Pēc tāda nogurdinoša cejojuma medniekiem bija nepieciešama laba atpūta; tamdēļ pie strauta pavadīja nakti un visu nākošo dienu. Bet tālumā viņus vilināja Prieto upe, šī pasakainā upe, kuras viļņos plūstot zelta smiltis. Nākošās dienas vakarā viņi apmetās šīs ilgotās upes krastos.
Prieto tecēja caur tuksnešainu un kalnainu apgabalu. Ar savu ātro straumi tā bija izlauzusi sev ceļu, tamdēļ visā plūdumā krasti bija gandrīz nepieejami. Ūdens upē bija duļķains, melns. Kur tad zelta smilts?
Pagājuši kādu gabaliņu gar krastu, viņi apstājās tādā vietā, kur straume bija lēnāka, un krasti nebija tik stāvi. Aizmirsuši atpūtu, mednieki metās upē, piegrāba traukos smiltis, sāka tās berzēt un skalot — neviena zelta graudiņa.
Ar cirvjiem atskaldīja no klintīm kvarca gabalus, bet arī te bija pilnīga neveiksme. Zelta nebija. Kur tas varēja būt? «Jādomā, vairāk uz ziemeļiem,» nolēma mednieki.
Tomēr Segins deva rīkojumu jāt gar krastu tālāk. Lielā nepatikā mednieki jāja vēl veselu dienu un apstājās tādā vietā, kur pieeja pie upes nebija tik stāva un varēja padzirdīt zirgus. Mednieki atkal steidzās meklēt un atkal neatrada pat zelta pazīmes.
Zelta lauki, jādomā, bija palikuši aiz muguras. Droši vien kapteinis tīšām viņus bija aizvedis no Sankarlo upes, baidīdamies, ka, meklējot zeltu, ļaudis vilcināsies doties tālāk. Kapteinis taču domā tikai par saviem labumiem, bet, ka viņa ļaudis atgriezīsies tikpat nabagi kā bijuši, par to viņam maza bēda.
Šādas nemiera pilnas valodas skanēja nometnē, un briesmīgus lāstus dažkārt izteica pat paša kapteiņa klātbūtnē. Segins izlikās, ka viņš nekā nedzird. Tas bija viens no tiem stiprajiem raksturiem, kas varēja daudz panest, lai sasniegtu savu mērķi. Kā visi kreoli, viņš bija ātrs un viegli uztraucās, bet nelaime bija to salauzusi un uzvarējusi, viņā izveidojās tā aukstasinība, kas nepieciešama līdzīgas armijas vadonim. Bet kad viņš sāka sodīt, tad kļuva «bīstams cilvēks», un skalpu mednieki ļoti labi zināja šo viņa īpašību. Tagad viņš uz tiem pat nedusmojās.
Jau ilgi pirms saules lēkta visi bija kājās un devās uz Prieto augstieni. Netālu no nakts nometnes bija ievērotas ugunis — tur droši vien atradās apaču nometne. Vajadzēja nemanītiem aizkļūt viņiem garām, tātad bija jāvirzās uz priekšu klusu un tikai naktī, bet diena jāpavada apslēptā vietā.
Tiklīdz uzlēca saule, pulks apstājās dziļā gravā. Vairāki mednieki uzkāpa augstākā vietā un ierīkoja tur novērošanas punktu. Gravas vienā pusē virs indiāņu ciema bija saskatāma dūmu strūkla. Pulks tomēr gravā ilgi neuzkavējās, bet pēc īsas atpūtas sāka virzīties uz priekšu pa kaktusiem apaugušo, plašo ieleju.
Drīz mednieki sasniedza kādu indiāņu ceļu un tur pārcēlās pār upi, lai pagrieztos uz austrumiem. Upes vidū viņi apstājās, lai padzirdītu zirgus un mūļus. Daži mednieki aizjāja uz priekšu un uzrāpās stāvā krastā. Pēkšņi no turienes atskanēja skaļi saucieni. Cilvēki uz kalna kliedza, māja ar rokām un norādīja uz ziemeļiem. Ko gan viņi tur bija ieraudzījuši, Vai tikai tur nebija indiāņi?
«Kas tur ir?» apvaicājās Segins, kāpdams kalnā.
«Zelta kalns! Zelta kalns!» viņi kliedza.
Iepakaļ palikušie steidzās ātrāk sasniegt krastu. Viņu acu priekšā bija kalns, kas saules gaismā žilbinoši mirdzēja. Kalna virsotne un pat tā sāni, saules apspīdēti, mirdzēja kā tīrs zelts.
Mednieki priekā trakoja. Lūk, beidzot viņš, zelta kalns, par ko dzirdēts tik daudz nostāstu pie nometņu ugunskuriem! Tātad tā nav izdoma, bet patiesība; lūk, zelta kalns visā savā krāšņumā atradās viņu priekšā!
Henrijs paskatījās Seginā. Tas sēdēja zirgā nodurtu galvu, viņa stingrā seja pauda nemieru. Tāpat kā ārsts, Henrijs un Elsols viņš zināja šī mirdzuma īsto vērtību. Viņš zināja, ka tas ir tikai metaloīds, ko cilvēki noturēja par īstu zeltu.
Kalns nebija viņiem pa ceļam, bet Segins labi zināja, ka ieskaidrot ļaudīm patiesību viņam neizdosies un ka pamest kalnu — nozīmētu izsaukt atklātu dumpi. Viņš tomēr mēģināja komandēt: «Uz priekšu, garām kalnam!» Bet mednieki jau bija pagriezuši zirgus zelta kalna virzienā un nekādā ziņā nevēlējās to pamest. Nekādi ārsta un Henrija iegalvojumi, ka tas nav zelts, nevarēja nelaimīgos vest pie prāta, jo viņus bija apreibinājis zelta mirdzums un apstulbojusi mantkārība. Velti Segins viņus baidīja, ka vajag pasteigties sasniegt navahu mītnes, pirms viņus nebūs panācis Dakomas pulks. Viss bija velti. Tad zaudējis pacietību šīs spītības dēļ, Segins iesaucās: «Lai notiek kā jūs gribat, bezprāši! Rāpjieties šai tukšā kalnā. Tikai sargieties, ka jums vēlāk šī muļķīgā mantkārība nav jāsamaksā ar dzīvību. Uz priekšu!»
Ar šiem vārdiem Segins nostājās pulka priekšgalā ar seju pret kalnu, bet ļaudis ar gaviļu kliedzieniem apsveica pieņemto lēmumu. Segina drūmais pareģojums viņus nemaz neuztrauca. Viņi priecājās, ka kapteinis bija piekāpies un pateicās viņam par to, bet viņš jāja uz priekšu drūms un ar izmisuma pilnu sirdi.
Pēc dienas viņi sasniedza zelta kalna pakāji… Mednieki nolēca no zirgiem un steidzīgi sāka rāpties kalnā, lai sasniegtu mirdzošos punktus. Viņi atlauza tos dunčiem, dauzīja revolveriem un skrāpēja nažiem. Par nelaimi, tie visi bija mazvērtīgi metaloīdi, un vīlušies mednieki niknumā svieda tos projām un meklēja jaunus, lai pēc kāda laika arī tos aizsviestu.
Sī ceļojuma dēļ viņi bija velti zaudējuši divas dienas. Protams, neliels mierinājums bija pārliecība, ka ari indiāņi, sekojot viņu pēdām, tāpat novirzīsies no tiešā ceļa un tātad arī pazaudēs dienu. Segins virzīja savu pulku uz dienvidrietumiem un, lai atgūtu zaudēto laiku, atļāva tikai īsu atpūtu pie strauta, kas plūda no kalna, gar kuru gāja viņu ceļš.
Viņi virzījās veselu dienu vēl uz dienvidaustrumiem, līdz Rube ieraudzīja pazīstamo kalnu kontūras. Viņi tuvojās navahu galvaspilsētai. Rube norādījaSeginam uz aizu: «Navahu pilsēta atrodas tur, aizas viņā galā.» Otrā dienā, jau vēlu vakarā, viņi tuvojās aizas izejai. Virzīties gar upes krastu tālāk nebija iespējams, jo vieta bija nepārejama. Upei nebija pārejas, atlika tikai uzkāpt pa stāvo krauju augstā krastā un tad turpināt ceļu. Kad mednieki, sekodami Rubem, viens pēc otra sasniedza kraujas virsotni, viņu priekšā parādījās ceļojuma mērķis, viņu tieksmju objekts: navahu pilsēta bija viņu priekšāl
«Paldies Dievam! Beidzot taču!» Segins teica satrauktā balsī. «Lai Dievs mums palīdz veikt mūsu pasākumul» Lieliska aina atklājās pārsteigto balto acīm. Visa mītne bija redzama kā uz delnas. Tā atradās milzīga ovāla laukuma pusē. Laukums bija vairākas jūdzes garš un viss grima zaļumos, tikai upe ar savu sudraba lenti to šķērsoja, bet apkārtējie kalni ar savu mežonīgo izskatu vēl vairāk izcēla šīs oāzes zaļumu. Drūmie granīta kalni ar šaurām aizām un tumšiem ciedru kokiem kalnu galotnēs it kā sardze sargāja pilsētu no ziemeļu puses. Dienvidu pusē kalniem bija citāds izskats — tur bija baltā kvarca kalni ar atsevišķām, asām galotnēm. Tur, kur šīs divas, ziemeļu un dienvidu kalnu grēdas viena otrai tuvojās, auga tumšs, kupls lapu. koku mežs, kura biezokņos bija bagātīgas medījuma vietas. Blakus mežam, oāzes malā, bija saskatāmas daudzas piramīdveidīgas celtnes — tā bija navahu pilsēta.
Neraugoties uz apmēram desmit jūdžu lielo atstatumu, kas viņus šķīra no pilsētas, mednieki varēja saskatīt celtņu kontūras. Uz dažu namu jumtiem bija terases, un uz tām plīvoja karogi. Lielā celtne, kas stāvēja savrup ārpus pilsētas, jādomā, bija templis. Ar tālskata palīdzību varēja saskatīt cilvēku stāvus, kas kustējās pa tempļa pagalmu un terasēm.
Tīksminoties par šo skatu, Henrijs skumji domāja: «Pēc dažām stundām šo mieru iztraucēs, atskanēs drausmīgi kliedzieni un sāksies visas patvaļas šausmas.»
Segins pavēlēja visiem medniekiem salasīties zem koka uz apspriedi. Jāizšķir jautājums, kā uzsākt uzbrukumu pilsētai.
Segins nolēma tā: naktī tuvoties pilsētai, bet pašu uzbrukumu atlikt līdz rītam. Tādējādi bēgt nebūs iespējams, bet dienas gaismā varēs vieglāk atrast un pazīt gūstekņus.
Pieņēmuši galīgu lēmumu, mednieki apgūlās zemē, lai viņus neieraudzītu. Pavadas viņi paturēja rokās un sāka gaidīt nakti.
Beidzot sengaidītā diena bija klāt. Terasēs sāka kustēties cilvēku stāvi. Tie bija ietinušies strīpainās navahu krāsas segās (balts ar melnu). Lielākoties tās bija sievietes, jaunas un vecas, visas vaļējiem matiem, bet bērni lēkāja un pinās ap viņām. Parādījās arī veči baltiem matiem. Redzēja arī jaunus vīriešus, bet tie acīmredzot nebija kareivji. Viņi staigāja uz priekšu un atpakaļ, nesa no akām ūdeni un iededzināja ugunskurus. Tie bija vergi, indiāņu kara laupījums.
Veči devās uz templi, viņiem sekoja sievietes un bērni, un drīz visi, apmēram simt cilvēku, salasījās augšējā terasē. Zem karoga novietoja kaut ko līdzīgu altārim, un tieva dūmu strūkla pacēlās no aizdedzinātā sārta. Indiāņu bungu troksnis saplūda ar dejojošo balsīm. Pēc dziesmas iestājās pilnīgs klusums.
«Ko nozīmē šis svinīgais akts?» Henrijs prasa Rubem.
«Šī cilts pielūdz sauli. Viņi tagad apsveic saules uzlēkšanu.»
Mednieku ziņkāre bija sasniegusi augstāko pakāpi, un viņi nenovērsa skatienus no indiāņu garīgās ceremonijas. Pēkšņi austrumos iesārtojās paša augstākā kalna galotne, uzlecošā spīdekļa vēstnesis. Spilgta gaisma pakāpeniski ieplūda ielejā un beidzot apspīdēja lūdzējus.
«Paskatieties, kaptein,» sacīja Rube, «starp viņiem stāv baltās sievietes un jaunas meitenes.»
«Dievs Kungs,» no dvēseles dziļumiem izsaucās Segins. «Palīdzi man viņu starp tām atrast!»
Pēc šiem vārdiem viņš pielika signāla tauri pie lūpām.
Ielejā atskanēja aicinātājs signāls, un jātnieki parādījās no paslēptuvēm. Viņi auļoja pa ieleju un drīz ielenca pilsētu plašā aplī. Aizā bija palikuši tikai daži cilvēki ar Dakomu un mantām.
Signāla skaņas iedzīvotājus pārsteidza. Viņi redzēja aplencēju ēnas, un, ja daži jaunākie un nepiedzīvojušākie vēl domāja, ka tā ir kara spēle, ko pa jokam sarīko draudzīgā kaimiņu cilts, tad vecie tūlīt viņiem paskaidroja, ka tā nav. Viņi teica, ka tas ir balto kareivju — ienaidnieku signāls. No bailēm un pārsteiguma indiāņi kādu laiku palika nekustīgi stāvot. Šis apmulsums turpinājās tik ilgi, kamēr Segina jātnieki sasniedza pilsētas sienas. Tagad visi saprata, kas par lietu. Jātnieki apseglotos zirgos, briesmīgiem ieročiem rokās — tie ir ienaidnieki, tie ir bālģīmji!
Indiāņi skraidīja no ielas ielā. Tie, kas nesa ūdeni, nometa krūzes un kliegdami izklīda pa mājām. Viņi uzrāpās uz jumtiem un kāpnes uzvilka līdzi, bet sievas un bērni kliedza šausmu kliedzienus, un šausmas bija saskatāmas visās viņu kustībās.
Bet jātnieku riņķis slēdzās arvien ciešāk un ciešāk. Uzbrucēji tuvojās pilsētas vārtiem, atstāja tur dažus sargus, bet pārējie ar Seginu, Henriju un Rubi priekšgalā droši gāja uz priekšu un apstājās pie tempļa.
Vecie indiāņi vēl stāvēja uz jumta, no bailēm drebēdami kā bērni.
«Nebaidieties nekā. Mēs atnācām pie jums kā draugi!» Segins kliedza viņiem viņu mātes valodā.
Bet viņa balss nevarēja pārspēt šausmu kliedzienus, kas pārgāja no vienas terases uz otru. Segins atkārtoja savus apgalvojumus, papildinot tos attiecīgiem žestiem, un vecie pienāca pie terases malas. Izcēlās viens no viņiem, kas, jādomā, bija priekšnieks; viņa sirmie mati sniedzās līdz jostas vietai; metāla izgreznojumi mirdzēja ausīs un uz krūtīm. Viņš ar roku deva zīmi, un visapkārt visi apklusa, tad viņš noliecās pār terasi un spāniski atbildēja:
«Amigosl Amigosl (draugi! draugi!).»
«Jā, mēs esam jūsu draugi,» Segins atbildēja tai pašā visam pulkam nesaprotamā valodā. «Jums nav jābaidās. Mēs jums nedarīsim nekā ļauna.»
«Bet kāpēc gan jūs mums varētu darīt ļaunu? Mēs esam draugi ar visiem Rietumu baltajiem. Mēs — Monte- sumas bērni. Mēs — navahi. Ko jums no mums vajag?»
«Mēs atnācām pēc mūsu sievām un meitām, ko jūs pie sevis turat gūstā.»
«Jūs maldāties: pie mums nav balto gūstekņu. Tās, ko jūs meklējat, atrc ias tālu dienvidos pie apačiem.»
«Mēs esam veikuši grūtu ceļu, lai viņas atbrīvotu, un, to neizdarījuši, mēs neaiziesim.»
Vecais pagriezās pret savējiem, viņš sazinājās ar tiem ar zīmju palīdzību un tad svinīgā balsī runāja:
«Tici man, virsaiša kungs, tev ir sniegtas nepatiesas ziņas; mūsu pilsētā nav nevienas bālģīmju verdzenes.»
«Ak tu, vecais, .nekaunīgais meli!» Rube kliedza, noņemdams no galvas savu parūku. «Paskaties šurp: vai tu pazīsti vai ne veco Mazov pazīsti?»
Kailais galvaskauss indiāņiem atgādināja notikumu ar skalpu, ko noņēma dzīvam zvērkārim. Pa to laiku mednieki draudoši sāka pielādēt savas bises. Sie nekaunīgie meli viņus kaitināja, jo viņi bija pārliecināti, ka baltās sievietes atrodas šeit.
«Veci,» stingrā balsī runāja Segins, «ar šo izvairīšanos tu nekā neiegūsi. Ja jūs gribat glābt savas galvas un pilsētu no posta, tad atdodiet mūsu sievietes.»
«Un pēc iespējas ātrāk,» piebilda nepacietīgais Harejs, paceldams savu bisi, «jeb es sašķaidīšu tavu veco galvu.»
«Pacietību, draugi! Mēs jums parādīsim savas baltās sievietes, un jūs redzēsit, ka tās nav gūsteknes. Tās ir mūsu meitas, Montesumas bērni.»
Indiānis nokāpa tempļa otrajā stāvā, pazuda durvīs un pēc brīža atgriezās ar piecām sievietēm indiāņu tērpos, bet viņu sejas panti skaidri liecināja, ka tās cēlušās no Meksikas spāņiem.
Daži mednieki trīs no viņām tūlīt pazina. Izdzirdušas saucienus: «Pepa, Rafaela, Jezuzita!» viņas steidzās pie barjeras, izstiepdamas savas rokas pretim saviem vīriem un brāļiem; viņas raudāja no prieka un pateicās saviem glābējiem.
«Kāpiet lejā, nāciet pie mums!» sauca mednieki.
Jaunās sievietes pašas nespēja pielikt kāpes, un viņas raudzījās uz saviem saimniekiem, bet tie, uzacis savilkuši, zobus griezdami, stāvēja nekustīgi un apzinājās savu bezspēku.
«Pielieciet kāpnes un ļaujiet nokāpt baltajām sievietēm, un ātrāk, citādi zvēru, es nonāvēšu visus, cik vien jūsu tur ir!» nepacietīgi iesaucās Harejs.
Indiānis paklausīja: pielika kāpes, un trīs sievietes nonāca savu radinieku skāvienos. Divas nepazītās stāvēja augšējā terasē. Segins, nespēdams savaldīt savu nepacietību, sāka kāpt pa kāpēm augšup, un viņam sekoja vairāki mednieki. Viņš piegāja pie gūsteknēm, bet tās iekliedzās un atkāpās no viņa. Segins uztraukts ieskatījās viņu sejās. Viņš savā atmiņā izsauca tālās pagātnes ainas un gaidīja, ka tēva un meitas asinis sāks runāt, bet Segins nevarēja saskatīt neviena pazīstama panta šais divās sejās. Viena bija par daudz veca, otras seja bija pretīga un neglīta.
«Mans Dievs!» Segins iesaucās. «Vai patiesi es viņu neatradīšu? Viņai uz rokas bija dzimumzīme… Nē, nevar būt, ka tā būtu mana meita.»
Viņš tomēr pieskrēja jaunajai meitenei, satvēra roku, atlocīja piedurkni, paskatījās un, neatradis dzimumzīmi, pieskrēja pie vecā indiāņa. Tas bailēs no Segina bargā izskata atkāpās.
«Te nav visas!» viņš iesaucās pērkoņskaļā balsī. «Kur tev noslēptas pārējās. Ved viņas tūlīt šurp, vecais, vai es tevi sadragāšu!»
«Mums te vairs nav neviena bālģīmja,» pārliecinoši atbildēja vecais.
«Tu melo, un par to tu samaksāsi ar savu dzīvību. Rube, šurp! Atmasko šo blēdi!»
«Tu melo,» teica zvērkāvis, «tu melo, vecais blēdi! Ja tu mums neatdosi sievieti, tad baltie mati vairs ilgi nepaliks uz tavas galvas. Kur atrodas jūsu jaunā valdniece?»
«Dienvidos, tālu no šejienes.»
«Žēlīgais Dievs!» izmisumā iesaucās Segins.
«Kaptein, neticiet viņam. Tas ir blēdis un melis. Jūs taču dzirdējāt, ka viņš noliedza, ka pie viņiem atrodas nabaga gūsteknes… Jauno meiteni viņi dēvē par noslēpumu valdnieci, jo viņa palīdz vecajam grēka gabalam tā burvībās, pielūdzot sauli. Viņš nekādā ziņā negrib to zaudēt, bet viņa ir te un labi noslēpta — es esmu par to pārliecināts.»
«Biedri!» pārliecies pār malu, kliedza Segins. «Pārmeklējiet visas mājas, meklējiet visur, izvediet visas sievietes, vecas un jaunas. Nevienas šķirbas neatstājiet nepārmeklētas! Pie kāpēm! Ātrāk! Atrodiet man manu mīļo meitu!»