Mednieki pārņēma savā rīcībā visas kāpes, apskrēja visas mājas un izveda no turienes visus iedzīvotājus. Dažās vietās vecie kareivji un jaunie indiāņi — vergi, saniknoti par balto uzbrukumu, izrādīja tiem pretestību, bet tie visi zaudēja dzīvību un skalpus. Visus iedzīvotājus atveda vai, pareizāk sakot, atdzina pie tempļa. Segins uzmanīgi apskatīja visas sievietes. Kad viņas pienāca, Segins atsedza viņu tumšās sejas. Bija tur arī jaunas un skaistas, bet nevienā no tām viņš nepazina savu Adeli. Gandrīz visas tās bija indiāņu skaistules, kuras māņticīgās bailēs raudzījās bālģīmjos.
Henrijs redzēja, kāds izmisums atspoguļojās Segina sejā pēc šīs neveiksmīgās meklēšanas. Jaunā cilvēka galvā pazibēja jauna doma, ko viņš tūlīt steidzās paziņot kapteinim.
«Izvaicājiet atbrīvotās gūsteknes,» viņš teica.
«Ak jā, jums taisnība, es šodien pavisam esmu pazaudējis galvu,» Segins atbildēja, «un taisni tad, kad gandrīz esmu sasniedzis savu mērķi. Pēc tik daudz gadu pūlēm un mokām …»
Viņi abi devās pie gūsteknēm, un Segins pēc iespējas sīki aprakstīja savu pazudušo meitu Adeli.
«Tā droši vien ir «noslēpumu valdniece».
«Vai viņa atrodas pilsētā?»
«Es viņu šorīt redzēju pirms jūsu atnākšanas; vecais priesteris steidzināja viņu ieiet. Droši vien viņš to kaut kur noslēpis.»
«Kur tad?» Segins šausmās iesaucās. «Tā taču ir mana meita! Es zinu, ka viņi to padarījuši par «noslēpumu valdnieci».»
«Ak,» viena no sievietēm teica, «man liekas, ka viņš to noslēpa estufā.»
«Kas tas ir? Kur tas ir?»
«Tā ir tāda vieta, kur deg svētā uguns, kur vecais priesteris izdar^ savas burvības un pagatavo zāles. Kungs, šī vieta ir briesmīga, tur jādomā sadedzina arī cilvēkus, bet mēs nezinām, kur tā atrodas. Liekas, kaut kur zem tempļa, apakšzemē. Vecais priesteris zina, jo viņam vienīgajam tur tiesība ieiet.»
Doma, ka viņa meita atrodas nāves briesmās, Seginu pārsteidza. Viņš paskatījās uz veco priesteri, no kā arī Henrijs nenovērsa acis, un abi bija pārsteigti par auksto ļaunumu, kas atspulgoja viņa sejā. Viss_ viņa stāvs pauda nelokāmu apņemšanos drīzāk mirt, nekā atdot to, ko viņš gribēja saglabāt sev. Šim vecim piemita gandrīz dēmoniskas spējas — viņš valdīja mežoņu prātus.
Baidīdamies par savas meitas dzīvību, Segins steidzās pie kāpēm un kopā ar Henriju un vēl dažiem medniekiem * uzkāpa uz tempļa jumta. Tur viņš metās pie priestera, satvēra viņu aiz matiem un kliedza:
«Ved mani pie «noslēpumu valdnieces», tā ir mana meita!».»
««Noslēpumu valdniece» — tava meita?» atbildēja in-, diānis, drebēdams par savu dzīvību, bet tomēr spītīgi visu noliegdams. «Nē, baltais, viņa nav ne no jūsu dzimtas, ne no jūsu cilts. Viņa ir saules meita, kāda navahu virsaiša meita.»
«Nekārdini mani, vecais, nesmejies par mani! Klausies, ja manai meitai nodarīs kaut mazāko ļaunumu, tad zini, es neatstāšu jūsu pilsētā dzīvu nevienu cilvēku. Ej taču, ved mani pie viņas uz apakšzemi!» •
«Uz apakšzemi! Uz apakšzemi!» sauca visi mednieki.
Stipras rokas satvēra veco aiz pleciem un matiem. Tā acu priekšā vicināja asiņainu dunci un gandrīz nogrūda viņu pa kāpēm lejā. Viņš nepretojās, apzinādamies, ka par mazāko spītību viņu sagaida nāve.
Sasniedzis apakšstāvu, viņš deva zīmi apstāties. Viņu palaida vaļā ,un viņš iegāja durvīs, kas bija aizsegtas ar bifeļu ādām.
Segins satvēra priestera garās drēbes, jo viņš baidījās, ka tas var pazust, un sekoja kopā ar vairākiem savējiem.
Viņi gāja no viena gaiteņa otrā — caur veselu tumšu eju labirintu un beidzot nonāca vāji apgaismotā istabā. Baltos pārsteidza fantastiski izgreznojumi un indiāņu reliģijas simboli. Sienas bija noklātas ar drausmīgiem zīmējumiem un meža zvēru ādām.
Bet medniekiem tagad nebija laika apskatīt visus šos brīnumus. Viņi skraidīja pa visiem stūriem, meklēja un rakās, apgāza elkus un svētos traukus, un milzīgās Čūskas līda pa grīdu un tinās ap mednieku kājām. Negaidīts uzbrukums visus šos riebekļus bija iztraucējis un tagad viņi nikni uzbruka saviem traucētājiem. Cilvēki samina tās kājām un sita bisēm, tā, ka cilvēku kliedzieni, čūsku šņākoņa, smacējošā upuru uguns smarža — viss kopā radīja drausmīgu haosu.
«Kur tad kapteinis?» atskanēja balsis no visām pusēm.
«Paklausieties,» Henrijs viņiem sacīja, «tur kāds kliedz; laikam sievietes balssl Lūk, Segins sāk runāt! Puiši, man līdzi!»
Mednieki pacēla ādas, kas aizsedza ieeju blakus telpās, steidzās turp, un viņu acīm pavērās sekojoša aina: Segins savos skāvienos turēja brīnišķu jaunu meiteni, kas bija bagātīgi izrotājusies ar zelta lietiņām un spalvām. Meitene mēģināja no viņa apkampieniem atbrīvoties, bet Segins turēja viņu ar vienu roku, bet ar otru atlocīja kreisās rokas piedurkni un atrada dzimumzīmi.
«Jā, tā ir viņa, viņa!» drebošā balsī viņš kliedza. «Es pateicos Tev, ak Dievs, es viņu esmu atradis. Adelel Adele! Vai tu mani nepazīsti? Es esmu tavs tēvs!»
Jaunā meitene turpināja kliegt. Viņa grūda Seginu projām un izstiepa rokas pret veco indiāni, aicinot viņu palīgā. Tēvs lielā maigumā viņai kaut ko stāstīja, bet viņa neklausījās un griezās projām. Beidzot viņai izdevās izrauties no tēva rokām, viņa aizrāpās pa zemi pie vecā un apkampa tā ceļus.
«Viņa negrib mani pazīt! Mans bērns, mans bērns!»
Segins runāja ar viņu navahu izloksnē, lai viņa saprastu un uzklausītu; jo savu mātes valodu viņa nesaprata nemaz.
«Tu?» viņa iesaucās. «Tu mans tēvs? Nē, tu esi baltais, tu esi manas cilts ienaidnieks! Neaiztiec mani! Prom!»
«Dārgā Adele, neatgrūd savu tēvu, atcer …»
«Mans tēvs bija liels virsaitis. Viņš nomira. Tagad saule — mans tēvs. Es esmu Montesumas meita, navahu karaliene!»
Un pateikusi, kas viņa ir, jaunā meitene izslējās visā auguma un ar apvajļjiotas augstības izskatu uzlūkoja savus ienaidniekus.
«Ak, Adele,» turpināja Segins, «paskaties uz mani. Vai patiesi tu esi aizmirsusi mani un manu mīlestību pret tevi? Ja tu mani nepazīsti, varbūt tu pazīsi sava sargeņģeļa, savas mātes seju. Viņa vēl nav beigusi raudāt par tevi no tā brīža, kad indiāņi tevi nolaupīja!»
Segins noņēma no savām krūtīm miniatūru ģīmetni un parādīja to meitai. Viņa ar interesi paskatījās ģīmetnē, bet neviens tās sejas vaibsts nenodrebēja un neizpaudās pat ne vismazākais uztraukums. Viņas pārsteigtās acis raudzījās te ģīmetnē, te Seginā. Tad pēkšņi viņa ar lielisku rokas kustību it kā uzaicināja baltos neapgānīt ilgāk templi ar savu klātbūtni. Acīmredzot viņa bija aizmirsusi visu, gan savu ģimeni, gan mātes valodu un pārvērtusies par īstu indiānieti!
Raudzīdamies savā nelaimīgajā draugā, Henrijs nevarēja valdīt asaras. Segins stāvēja kluss, nogrimis dziļās skumjās. Viņa galva noslīdēja uz krūtīm, bāls un nedzīvs viņš skatījās un nekā neredzēja savā priekšā. Henrijs saprata, cik lielām vajag būt šī cilvēka ciešanām: lūk, visu viņa ilgo gadu pūļu, kauju, varoņdarbu rezultāts.
' Kādu brīdi Segins klusēja, it kā sakopodams savas satrauktās domas, tad asā balsī teica:
«Aizvediet viņu. Varbūt Dievs par mums apžēlosies un viņa kādreiz pie mums atgriezīsies.»
Atkal bija jāiet caur šausmīgo zāli, lai nonāktu tempļa virsējā terasē. Bet, piegājis pie malas, Henrijs ieraudzīja skatu, kas viņam iedvesa vēl lielākas šausmas. Asins straumes viņu vairs neuztrauca — pie tām viņš bija jau paspējis pierast — bet viņš sajuta kaut ko drausmīgu visā atmosfērā, kas vēstīja pilnīgu patvaļu un kaislību neprātu.
Tempļa priekšā stāvēja pūlis: sievietes, jaunas meite- un un bērni — pavisam apmēram divsimt cilvēku. Viņas bija ģērbušās dažādi. Dažas bija ietinušās strīpainās segās, citas pāvu spalvām izgreznotās tunikās, un nedaudzām bija eiropiešu drēbes, kas bija iegūtas, aplaupot baltos. Visas tās bija indiānietes, un starp viņām bija arī vecenes, bet vairums- bija jaunas un skaistas.
Vispirms Henrijs ievēroja asinis, kas plūda pār viņu sejām un ausīm. Tās bija varmācības pēdas, jo no ausīm bija izrauti vērtīgie auskari, nemaz pat nepūloties tos izņemt.
Skalpu mednieki bija ielenkuši šo pūli un par kaut ko apspriedās. No viņu kabatām rēgojās zelts un citas lietas. Acīmredzot viņi bija uzlikuši savu smago roku visām dārglietām, ko bija ieraudzījuši. Bet kaut kas vēl drausmīgāks pārsteidza Henriju. Svaigi, asiņaini skalpi bija pie daudzu mednieku jostām. Nažu asmeņi bija asinīs, un visam laupītāju baram bija briesmīgs, atbaidošs izskaits.
Melni mākoņi klāja visas debesis; brīžiem zibeņi šaudījās šurp un turp, bija dzirdami attāli pērkona grāvieni, tā atbalss dunēja visos apkārtējos kalnos un aizās. Negaiss labāk kā nekas cits, atbilda tam, kas še notika.
«Atvediet mantas!» iesaucās Segins, iznākdams ar meitu no tempļa.
Izpildot viņa pavēli, pēc neilga laika atveda mūļus un visas mantas.
«Pievāciet pa mājām visu, kas atrodams ēdams, un ātri iesaiņojiet.»
Viss, kas gadījās pie rokas: žāvētā gaļa, žāvēti augļi, ādas un rieksti — visu savāca un iesaiņoja.
«Tas ir viss, kas mums ir, un es baidos — mums atpakaļceļam nepietiks. Tagad, Rube, izvēlies gūstekņus. Visus mēs nevaram gūstā ņemt. Izvēlies kādus, ko būs izdevīgāk apmainīt.»
Segins devās pie mantām, lai uz viena no mūļiem iekārtotu vietu savai meitai.
Rube izpildīja viņam uzticēto pienākumu un izvēlējās divdesmit jaunus indiāņus, jaunavas un vīriešus, kuru apģērbi rādīja, ka -viņi pieder pie augstākās sabiedrības.
«Ak,» iesaucās kāds no viscietsirdīgākajiem medniekiem — Kirkers, «navahi taču ņem gūstā baltās! Kamdēļ tad mēs nevaram paņemt no viņu cilts dažas jaunas sievietes? Viņas mūs atpūtas vietās varētu apkalpot.»
«Ek, tu!» Harejs viņam iebilda. «Bet ar ko tad mēs viņas barosim?»
«Nu, mums ir diezgan liels gaļas krājums,» iebilda Kirkers, «bet, ja pārtikas nepietiks, mēs indiāņus pametīsim, protams, iepriekš paņemot no viņiem to, kas vērtīgāks …»
Daudzi pievienojās Kirkera priekšlikumam, un, sekojot viņa piemēram, ķēra sev jaunās indiānietes un sēja pie mūļiem, bet nolaupītās sievietes raudāja un gaudās.
Protams, starp medniekiem bija arī daudz tādu, kas neatzina šādu mežonīgu patvaļu un neņēma līdzdalību, tāpat diezgan daudz bija arī tādu, kas līdzdalību gan šai laupīšanā neņēma, bet tomēr, noskatīdamies savu biedru rīcībā, labsirdīgi zobojās.
Segins šai laikā atradās tempļa otrā pusē, kur rūpējās par savu meitu. Bet troksnis, kliedzieni un bļāvieni, kas atskanēja šai pusē, pievērsa viņa uzmanību. Viņš nodeva savu meitu Elsola un Lunas gādībā un steidzās šurp.
Ieraudzījis daudzās sievietes, kas bija piesietas pie mūļu mugurām, viņš tūlīt saprata, kas viņa prombūtē noticis. Viņam gribējās medniekus nokaunināt.
«Rube,» viņš teica vecajam medniekam. «Vai tie ir tie gūstekņi, ko es tev pavēlēju izlasīt? Te viņu it kā būtu par daudz?»
«Nē,» Rube atbildēja, «lūk, tie, ko izlasīja Mazais. Te ir tieši divdesmit cilvēku, un viņi vēl nav novietoti.»
«Tādā gadījumā, lai noņem visas sievietes no mūļiem un uzsēdina tavus izvēlētos gūstekņus. Mums būs jāpāriet tuksnesis; un nāksies diezgan grūti sagādāt barību pat šīm liekajām divdesmit mutēm.»
Nepiegriezdami vērību Kirkera un viņa biedru nemieram, Segins un Rube sāka atraisīt indiāņu sievietes. Viens otrs no medniekiem sāka viņiem palīdzēt, toties tie, kas bija sadomājuši šo laupīšanu, atklāti sadumpojās pret kapteini.
«Zvēru pie debesīm!» viens no viņiem iesaucās, «vai nu es aizvedīšu līdzi savu indiānieti, vai noņemšu viņai skalpu!»
«Patiešām,» uztvēra otrs, «kamdēļ mums šīs sievietes vajadzīgas? Neviena no viņām taču nav vairāk vērta par savu skalpu. Skalpēsim viņas — un lieta cauri.»
«Lieliski!» piebilda trešais.
«Ko tad vēl vairāk!» atskanēja balsis.
Segins pagriezās pret dumpiniekiem un stingri viņiem teica:
«Biedri, atminiet savus solījumus. Saskaitiet savas gūsteknes. Es atbildu un maksāju par visām.»
«Vai jūs varat mums samaksāt tūlīt?» kāds prasīja.
«Jūs zināt, ka «tūlīt» ir neiespējama lieta.»
«Maksājiet tūlīt, citādi…»
«Naudu vai skalpus… — lūk, mūsu beidzamais vārds…»
«Un kur tad kapteinis ņems naudu, kad atgriezīsies mājās!» prasīja kāds meksikānis. «Viņš nav žīds, nav baņķieris, un, kaut gan es viņa naudu neesmu skaitījis, es tomēr nesaprotu, kur viņš ņems tādu daudzumu naudas, lai samaksātu mums par visām gūsteknēm?»
«Katrā ziņā ne no valsts, kas maksā tikai par skalpiem; bet tā ka skalpu viņam nebūs ko uzrādīt, tad viņam naudu nedos tāpat kā mums. Bet, ja mums būs skalpi, mēs naudiņu dabūsim tūlīt.»
«Un jāsaka arī, kāda gan viņam vajadzība rūpēties par mums, kad viņš pats ir atradis to, ko meklēja. Bet mūs viņš baro ar solījumiem un grib piekrāpt.»
«Viņš par mums visiem smejas, it kā par muļķa nēģeru pūli. Kamdēļ viņš negribēja mūs vest uz Prieto, kur mēs būtu savākuši pilnas kabatas zelta? Kamdēļ?»
«Un tagad viņš grib mums atņemt beidzamo peļņu par skalpiem, bet atradis muļķus!»
Henrijs domāja, ka pienācis laiks viņam iejaukties šai lietā. Nauda — lūk, vienīgais nemiera iemesls. Mazākais ar to viņi attaisno savu ietiepību. Viņš nolēma ziedot visu savu īpašumu, lai tikai palīdzētu Seginam un glābtu viņu no kritiskā stāvokļa.
«Kungi!» viņš sāka kliegt tik stipri, ka pārspēja visu balsis un troksni. «Ja jūs ticat manam vārdam, tad uzklausiet, ko es jums ieteikšu. Ar beidzamo karavānu es aizsūtīju uz Čihuahu savu preci. Kad nonāksim Elpaso, mēs sastapsim tur atgriezušos tirgotājus. Man no viņiem būs jāsaņem divreiz tik liela summa, kāda pienākas jums. Ja jūs ticat manam vārdam, es apsolu visus apmierināt.»
«Viss ir labi, tikai nelaime tāda, ka mēs nepazīstam ne jūs, ne jūsu preci.»
«Nesoli medni kokā, bet dod labāk zīli rokā,» piezīmēja kāds no medniekiem.
«Lai viņš iet pie velna! Vai tad tirgonim var ticēt! Dod mums tūlīt naudu vai — skalpus, lūk, arī visa saruna. Mēs varam noņemt skalpus, varam arī tos nenoņemt. Bet, ticiet man, tā ir vienīgā mūsu drošā peļņa.»
Bija redzams, ka cilvēki, reiz sajutuši asinis, vairs nevar atžilbt. Viņu acis spīdēja, sejās bija saskatāms dzīvniecisks niknums: viņi slāpa asiņu. Disciplīna, kas visu laiku spieda šo pūli paklausīt, bija zudusi. Priekšnieka vara bija zaudējusi savu nozīmi.
Indiāņu sievietes drebēja un spiedās viena pie otras, viņas nesaprata sarunu, bet draudi un mednieku niknās sejas tām iedvesa bailes. Viņu acu priekšā izrāva no mak- stīm dunčus, pielādēja bises un revolverus.
Visu šo laiku Segins bija aizņemts ar izmeklēto gūstekņu novietošanu. No tā brīža, kad meita atteicās viņu atzīt, viņš šķita iegrimis kaut kādās skumjās rūpēs un acīmredzot nepiegrieza vajadzīgo uzmanību visam, kas ap viņu notika.
Bet, kad atskanēja Kirkera vārdi: «Dod mums_ tūlīt naudu vai skalpus,» Segins pēkšņi attapās, savaldījas un, sapratis pašreizējo lietas stāvokli, atgriezās pie dumpiniekiem, pacēla roku ar revolveri un teica pērkondimdašā balsī:
«Pamēģiniet tikai lauzt savu zvērestu! Pirmo, kas pacels savu nazi vai bisi pret šīm sievietēm, nošaušu!»
Iestājās nāves klusuma brīdis.
«Es devu solījumu,» viņš turpināja, «ka mana roka ne- izlies nevienu pili asins pēc tam, kad Dievam labpatiks man atdot meitu. Lai neviens no jums nepiespiež mani palikt par zvēresta lauzēju, jo tieši viņa asinis tiks izlietas!»
Nemiera pilna rūkoņa atskanēja pūlī, bet neviens neuzdrošinājās atklāti un skaļi uzstāties pret kapteini.
«Bet tu, Kirker, neesi nekas vairāk kā lielība, rupjš un bailīgs,» Segins teica. «Tūlīt liec nost savu nazi, vai es tev ielaidīšu lodi pierē.»
Segins pagrieza revolveri; viņa acīs bija saskatāma drosme. Likās, ka viņš izaudzis: viņa stāja, skatiens, savilktās uzacis piespieda Kirkeru piekāpties. Viņš redzēja, ka mazākā nepaklausība nozīmē nāvi, un lādēdamies iebāza nazi makstī.
Sacelšanos tomēr vēl nevarēja uzskatīt par apspiestu. Atskanēja Kirkeram veltītas zobgalības, bet daži negribēja padoties un mudināja viens otru pretoties.
Henrijs Hallers nostājās blakus Seginam, gatavs viņu aizstāvēt un mirt kopā ar viņu.
Daudzi sekoja viņa piemēram un sagrupējās ap Se- ginu. Tie bija Elsols, Rube, Harejs, Sanhess un citi. Kas attiecas uz ārstu, tad viņš gāja no vienas grupas uz otru, visiem spēkiem pūlēdamies tos samierināt. Abas puses bija gandrīz līdzīgas.
Varēja iznākt briesmīgs cīniņš, bet par laimi tieši šai brīdī pie apvāršņa parādījās kaut kas tāds, kas tūlīt'visus atvēsināja un nomierināja kaislības. Ārsts norādīja uz vakariem; no turienes pilsētai tuvojās kareivji melnos apmetņos. Lai gan viņi bija vēl ļoti tālu, tomēr Segins un citi viņus ļoti labi pazina — tie bija indiāņu kareivji, navahi, kas bija sūtīti sekot bālģīmjiem. Viņi auļoja ārprātīgā steigā, aprīdami atstatumu kā suņi, kas seko medījumam.
«Lūk,» mierīgi teica Segins, «tur ir cik vēlaties skalpu; protiet tikai pasargāt savus personīgos. Tātad zirgos, zēnil
Uz priekšu! Vēlreiz apstiprinu savu solījumu. Esiet saprātīgi un ticiet man. Bet tagad uz priekšu! Ir laiks!»
Šoreiz kapteiņa vārdi līdzēja, un patiešām kavēties nevarēja. Briesmu tuvums iejūsmināja medniekus. Protams, viņi varētu nostiprināties namos un atsist priekšpulku uzbrukumu; bet palikt pilsētā un gaidīt pārējo indiāņu armijas spēku pienākšanu būtu bijis neprāts. Sai acumirklī pat visnesamierināmākie bija jau seglos, bet mūļus ar pārtikas krājumiem un gūstekņiem virzīja uz mežu. Segins cerēja izkļūt caur aizu, kas atradās austrumos, jo atkāpšanās bija nogriezta.
Viņš jāja pa priekšu un turēja mūļa pavadu, uz kura sēdēja viņa meita. Pārējie haotiski viņam sekoja, jo visi steidzās. Henrijs palika pilsētā pēdējais. To viņš darīja tamdēļ, lai neļautu medniekiem pēdējā brīdī izdarīt kaut ko nežēlīgu ar neaizsargātām sievietēm un večiem, kas palika pilsētā. Riskēdams ar savu dzīvību, viņš nolēma nepieļaut veltu asinsizliešanu.
«Lai slavēts Dievs!» viņš iesaucās, izjādams aiz beidzamā mednieka, kas atstāja pilsētu.
Bet viņš maldījās: viņš nebija beidzamais. Drīz viņu panāca Rube, jādams ar savu veco ķēvi. Pie jostas viņam karājās jauns skalps, tas bija vecā priestera skalps. Rube bija atriebies par savu skalpu.