Sasnieguši priežu mežu, mednieki pa indiāņu ceļu devās gar upi augšup, steigdamies tik ātri, cik ātri varēja virzīties uz priekšu mūļi. Nojājuši kādas piecas jūdzes, viņi sasniedza ielejas austrumu malu. Te abas kalnu grēdas tā tuvojās viena otrai, ka tās šķīra tikai aiza, kuras dziļumā tecēja upe. Sie milzīgie vārti līdzinājās tiem, pa kuriem mednieki ienāca ielejā no rietumu puses, tikai bija daudz nepieejamāki. Ne labā, ne kreisā upes krastā ceļa nebija, tādēļ vajadzēja jāt pa pašu upi, pa ūdeni. Par laimi ūdens nebija dziļš, jo tas ievērojami cēlās tikai pēc lietus gāzēm un vētrām.
Pulks, apjājis klinšu radzes, beidzot nokļuva aizā. Virs mednieku galvām pacēlās ne tikai vairāk kā trīs metrus augstas klintis, bet tās slējās pār upi. Krasta aizaugušajās spraugās mezglojās priežu saknes. Tumšais zaļums lieliski harmonēja ar mežonīgo kalnu dabu. Aizā vienmēr valdīja puskrēsla, un arī debesis bija pārklātas draudošiem mākoņiem, kas it kā gūlās uz klintīm. Brīžiem pamirdzēja zibens un atspīdēja pie drebošo zirgu kājām straumes tumšajā ūdenī. Īsi un stipri pērkona spērieni atskanēja aizā ar ilgu, neklusinātu atbalsi, bet lietus vēl nelija.
Segina vadītais pulks steidzās, cik spēja. Dažreiz līkumos straume kļuva dziļāka un ātrāka, tā ka zirgi iegrima dziļāk ūdenī un dažreiz bija spiesti pat peldēt. Bet cita ceļa nebija, un gribot negribot bija jāvirzās uz priekšu. Tādā veidā, nojājuši vairākus kilometrus, viņi beidzot sasniedza aizas izeju un sāka rāpties krastā.
Segins izvēlējās divdesmit cilvēkus, kam bija vājāki zirgi. Elsolam uzdeva rūpēties par mantām, un viņa gādībā Segins nodeva arī Adeli, pie kuras gan visu laiku atradās arī Luna.
Pārējie mednieki izvietojās, lai aizstāvētu aizu. Zirgus noslēpa aiz klintīm, bet mednieki iekārtojās tā, lai ar bisēm varētu tēmēt tieši aizas ieejā. Tad visi apklusa un gaidīja ienaidnieku.
Nekāds kara troksnis nebija dzirdams, bet tomēr ienaidnieks nevarēja būt tālu. Vieta bija izvēlēta ļoti izdevīgi.
Ielejā upe tecēja pa lēzenu gultni, bet, it kā caur grandioziem vārtiem iekļuvusi aizā, saspiesta starp divām klints sienām, tā kļuva straujāka un arī daudz dziļāka. Tālāk upe atkal mazliet izpletās un tad iekļuva visšaurākajā aizas vietā it kā žņaugos, tā ka te ar pūlēm tikai divi cilvēki blakus varēja virzīties uz priekšu. Tālāk, iznirdama no aizas, Navahu ielejā viņa atkal kļuva platāka un straume lēnāka, mierīgāka.
Vieta, ko Segins bija izvēlējies paslēptuvei, atradās klintīs pie straumes ieejas aizā, tā sakot, pie tās vārtiem, kur auga lieli koki. No šīs vietas bija ne tikai ērti aizstāvēt aizu, bet vajadzības gadījumā varēja arī no tās atkāpties ielejā. Nedrīkstēja tikai pieļaut, ka ienaidnieki nokļūtu aizmugurē, bet par to, pēc Rubes domām, pagaidām nebija ko baidīties.
Ja arī ienaidnieks parādītos lielā skaitā, tomēr nolēma to aizturēt tik ilgi, cik vajadzīgs, lai dotu iespēju mantu transportam aiziet pēc iespējas tālu. Segins paredzēja, ka aizā nevarēs ilgi noturēties jau tamdēļ vien, ka pulkam nepietiks pārtikas krājumu un pulvera.
Tātad sava kapteiņa vadībā mednieki novietojās aiz klintīm.
Pēkšņi medniekus sasniedza kāds troksnis — it kā vesela rinda vezumnieku brauktu pa rupjām smiltīm nokaisītu ceļu. Patiesībā tas bija zirgu kāju sitienu troksnis pa akmeņaino upes dibenu — navahi tuvojās… Pēkšņi troksnis apklusa. Jādomā, ka ienaidnieks bija apstājies, lai apskatītu apkārtni. Sis minējums izrādījās pareizs. Dažas minūtes vēlāk aiz attālākās klints parādījās kaut kas sarkans. Tā bija indiāņa izkrāsotā piere, bet lode nespēja viņu aizsniegt. Mednieki raudzījās uz to pusi, aizturējuši elpu un sagatavojuši bises. Lūk, parādījās vēl viens indiānis, tad vēl un vēl. Pie apvāršņa parādījās daudz melnu stāvu, tie slēpās aiz klintīm un uzmanīgi virzījās uz priekšu.
Medniekus aizsedza krūmi, un indiāņi nevarēja iedomāties par lamatām. Viņu priekšpulks acīmredzot gribēja pārliecināties, vai baltie aizgājuši šai virzienā. Pirmais un pats drošsirdīgākais indiānis, skriedams no vienas paslēptuves uz otru, nonāca līdz vietai, kur aiza sašaurinā- jās. Tur bija klints, un tiklīdz viņa galva parādījās virs tās, atskanēja vairāki šāvieni, un indiāņa galva acumirklī nozuda, krampjaini pacēlās roka un arī nokrita: lodes bija viņu nonāvējušas.
Pazaudējuši savu izlūku, indiāņi pārliecinājās par balto klātbūtni un atsauca savu priekšpulku atpakaļ. Mednieki pielādēja bises no jauna un atkal sāka vērot. Pagāja ilgs laiks, bet nekāda indiāņu kustība nebija manāma. Bez šaubām viņi pārdomāja uzbrukuma plānu. Patiesībā viņiem bija tikai viena iespēja izsist baltos no paslēptuves — viņiem vajadzēja, nevērojot šaušanu, iziet caur aizu, izšaut daudz bultu, varbūt vēl izturēt vienu šāvienu zalvi un, sasniedzot bālģīmjus, uzsākt cīņu bez ieročiem. Tā kā viņiem bija skaitlisks pārsvars, viņiem bija cerības uzvarēt.
Mednieki apzinājās indiāņu priekšrocības un visus savus panākumus balstīja uz to, ka ieroču uguns sarkan- ādaiņus katrā ziņā apturēs un varbūt dos iespēju sagatavot otro zalvi. Segins deva arī rīkojumu nešaut visiem reizē, bet pa daļām, lai vismaz kādu laiku uguns liktos nepārtraukta.
Tādā gaidītāju stāvoklī briesmīgajā lietus gāzē mednieki atradās jau vairāk nekā stundu, pēc iespējas sargājot savas bises. Pa to laiku ūdens upē cēlās, ar troksni tas kāpa krastos, un straume norāva un aiznesa līdzi lielus akmeņus. Pie klinšu šķautnēm ūdens mutuļoja un cēlās arvien augstāk un augstāk, sevišķi aizas šaurākajās vietās. Apvidus, kur bija noslēpušies mednieki, ietinās gandrīz nakts tumsā, un tikai zibens paretam apgaismoja šo savā mežonībā brīnišķo trakojošās dabas ainu.
«Varbūt viņi ir sākuši mūs apiet,» kāds teica.
«Nē, agrāk kā naktī viņi mums neuzbruks.»
«Nu, lai taču viņi gaida nakti,» rūca Rube. «Ja vēl pusstundu turpināsies šāds lietus, tad viss būs kārtībā, vai arī Mazais vairs nekā nesaprot.»
«Ts! .. Ts! . .» atskanēja pūlī. «Lūk, viņi!»
Visu skatieni pievērsās izejai. Parādījās indiāņu jātnieki tik lielā skaitā, ka aizpildīja visu straumi. Viņi sagatavoja savus stopus, lai izšautu daudz saindētu bultu un tad dotos uzbrukumā.
«Nu, draugi, sargieties!» Rube iesaucās. «Tēmējiet labi un šaujot nekļūdieties!»
Rube nebija paspējis pateikt savus vārdus, kad no indiāņu puses atskanēja divsimt rīkļu kaujas sauciens. Arī mednieki atbildēja skaļiem kliedzieniem, kam pievienojās viņu sabiedrotie šavniji un delavari.
Pie izejas no aizas navahi apstājās, lai labāk sakārtotos pirmajam uzbrukumam, un tad ar jaunu kliedzienu metās vārtos. To viņi izdarīja tik ātri, ka dažiem indiāņiem izdevās izkļūt no aizas līdzenumā, pirms atskanēja mednieku kopējā zalve. Brīdi vēlāk sāka birt ložu krusa no bisēm, šautenēm un karabīnēm. Lodēm pretim lidoja milzums saindētu bultu, un to visu pavadīja kara saucieni un ievainoto vaidi.
Pēc katra šāviena kāds indiānis iekrita ūdenī, bet pulks no jauna devās uzbrukumā, lai izkļūtu no aizas. Nonāvētie cilvēku un zirgu līķi aizsprostoja upi, bet indiāņi pāri tiem metās uz priekšu. Pēc pirmiem šāvieniem, kad mednieki atkal pielādēja savas bises, iestājās bīstams starpbrīdis, un to centās izmantot uzbrucēji.
Segins saprata brīža nopietnumu un ar pielādētu revolveri steidzās uz priekšu, aicinādams sev līdzi tos, kam arī bija revolveri.
Kādu piecdesmit cilvēku liels pūlis devās Seginam līdzi. No vienas puses atskanēja navahu uzbrukuma saucieni, no otras puses Segina komanda:
«Saut!»
Piecdesmit lodes ielidoja navahu pūlī un sacēla tur neaprakstāmu sajukumu. Aizšautie krita no zirgiem, pa- kļuva zem citu uzbrucēju kājām, tomēr pār nošauto indiāņu līķiem vairākiem indiāņiem izdevās izkļūt no aizas, un viņi metās uz medniekiem. Sākās tuvcīņa, kurā viena puse laida darbā garos pīķus un cirvjus, otra — bises resgaļus un revolveru spalus.
Līķu aizsprostotais strauts putodams cēlās arvien augstāk un augstāk. Jaunā spēkā atskanēja pērkona grāvieni, un laistījās apžilbinoši zibeņi. Likās, pati daba ņēma dalību šai cīņā uz dzīvību un nāvi.
Bet ūdens turpināja celties. Uzpeldēja cilvēku un zirgu līķi, un tas vēl vairāk apgrūtināja kustību pa upi. Indiāņi bija attapušies un gatavojās ar jauniem spēkiem uzbrukt medniekiem, bet pēdējiem bises vēl nebija pielādētas.
Segina ļaudis redzēja, ka glābiņa nav, un nolēma pēc iespējas dārgāk pārdot savas dzīvības — katrā ziņā labāk mirt, nekā dzīviem padoties indiāņiem.
Pēkšņi kļuva dzirdama kāda briesmīga, nesaprotama dunoņa. Tas bija no_ krastiem izgājušā kalnu strauta drausmīgais troksnis. Ūdens masas pārrāva visus šķēršļus un kopā ar saknēm izrautiem kokiem gāzās virsū cilvēkiem, lai applūdinātu visu apgabalu un visu, kas uz tā atradās.
Rube bailēs kliedza:
«Bēdziet uz krastu, kam dzīvība dārgai Ātrāk uz krastu!»
Henrijs apgriezās un ieraudzīja, ka mednieki bailēs rāpās pa vienīgo pieejamo krasta krauju augšup. Tikko viņš paspēja uzlēkt uz kāda tuvākā krasta akmens, parādījās vesels ūdens kalns, kas krākdams un putodams gāzās aizā. Šis milzīgais ūdens daudzums iegāzās šaurajā spraugā, atsitās un atkāpās, lai jaunā spēkā applūdinātu visu aizu un izeju no tās.
Henrijs dzirdēja indiāņu kliedzienus. Viņi pagrieza zirgus un pūlējās bēgt no plūstošā ūdens, bet velti. Straume krākdama, putodama un griezdamās gāzās tiem virsū, satvēra un aiznesa visus sev līdzi. Viņi slīka, izpeldēja un atkal nogrima.
«Trīs mūsējie aizgājuši bojā!» Harejs skumji noteica. Viņš stāvēja blakus Henrijam tādā vietā, no kuras varēja redzēt straumes pārsteigto cilvēku izmisuma cīņu un bojāeju.
«Kas aizgāja bojā?» prasīja Segins, ieskatīdamies apkārtējo sejās un priekā spieda Henrija roku.
«Aizgājuši bojā — viens delavars, resnais Džims Ha- riss un vēl…
«Kā vēl trūkst?»
«Kaptein,» atbildēja Sanhess, «neredz Kirkera. Nabadziņš! Viņam tā gribējās skalpēt indiāņu sievas un bērnus, bet tagad indiāņi paši iegūs viņa skalpu, ja tikai viņa līķis izpeldēs krastā.»
«Nu, viņiem jādomā tikai par to, kā glābt sevi un savējos,» Harejs teica, «straume viņus gandrīz visus apgāza, un tie, kas nespēs izkļūt no ūdens straumes, arī noslīks.»
Pa to laiku cilvēku un zirgu līķi uzpeldēja virs ūdens, un straume aiznesa viņus tālu projām no aizas. Kaut gan ūdens vēl stipri cēlās, tomēr Segina pulks, kas atradās uz augstākā krasta, bija pilnīgā drošībā. Kapteinis pavēlēja iededzināt ugunsku-ru, lai cilvēki varētu izžāvēt drēbes, jo visi bija izmirkuši līdz ādai. Jauns uzbrukums varēja notikt tikai pēc tam, kad indiāņi viņus apies no kalnu puses, vai kad ūdens būs stipri krities. Katrā ziņā tam vajadzēja laika, bet lietus vēl arvien nepārstāja.
Drīz, klinšu aizsargāti, iedegās ugunskuri, un mednieki sāka cept žāvētu gaļu. Viņi sastājās ap ugunskuriem un pēc kārtas pagrieza pret uguni te vienus savus sānus, te ^trus, no slapjajām drēbēm izgaroja tvaiks. Bija arī ievainotie. Tā kā ārsta nebija, jo viņš bija aizgājis ar mantām, tad izdarīja pagaidu pārsējumus.
Tādā stāvoklī viņi pavadīja vairākas stundas. Vētra vēl nebija rimusi, un ūdens neplaka. Rube apgalvoja, ka gadījumā, ja arī negaiss pārietu, paies vēl vairākas stundas, pirms ūdens nokritīs līdz parastajam līmenim. Ap pusnakti mednieki kāpa zirgos. Lietus uz smilšainā ceļa bija gandrīz iznīcinājis mūļu pēdas. Zibens atspīdums paretam apgaismoja kādu kājas iespiedumu un arī sniega klāto virsotni tālu priekšā, bet arī ar to pietika tik piedzīvojušam ceļvedim, kāds bija Rube, un viņš droši rikšos veda visu pulku uz priekšu. Viņi jāja visu nakti. Stundu pēc saules lēkta, kas galīgi izkliedēja vētras pēdas, pulks panāca mantu karavānu un biedrus, ko komandēja Elsols.
Trīs dienas Segins virzījās uz dienvidaustrumiem. Trešās dienas vakarā tuksneša austrumu malā parādījās Mim- bru kalni. So kalnu virsotnes mednieki labi pazina, jo tās bieži viņiem bija bijušas ceļa rādītājas.
Pulks devās uz šiem kalniem. Segins gribēja pāriet kalnu grēdu pa veco raktuvju ceļu gar savu veco mītni, ko indiāņi bija izpostījuši. Ap saules rietu viņi nonāca pie tā saucamās «Zelta bedres» — tā bija dziļa grava, kur vēl bija redzamas vecu, pamestu mītņu pēdas. Sī grava, kas varbūt radusies kādas zemestrīces laikā, bija apmēram divdesmit jūdžu gara.
Ap pusnakti viņi ar lielām grūtībām beidzot sasniedza strautu. Zirgiem noņēma seglus un palaida tos ganīties ap nometni. Segins nolēma te palikt ilgāk, lai ļautu atpūsties nomocītajiem cilvēkiem un zirgiem. Viņš te jutās it kā drošībā, jo pazina šo apgabalu.
Starp vītoliem un kokvilnas kokiem iekūra uguni, bet tā kā nekāda medījuma nebija, tad nokāva vēl vienu mūli. Kāri apēduši tā rupjo gaļu, mednieki izstiepās uz zemes, ietinās savos apmetņos un segās un tūlīt arī aizmiga. Palika tikai viens sargs, kas stāvēja, atspiedies uz savas garās karabīnes.
Kas attiecas uz Henriju, tad viņš ilgi nevarēja aizmigt un visu laiku klīda pa nometni, pūlēdamies izkliedēt smagās domas un mokošās nojautas. Beidzot viņš bez spēka nolaidās zemē, un smags miegs pārņēma viņa nogurušos locekļus.