Jauna šāviena troksnis atkal pievērsa Henrija uzmanību tam, kas notika uz laukuma. Ilgāku laiku viņš bija novērsies no asiņainās operācijas, ko izdarīja nonāvētajam indiānim, tagad viņš pagriezās. Vispirms viņš redzēja tikai izplūdušus pulvera dūmus, bet nevarēja saprast, kas šāvis. Trīsdesmit līdz četrdesmit mednieki, nekustīgi sēžot zirgos, bija ielenkuši koku un krūmu puduri laukuma vidū, viņi bija no kokiem tādā atstatumā, ka no turienes izšauta bulta nevarētu viņus sasniegt.
Skaidrs, ka nonāvētais indiānis nebija viens, vairāki viņa draugi tepat kaut kur slēpās. Katrā ziņā viņu nevarēja būt daudzi, jo krūmos nevarētu paslēpties vairāk kā ducis cilvēku, un mednieki taisni viņus meklēja.
Šī aina Henrijam atgādināja medības, tikai šoreiz ielenktie nebija vis zvēri, bet cilvēki.
Jaunais cilvēks daudznozīmīgi paskatījās Seginā, it kā lūgdams viņu aizliegt šīs medības. Segina sejā pavīdēja sāpes, viņš aizgriezās un nokāra galvu. Henrijam kļuva skaidrs, ka priekšnieks kaunas par to darbu, ko viņa padotie tik labprāt dara; bet liktenīgā nepieciešamība prasīja, lai visus klātesošos indiāņus iznīcinātu. Tātad Henrijam būtu pilnīgi velti uzstāt, lai pārtrauc šo nejēdzīgo rīcību. Un kas attiecas uz pašiem medniekiem, tad viņi tikai pasmietos par jūtām, kas uztrauca Henriju. Viņi darīja savu darbu un darīja to ar patiku. Henrijs to saprata un klusēdams gaidīja asiņainās drāmas beigas.
«Kas tur notiek?» kāds no meksikāņiem prasīja īram Barnejam, kas tikko bija izšāvis.
«Sarkanādainais,» viņš atbildēja.
«Kur tu viņu redzi? Tu jau sapņo!» iesaucās viņam kaimiņos stāvošais mednieks.
«Vai tikai tu pats savu purnu neieraudzīji upes ūdenī un netēmēji tajā?» kāds piezīmēja.
«Varbūt viņš ieraudzīja velnu!»
«Patiesi, draugi, krūmos es ieraudzīju kaut ko ļoti līdzīgu velnam un izšāvu.»
«Dzirdiet, Barnejs nošāvis velnu! Hā, hā, hā!»
«Pietiek melot, nekā viņš nav nošāvis un nekā tur nav,» teica otrs mednieks, virzīdamies uz krūmiem. «Es esmu ar mieru derēt…»
«Nu, nu, nu! Ne tik steidzīgi,» Harejs iebilda. «Nevajag .uzticēties viltīgajiem sarkanādaiņiem. Vai nu Barnejs kādu redzēja, vai ne — bet katrā ziņā krūmos kāds ir. Vajag tuvoties ļoti uzmanīgi. Ņemiet piemēru no manis!»
To teikdams, jaunais mednieks nokāpa no zirga un, aiz tā slēpdamies, ar līkumiem tuvojās krūmiem. Viņa ķermeni sedza zirgs, bise atradās uz segliem ar stobru uz priekšu. Daudzi sekoja viņa piemēram. Iestājās arvien lielāks klusums, kad riņķis palika mazāks un mazāks un tuvojās krūmu malai. Drīz koku puduris bija cieši ielenkts, bet neviena bulta neiesvilpās. Vai patiesi tur neviena nebija? Drošsirdīgākie iegāja mežiņā. Bija dzirdams, ka lūza sausie zari. Pēkšņi atskanēja sauciens:
«Barnej, urā! Nonāvēts sarkanādainais! Sveiks, vecais medniek! Nāc taču, paskaties, ko tu esi nošāvis.»
«Nu, lieliski, Barnej. Tu nošāvi — tavs laupījuņļs; nāc, noņem skalpu.
«Kamdēļ?» Barnejs atsaucās.
«Kā kamdēļ? Muļķi, tu taču par to dabūsi godalgu, tas taču nozīmē piecdesmit dolārus!»
«Vai patiesi tas ir vērts tādu naudu?»
«Nu, nu, nāc, nerunā tik daudz.»
«Brālīši, vai kāds neuzņemsies to izdarīt manā vietā?» Barnejs nokaunējies teica.
Nabags nemaz nepriecājās par savu panākumu. Garnizonā viņam droši vien bija daudz pārkāpumu, bet ar cilvēka asinīm viņš tomēr nebija tirgojies.
Mednieki pārmeklēja mežiņu, bet vairāk neviena neatrada. Tomēr zemē mētājās trešais stops, tātad ir bijis vēl trešais indiānis un varbūt vēl daudzi citi.
«Meklējiet vītolos pie krasta!» iesaucās kapteinis.
Daļa mednieku devās pie ūdens. Tas izrādījās neliels purvs. Ūdens purvā bija duļķains, bet krastus bija izmīdījuši bifeļi. Pārējiem medniekiem priekšā bija aizsteidzies Rube, kā vienmēr visuzmanīgākais un veiklākais. Raudzīdamies uz visām pusēm, viņš gatavojās pielādēt savu bi$i, bet pēkšņi viņš strauji apgriezās un klusu teica Barnejam, kas atradās viņam vistuvāk:
«Dod ātrāk man savu bisi!»
īrs viņam tūlīt iedeva savu pielādēto bisi un saņēma nepielādēto karabīni. Likās, ka Rube tēmē virs purva, tad viņš ātri apgriezās un izšāva uz otru pusi, uz kāda koka galotni. Zari un lapas pašķīrās, un kaut kas pā zariem sāka krist lejup. Sis «kaut kas» bija aizšauts indiānis.
Henrijs ar šausipām aizvēra acis un novērsās no šī jaunā upura, bet tūlīt atskanēja Rubes vārdi:
«Ak, velns lai parauj šīs valdības bises — aizšāvu garām!»
Mežonis skrēja ko kājas nes, bet Rube ar nazi metās viņam pakaļ. Mednieki atdzīvojās un izšāva uz indiāni vairākus šāvienus. Nelaimīgais gan skrēja ātri, bet bija jāskrien ar līkumiem, lai izvairītos no viņam domātām lodēm.
Pagaidām vēl neviena lode nebija viņu smagi ievainojusi, bet no bronzas miesas jau daudzās vietās plūda asinis.
Vairāki cilvēki dzinās viņam pa pēdām, citi steidzās pie zirgiem, iai nogrieztu bēglim ceļu. Zirgi ganījās mežā, un tikai Rubes vecā ķēve klejoja starp nogalinātiem bifeļiem, tieši indiāņa ceļā. Pieskrējis pie tās, indiānis izrāva mfetu, pie kura ķēve bija piesieta un, ielecis seglos, palaida zirgu auļos. Bet tas tomēr indiānim laimi neatnesa. Rube iesvilpās kā parasti, kad sauca pie sevis savu zirgu. Tas, izdzirdis aicinājumu, apstājās un, nevērojot jātnieka pretestību, pagriezās atpakaļ un nesa nelaimīgo indiāni pie sava saimnieka. Šai brīdī kāda lode skāra zirga plecu; tas saslējās gaisā, indiānis nenoturējās, nokrita zemē, un kāds no meksikāņiem pienagloja viņu ar savu šķēpu.
Rube lamājās gan par valdības bisēm, gan par indiāni, gan par muļķīgiem medniekiem, kas tēmē indiānim, bet trāpa drauga zirgam. Apmierinājās viņš tikai tad, kad pārliecinājās, ka zirga ievainojums ir ļoti viegls. Tā kā nekādu pazīmju, kas liecinātu vēl par citu indiāņu klātbūtni, nebija, tad visi ķērās pie brokastīm. Aizdedzināja ugunskurus un sagatavoja ēdienu. Apmierinājuši izsalkumu, viņi atklāja apspriedi.
šai apspriedē nolēma doties uz vecās Misijas drupām, kas atradās tikai desmit jūdzes tāļu. TUr bija izdevīgi nogaidīt un pat atvairīt iespējamo kuaterosu cilts uzbrukumu, jo trīs nonāvētie indiāņi piederēja šai ciltij. Kavēties nebija iemesla. Nogalinātiem bifeļiem novilka ādu, sagrieza, novietoja uz zirgiem un devās ceļā.
Pie drupām jātnieki nonāca pirms saules riet^. Nometni ierīkoja starp nopostītajām sienām, bet šiš vietas iemītnieki — vilki un pūces, cilvēku iebrukuma iztraucēti, aizbēga. Starp drupām atradās aizaudzis dārzs un kokos nogatavojušies augļi, tālab vakariņas iznāca daudzveidīgākas un bagātākas nekā parasti: neskaitot gaļu, bija āboli, bumbieri un vīnogas. Gar drupām tecēja strauts, ūdens bija pietiekoši.
Visi bija ļoti noguruši un pēc vakariņām sagatavojās pelnītai atpūtai. Uz visiem ceļiem un takām novietoja sardzi, bet pirmā nakts pagāja mierīgi.
Vecā Misijā pulks palika trīs dienas.
Ceturtās dienas rītā divi cilvēki, kas bija atstāti Pi- nonā, lai novērotu, ieradās ar jaunām ziņām. Navahi atgriezušies pie strauta pēc divām dienām, bet viņus maldinājis bultu virziens, un trīssimt kareivji, ko agrāk bija komandējis Dakoma, bija devušies uz dienvidiem.
Stundu vēlāk mednieki bija zirgos un jāja gar San- pedro klinšaino krastu. Pēc gara dienas jājiena viņi sasniedza tuksnešainos Hīlas krastus. Nometni viņi ierīkoja šīs upes krastā starp slavenajām drupām — tā bija otrā acteku piestātne, kad viņus piespieda izceļot.
Izņemot kapteini, Henriju, ārstu un Elsolu, neviens neinteresējās par šīm senajām drupām. Brūnā lāča pēdas medniekus ieinteresēja daudz vairāk nekā drupās atrastie veclaiku trauki un senie raksti. Lāčus izsekoja, no tiem divus nošāva un apēda vakariņās.
Ceturtā dienā pēc Hilas atstāšanas nonāca pie kalnu grēdas, zem kuras Sankarlo upe izgrauzusi sev apakšzemes gultni. Gar upi tālāk iet nebija ērti, jo tad vajadzētu pāriet kalnus, kas šķērsoja ceļu. Segins paziņoja par savu nodomu atstāt upi un doties uz austrumiem.
Mednieki uzņēma šo ziņu ar priecīgām gavilēm. Viņu acīs pazibēja iedomātais zelts. Tiklīdz mazinājās dienas svelme, pulks devās ceļā ar nodomu neapstāties, kamēr sasniegs ūdeni.
Viņi jāja visu nakti un no rīta iejāja neauglīgā tuksnesī, kur nebija ne jausmas par kokiem, zāli vai ūdeni.
Tālumā bija saskatāma kalnu grēda, aiz tās otra, sniegotām galotnēm. Nebija šaubu, ka no sniega klātām virsotnēm vajadzēja plūst ūdenim; bet kāds milzīgs attālums viņus šķīra no šo kalnu pakājes. Ja agrāk negadīsies ūdens, viss pulks var aiziet bojā slāpju dēļ.
Apskatīdams apkārtējos kalnus, Henrijs ievēroja priekšā platu spraugu, kas bija it kā izcirsta starp sniega klātiem kalniem. Tur viņš ieraudzīja kaut kādu dzeļtenas krāsas laukumu. Jo vairāk viņš ieskatījās šai laukūmā, jo skaidrāk ievēroja atšķirību starp apkārtējo ainavu un priekšā redzamo panorāmu. Zeme tur nebija smilšaina, gaiss bija tīrāks, skaidrāks. Jo vairāk pulks tuvojās kal niem, jo Henrijs skaidrāk saskatīja priekšā esošo apvidu. Baltā, mirdzošā pliena vietā viņš redzēja zaļumu, zāli un šai zaļumā — brīnišķus kokus.
«Kokvilnas koki!» viņš iesaucās.
«Nē, tās ir milzīgas priedes,» piezīmēja Harejs, «un, protams, tur vajag būt arī strautam.»
«Bet paskatieties taču!» kliedza trešais, «lūk, kur stāv māja!»
«Māja! Saki: mājas! Bet tā taču ir vesela pilsēta,» iesaucās vairākas balsis. «Lai dzīvo!»
Henrijs ar Seginu jāja pa priekšu, bet šie saucieni piespieda viņu apstāties. Apstājās ari Segins. Viņi tikko bija apjājuši klints stūrim un nonākuši atklātākā vietā. Kas tad tas? Viņu priekšā atspīdēja māju siena — vesela pilsēta! Torņu rinda, māju jumti un kāda milzīga ēka ar kupolu, kas pacēlās pār visu pilsētu.
Henrijs domāja, ka tā ir ēna, iedomu spēle, mirāža. Viņš izberzēja acis, atkal paskatījās un jau pilnīgi skaidri redzēja māju un torņu kontūras, redzēja logus, durvis, skursteņus, dažas mājas likās pat nocietinātas…
Ko tas nozīmē? Vai tad tā varētu būt Cibola, pilsēta, par ko stāsta spāņu garīdznieki; vai tā tikai nav pilsēta ar zelta vārtiem? Henrijs redzēja, ka arī Segins ir tikpat pārsteigts. Segins patiesi bija lielā neziņā, vai tas, ko viņš redzēja, patiešām eksistē, jeb tā ir tikai viņu iedoma?
Nonācis laukumā, pulks neviļus apstājās, pārsteidzošā skata apmulsināts, bet pēc tam, slāpju dzīts, sāka auļot uz pilsētu. Pēc īsa brīža jātnieki atkal apstājās kā pienagloti. Pie pilsētas sienām stāvēja milzums apbruņotu ļaužu. No jātnieku krūtīm izlauzās kopējs kliedziens:
«Indiāņi! Indiāņi!»
«Protams, indiāņi,» teica kapteinis, «balto šai pusē nav. Bet kas tie par indiāņiem, lūk, jautājums? Sarkan- ādaiņiem nekad nav redzēti tik milzīgi zirgi, bises … tie taču milži… ja tikai tās nav parādības!»
Bet ārsts visu laiku klusu smīnēja par jātnieku satraukumu. Henrijs uztvēra viņa smaidu, atžilba, atcerējās līdzīgu parādību aprakstus un, lai galīgi pārliecinātos, ka tas nav nekas cits kā mirāža, viņš pacēla roku. Jātnieks, kas atradās viņam iepretis, darīja to pašu. Viņš sāka jāt uz priekšu — milzis jāja viņam pretim. Bet tad Henrijs izkļuva no staru lūzuma rajona, un milzis pazuda.
Arī pilsēta izzuda. Tās vietā parādījās kalnu šķautnes un nogāzes.