Kādā no Jaunorleānas bagātākajām mājām visi bija satraukti,, jo tās jaunais īpašnieks Henrijs Hallers bija smagi slims. Istabā, kas atradās blakus slimnieka istabai, notika ļoti oriģināla konsultācija. Viens no konsultācijas dalībniekiem nebija pat ārsts, bet savas domas izteica ļoti noteikti; otrs, kas savu diplomu bija ieguvis slavenākajā Ziemeļamerikas Savienoto Valstu akadēmijā, klusēdams uzklausīja savu sarunu biedru, nopūtās, berzēja pieri, it kā vēlēdamies izspiest no tās kādu domu, un viņa izskats pauda zinātnes bezspēcību.
«Es tiešām nezinu,» viņš beidzot ar apbrīnojamu kautrību atzinās, «Sevrena kungs, ko lai paraksta cilvēkam, kura miesa varētu būt pilnīgi vesela, ja neciestu viņa dvēsele?»
«Kā lai es to zinu! Kaut ko stiprāku!» Sevrens nepacietīgi iebilda.
Viņam bija kādi četrdesmit pieci gadi, viņa izskats drosmīgs, viņa varenais stāvs acīmredzot jutās neērti eiropiešu apģērbā. Kārlis Sevrens — viens no tiem ceļojošiem tirgotājiem, kas bezbailīgi šķērso Amerikas stepes un tuksnešus, iegūst sev milzīgu bagātību, kam skarbs izskats un kas neko neuzskata par neiespējamu. Ne vien viņa dabai piemītošā labsirdība un augstsirdība lika Sev- renam vēlēties brālēna izveseļošanos: viņš te saskatīja sava goda jautājumu un tālab tik kaisli izteica savu gribu.
«Doktor, Henrijs nevar, nedrīkst nomirt! Kas notiks ar mani, ja šis jauneklis nomirs, tāpat kā visi citi ģimenes locekļi?»
«Kas notiks ar jums?» ārsts Valtons stomījās un pārlaida skatienu pār bagāti iekārtoto istabu.
Tirgotāja tumšā seja piesarka, un viņi ar rūgtumu atbildēja:
4Jūs gribat teikt, ka es visu to mantošu? Bez šaubām! Un ka es līdzīgi citiem liekulīgi nožēlošu izmirušo ģimeni.
Bet jūs taču nezināt, ka es pats izsaucu Henrija tēvu uz Ameriku. Tādā kāriā es esmu iejaucies ģimenes likteni un nevaru samierināties ar domām, ka tā aiziet bojā manas vainas dēļ. Ja Halleri būtu palikuši savā dzimtenē Elzasā, viņi varbūt nebūtu kļuvuši tik bagāti, bet viņus nebūtu skārusi briesmīgā epidēmija, kas ienesa sēras tik daudzās Jaunorleānas ģimenēs. Jūs izglābāt Henrija dzīvību, un es jums no sirds esmu par to pateicīgs,» viņš teica, cieši saspiezdams ārsta roku. «bet redzēt viņu vīlušos, neapmierinātu, bez vēlēšanās atgriezties dzīvē, dzirdēt, ka drudzis, kas viņu novārdzināja, var pārvērsties dilonī un ka viņam būs jāmirst — tas ir pāri maniem spēkiem!»
Te Sevrena nesavaldīgā daba neizturēja, viņš sāka lamāties, sita ar dūri pa galdu tā, ka tas gandrīz salūza, noslaucīja ar dūri asaras un teica:
«Es nekad jums to nepiedošu! Ko tad ir vērta visa jūsu medicīna? Pūšļošana, kas der tikai, lai krāptu muļķus.»
Lai aizstāvētu savas profesijas godu, ārsts sāka stāstīt Henrija Hallera slimības vēsturi ar visām tās pakāpeniskajām pārmaiņām. Šis stāsts Servenam nebija nekas jauns, jo nedēļas laikā, kamēr viņš atradās Jaunorleānā, viņš jau vairākkārt bija to dzirdējis. Tikai ārsta runas beigas piesaistīja viņa vērību.
«Lūk, ja izdotos izsaukt reakciju!» ārsts iesaucās.
«Reakciju! Tātad jūs ar visām savām zālēm vēl neesat izsaukuši pietiekošu reakciju? Tādā gadījumā es apņemos izsaukt reakciju, protams, nevis ar tabletēm un zālēm, bet citiem līdzekļiem,» un Sevrens devās uz slimnieka istabu.
«Esiet uzmanīgs, Sevrena kungs: jūsu brālēns ir ļoti vājš, neuztrauciet viņu.»
«Jūs jau par daudz esat viņu sargājuši, ļaudami bezdarbībā padoties bēdām. Viss te, viņa kalpu skumjās sejas ieskaitot, viņam atgādināja, ka viņš palicis pasaulē viens, ka nevienam viņš vairs nav vajadzīgs — mazākais viņš pats tā izteicās, kad es atbraucu un sāku ar viņu runāt. Nāciet līdzi, doktor, bet netraucējiet man rīkoties.»
Kārlis Sevrens bija vīrs, kas steidzās uz savu mērķi nevis soļos, bet skrejot; tālab, nonācis pie sava slimā brālēna, kas bija apkrāvies grāmatām un žurnāliem, kam viņš tomēr nepiegrieza ne mazākās vērības, Sevrens tūlīt stājās pie sava nodoma īstenošanas.
«Man liekas, Henrij, ka tagad tev daudz labāks izskats; vai tev pirms pusdienām nav radusies ēstgriba?»
«Es esmu aizmirsis, kas ir ēstgriba,» jaunais cilvēks atbildēja.
«Vai tu šo nakti labi gulēji?»
«Es nemaz neguļu,» Henrijs smaidot atbildēja.
«Tu tīšām gribi mani dzīt izmisumā?»
«Jūs, Sevrena kungs?» slimais izbrīnā prasīja.
Henrijs Hallers maz pazina savu brālēnu, kas reti ieradās Jaunorleānā. Un arī šī stepju tirgotāja rupjā izturēšanās jaunajam cilvēkam, kas bija audzināts bagātībā un pārpilnībā, sevišķi nepatika. Kad Sevrens atbrauca, jaunais cilvēks nodomāja, ka viņa beigas droši vien ir ļoti tuvu, un šī doma viņam bija pat patīkama. Par savu brālēnu viņš nolēma, ka tas, sekodams tikai pieklājības likumam, atbraucis izmirušā mājā, lai aizspiestu acis beidzamajam radiniekam. Visu savu radinieku nāves satraukts, jaunais cilvēks, kaut arī epidēmiju bija fiziski pārcietis, morāli ar vientulību nevarēja samierināties. Viņš pamazām izdzisa, jo nejuta tieksmi dzīvot.
Sevrens saprata šī izsauciena apvainojošo nozīmi, bet, nelikdamies dzirdot, saņēma slimnieka roku un teica:
«Patiesi, tu mani dzen izmisumā. Es nevaru Jaunorleānā ilgi uzkavēties, mani Austrumos gaida steidzamas darīšanas. Ja tu drīz neatveseļosies, tu nevarēsi man doties līdzi, kā es to būtu vēlējies.»
Ārsts Valtons pārsteigts paraustīja plecus; slimnieks paskatījās uz savām vājajām un bālajām rokām, kas spilgti izcēlās uz tumšās segas.
«Es jūs abus saprotu,» Sevrens teica, uzmetis ārstam pārmetošu skatienu, «bet es esmu pārliecināts, ka no Henrija paša atkarīgs, vai viņš kļūs vesels, vai ne. Tu nekad līdz šim neesi jājis, Henrij. Tu gribēji kļūt par zinātnieku, kāds bija tavs tēvs — o, kā es viņu mīlēju! Tu, izņemot grāmatas, nekā cita negribēji zināt. Es tās nenicinu, kaut arī pats reti tās paskatos. Un vai zini, kamdēļ? To, ko citi izlasa grāmatās, es iemācos no pašas dzīves, no dzīvās dabas. Kad mēs sāksim dzīvot kopā, tu, protams, daudz ko man iemācīsi, bet arī es tev varēšu daudz jauna parādīt. Kad mēs ar tevi ceļosim pa mežonīgajiem Austrumiem, un tu ieraudzīsi kalnus un pakalnus ar bagāto augu valsti, kad ieraudzīsi paradīzes dārzus, tev kļūs nesaprotams, kā šo plašumu var mainīt ar smacīgo pilsētu. Tu iemīlēsi stepi, tu iemīlēsi tās dzīvi, kur katru dienu atgadās kaut kas jauns, jauni piedzīvojumi. Nu, sakiet, vai jaunam cilvēkam nav lietderīgi paklejot pa pasauli? Man šķiet — lietderīgi un patīkami. Tu purini galvu … Bet jūs, doktor? Ko tad jūs klusējat? Vai tad jūs nepiekrītat manam nodomam aizvest brālēnu uz ziemeļaustrumiem?»
Pieaicināts apspriedē, ārsts sāka plaši aprakstīt tos apgabalus, pa kuriem ceļoja Sevrena karavānas. Būdams nopelniem bagāts botāniķis, viņš sāka uzskaitīt prēriju bagāto augu valsti. Tur bija vilku piens ar savām sidrabotām lapām, oranžkrāsas bezdelīgu actiņas un daudz kas cits. Attēlojis sniega klāto kalnu galotņu ainavu, viņš sāka stāstīt par mežiem, kas aug kalnu nogāzēs, norādīja uz to vasaras tērpu un rudens daudzkrāsaino krāšņumu; stāstīja par putniem, par viņu rotām, kā dārgakmeņiem mirdzošām spalvām.
Bet ārsts velti izšķieda savu daiļrunību, attēlodams tālā ceļojuma jaukumus un, sava stāsta aizrauts, atcerējās pat savus jaunības piedzīvojumus, medījot šais plašajos līdzenumos, bet slimnieks vienaldzīgi noraudzījās stāstītājā, un, šķiet, klausījās tikai aiz pieklājības.
«Nu, Henrij,» Sevrens vaicāja, «vai tev nav radusies vēlme apmeklēt šīs vietas?»
«Kālab?» slimnieks čukstēja, tikko manāmi pakustinādams galvu.
Tirgotājs satvēra jaunā cilvēka roku, saspieda to, varbūt stiprāk nekā tas bija vajadzīgs, un, stāvot pie slimnieka pagalvja, izjusti teica:
«Kālab? Tālab, lai man nebūtu jāaizbrauc no šejienes ar salauztu sirdi; tālab, ka mums jāizveido viena ģimene. Es esmu vientuļš; dzīvodams klejotāja dzīvi, es neesmu varējis apprecēties. Tālab es ziedoju savu dzīvi krusttēvam un viņa ģimenei, un tavs nelaiķa tēvs zināja, ka es strādāju priekš jums. Tagad arī tu esi palicis vientuļš, un tamdēļ tu esi man kļuvis vēl dārgāks. Ja tu tik zemu vērtē manu pieķeršanos, ka nevēlies tās dēļ dzīvot, tad, atkārtoju, es tev piedošu, bet aiziešu ar sāpēm sirdī… Ja tavs tēvs būtu dzīvs, viņš tev pateiktu, ka es nepelnu tāda sarūgtinājuma.»
Slimnieks pacēlās savā gultā un ar ieplestām acīm raudzījās savā skarbajā radiniekā, kura seja, dziļu un īstu jūtu ietekmēta, bija pilnīgi pārvērtusies.
Kad Sevrens beidza, Henrijs pieliecās viņam un teica:
«Tātad tu rnani mīli, brāl? Tātad es neesmu viens pats pasaulē, kā to biju iedomājies?»
«Protams, mīlu!» Sevrens iesaucās, apskaudams savu radinieku tik strauji, ka ārsts uzskatīja par nepieciešamu apvaldīt viņa sajūsmu.
Bet tirgotājs nepiegrieza nekādu vērību mediķa padomiem; viņš Henriju apskāva un grūstīja kā mazu bērnu vaicādams:
«Vai tu beidzot paliksi vesels, vai tu gribi palikt vesels?»
«Jā, gribu.»
«Un tu brauksi man līdzi un nekad mani neatstāsi?»
«Jā, apsolu.»
Pēc trim mēnešiem Henrijs Hallers ieradās Sanluisā, kur viņam bija norunāta satikšanās ar brālēnu, jo pēdējais nebija varējis gaidīt viņa izveseļošanos. Tagad no slimības bija atlicis tikai zināms kustību gurums. Viņa ceļojums, kas notika pavasarī, aprīļa pirmajā pusē, viņu nemaz nenogurdināja, bet taisni norūdīja. Viņš sajuta baudu, kas raksturīga kā veciem, tā jauniem, baudu, iepazīstoties ar jaunu apvidu, jauniem cilvēku tipiem. Tālab viņš sevišķi neskuma, ka ieradies Sanluisā agrāk par savu radinieku, kas ceļā ļoti daudz laika bija iedalījis atpūtai. Henrijs Hallers neievēroja noteiktus atpūtas laikus un ieradās trīs dienas agrāk Sanluisā plantatoru viesnīcā. Viesnīcas īpašnieks viņam paziņoja, ka Sevrenam vēl vajag būt Misūri augšgalā, kur viņš iepirka preces. Henrijs velti nešķieda laiku: viņš staigāja pa pilsētu un valni, izjāja savā zirgā visu Sanluisas apkārtni. Zirgu viņš bija paņēmis līdzi pārliecībā, ka tas viņam tuksnesī noderēs un nedarīs sev kaunu.
Tas bija lielisks arābu sugas dzīvnieks, kam tā pirmais saimnieks spānietis bija devis vārdu Moro. Tumši bērais zirgs ar plānām nāsīm bija savu arābu priekšteču cienīgs. Henrijs Hallers līdzīgu biedru drīz novērtēja. Zirgs iemīlēja viņu, un viņš zirgu.
Tiklīdz viņš ieradās Sanluisā, viņam gadījās iepazīties ar kādu Šveices emigrantu, no kā viņš nopirka lielisku Ņūfaundlendas suni Alpu, kas tūlīt iedraudzējās ar Moro. Jaunais cilvēks bija ļoti priecīgs, ka viņam bija šie divi skaistie Un gudrie dzīvnieki, ]o visu laiku, kamēr viņš dzīvoja piantatoru viesnīcā, neviens cilvēks neizrādīja tieksmi ar viņu iepazīties un pat neievēroja viņu.
Tomēr viesnīcā viesu bija diezgan daudz, starp tiem arī kāda acīmredzot ļoti draudzīga džentlmeņu grupa, kas visu laiku nešķīrās. Kad Henrijs atgriezās no saviem garajiem izjājieniem ar Moro Alpa pavadībā, viņš vienmēr sastapa šos ļaudis, kas klīda pa ielām bez mērķa. Pie kopgalda šī sabiedrība turējās savrup, trokšņoja, ēda vairāk kā citi, dzēra dārgus vīnus un smēķēja lielus cigārus.
Henriju ļoti interesēja šo cilvēku savādā izturēšanās, jo līdz šim sabiedrībā, ko viņš sastapa Jaunorleānā, viņš nekā līdzīga nebija redzējis.
Viņi visi, jādomā, nodarbojās ar vienu darbu, jo neskaitot neizbēgamo atšķirību sejās, kas sastopama katrā cilvēku sabiedrībā, viņiem bija ļoti daudz kopēju īpašību. Viņi bija vienādi ģērbušies — melnās drēbēs. Briljanta adatas kakla saitēs bija uzkrītoši lielas un pierādīja gaumes trūkumu, tomēr viņu zīda vestes bija nevainojamas, un tīrā smalkveļa krasi atšķīrās uz nodegušajiem bronzas kakliem.
Dažiem bija vaigu bārdas, citiem — ūsas, bet kā vaigu bārdas, tā ūsas bija rūpīgi iecirtotas. Viņu visu gaita šķita neveikla un nevērīga, kas ļoti raksturīgi austrumu amerikāņiem. Henrijs no sākuma domāja, ka tie ir mednieki, un būtu labprāt iepazinies ār tiem, bet sabiedrība izrādījās ļoti noslēgta un nevēlējās svešinieku uzņemt savā vidū. Neviens negribēja ievērot Henrija mēģinājumus iepazīties, un Henrijs tūlīt tos pārtrauca — viņš bija lepns un baidījās pazemojoša noraidījuma. Tā viņš brīnījās par jautrās sabiedrības uzdzīvi, neuzzinājis, kas viņi tādi. Kad atbrauca Sevrens, viņš beidzot dabūja zināt, kas tie par ļaudīm.
Trešajā dienā pēc iebraukšanas pilsētā viņš, klausīdams pusdienas zvanam, steidzīgi kāpa lejā, jo tagad pēc gariem izjājieniem viņam bija lieliska ēstgriba. Priekšnamā viņš ieraudzīja tos, ko sauca par mednieku klubu. Viņi ielenca kādu, kas tikko bija ieradies.
Tagad pirmo reizi viņi piegrieza vērību jaunajam cilvēkam; daži viņam pat uzsmaidīja. Henrijs nesaprata, ko nozīmēja šī neparastā laipnība, bet šai brīdī persona, ko viņi visi ielenca, pagriezās un steidzās Henrijam pretī, jūsmīgi to apsveicot. Tas bija Sevrens, kas apbēra savu brālēnu priecīgiem saucieniem un jautājumiem par viņa veselību. Viņš nemaz nekautrējās klātesošo svešo cilvēku, un arī viņi, pretēji pieklājības prasībām, turpināja skaļi smieties, saukdami Sevrenu par biedru un jauku puisi.
Joki tomēr bija nevainīgi, un Sevrens pirmais par tiem smējās. Henrijam viņš teica:
«Vajag tevi iepazīstināt ar šiem kungiem, tie ir mani draugi.»
«Kas tie tādi?» Henrijs prasīja. «Jādomā, mednieki vai bagāti plantatori, kas atbraukuši šurp izbaudīt pilsētas priekus?»
«Nē, tie ir vienkārši stepju tirgotāji, tādi paši kā es. Lūk, tas ir Benets, lūk, Sublets un lielais Džerijs Folgers.»
Kad iepazīšanās beidzās, visi tirgotāji pēc kārtas izteica savu nožēlu, ka agrāk nezinājuši, ka Henrijs Sevrena brālēns.
«Ja mēs būtu zinājuši, ka jūs esat mūsējais,» Bils Benets teica, «mēs tūlīt būtu ar jums sabrāļojušies. Bet jūs izskatāties kā jauns zinātnieks, kas tikko atstājis universitāti. Jūs mums likāties tik nopietns, ka es biju ar mieru savu galvu likt ķīlā, ka jūs savā istabā par mums smejaties un uzskatāt par rupjiem, neaptēstiem zeļļiem.»
«Pietiek komplimentu,» iesaucās lielais Džerijs Folgers, «mēs līdz otram zvanam tik tikko paspēsim kaut ko iedzert.»
Bija pavasaris, un mētras bija pilnos ziedos. Tirgotāji acīmredzot botāniku pārzināja, jo pieprasīja no mētrām pagatavot atspirdzinošu dzērienu. Sī dzēriena pagatavošana un baudīšana aizņēma visu laiku līdz pusdienām.
Pusdienās kā parasts bija meža putni, bifeļa mēle, vista un Ilinoisas mīkstās vardes. Kad citi aizgāja, tirgotāju sabiedrība palika pie galda. Bils Benets ieteica dzert madeiru uz Sevrena radinieka veselību. Henrijs bija pārsteigts, kad viņš lika atnest kurvi vīna, kas maksāja divpadsmit dolāru pudele.
Henrijs domāja, ka no šīs baterijas izskata vien pietiek, lai apreibtu; bet tirgotājiem bija stipras galvas, un viņi mierīgā garā turpināja dzert.
Viņu jautrība sasniedza augstāko pakāpi un izpaudās tā, ka Bils Benets ģitāras pavadībā nodziedāja itāļu dziesmu; solīdais Džerijs Folgers nodejoja indiāņu deju, lai iepazīstinātu ar to Henriju, bet beigu beigās jaunais Sublets ierosināja nodziedāt himnu. No šīs himnas nodrebēja logu rūtis, troksnis pildīja istabu, bet ārpusē dziedātājiem aplaudēja.
Otrā dienā Henrijs Hallers pamodās ar briesmīgām galvassāpēm, bet viņš nedusmojās par šo sāpju iemeslu.
«Ko tu teiksi par maniem draugiem?» ģērbjoties Sevrens viņam prasīja. «Protams, viņi ir parupji, bet aiz rupjās ārienes slēpjas labas un uzticamas dvēseles. Vai izredzes pavadīt viņu sabiedrībā vairākus mēnešus tevi nebaida?»
«Nemaz,» Henrijs atbildēja. «Vakardiena gan mani mazliet izsita no sliedēm, bet es domāju, ka tas nāks man par labu.»
Sai brīdī kādi seši vīri no vakarējās sabiedrības ielauzās jaunā cilvēka istabā; viņiem sekoja apkalpotāji ar ledū ieliktām glāzēm, kas bija pildītas ar kaut kādu dzeltenu šķidrumu.
«Vienu malku šerija, Hallera kungs,» Bils Benets teica. «Tās ir labākās zāles tam, kas veseļojas. Dzeriet droši, tas ir vietējais dzēriens. Tas jūs tūlīt atsvaidzinās!»
«Vai jūs patiesi brauksit mums līdzi?» citi prasīja.
«Jā, protams. Es tikai gaidīju brālēnu, lai viņam paprasītu, kas jāņem līdzi. Es nevēlos jums sekot pilnīgā bezdarbībā, mīļais Sevren. Es arī gribu iepirkt preces, ko pārdot Santafe. Tātad, kungi, ja kāds būtu ar mieru palīdzēt izvēlēties preces, tad jums jāpiekrīt kādam manam priekšlikumam: šodien pusdienās es maksāju vīnu — tā būs atlīdzība par pakalpojumu.»
Tirgotāji daudz smējās par asprātīgo paņēmienu, ar kādu Henrijs gribēja atlīdzināt vakardienas dzīres. Viņi visi gribēja Henriju pavadīt, un līdz pusdienai bija nopirkts vajadzīgais daudzums dažādu sīku dzelzs un kapara priekšmetu un spoguļu. Rati un mūļi bija jāiegādājas Independensas fortā, no kurienes karavānai bija jādodas stepē.
Pēc dažām dienām Henrijs ar tirgotājiem bija pilnīgi saradis. Taisnība, viņu uzskatīja par ļoti nopietnu, bet nopietnību atvietoja jautrums un laipnība; tālab viņš drīz kļuva par vispārēju mīluli. Lielā viesmīlība, kādu viņam parādīja sākumā, bija izskaidrojama ar lielo cienību, kādu visi sajuta pret viņa brālēnu Sevrenu, bet drīz Henrija personīgās īpašības iekaroja visu sirdis.