un atgriezās īstenībā: apskatīja bises lādiņu un sagatavoja jaunus. Spēki bija atgriezušies, un kaut gan viņš nolēma sekot Segina padomam, tomēr bezdarbīgs viņš negribēja palikt. Henrijs sāka izvēlēties savu upuri.
Bifeļi briesmas nenojauta un mierīgi ganījās pļavā. Tikai.kāds vecs vadonis laiku pa laikam sapurināja biezās krēpes, ostīja gaisu un dusmīgi dauzīja zemi, tādā veidā izteikdams savu nemieru.
Henrijs domāja par to, cik labi būtu nonāvēt dzīvnieku un cik ilgi tas nodrošinātu viņu iztiku. Pēkšņi viņš ieraudzīja jaunu bizoni, kas iznāca no meža un tuvojās pulkam. Henrijs brīnījās, kā jaunais dzīvnieks varēja tik tālu aizklīst no pulka, jo parasti jaunie telēni baidās no vilkiem un paliek pie mātēm.
Bizonis kustējās lēni, ar grūtībām, it kā būtu ievainots. Tas tomēr netraucēja viņu paiet garām vilkiem, kas glūnēja meža malā.
«Lūk, kur varens medījums!» Henrijs nodomāja un apskatījās apkārt, vai mednieku ķēde nenoslēdzas.
Bet nekas nebija manāms. Acīmredzot mednieki pusstundā nebija paspējuši ielenkt laukumu. Henrijs sāka aplēst.
Laukuma diametrs būs pusotras jūdzes liels, apkārt trīs reizes vairāk. Pieņemsim, ka tas būs četrarpus jūdzes. Agrāk par stundu signāls nevar būt. Tātad vēl jāgaida. Bet kamdēļ bifeļi apguļas? Katrā ziņā tas ir labi — mūsu medījums netaisās bēgt.
Viens, divi, trīs… lūk, jau seši gabali apgūlušies… tagad astoņi.
Viņi savādā veidā nogāžas, it kā būtu ievainoti. Vēl divi; drīz viņi visi apgulsies, un tad mums būs pavisam viegli uzbrukt. Lūk, īstais brīdis signālam.»
Henrijs ļoti slikti pazina mežonīgo bifeļu dabu un paražas, bet tomēr viņš bija pārsteigts par veidu, kā tie gūlās zemē. Garā zāle un krūmāji traucēja viņam dzīvniekus novērot. Viņš redzēja tikai spalvainos plecus un kustīgās kājas. Beidzot pēdējais bifelis novēlās, un tūlīt arī atskanēja signāls. Henrijs piespieda piešus un traucās uz priekšu. Vienā laikā no dažādām pusēm parādījās kādi piecdesmit mednieki.
Henrijam šķita goda jautājums izšaut pirmajam, un viņš auļoja, bisi turēdams gatavībā. Bet, kad viņš piejāja tuvāk, viņu stipri pārsteidza apstāklis, ka dzīvnieks, kas atradās viņa priekšā, gulēja pilnīgi nekustīgi. Lai gan šaut tādos apstākļos nebija nekādas intereses, viņš tomēr sāka tēmēt. Pēkšņi pie dzīvnieka viņš ieraudzīja asini? un sausinās nolaida bisi un gribēja apturēt zirgu. Tomēr tņs tūlīt nepaklausīja un apstājās tikai tad, kad viņi bija iejājuši pašā nekustīgā pulka vidū. Jātnieks bija apdullis: savā priekšā, visapkārt viņš redzēja asiņu strautus.
Pārējie mednieki, kas bija piesteigušies, arī bija pārsteigti. Viņu priekšā atradās mirstoši bifeļi. Daži vēl raus
tījās nāves krampjos. Visi bija ievainoti kaklā, no kurienes sūcās biezas asinis.
Izsaucieni negribēja beigties.
«Tas taču nevar būt cilvēka roku darbs?» Henrijs jautāja.
«Protams, ne,» Rube atbildēja, «ja sarkanādaiņus neuzskata par cilvēkiem. Tas ir indiāņu darbs, un Mazais galvo … Bet, lūk, viņš! Lūk!»
Rube sāka tēmēt. Henrijs negribot paskatījās bises virzienā un redzēja, ka pa zemi kaut kas kustas.
«Tas ir mirstošs bifelis,» Henrijs nodomāja. «Ak, tas taču telēns, kas nesen pievienojās pulkam.»
Sai brīdī dzīvnieks piecēlās pakaļkājās un sāka kliegt kā cilvēks. Spalvainais tērps nokrita un parādījās indiānis, kas izmisumā māja rokām.
Henrijam kļuva viņa žēl, bet bija jau par vēlu atturēt veco mednieku. Atskanēja šāviens, lode ieurbās indiāņa tumšajās krūtīs, un viņš saļima miris.
«Eh, Rube,» Harejs teica, «kamdēļ tu viņam neļāvi novilkt ādu no nonāvētā medījuma! Viņš taču būtu mūs atbrīvojis no lieka darba.»
«Pameklējiet labāk, zēni,» Rube teica, «aiz šiem krūmiem jūs droši vien atradīsit otru tādu telēnu. Pagaidām es paņemšu šitā skalpu.»
Henrijs pasteidzās izkļūt no šīs briesmīgās operācijas vietas. Jādams garām nonāvētajam indiānim, viņš ieraudzīja daudz asiņainu bultu. Ar tām viņš bija ievainojis bifeļus.
Rube, noņemdams skalpu, pie sevis sprieda:
«Piecdesmit dolāru par skalpu! Tas ir izdevīgāk nekā bebru medības. Paraudzīsim, pie kādas cilts tu piederi! Tas taču apačs! Urā, brālīši!»
«Vai patiesi?» iesaucās kāds no medniekiem.
«Patiesi! Tas ir no tiem pašiem neliešiem, kas Mazajam nogrieza ausis. Zvēru, es viņiem briesmīgi atriebšos, lai nākotnē vairs nemēģinātu to atkārtot. Sis jau sestais,» viņš piebilda, piestiprinādams skalpu pie jostas.
Pēc tam vecais iegrieza attiecīgu robu savā bisē, arī sesto, bet šie seši robiņi nozīmēja tikai apačus …
Apskatījis šīs briesmīgās atzīmes, Henrijs ievēroja vēl vairākas iedaļas, un viņu sagrāba šausmas par tik daudz ' izlietām asinīm.