Svaigs rīta vējiņš uzmodināja jauno cilvēku. Henrijs atcerējās, ka Segins ļoti agri gribēja doties ceļā, bet tai brīdī, kad viņš jau gribēja celties, līdz viņa ausīm atlidoja kādas balsis. Viņš dzirdēja vairākus izsaucienus un zirgu soļu troksni uz akmeņainās zemes.
«Mednieki jau piecēlušies un dodas ceļā,» viņš nosprieda.
Sīs domas piespieda viņu uzlēkt un doties uz nometni. Tomēr jau pēc desmit soļiem viņš pārliecinājās, ka troksnis nāk no pretējās puses. Viņš apstājās un sāka klausīties — jā, patiesi, tas tā bija. Viņš pirmajā mirklī iedomājās, ka pulks jau aizgājis, bet tad Segins, ievērojis, ka viņa nav, būs atsūtījis vairākus cilvēkus viņam pakaļ. Pieļāvis tādu izskaidrojumu, Henrijs sāka kliegt, lai dotu zīmi cilvēkiem, kas viņu meklē. Brīdi iestājās klusums, tad atkal bija dzirdami zirgu soļi. Henrijs bija ļoti pārsteigts, kad viņš ievēroja, ka jātnieki neatrodas vis gravas šajā, bet gan otrā pusē. -
Henrijs nepaspēja no pārsteiguma vēl attapties, kad jātnieki atradās tieši viņam pretī un apstājās. Viņus šķira tikai kādus divsimt metrus plata grava. Migla bija sākusi izklīst, un nekas netraucēja viņus vienam otru apskatīt. Tur bija kāds simts jātnieku, pēc kuru garajiem pīķiem, spalvām rotātajām galvām un puskailajiem stāviem bija viegli pazīt, ka tie indiāņi.
Henrijs ilgi uz viņiem neskatījās. Ko kājas nes, viņš steidzās brīdināt savējos, jo jātnieki virzījās uz to pašu pusi. Henrijs atrada savējos satrauktus, viņi segloja zirgus. Segins ar dažiem medniekiem piejāja pie gravas malas un apskatīja pretējo krastu. Par atkāpšanos vairs nebija ko domāt, jo, pateicoties uzausušajai gaismai, viņus no otras puses jau bija ieraudzījuši.
Abi pulki viens no otra bija ne tālāk par divsimt metriem, bet grava viņus šķīra, un vajadzēja nojāt mazākais divdesmit jūdzes, lai sastaptos.
Ņemot to vērā, Segins nolēma palikt pie strauta līdz tam laikam, kamēr noskaidrosies, kādi indiāņi ieradušies un kādā nolūkā. Indiāņi arī apstājās un apmetās tieši pretim mednieku nometnei..
Beidzot kļuva pavisam gaišs. Indiāņi ieraudzīja apģērbus, vezumus, un pazina skalpu medniekus. Mežonīgs navahu gaviļu kliedziens atskanēja pār gravu.
«Tas ir Dakomas pulks!» kāds mednieks sauca. «Viņi droši vien apmaldījušies.»
«Nē,» iebilda otrs, «Dakomas pulks nav tik mazs.»
«Ko tu runā, tie ir tie paši, bet viņu tik maz ir tamdēļ, ka puse plūdos būs noslīkusi.»
«Bet kā tad viņi varēja nozaudēt mūsu skaidri saredzamās pēdas?»
«Tas ir navahu galvenā virsaiša pulks,» Rube teica. «Skatieties, lūk, tur sirmā zirgā ir arī pats vecais nelietis.»
«Tu domā, Rube, ka tie ir viņi?» Segins prasīja.
«Noteikti.»
«Bet kur tad pārējā karaspēka daļa? Viņi te nav visi.»
«Jā, bet es jau dzirdu viņu tuvošanos. Paskatieties, kāds mākonis tuvojas.»
No miglas patiesi iznira ļoti daudz melnu jātnieku. Viņi skaļi kliedza, it kā dzītu veselu ganāmpulku. Un patiesi: indiāņi bija ielenkuši veselu baru zirgu, ragulopu un aitu, un ar saviem garajiem pīķiem mudināja tos iet uz priekšu. ^ "
«Lūk, kur laupījums!» iesaucās kāds mednieks. «Puišiem izdevies varens gājiens, nevis tā kā mums — mēs atgriežamies tukšām rokām.»
Henrijs gaidīja savu Moro, ko Godē pašlaik apsegloja. Tiklīdz iesēdās seglos, viņš pievērsa skatienus indiāņiem, nevis viņu bagātajam laupījumam. Viņa uzmanību saistīja tas pulciņš, kas virzījās zirgos vairāku indiāņu apsardzībā. Acīmredzot tās bija sagūstītās sievietes. Sirds sažņaudzās — viņš domāja par Zoju, bet lielā attāluma dēj sejas nebija saskatāmas. Henrijs pagriezās pret Seginu. Kapteiņa acis bija kā piekaltas tālskatim, bet pēkšņi viņš nodrebēja, seja nobāla un it kā satumsa, tālskatis izkrita no rokām, un viņš, vaimanādams bezspēkā, nokrita zemē.
«Mans Dievs, mans Dievs! Jauns likteņa sitiens!»
Henrijs steidzās pie kapteiņa, bet, ieraudzījis viņu El- sola un ārsta rokās, steidzīgi pacēla tālskati un pievērsa to indiāņu nometnei. Vispirms otrā pusē gravai viņš ieraudzīja savu Alpu. Suns, pazinis savu saimnieku, sāka priecīgi riet. Alps, ko viņš bija uzticējis Zojai, atradās še! Tad nav šaubu, ka arī pati Zoja atrodas gūstekņu starpā.
Henrijs tūlīt par to pārliecinājās, jo viņš ieraudzīja Zoju pats savām acīm. Viņa bija bāla, saraudātām acīm, un viņas brīnišķās, gaišās bizes bija izirušas. Viņu pavadīja indiānis meksikāņu huzāra uzvalkā. Arī Segina kundze bija starp gūstekņiem, tikai citā grupā. Gūstekņu un laupījuma pavadoņi pievienojās galvenajam pulkam. Tā mednieki un indiāņi turpināja stāvēt viens pret otru gravas dažādos krastos.
Henrijs izmisumā bija izdomājis plānu un gribēja to paziņot Seginam. Tas pamazām atžilba no smagā likteņa sitiena, kas viņu bija ķēris. Uzzinājuši par sava priekšnieka jauno nelaimi, mednieki to ielenca, un visi zvērēja cīnīties līdz beidzamajam vīram, bet atbrīvot no gūsta viņa sievu un meitu. Bet Henrijs bija ar mieru piedāvāt viņiem visus savus īpašumus, lai tikai panāktu gūstekņu atbrīvošanu, bet, pateicoties mednieku sajūsmai, tas izrādījās lieki.
Seginu dziļi aizkustināja biedru uzticība. Pārvarējis uztraukumu, Viņš aicināja medniekus apspriesties.
Sīs apspriedes laikā otrā krastā notika tas pats. Indiāņi grupējās ap savu virsaiti un arī apspriedās. Kad viņi mednieku starpā ieraudzīja savus gūstekņus, viņus pārņēma šausmas. Atgriežoties no laimīgā karagājiena ar gūstekņiem un bagātu laupījumu, viņi pēkšņi saprata, ka viņu ienaidnieki skalpu mednieki savukārt bijuši viņu pilsētā — tātad izlaupījuši, nodedzinājuši viņu mājokļus un nonāvējuši visas neaizsargātās sievietes un bērnus. «Ienaidnieki citādi nevarēja rīkoties», viņi sprieda, atceroties tos postījumus, ko viņi paši bija izdarījuši balto mītnēs. Un tad vēl indiāņu priekšā tagad stāvēja vesels karaspēks. Nelielais indiāņu skaitliskais pārsvars izlīdzinājās pateicoties balto šaujamo ieroču priekšrocībām. Tātad viņu nemiers līdzinājās balto nemieram.
Šai laikā mednieki bija nolēmuši neuzsākt cīņu, bet ieteikt indiāņiem gūstekņu apmaiņu.'Tālab uzvilka baltu karogu un atveda gūstekņus, lai viņus parādītu navahiem.
Dakomam galvā bija viņa mirdzošā galvas sega, bet «noslēpumu valdnieci» varēja viegli pazīt pēc viņas vērtīgajām rotaslietām un spalvām izgreznotās tunikas.
Gravas otrā pusē atskanēja sašutuma kliedzieni. Indiāņu kareivji niknumā un dusmās vicināja savus šķēpus, bet daži norāva no jostām skalpus un draudoši vicināja tos pa gaisu. Indiāņi iedomājās, ka viss Dakomas karaspēks iznīcināts un viņu galvaspilsēta nopostīta un iznīcināta. Viņu mežonīgajos kliedzienos bija sadzirdami draudi un atriebības kāre, un virsaiši tūlīt sāka apspriesties. Pēc kāda brīža daži no apspriedes dalībniekiem devās uz to vietu, kur atradās baltie gūstekņi.
«Augstais Dievs!» Henrijs iesaucās. «Viņi grib tos nonāvēt. Ātrāk balto karogu, ātrāk!»
Bet pirms paspēja uzvilkt balto karogu, baltos gūstekņus pieveda gravas malai, indiāņi arī no savas puses gribēja palielīties ar laupījumu.
Līdz šim gūstekņi balto pulkā nebija savējos pazinuši. Iedegušās sejas, ilgā un grūtā ceļā saplēstās drēbes padarīja viņus nepazīstamus. Pirms gūstekņi nebija atvesti pie krasta, arī atstatums bija tik liels, ka dārgos sejas pantus nevarēja saskatīt, bet tagad Zoja pazina savu tēvu un līgavaini. Nelaimīgā izstiepa pret tiem savas rokas, saviļņota iekliedzās un nesamaņā nokrita zemē, bet Segina kundze skaļi apsolīja vīram nezaudēt drosmi un cerēt. Arī pārējie gūstekņi pazina savus brāļus un vīrus un lūdza steigties drīzāk palīgā. Šis skats ļoti aizkustināja.
Beidzot Segins paņēma rokās balto karogu un augstu pacēla to, bet mednieki sastājās ap viņu nolaistām bisēm. Indiāņu pūlis sakustējās, un tad kāds no galvenajiem virsaišiem pienāca pie kraujas malas ar šķēpu rokā. Šķēpa galā plivinājās piena balta brieža āda. Tā bija atbilde uz pacelto miera zīmi. Segins pavēlēja saviem medniekiem klusēt, un, kad iestājās pilnīgs klusums, sāka skaļi runāt indiāņu valodā.
«Navahi! Jūs mūs pazīstat. Mēs aizgājām jūsu zemē un bijām jūsu galvaspilsētā. Mūsu nolūks bija atsvabināt baltos, ko jūs turējāt gūstā. Mēs dažus no viņiem atradām, bet pie jums ir vēl tādi, ko mēs nevarējām atrast. Tamdēļ, lai jūs mums atdotu pārējos gūstekņus, mēs paņēmām ķīlniekus. Protams, mēs varējām paņemt daudz vairāk, bet mēs to negribējām. Arī jūsu pilsētu mēs nenodedzinājām un nenopostījām, jūsu sievas un meitas palika dzīvas un neskartas. Izņemot, lūk, šos, ko mēs paņēmām ķīlā, pārējos visus jūs atradīsit drošībā.»
Izbrīnās čuksti pāršalca indiāņu pūli. Viņi it kā vēlēja laimes viens otram par šo ziņu, bet Segins turpināja:
«Mēs redzam, ka arī jūs esat bijuši mūsu zemē un arī saņēmuši gūstekņus. Bet jūs mīlat savus radiniekus, tāpat kā mēs mīlam savus. Mēs varam gūstekņus apmainīt. Tas būs patīkami Lielajam Garam, un būs patīkami arī mums. Kareivji, es esmu beidzis un gaidu jūsu atbildi.»
Kareivji ielenca savu virsaiti, un starp viņiem iesākās dzīvs strīds. Acīmredzot balsis dalījās divās daļās, un domas nesakrita.
Segins saprata, ka nometnē ir jaunu kareivju grupa, kas vēlas kauju — viņi gribēja izmēģināt laimi kaujā. Šīs jaunatnes vadonis bija indiānis, kas bija ģērbies kā huzārs, viņš ir lielā virsaiša dēls, paskaidroja Rube. Ja vecais virsaitis nebūtu ieinteresēts sarunu labvēlīgā iznākumā, tad bez šaubām viņš būtu padevies kareivīgās jaunatnes prasībām un domām, ka navahiem kauns atgriezties bez gūstekņiem, bet tagad vecāko un nopietnāko vīru viedoklis ņēma pārsvaru, un indiāņu runātājs teica Se- ginam:
«Navahi apsprieda šo lietu un atzīst gūstekņu apmaiņu. Lai viss notiktu taisnīgi, viņi ieteic izvēlēties no katras puses divpadsmit kareivju. Tie, visiem redzot, noliks savus ieročus. Pēc tam lai viņi ved gūstekņus uz gravas galu pie vecajām raktuvēm. Tur tad arī visu pārrunās un izdarīs apmaiņu. Pārējie kareivji abās pusēs lai paliek savās vietās, līdz biedri atgriezīsies ar apmainītiem gūstekņiem. Tad baltos karogus nolaidīs, un pamiers beigsies, abiem pretiniekiem būs brļv darīt, ko vien viņi grib. Tādas ir kareivju domas.»
Pirms piekrišanas Segins pārdomāja priekšlikumu, ko viņam piedāvāja. Noteikumi šķita pieņemami, bet vārdos, kādos tos paziņoja, bija kaut kas aizdomīgs. Beidzamajā teikumā varēja izjust vēlmi pēc apmaiņas atkal atņemt gūstekņus. Tomēr Segins par to daudz nerūpējās: viņš pazina savu mednieku varonību un pilnīgi uz viņiem paļāvās. Prasība, lai gūstekņus aizvestu noteiktā vietā neapbruņoti kareivji, likās taisnīga. Bet Seginam bija aizdomas, ka indiāņi vārdu «neapbruņoti» saprot mazliet īpati, un tamdēļ čukstoši pavēlēja savējiem aiziet aiz krūmiem un noslēpt zem uzmetņiem nažus un revolverus, bet to pašu izdarīja arī indiāņi gravas otrā pusē: viņi paslēpa savus kara cirvjus. Un tā kā laiks bija dārgs, tad Segins pasteidzās pieņemt uzstādītos noteikumus.
Tiklīdz viņš paziņoja, ka priekšlikumu pieņem, laukuma vidū iznāca divdesmit izvēlētie indiāņi un nosvieda savus šķēpus, lokus, bultas un bultu makstis. Sie pavadoņi bija lieli un spēcīgi cilvēki. Arī Segins izdarīja attiecīgu izvēli — pavadoņi bija Elsols, Harejs, Rube, Sanhess un citi, bet Henrijs pats vēlējās kapteini pavadīt.
Viņi tāpat kā navahi iznāca priekšā un, visiem redzot, nolika savas bises. Gūstekņus abas puses uzsēdināja zirgos. Arī «noslēpumu valdnieci» un piecas jaunās meksikāņu meitenes pievienoja gūstekņiem. Tā bija Segina taktika: viņš zināja, ka apmaiņai gūstekņu pietiek arī neskaitot šīs baltās meitenes, bet viņš saprata, ja neņems līdzi «noslēpumu valdnieci», tad no sarunām nekas neiznāks. Viņš nolēma izlietot visas savas diplomātiskās spējas, lai panāktu savus nolūkus. Neveiksmes gadījumā viņš nebaidījās ķerties pie ieročiem.
Abi pulki virzījās līdztekus, pa gravas krastiem, bet galvenie spēki palika viens otru novērojot, laiku pa laikam pievērsdami viens otram naida un niknuma pilnus skatienus. Mazāko kustību nevarēja neievērot, jo pulki stāvēja atklātā vietā, un neviens nevarēja sūtīt saviem aizejošiem biedriem papildspēkus. Abos krastos plīvoja miera karogi, bet kareivji zirgus turēja apseglotus un sagatavotus, lai pie pretinieka pirmās aizdomīgās kustības varētu doties cīņā. Neuzticības pilnas abas puses gaidīja, kas notiks.